Jaunākajai paaudzei savukārt latviska Latvija vispār ir tukša skaņa, viņi brauc prom no savas valsts. Jauniešiem grūti pārmest – neviens viņus savai valstij nav audzinājis, toties visus šos gadus skaidroja, cik nepieciešami būt konkurētspējīgiem Eiropas darba tirgū.
Vien tagad, divdesmit un vairāk gadus pēc neatkarības atjaunošanas, politiķi sāk runāt par nepieciešamību skolās ieviest valstiskās audzināšanas stundas. Un nekādi nevar izdomāt, kā tās ieviest krievu mācību iestādēs. Visticamāk, runas beigsies ar to pašu, ar ko beidzās vāvuļošana par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas nostiprināšanu sadzīvē pēc apkaunojošā valodu referenduma. Proti – ar neko. Jo latviešos nav izpratnes, kāpēc vajadzīga nacionāla valsts.
Ja valsts pamatnācija, neviena nespiesta, bez ļaunuma un viltus atdod varu partijai, kura savā programmā pauž Latvijas valstiskuma idejai naidīgas domas, jautājumi ir lieki. Atliek vien atcerēties Ulmaņa teikto – tai Latvijai, kura sekos pēc okupācijas, mēs vairs nebūsim vajadzīgi.
Nacionālas, latviskas valsts politiku un nacionālu ekonomiku lāgā neaizstāv pat partija, kura savā ikdienas retorikā ir ļoti nacionāla.
Runa ir par "Visu Latvijai"/"TB"/LNNK. Pašvaldību vēlēšanu laikā apspriežot Brokas kundzi, tika minēts "pozitīvais nacionālisms", izcelts sievišķīgais trauslums un neuzbāzīgā elegance, bet es no visa dzirdētā tā arī neizlobīju, kas konkrēti ar to tika domāts. Uz varu galvaspilsētā pieteicās ļoti kautrīga partija, kas pati par sevi neko nesaka.
Rezultātā latvieši Rīgā labprātīgi atdeva varu "Saskaņas centram" un mīļi dalīsies varā vēl divās lielākajās Latvijas pilsētās – Liepājā un Daugavpilī. Nevajag grimt pašapmānā, nākamajās Saeimas vēlēšanās promaskaviskie spēki iegūs varu visā valstī.