Nākošais trieciens būs nācijai nāvējošs

Tomēr visbiedējošākā līdzība var būt liktenīga Latvijai kā valstij un latviešiem kā tautai. 2009. gadā Latvija iegāzās ļoti smagā krīzes bedrē. Kritiens bija īpaši smags arī tādēļ, ka TP premjerministrs, «stabilitātes garants» Aigars Kalvītis ilgstoši ignorēja briesmu signālus par ekonomikas pārkaršanu un kavējās ar pretinflācijas plāna izstrādāšanu. Valdība vilcinājās, pakļāvās dažādiem ārējiem spiedieniem un bija pārāk neizlēmīga. Var diskutēt par iemesliem, bet kopumā to nenoliedz arī toreiz valdošās koalīcijas līderi. Sekas bija briesmīgas – valsts iegāzās milzīgā parādu bedrē. Trieciens bija smags, bet ne nāvējošs.

Šobrīd vēsture atkārtojas – ir vairāki nopietni briesmu signāli, bet pašreizējā valdība rīkojas lēni un neizlēmīgi. Tikai šoreiz trauksmes zvani nav par finanšu katastrofu, bet gan par tautas un valsts nākotnes likteni. Kāds ārkārtīgi zinošs speciālists norāda, ka premjera Dombrovska un finanšu ministra Vilka neizlēmība faktiski nozīmē, ka tautas liktenis ir bezcerīgs un mēs paši sev rokam kapu. Ja viņi netiks piespiesti sākt domāt un rīkoties, tad beigas ir neizbēgamas. Šis secinājums nav pārspīlētu emociju radīts. Par to liecina sausi, skaidri skaitļi un nepielūdzamas tendences. Tikpat precīzas prognozes kā brīdinājumi par «trekno gadu» neizbēgamajām sekām. Kāds cits speciālists norāda, ka, tēlaini runājot, Latvijas smadzenes izžūst, bet pēdējie cerību stari lēnām pazūd kaut kur plašajā pasaulē. Pat ja Latvija brīnumainā kārtā izglābsies, tad mēs dzīvosim nabadzīgā, slikti izglītotā sabiedrība.

Jārīkojas tagad. Vēlāk būs nereāli kaut ko glābt.

Laikraksta «Diena» 17. augusta sestdienas pielikumā (1) ir lasāma plaša intervija ar demogrāfu Ilmāru Mežu. Tajā viņš kārtējo reizi norāda uz katastrofālo demogrāfisko sistēmu – proti, Latvija strauji noveco un izmirst. Mežs norāda: «Diemžēl Latvijas rādītājs ir 1,1 bērns uz sievieti (80. gados tas bija vairāk nekā divi). Savukārt lielā daļā Eiropas valstu tas tuvojas 1,9, ir pat tādas, kur virs 2,0. Šīs valstis savu minimālo programmu ir izpildījušas. Viņiem nākotnē nebūs nepieciešama masveida imigrācija. Bet Latvijā jau pēc gadiem 20 – 30 tas vilnis būs mērojams simtos tūkstošu.» Mežs norāda, ka situāciju var mēģināt glābt tikai šās Saeimas sasaukuma laikā. Vēlāk tas būs nereāli. Tomēr, viņaprāt, premjerministrs Dombrovskis un finanšu ministrs Vilks neapzinās problēmas nopietnību un nav spējīgi veikt nopietnus pasākumus, lai glābtu tautu no gaidāmas katastrofas. Diemžēl intervija nav pieejama internetā pilnībā, bet cerams, ka atbildīgie politiķi to ir izlasījuši laikraksta drukātajā versijā un nolikuši sev redzamā vietā. Ja viņi nebūs spējīgi to saprast šodien, tad mūsu bērni jau pēc nieka 20 gadiem Latvijā būs niecīga mazākumtautība. Faktiski tas nozīmēs Latvijas un latviešu beigas. Pēdējais mirklis kaut ko glābt ir tieši tagad. Rītdien būs par vēlu. Latvijas tautas izredzes, pamatojoties uz sausiem un nepielūdzamiem aprēķiniem, būs nereālas.

