Patlaban Rundāles pils muzeja direktors (cita starpā, vairāku monogrāfiju par baroku autors, Latvijas piļu un muižu vēstures aprakstnieks) tapina grāmatu par Rundāles pili. Šeit pirmo reizi viņš nokļuva 1964.gadā, būdams students. Ar domubiedriem atbrauca lūkot Rastrelli baroka meistardarbu. Pēc kara pilī izveidota labības glabātava, zēni pa kristāla lustrām meta akmeņus. Jaunajam mākslas studentam tas izraisīja šoku un vēlēšanos notiekošo mainīt. 1975.gadā viņš kļuva par pils direktoru. Rundāles pils muzeja izveidošana tās tagadējā veidolā ir Lancmaņa mūža darbs. Intervijā viņš atklāj, kāpēc, uzzinot par ugunsgrēku Rīgas pilī, steidzies uz savas pils bēniņiem pēc sijas šķēpeles.

Muzeji deg reti, jo atmiņas institūcijās drošībai pievērš ļoti lielu uzmanību, - tā pēc ugunsgrēka Rīgas pilī teica Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce. Jautājums jums – kam mums kā nācijai vajadzīgas atmiņas tradīcijas?

Jautājums eleganti provokatīvs. Atmiņa ir tā, kas satur kopā civilizāciju. Civilizācijas produkts ir kultūra, atmiņa – tas, kas sasaista sabiedrību. Pretējā gadījumā varētu uzskatīt, ka sabiedrība nav izrāpusies no pirmatnējām alām. Civilizācija aizvien tiekusies garīgi attīstīties. Ir svarīgi, lai cilvēks sevi apzinās kā domājošu būtni. Šodien mēs redzam, ka nevis grūtības ir tās, kas sabiedrību padara trulu, bet tieši pārticība. Tā atmet atpakaļ laikā, kad cilvēks bija iznācis no alas, gribēja nomedīt mamutu un pieēsties. Nekas cilvēku vairāk nesamaitā kā tas, ka viņam viss ir pieejams. Atēsties var ātri ne tikai mamuta gaļu, bet arī smalkas mūsdienu delikateses. Strasbūras pastēti.

Arī to, ko saucam par kultūru. Kultūra mūsdienās vairs nav iekārojamais, apbrīnojamais. Vēl pirms simt gadiem, ja arī cilvēki nevarēja tikt klāt kultūrai, viņi pēc tās ilgojās. Tagad, labā papīrā iepakota, visiem tiek piedāvāta kultūra un pseidokultūra. Cilvēki kļuvuši vienaldzīgi. Pārsātinājums ir viena no lielākajām cilvēces nelaimēm.

Cilvēki ir dezorientēti un apdulluši – dzird medijus no augstiem plauktiem šausmināmies par „masu kultūru”. „īstās kultūras” slavināšanu. Konstatē, ka īstā kultūra viņiem nav saprotama, bet par popkultūru nepiedien priecāties. Tā cilvēki kļūst vēl nelaimīgāki. Visa kā ir ļoti daudz, un uz to cilvēce ir gājusi, bet rezultātā – vilšanās.

Vēl pirms simt gadiem mākslinieks Kazimirs Maļevičs esejā par muzejiem sacīja: iznīcināt pagātnes mākslu, muzejus būtu labākais, kas ar kultūru varētu notikt!

(Nemierīgi.) Tas jāieliek precīzā kontekstā. Tas ietver to brīdi 20.gadsimta sākumā cilvēces attīstībā, kad bija sasniegta elitārās kultūras augstākā pakāpe un visā spožumā bija tas, ko saucam par aristokrātiju – sieviešu tērpu skaistumu, dārglietu krāšņumu, dzīves spožumu. Neiedomājami sakāpināti! Cilvēkiem, kuri dzīvei piegāja nopietni, tas varēja izraisīt pretīgumu.

Vai tagad nav atkal sasniegts viens no šādiem kalngaliem?

