Vēl vienu redzēju, lidojot lidmašīnā virs Krimas – garām milzīgā ātrumā aiztesās melns punkts, apstājās un tādā pašā ātrumā aiznesās atpakaļ.

Trešo reizi Vecpiebalgā bijām ar dēlu izgājuši pie krūma pačurāt un, kā jau tādās reizēs, skatījāmies debesīs. Pēkšņi viena zvaigzne sāka haotiski uzvesties – uz vienu pusi, uz otru, augšup, lejup. Beigās pazuda milzīgā ātrumā. No rīta pie akas bija izgriezta velēna – akurāts trijstūris. Aizauga tikai pēc pāris gadiem. Izdomājām, ka tā varētu būt bijusi lidaparāta peka. Tas liek domāt, ka kaut kas tāds pastāv.

Kad sāki rakstīt?

Vidusskolā rakstīju stāstiņus. Tad Padomju Jaunatne izsludināja pasaku konkursu. Sēdēdams Ineša ezera krastā, uzrakstīju pasaku par ūdensmeitām, vāravām, ūdensvečiem un mēnesstariem. Aizsūtīju, atnāca vēstule no tagad jau nelaiķes Laimas Līvenas: jūsu pasaka ir laba, tik laba, ka laba nemaz nešķiet. Tik skaista kā Anmaņa gleznas … Tā uzzināju, ka Laimai Līvenai nepatīk Anmaņa gleznas un vienlaikus, ka esmu uz pareizā ceļa. Vēl dažus stāstiņus publicēju Lauku Avīzē.

Pērn atradu burtnīcas ar vecajiem skolas laika stāstiem un pārrakstīju tos datorā, izrediģējot laukā bērnības naivumu un atmetot personīgi sentimentālos, atstāju tikai lietišķi uzjautrinošos. Pierakstīju šo to klāt – stāstiņu ir vairāk nekā grāmatā, jo tās tapšanas gaitā pierakstījās vēl.

Iedvesmas avoti?

Bērnībā daudz lasīju pasakas un fantastiku, jo tēvs bija fantastikas cienītājs un mums bija prāva bibliotēka: visi šī žanra darbi, kas izdoti latviski, ļoti daudz krieviski un daudz no angļu valodā iznākošā. Sapņi iedvesmo. Populārzinātniski raidījumi, kad noklausies teoriju par kaut ko un pašam rodas cita.

Ļoti iepatikās nesen dzirdēta frāze: „Fantastika ir iespēja teikt, ko gribi, un par to saņemt uzslavas.” Jebkurā fantāzijā ir daļa patiesības. Katrā ziņā, stāstus rakstot, nekad neesmu centies nevienu pamācīt. Morāles šajā pasaulē un vēl jo vairāk latviešu literatūrā pietiek, vieglas lasāmvielas ir ļoti maz, vai nu tas ir dēļ nācijas groduma, vai tuvu zemei.

Tu lasi latviešu literatūru?

Pēdējā laikā atkal lasu, sāku atgūt ticību latviešu literatūrai. Lindas Nemieras abas grāmatas man patika, sevišķi Septiņi. Vēsturiski romāni man nepatīk, mīlas un ciešanu dzīvē pietiek, tāpēc svešus pārdzīvojumus negribas lasīt. Man patīk action, fantastika. Tādas ļoti trūkst. Laukos man ir divdesmitajos gados iznākusī Fantomasa sērija – mīkstos vākos, kabatas formātā, nēsā līdzi un lasi autobusā. Lēta lubene. Bez liekiem pārdzīvojumiem un morāles, bez līdzi domāšanas, vari izklaidēties. Jo jebkura māksla, un literatūra tai skaitā, ir izklaide. Mēs tādi šovmeņi vien esam.

Rakstnieka misija? Tāda ir vai nav?

Nav. Tiklīdz sāk runāt par misiju, gribas kādu pamācīt.

Mana misija varētu būt vieglās literatūras žanra iedibināšana. Romāni īsti neiederas šai kategorijā – lai cik izklaidējošs romāns būtu, diez vai būs īsti viegls. Kaut vai Dens Brauns – viņš ir aizraujošs, brīnišķīgs un visādi citāds, bet viņa romānos ir tik daudz informācijas, ka gribot negribot nogursti, domājot līdzi. Manuprāt, tieši viegli stāsti ir tas, kā trūkst latviešu tautai.