Katru gadu pazaudēti tūkstoši gaišāko prātu

Tikpat nopietnu trauksmes zvanu skandina filozofs Arnis Altens žurnāla «Rīgas Laiks» jūlija numurā. Laimīgā kārtā, pateicoties «Rīgas Laika» redakcijai, tas lasāms arī internetā.(2) Raksta nosaukums «Sarunas, mainoties gadalaikiem: Par izcilību skolā, labām ārzemju augstskolām un iespēju atgriezties Latvijā.»(2) Komentāru sadaļā lasāma Vienotības politiķa, aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāra Veiko Spolīša jūsmīgā atsauce: «Šis raksts būtu jāpārpublicē visos LV medijos, jo te ir apslēpta mūsu nākotne – iet pa lielceļu, jeb lēnām žūžot pa grantētu ceļu!» Var tikai pievienoties, jo raksta autors ļoti pamatoti un argumentēti norāda uz ārkārtīgi nopietniem Latvijas nākotnes riskiem. Varētu droši teikt, ka tas ir viens no vislabākajiem rakstiem par izglītības problēmām, uzrakstīts labā, saistošā valodā. Ar ļoti labiem argumentiem un interesantām intervijām. Altens norāda, ka mūsu izglītības sistēmas nepilnību dēļ Latvijā ir ļoti mazs izcilo skolēnu skaits. Saskaņā ar nopietnu starptautisku pētījumu rezultātiem Latvijā par izciliem var uzskatīt tikai trīs skolēnus no simts. Igaunijā tādu ir divreiz vairāk – seši no simts, bet Somijā – septiņi. Vēl viņš jautā: «Kāpēc starp Eiropas Savienības valstīm Latvija ir vienīgā, kurā vidējā izglītība, neatkarīgi no sekmēm, nav pietiekama, lai pretendētu uz studiju vietu Oksfordas universitātē?» Altens norāda, ka skolēniem no Latvijas ir ārkārtīgi sarežģīti un dārgi tikt pasaules labākajās augstskolās. Tomēr visuztraucošākais ir fakts, ka tie, kuri tomēr tiek pie šis izglītības, Latvijā vairs neatgriežas. Katru gadu no Latvijas uz ārzemēm studēt dodas ap četriem, pieciem tūkstošiem mūsu skolēnu. Mazāk nekā puse domā atgriezties. Patiesībā, kā norāda Altens, atgriežas vēl mazāk. Latvijas valstī nav nopietnas sistēmas, kas veicinātu šo gaišo prātu atgriešanos. Faktiski valsts, sabiedrība zaudē ārkārtīgi nopietnus nākotnes resursus. Altena rakstā ir vairākas nopietnas sarunas ar šiem studentiem. Viņi visi, tieši vai netieši, norāda uz nopietnu valsts intereses trūkumu.

Par to tika runāts arī pagājušās svētdienas LTV raidījumā «De facto».(3) Tikai vēlreiz secināts, ka Latvijas valsts ar vieglu roku palaiž pasaulē jauniešus, kuru izaugšanā valsts jau ieguldījusi gana daudz līdzekļu. Savukārt valstij faktiski nav ambīciju un vienota plāna, lai panāktu, ka jaunieši pēc studijām atgriežas mājās. Visdrīzākais, ka minēto «Rīgas Laika» rakstu ir lasījis un problēmu apzinās arī izglītības ministrs Roberts Ķīlis. Noprotams, ka viņš domā par nopietniem situācijas risinājumiem. Jo sekas valsts nākotnei var būt patiesi traģiskas. Tieši zināšanu, izglītības līmenis nosaka valsts labklājību, stabilitāti un konkurētspēju. Nespējot veicināt izcilību izglītībā un nenosargājot pat salīdzinoši nelielo izcilnieku skaitu, nav nekāda pamata cerēt uz kaut kādu gaišu nākotni.

Kurš būs glābējs? Zaļš iesācējs?