Zināmā mērā, jā. 20.gadsimta sākumā dzīvoja tāds grāfs Aleksejs Ignatjevs, kuram bija muļķīga doma pāriet padomju pusē un kļūt par padomju ģenerāli. Viņš savos memuāros aprakstīja kādu balli Parīzē dažas nedēļas pirms Pirmā pasaules kara sākuma. Tā bijusi briljantu balle. No rīta iznākot ārā no šī spožuma un bagātības – iedomājieties šos jūgendstila tērpus kopā ar briljantiem, briljantiem, briljantiem! -, viņš pateica tādu frāzi: acīmredzot tuvojas sabrukums, jo tālāk vairs nav kur iet. Tas ir ļoti būtiski. Lietas vienmēr attīstās pēc tāda principa: dzimst, aug, attīstās, nobriest un izsīkst. Atmirst. Tagad arī kaut kādā mērā. Atmirusi ir bauda, ko varēja dot patērēšanas sabiedrības iespējas. Atzīšos – kad 70. un 80.gados bija iespēja aizbraukt uz ārzemēm, veikalu mirdzums un tas viss, kas PSRS nebija pieejams, man likās kā fetišs. 90.gadu sākumā domāju – tas līdz Latvijai nekad neatnāks. Nav iespējams – nevar visu Rietumu pasaules uzpumpēto mirdzumu un bagātību pārcelt uz Latviju! Kā redzat, tas ir noticis.

Kapitālisms spēj radīt visu un vienlaikus ietver sevī vēža šūnas. Pēc Otrā pasaules kara, ap 1960.gadu, bija uzplaukums. Viss, kas nāca pēc tam, būtībā bija atpakaļslīdēšana. Ar variācijām – krīzītēm un atkopšanos. Tur arī ir kapitālisma spēks, ka pat nelaimē tas atrod izeju. Izķepurojas saimnieciskā ziņā, bet cilvēku intelektuālais saturs un garīgā dzīve noplicinās. Kopumā mūsdienu sabiedrība ir diezgan nevesela. Nav pacēluma. Nav uz ko iet. Latvijā pagaidām, kamēr cilvēkiem ir daudz ko iekārot, tas nav izteikti. Bet Rietumos, kad runāju ar cilvēkiem – kaut vai, piemēram, Parīzē, kas zināmā mērā ir etalons mākslai, attīstībai, bagātībai -, ir zināms tukšums. Pat gudri cilvēki īsti nezināja, kāpēc viņi dzīvo, ko grib.

Vai jūs zināt, kādēļ dzīvojat?

Es zinu. Man jāpiepilda sava misija, kurai esmu dzimis un sevi gatavojis, kurai esmu kalpojis, vienlaikus visu mūžu savi attīstot. Jā, esmu sevi izveidojis tādu, kādu biju gribējis, tam, kam biju paredzēts.

Vai šī spēja – just savu mērķi – ir tāda kā Dieva dāvana?

Jā. Dieva dāvana būt apmierinātam ar savu likteni un netiekties pēc tā, kā tev nav. Jaunībā man arī ļoti gribējās... Ne velti es minēju Parīzi. Mani tā ārkārtīgi pievilka, bet, kad tur nokļuvu un visu „izmērīju”, iestājās Sprīdīša sindroms. Es sapratu, ka Latvija, tās vienkāršās, brīnišķīgās lietas ir tas, kā dēļ vērts dzīvot, kas sagādā baudu. Cilvēki vienmēr grib uzkāpt pa sociālajām kāpnēm, tikt ievēroti, grib vairāk pagodinājumu. Bet tas viss nav nekas, salīdzinot ar to, ka cilvēks var dzīvot mierā ar sevi, piepildīt to mērķi, kā dēļ dzimis.

Vai atceraties pirmo brīdi, kad nokļuvāt Rundālē, - tajā uzreiz neapzināti jautās kas īpašs?

Nebija tāda īpaša brīža. Man jau septiņu gadu vecumā patika tieši tas pats, kas tagad. Pilis un mākslu, un vēsturi ieskaitot. Tās dod spēju lidot pāri neveiksmēm, ikdienas pelēcīgumam un banalitātei. Spēja identificēties ar vēsturi dod iespēju gūt mācību. Es tagad saku – ir slikti. Bet šādi krīzes brīži vēsturē bijuši bieži. Ilgstošos miera periodos vienmēr iestājas stagnācija. Tā ir smaga tēma, risināju to savā gleznu ciklā Piektais bauslis. Par to, ka karš ir nolādēts un briesmīgs, bet vienlaikus bez tā cilvēce nonāk marasmā, izlaižas līdz pēdējam. Miera apstākļos ilgstoši nav iespējams gūt spēku atdzimšanai.

