Arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) resursu attīstības eksperte Aivija Everte atzīst, ka "melnie saraksti" jau sen ir pagātne. Padomju laikā valsts bibliotēkā pastāvēja "specfonds", kurā bija iekļauta Rietumu un pirmskara Latvijas "buržuāziskā", "ideoloģiski kaitīgā" literatūra. Aizliedzamās grāmatas izvēlējās Galvenā literatūras pārvalde, saukta arī par "glavļitu", un tās bija pieejamas tikai noteiktam cilvēku lokam: "Taču kopš neatkarības atjaunošanas fonds ir likvidēts un šobrīd bibliotēka nekādi nav tiesīga ierobežot piekļūšanu grāmatām: mums jānodrošina brīva informācijas pieejamība."
Kurš būs aizliedzējs?
Bibliotekāru darbā gan gadās visādi – reiz kāds apmeklētājs taujājis pēc grāmatas par atombumbas izgatavošanu. "Nav noslēpums, ka uz bibliotēku nāk dažādi cilvēki, tostarp arī psihiski nelīdzsvaroti ļaudis. Ja darbinieks jūt kādu pārspīlētu tendenci, tad mēģina iztaujāt: kāpēc tāda grāmata, kādiem nolūkiem," stāsta A. Everte. Taču šeit bibliotekārs staigā pa smalkas robežas maliņu, jo riskē tikt vainots cenzūrā. "Tas ir ļoti jūtīgs jautājums," norāda A. Everte. "No otras puses, puritāniski cilvēki, ja ļoti gribētu, varētu izvirzīt jautājumu: vai LNB drīkst būt pieejami erotiski, pat pornogrāfiski izdevumi? Tajā pašā laikā zinām, ka tie tiek publicēti, ir nopērkami un tiem tiek piešķirts identifikatora numurs." Turklāt LNB likums uzliek pienākumu vākt visus izdevumus neatkarīgi no satura. "Pat ja kaut ko gribētu aizliegt, kas tad būs tie aizliedzēji? Pēc kādiem kritērijiem?" vaicā A. Everte.
"Ierobežojot literatūru, kuru kāda sabiedrības grupa uzskata par nepiedienīgu, tiek diskriminēta cita grupa," apburto loku iezīmē D. Veilande, kuras pieredzē nesenos gados reiz bijis mudinājums uz "cenzūru": "Bijām iegādājušies grāmatu par intīmo dzīvi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, par ko mūs vairākus vakarus pēc kārtas rādīja un kaunināja "Panorāmā". Taču mūsu lasītāju lokā ir dažādi cilvēki, arī ar īpašām vajadzībām. Nevaram izņemt kaut no plaukta tikai tāpēc, ka citiem tas nepatīk." Turklāt publiskā kritika bibliotēkai nākusi tikai par labu – varbūt pat dažu labu grāmatu nelasītāju pamudinājuši aizstaigāt uz bibliotēku. "Ja būtu iepirkuši kādu bibliogrāfisku rādītāju, tad neviens mūs televīzijā nerādītu…" ironizē D. Veilande.
Aizliegšanai pretējs efekts
Nekādu "melno sarakstu" nav arī skolu bibliotēkām, stāsta Valsts izglītības satura centra pārstāve Kristīne Ilgaža. Bibliotēku nodrošinājums ir pašvaldību ziņā, bet tas, "ka nekādas kamasutras tajās nekur neatradīsim" ir nevis kādu ierobežojumu, bet gan bibliotekāru un pedagogu ētisko kritēriju nopelns. Tāpat arī literatūras skolotāji ir brīvi daiļliteratūras izvēlē. "Padomju laikā pastāvēja visiem vienots obligātās daiļliteratūras saraksts, kas deviņdesmitajos gados pakāpeniski tika likvidēts, vispirms atmetot padomju ideoloģijas principus, bet vēlāk atceļot pavisam."
Šobrīd izmantojamo literatūru regulē tikai priekšmeta standarts ar programmu paraugiem. "Tur uzskaitīta ieteicamā literatūra, bet arī tā neiegrožo skolotāju. Viņš var veidot savas prasības un ieteikt savus autorus," skaidro K. Ilgaža. "Literatūras ir ārkārtīgi daudz, un klasē ir atšķirīgi bērni – vieniem ideāli lasās "Mērnieku laiki", bet citi šo darbu uztvert nespēj. Tad labāk, lai to, kas vajadzīgs pēc standarta, piemēram, izkopt labo un skaisto, iemācās caur citiem darbiem." Ja vien ir pamatojums, tas var būt kaut Kārlis Markss, Vilis Lācis vai "Harijs Poters". Pedagogu iegrožo tikai "vispārpieņemtās normas" un Satversme, kas liedz kultivēt rasismu. Veidot īpašus "melnos sarakstus" būtu pat bīstami, uzskata K. Ilgaža: "Ja skolēni uzzina, ka aizliegta grāmata X, tas vēl vairāk mudina tieši to izlasīt."
Arī A. Everte uzsver – kopš attīstījušās interneta tehnoloģijas, pieeja informācijai ir tikpat neierobežota: "Krievijā nesen bija gadījums, kad valsts institūcijas, kas atbild par narkotiku apkarošanu, ierosināja no bibliotēkām izņemt grāmatu par narkotiku pagatavošanu. Taču, paskatoties par LSD pagatavošanu "Wikipedia", tur viss ir sīki izklāstīts un katram izlasāms arī bez grāmatām."