Abas pieminētās problēmas pamatoti var uzskatīt par izšķirošām un kritiskām valsts nākotnei. Abas jārisina nekavējoties. Vai valdošā elite – Vienotība, Reformu partija un Nacionālā Apvienība ir gatavas to darīt? Šķiet, jaunais Nacionālās attīstības plāns varēja būt lieliska izdevība skaidri formulēt problēmas un iespējamos risinājumus. Piedāvāt sabiedrībai precīzu rīcības plānu un nekavējoties sākt rīkoties. Tā vietā mēs redzam mulsinoši blāvu plānu. Piedevām nav īsti skaidrs, kas pie tā ir vainojams. Arī vieglu roku varētu kritizēt darba grupu un Pārresoru koordinācijas centra vadītāju Mārtiņu Krieviņu, kuri izstrādāja plāna «1. redakciju». Pie plāna bija aktīvi strādājuši 31 valsts institūciju un nevalstisko organizāciju pārstāvji – nopietni un zinoši speciālisti. Bet pēc tam, kā norāda žurnāla «Ir» apskatnieks Pauls Raudseps, plāns nonāca ministru un citu politiķu rokās, pēc kuru vēlmēm «1. redakcija» tika rediģēta un pārstrādāta. Noprotams, ka darba grupas darbs nopietni cietis un tagad atbildība par rezultātu gultas tieši uz politiķiem.

Šobrīd nav īsti skaidrs - kuri ministri un politiķi to pārtaisīja? Vismaz vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs sašutis noliedz savu atbildību par NAP blāvo piedāvājumu. Vai ar to jāsaprot, ka arī citi Reformu partijas pārstāvji to nav ne aiztikuši un mainījuši? Vai RF norobežojas no jel kādas politiskās atbildības par vājo NAP piedāvājumu? Jebkurā gadījumā NAP pašreizējā versijā pēc vārdā nenosauktu politiķu rosīšanās ir, citējot to pašu Ilmāru Mežu: «Ir smuka mozaīka, un izteiktas vēlmes ir labas. Taču tajā ir milzīga plaisa starp vēlmēm un risinājumiem.» Līdzīgi viedokļi ir arī citiem ekspertiem. Ar to varam secināt, ka šobrīd NAP ir kārtējā liecība par valdošās elites neizdarību un nespēju rīkoties efektīvi, ātri un precīzi.

Vēl mulsinošāk šķiet, ka plānu uzlabot nolēmis neviens cits kā tas pats Edmunds Sprūdžs. Neskatoties uz to, ka viņa vadītā ministrija nav atbildīga par plāna izstrādi, Sprūdžs pagājušajā nedēļā skaļi paziņoja, ka par savu šā brīža prioritāti izvirza kvalitatīva Nacionālās attīstības plāna 2014. – 2020. gadam projekta sagatavošanu. Apsveicama iniciatīva. Tomēr cik tas ir nopietni, skatoties no valsts un sabiedrības interesēm?

Pavisam objektīvi skatoties – trīsdesmit divus gadus vecais Sprūdžs ir viens no visjaunākajiem ministriem, faktiski bez nopietnas politiskās pieredzes. Būtībā pilnīgs iesācējs. Tāpat nevarētu teikt, ka viņam bijušas īpaši spožas sekmes biznesā vai akadēmiskajā vidē. Tagad politiķis ar šādu pieredzes bagāžu mēģinās glābt valsti patiesi kritiskā situācijā? Protams, ļoti iespējams, ka tik muļķīgas šaubas var būt tikai viņa konkurentu uzpirktiem nelabvēļiem. Tomēr nevar noliegt kaut ko citu. Sprūdža komandā ir persona, kas atklāti paziņojusi – krievu valoda nav svešvaloda Latvijai.

Jā šādi turpināsim izturēties pret valsts nākotnei kritiskām problēmām – izglītību un demogrāfiju, tad krievu valoda drīz patiešām nebūs svešvaloda. Un tā nebūs Latvijas krievu valoda. Nekādi tanki nebūs vajadzīgi. Pietiks ar pašu bezatbildību, muļķību un neizlēmību.

Avoti:

1. Ilmārs Mežs: Dancojot pēc pensionāru pasūtījuma, valdība nonāk pretrunā ar valsts nepieciešamību http://www.diena.lv/dienas-zurnali/sestdiena/mezs-dancojot-pec-pensionaru-pasutijuma-valdiba-nonak-pretruna-ar-valsts-nepieciesamibu-13963505

2. Arnis Altens - Sarunas, mainoties gadalaikiem: Par izcilību skolā, labām ārzemju augstskolām un iespēju atgriezties Latvijā http://www.rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2012&month=7&article=10

3. De facto: Nav plāna, kā atgūt ārzemēs studējošos jauniešus http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/433672-nav_plana_ka_atgut_arzemes_studejosos_jauniesus