Varbūt tos „kara apstākļus” var meklēt sevī?

Cilvēki to nemeklē sevī, jo miera laiks nāk kopā ar omulību, ar to, ka cilvēki ir paēduši, viņiem viss ir labi. Tas ir Romas impērijas sindroms. Tā sabruka, jo bija pārāk bagāta, taču tās māksla ir tāda, ka es joprojām nespēju saprast, kā viņi varēja radīt arhitektūru un skulptūras, kas manās acīs ir absolūts ideāls. Nākamie gadu tūkstoši to nav spējuši uzlabot.

Cilvēku daba ilgstoši negrib nodarboties ar traģisko. Cilvēki nedzīvo ar šekspīriskām kaislībām un bēthoveniskām traģēdijām. Cilvēki grib sevi saudzēt, grib garīgo komfortu. Uzdzīve ir raksturīga gan pirmskara, gan pēckara laikiem. Mani pārsteidza, kad vecāki stāstīja – nekad nav bijusi tik attīstīta sabiedriskā dzīve kā kara laikā. Cilvēki gāja cits pie cita, rīkoja vakariņas un iedzeršanas. Visa kā bija maz, bet to prata baudīt. Cilvēki vienmēr grib darboties pret nogalināšanu, šausmām. Grib to aizmirst. Atcerieties kaut vai Belle Epoque laiku, 20.gadsimta sākumu. Marsela Prusta romānā tas viss ir!

Ko mēs varam mācīties no iepriekšējiem gadsimtiem, tagad peldot mierā un pārticībā?

Jūs minējāt, ka varētu kara vietā atrast kādus citus apstākļus, kas sabiedrībai un katram individuāli liktu cīnīties, attīstīties. Tādi apstākļi jau ir – tā ir politika, kurā izspēlē mazos kariņus. Kas tad ir partiju pastāvēšana? Karš miniatūrā, ar visiem elementiem! Nodevība, naids, vēlēšanās uzvarēt par katru cenu.

Mēs reizē pasmīnējām šajā brīdī. Tātad karš ir kaut kas nopietns un traģiska, bet politika – parodija par to.

Jā, parodiska kara seja. Bet tā vajadzīga, tā kompensē, jo – kurš normāls cilvēks gan grib attīrīšanos caur karu? Cik daudz mazu karu vēl bijis pēc Otrā pasaules kara – tajās sabiedrībās, kas to var atļauties un kam karošana ir gēnos. Otrkārt – politika. Un treškārt, sabiedrības karš pašai pret sevi, starp dažādām grupām. Ģimene pret ģimeni. Darba kolektīvs pret darba kolektīvu. Priekšnieki pret padotajiem, padotie pret priekšniekiem. Kaimiņi pret kaimiņiem. Cilvēce nemitīgi karo.

Ja cilvēks ir pārsātinājies – viņš ir paēdis, situmā, darbs neinteresē (vairākumā gadījumu diemžēl tā ir) un televizoru pārskatījies līdz nelabumam -, nav adrenalīna. To vajag. Ja cilvēks gluži nekāpj Everestā, tad nodarbojas ar maziem personīgiem kariņiem savā apkārtnē. Man adrenalīns ir bijis visu mūžu, visu laiku jūtos uzvilkts – man jādara tas un vēl tas.

Jums kādreiz ir bijis garlaicīgi ar sevi?

Nē, nē! Viens tāds brīdis ir bijis – 1959.gadā pēc Rozentāla mākslas vidusskolas beigšanas. Taču arī tas bija interesants laiks, kad noskaidroju sev modernās mākslas niecīgumu. Ņēmu priekšā visus paraugus, ko modernā māksla uz to brīdi bija radījusi, un atdarināju. Nonācu pie secinājuma: ja man tehniski iznāk tik labi atdarināt kā paraugos, kaut kas nav kārtībā!

Vai tas nav vispirms idejas radīšanas, nevis realizācijas spējas jautājums?

Redziet, ģeniāls ir Kandinskis un Dalī. Katrs, kurš pirmais kaut ko izdomā. Nožēlojami ir tie, kuri nāk un atkārto. Modernā māksla ir brīnišķīga avangarda variantā. Es par instalācijām neesmu augstās domās, jo pirmoreiz tās redzēju pirms 40 gadiem Parīzē. Biju mēms un sajūsmā. Tagad redzu tikai atkārtojumus, un man ir skumji un garlaicīgi.

Atgriežoties pie 1959.gada – es ātri vien sapratu, ka modernā māksla nav mans ceļš. Vēlējos kā mākslinieks atrast tādu skatījumu uz dabu, kas būtu manējais, un turpinu to joprojām.

Vai esat sevi pieķēris kā banāli kādos dzīves mirkļos?

Man patīk cilvēki, es cienu cilvēkus, arī tos, kas piekopj tādu dzīvesveidu, kas man nav interesants. Manī nav nicinājuma, es nesaku – banāls. Neesmu kā tāds sektants, kurš – fui! – to nedarīs un to nedarīs. Nu, labi, es varbūt neapmeklēju popkoncertus...

Jauno vilni droši vien neskatījāties?

Nē, neskatījos.

Bet šausminājāties?

Nešausminājos. Daļu cilvēku tas dara laimīgu, un ļoti labi. Es, piemēram, labprāt skatos krievu krimiķus, lai atslēgtos. Man patīk. Ideāli nospēlēts. Reālisms, ko krievu aktieri tajā ieliek, ļauj man izspēlēt „kariņu”, dzīvojot līdzi. Jūs teicāt, ka man skaists kabinets. Bet – cik grūta ir ikdiena šajā skaistajā kabinetā! Vieni vienīgi sarežģījumi. Mēs vienmēr esam pārāk daudz gribējuši [Rundāles pils] muzejam, pārāk lielus mērķus sev uzlikuši. Ja uzliksit viduvēju mērķi, dabūsit mazu rezultātu. Ja uzliksit grandiozu mērķi, dabūsiet pietiekami lielu rezultātu.

Kur Rundāles pilī vispirms gājāt, izdzirdot par Rīgas pils degšanu?

Uzgāju bēniņos un palūdzu kolēģim nogriezt vienu šķēpeli no sijām. Savā laikā tās divreiz tika apstrādātas ar antipirēniem. Pirmajā reizē biju dziļi nelaimīgs, jo antipirēna šķidrumam pievieno sarkanu krāsu. Mīļais Dievs, skaistās 18.gadsimta sijas tagad ir idiotiski sarkanas, es domāju. Tagad lūdzu nogriezt šķēpeli, mēs izgājām ārā, un pats ar šķiltavām to dedzināju. Nedega. Ja tas būtu izdarīts Rīgas pils bēniņos... To es nevaru piedot.

Latvijā ir pēcpadomju gļēvums, vienaldzība. Ja valstī nāk gaismā, ka ēkā Nr.1 viss ir nepareizi, tad man ir skaidrs, kas notiek ēkā Nr.5, Nr. 100 un tā tālāk. Visi [valsts] drošības pasākumi ir šķietamība. Ēkā, kur sēž Valsts prezidents un atrodas trīs muzeji, vajadzēja būt kolosālam drošības līmenim. Tas ir kā Baltā nama un Luvras apvienojums. Bija jābūt A, B, C risinājumu variantiem, ja kaut kas notiek!

Signalizācija Rīgas pilī iedarbojās, kad jau viss bija piedūmots.

Tā ļoti labi iedarbojās Vēstures muzejā, bet ne tur, kur vajadzēja. Muzeja direktors Arnis Radiņš man stāstīja – savā laikā, kad viņš gribējis [ar ugunsdrošības pasākumiem] iet tālāk ēkā, viņu nelaida, jo esot cita zona.

Kā rodas šī absolūti šizofrēniskā dalīšana „zonās” un kopbildes neredzēšana Latvijā?

Katra muzeja saimniecība Latvijā ir laba, jo tie pilni ar cilvēkiem, kuriem viņu darbs ir sirdslieta. Tas vienmēr, arī padomju laikos, padarījis šo zonu kvalitatīvu un aizsargātu. Toreiz tā bija sava veida disidentisma forma. Visas nelaimes rodas, kad iesaistās birokrātija, kurai tas viss nav mīļš. Man grūti iedomāties, kā dažādu veidu ierēdņi varētu degt par savu pienākumu brīnišķīgu izpildīšanu. Biju šokēts, kad Radiņa kungs man pastāstīja – muzeja darbinieki ielaisti telpās tikai trijos naktī. Un tikai tāpēc, ka viens ugunsdzēsējs uzņēmās drosmi viņus ielaist. Militārās policijas kapteine pateica, ka nevienu nelaidīs.

Kāpēc nācijas vēsturiskā atmiņa, tās saglabāšana ierēdņiem nešķiet tik nozīmīga?

Jā, es brīnos. Ugunsdzēsējs, kas muzeja darbiniekus ielaida, bija zinājis par 100 Latvijas dārgumiem, kas atrodas Vēstures muzeja izstādē. Viņš bija teicis, ka nevarēs sev piedot, ja tie netiks izglābti un ies bojā. Bet policijas kapteinei bija vienalga. Tātad ne tikai drošības darbības nav saskaņotas. Nav arī ētiskās atbildības.

Iedomājieties, ja būtu kara sākums! Ārkārtas situācijas jau nekad nav standarta, kā plānā. Tās ir negaidītas. Ja atbildīgajām institūcijām nav redzējuma, kā rīkoties, nav plāna – ko varam cerēt? Tas ir pagrimums, ko raisījis miers un labklājība, par ko runāju iepriekš. Iestājas kaut kāda... garlaicība, tā paralizē cilvēku sirdsapziņu un atbildības sajūtu par savu valsti.

Kam jūs no ētiskā viedokļa uzliktu atbildību par notikušo Rīgas pilī?

Tas vispirms bija Prezidenta kancelejas uzdevums. Viņi bija vienīgie, kas varēja atbildēt par šo ēkas daļu, kas muzejiem bija tabu, kur tie nevarēja tikt iekšā. Vajadzēja izstrādāt drošības plānu. Un ugunsdzēsēji? Un valsts drošības struktūras? Kā jums patīk, ka tiek pirkta ugunsdzēsības mašīna, kas nevar iebraukt Latvijas ēkas Nr.1 pagalmā? Kā var strādāt, ja tas neatplaiksnī galvā?

Radiņa kungs stāstīja, ka viena no viņa darbiniecēm tovakar bija jutusi deguma smaku. Viņa izgājusi, paošņājusi. Bet atkal – notikumi risinājās ēkas otrā galā. Vai tur kāds bija izgājis, apskatījies? Ko darīja mīļā Militārā policija, kas stāstīja, ka izgājusi apgaitā un viss bijis kārtībā? Es domāju – ir kaut kas, ko viņi, glābjot mundiera godu, slēpj.

Tālāk – celtnieki. Runā tikai par dūmu signalizāciju, bet pastāv arī otra, karstuma signalizācija. Katrs, kurš saskāries ar ugunsdrošību, zina, ka no 51 grāda iedarbojas termosensoru ķēde, ja tāda uzstādīta. Ja Rundāles pilī kaut kas tāds notiktu, vienmēr ir 2 – 3 atbildīgie cilvēki, arī naktī. Viņi momentā ņemtu rokās dzēšamo un nodzēstu.

Pati ugunsnelaimes filozofija ir jābūvē tā – ugunsgrēks nav iespējams, jo mēs to esam laikus pamanījuši un novērsuši minūšu laikā. Taču Rīgas pilī neviens uz to nestrādāja. Kā var apdrošināt ēku par 20 miljoniem un neuzstādīt drošu signalizāciju un aizsargājošo šķidrumu konstrukcijām? Kā varētu „dzirkstele pārskriet”, ja konstrukcijas būtu apstrādātas ar antipirēna šķidrumu? Mums ar to pārklātas visas koka konstrukcijas, arī staļļos. Par tikai 8,6 tūkstošiem latu. Rīgas pils gadījumā tagad visi mēģinās pierādīt, ka Dieva zibens iespēris un vainīgs nav neviens.

Kā vērtējat to, ka uz remonta laiku netika pārcelti muzeja krājumi, kā sākotnēji Kultūras ministrija bija paredzējusi?

No vienas puses, vieglprātīgi. No otras puses, ja būtu lēmums par pārcelšanos uz Pulka ielu, muzejs šīs telpas gaidītu 4 – 5 gadus, tad kravātos lēnām. Kad sāktu remontu pilī?

Tagad, pārceļoties uz Lāčplēša ielu, tas būs muzeja nākotnes labā – visai [pils] ēkai uzreiz varēs ķerties klāt, projektēt un būvēt. Būtiska problēma pilī tagad ir pelējums. Visur viss pelē... Pilī bija atstāti prezidentu portreti un Purvīša gleznas – kā saprotu, Prezidenta kancelejā bija uzskatījuši, ka sadegušas, nav vērts meklēt.

Es domāju – cik Kultūras ministrija uz notiekošo var iedarboties? Spēlīte tagad ir starp Valsts nekustamajiem īpašumiem un celtniecības firmu. Diemžēl izskatās, ka tiesiskumā tiks atrastas spraugas, pa kurām padot bumbu un ilgstoši ripināt.

Kāpēc šādos brīžos neviens neuzņemas atbildību, bet ripina un ripina – kā to principiāli redzat?

Jūs uzdevāt ļoti būtisku jautājumu. Birokrātija ir visā pasaulē, un katastrofas notiek visā pasaulē. Diemžēl Latvijā šī birokrātija ir pilna ar pēcpadomju bailīgumu, neuzņēmību, kūtrumu. Latviešu raksturs arī parādās – ne tas labākais, kas mums piemīt. Bailes no atbildības un vēlēšanās paslēpties aiz cita muguras. Tas ir pats trakākais. Atbildība jāuzņemas! Ne tikai vaina, bet spēja pateikt: tagad darīsim tā! Rīkoties enerģiski un izšķiroši. Latvieši, man liekas, varētu uzstādīt apspriežu ilguma rekordu, detaļu apspriešanas rekordu. Esmu pamanījis: zema vai augsta ranga apspriedi Latvijā vienmēr sāk ar nebūtiskā apspriešanu. Beigās, kad visi apdulluši un noguruši, ķeras klāt galvenajam. Tas ir latviešu sporta veids. Pilnīgs temperamenta trūkums.

Ir arī otra puse. Tas, kā latvieši varējuši pārlaist 700 gadus, saglabājot savu identitāti, veicot iekšējās attīstības procesu, ir ģeniāli un spoži. Diez vai kāda cita tautiņa, būdama tik ļoti nospiesta, ir spējusi tik ļoti sevi attīstīt. Bet, kad nāk lielās izšķiršanās, tad mūsu raksturs nāk mums par ļaunu. Labāk būtu taisīt kļūdas, nevis gļēvi nogaidīt.

Kas patiesībā sadega – Rīgas pils kā ēka vai simbols?

Sadega simbols. Tur jau tā lieta... Eksponāti būs glābjami, zāles atjaunos. Bet pāri visām lietām vējo, ka sadega Latvijas valsts kā simbols rīcībspējai – ka dažādas instances aktīvi darbojas kopā, spēj krīzes situācijā pieņemt lielus lēmumus, saskaņot darbības un lemt par svarīgāko. Mūsdienās tā patīk programmas, bez pārtraukuma raksta projektus, bet izrādās, ka nekāda projekta mums nav svarīgākajam. Nav plāna, vai ugunsdzēsības mašīna varēs iebraukt pils pagalmā, lai dzēstu liesmas. Es domāju, ka ne tikai man, bet daudziem cilvēkiem zemapziņā radās sajūta, ka valsts nav kas tāds, ko spējam ārkārtas situācijās glābt un kas spēj mūs pasargāt.

Zviedrijas karaļa Gustava Ādolfa padomnieks Aksels Uksenšērna reiz teicis: ja pasaule zinātu, cik maz saprāta to valda, tā nodrebētu.

Kas mums būtu jāmeklē Latvijas muzejos 21.gadsimtā – vai tur var ieraudzīt kādu pagātnē ieslēptu savas identitātes daļu, vai, visticamāk, svešādo, kas reiz ir bijis, bet vairs nav?

Man liekas, ka vajag meklēt gan vienu, gan otru. Katrs muzejs ir kā interesants iztēles ceļojums. Romantisms, protams. Vīzijas. Ja, teiksim, Vēstures muzejā cilvēks aiziet no akmens cirvjiem līdz 20.gadsimtam, tas ir tik brīnumaini! Vai, piemēram, Marka Rotko muzejs – man personīgi viņa darbi neizraisa lielu mākslas pārdzīvojumu, bet medijos tas ir tā sakāpināts, ka ikviens cilvēks Latvijā nu gatavs skatīties Rotko bildes. Tas ir iedvesmojoši, ka cilvēks sāk kaut ko saskatīt vienā sarkanā kvadrātā! Turklāt aizmugurē šiem darbiem stāv miljoni, ko tie maksā, un cilvēki skatās tajos kā ikonās. Naudas ikonās. Cilvēki mūsdienās jauc individuālo pārdzīvojumu ar to, ko viņiem iestāstījuši masu mediji. Ja kāds mākslas darbs maksā miljonus, par to nedrīkst nejūsmot.

Vai redzat daudz šādas mitoloģiskas ietekmes?

Jā, tas pats [Demjens] Hērsts. Iluzionists. Viņa triki ir interesanti, viņam izdevies iestāstīt sabiedrībai, ka viņš maksā ārkārtīgi daudz.

Ko jūs par viņu domājat?

Es viņu uzskatu par bezkauņu. Bet talantīgu bezkauņu, kurš prot sevi izspēlēt. Pat Pikaso (kurš gan ir ļoti labs mākslinieks!) par sevi teicis, ka viņam bijusi tā laime būt pazīstamam ar daudziem žurnālistiem. Jau tajā laikā viņš saprata, kāda tam ir ietekme. Tas viss pieder pie mūsu laika leģendām un mītiem. Man nav nekas pret to.

Zinot, ka esat heraldikas pētnieks, pavaicāšu – kāpēc grifam, kas ir rīcībspējas, stingrības simbols, Latvijas ģerbonī starp kājām iežmiegta aste? Tas nav tipiski grifa attēlojumam ģerboņos.

Tur nav nekāda simbolika jāmeklē. Tīri grafiska stilizācija!

Jūs Rundāles pilī droši vien reizēm nopētāt apmeklētājus – cik daudzi iedziļinās vēsturiskajos materiālos, ar interesi lasa?

Cilvēkus pilīs, protams, interesē varenums un skaistums. Just gaisotni par dzīvi, kas daudziem, iespējams, ir ilgu objekts. Negribu teikt, ka visi cilvēki vēlētos dzīvot pilī, bet pilis tomēr ir bērnības sapnis. Visā Eiropā pils muzeju apmeklētāju skaits pieaug par 8% gadā. Mums ir līdzīgi.

Par iedziļināšanos – man ir ļoti patīkami teikt, ka Rietumu korpusā, kur beidzas mūsu ekspozīcija un cilvēki gājuši cauri zālēm, skatījušies aptuveni pusotru stundu, viņi vēl apstājas un rūpīgi lasa. Jauni, sportiska tipa cilvēki, nevis pensionēti skolotāji, kas ir ieinteresētās inteliģences iemiesojums. Izlasa visas anotācijas. Tātad grib zināt. Vienmēr lieli bari ir ap ģenealoģijas tabulām, grib zināt, kas ar ko precējies, kas kam bērns, sevišķi ja tas ir ārlaulības bērns. Grib uzzināt, nevis tikai tvert pils saldo dzīvi. Mums pat ienāk pretenzijas, ka ir par maz anotāciju, grib zināt vairāk.

Cilvēki nemaz nav tik vieglprātīgi. Es varbūt izsakos pesimistiski par mūsdienu sabiedrību kopumā, bet, runājot par katru cilvēku atsevišķi, man ir ļoti pozitīvas emocijas.