Baisā daļa sākas ar ģimenes kaķa nāvi. Lūiss, lai nesāpinātu meitiņu, kura kaķi ir iemīlējusi vairāk par visu, noklusē tā nāvi un augšāmceļ to indiāņu kapulaukā, uz kuru aizved jaukais kaimiņš. Kaķis atgriežas mājās, tā teikt, nepareizs - lempīgs, padebils, pēc trūdiem ozdams un noteikti ļauns. Tikai neskaidrs paliek, kāpēc kaķi vienmēr ir pie visa vainīgi. Vēl interesanti ir tas, ka kaķa Čērča angliskais saīsinājums ir Church jeb baznīca. Ja autors to biji izvēlējies apzināti, sanāk visai baiss simbolisms – ķermenis kā pirmatnējā ļaunuma templis.
Pēc kāda laika ģimene piedzīvo jaunu un neiedomājami smagu satricinājumu – jaunāko bērnu, divgadīgo dēlu, notriec kravas auto. Lūiss nav spējīgs izturēt domu, ka nespēja izglābt dēlu. Reičela sāk zaudēt veselo saprātu, kam piepalīdz jau sen esoša garīga trauma, kuru viņai bērnībā izraisīja psihiski slimās un fiziski kroplās māsas lēnā miršana un nāve, kuru klusībā visa ģimene vēlējās. Elija arī sāpēm neredz malu. Luisā, kurš jau pamazām pats sāk balansēt uz veselā saprāta un ārprāta robežas, īstā mīlestībā un dziļās mokās atkal dzimst doma par indiāņu kapulauku...
Dēls, protams, tiek augšāmcelts, - tas bija visai paredzami. Un tikpat neizbēgami, ka viņam ir tie paši „simptomi”, kas ir kaķim. Tikai starpība, ka Geidžs paspēj novākt draudzīgo kaimiņu un savu mammīti. Bet viena no šausmeņu raksturīgajām īpašām ir tas, ka arī to beigas ir paredzamas.
Jāpiemin, ka Lūiss, jau no šausmām nosirmojis, noslaktē mīļoto dēlēnu un, kas pats jautrākais, augšāmceļ sievu.
Bet nebūt nevar apgalvot, ka „Zvēru kapiņi” ir kārtējā ne visai spīdošā šausmenīte. Svarīgi tas, ka grāmata pārņem savā varā, no kuras ir grūti izlauzties. Lasītājs ir apburts. Ja rūpīgi lasa, nevar nemanīt, ka zem vienkāršiem sižeta risinājumiem ir apslēpta vesela dārgumu krātuve jeb dziļāka nozīme, šķiet, it visam. Brīžam interesanti, bet brīžam traucējoši ir tas, ka autors raksta tā, ka nav īsti saprotams, kas no minētā ir svarīgi fakti, kas – nenozīmīgi sīkumi. Ļoti spēcīgs grāmatas pluss ir tās radītā atmosfēra – to lasot šķiet, ka tev pakausī elpo pirmatnējais ļaunums, kurš grib pārbaudīt tavas psihes trauslumu, tās dziļākos un melnākos nostūrus, kuros tev jārod atbildes uz tādiem jautājumiem kā: vai mīlestība ir gana stipra, lai mīlētu kaut ko, kas ir tava mīļotā bērna blāvs atspulgs nāves sejā, kuru tu nespēj ne pieņemt, ne atgrūst, bet tas ir labākais, ko vari dabūt. Vai nāve tomēr ir punkts visam tam, kas bijis iepriekš, un tā var atgremot vienīgi atkritumus...
Romāns ir iznācis atkārtotā izdevumā.
2.
Grāmatas apskats: Stīvens Kings "Zvēru kapiņi"
2012-03-20
Ražīgā amerikāņu “šausmu karaļa” Stīvena Kinga romāniem visprecīzākais apzīmējums laikam būtu “fobiju preparācijas”. Katrā no nu jau dučos skaitāmajiem romāniem bāzi veido visai precīzi fiksēts cilvēcisko reakciju spektrs, sastopoties ar kādu universālu baiļu avotu – tiklab tā modernajā kā arhetipiskajā aspektā. Tā, piemēram, latviski pagaidām netulkotajā darbā The Stand uzvaru svin bailes no slimībām, sakāpinātas bailēs no epidēmijas un tās rezultātā izraisītas apokalipses, romānā Roze, ērkšķu puķe – bailes no vardarbības ģimenē, romānā Kerija – bailes no sociālās atstumtības, utt. Biedē gan pārdabiskais (romānos Firestarter, Salem's Lot), gan tīri psiholoģiskais (romānā Mizerija). Rakstnieka pēdējo gadu darbos baiļu avots gandrīz vienmēr ir psiholoģiskas dabas, bet pārdabiskais, ja vispār figurē, tad pilda tikai šo baiļu katalizatora funkcijas. Viens no kolorītākajiem šāda veida darbiem ir nupat atkārtoti izdotais viens no populārākajiem rakstnieka darbiem Zvēru kapiņi (Pet Sematary), veltīts tam, lai no teju visiem iespējamajiem skatpunktiem analizētu vienas no universālākajām cilvēces bailēm – bailes no nāves.
Nāve faktiski ir visu šausmu literatūras darbu dziļākais “baiļu faktors”, jo bailes no monstriem, maniakiem, spokiem, slimībām, augstuma utt. – patiesībā to visu īstais objekts ir nāve. Īpaši jau tuva cilvēka neloģiskā un nesaprotamā aiziešana, miesas un dvēseles nesaraujamās vienības sadalīšanās ir fascinējusi daudzus filozofus un literātus, taču tikai retais šai tēmai ir tuvojies ar tik asu ķirurga skalpeli kā Kings, iedzīvinot lielas cilvēku daļas ļaunākos murgus.
Kingam tradicionālajā stilā romāna ekspozīcija ir tik idilliska, ka uzreiz raisa aizdomas – jauna ģimene ievācas ģimenes mājā netālu no dzīvas satiksmes maģistrāles. Kinga daiļrades (un žanra) pazinējs jau ļoti drīz nojauš ne tikai to, ka idilli kuru katru brīdi pārraus krīze, bet arī to, no kuras puses vējš pūš, jo Kinga rakstītajā nemēdz būt nejaušību. Kā baiļu psiholoģisko katalizatoru rakstnieks atkal izmanto pārdabisko, taču tas vēl ir tāls un tikko jaušams (sieva baidās no bērnības traumas izraisītas fantāzijas – mirušās māsas tēla, kas slēpjas skapī, netālu no mājām esošā dzīvnieku kapsēta rosina sešgadīgās meitas sarunu ar tēvu, kurš īsti neaptver, kā bērnam izskaidrot nāves faktu, utt.). Nāve slēpjas tumšās, slepenās vietās – skapī, mežā, citiem vārdiem – droši noglabāta zemapziņā, kur tās esamību nostumj, lai par to nedomātu. Vienlaikus Kings demonstrē, kā mirstīguma apjausma laiku pa laikam elpo pakausī jebkuram cilvēkam apzinīgā vecumā.
Pirmā priekšnojauta novēdī brīdī, kad meita Ellija aiziet uz skolu un tēvs ar piepešu skaidrību apjauš laika ritumu. „Mēs novecosim,” viņš domā, un viņu sagrābj neizskaidrojama šausmu sajūta, kas uz sekundi pārrauj idillisko stāstījumu. Sākot no šī brīža, Kings izvērš Zvēru kapiņu centrālo sižeta līniju, balstot to uz cilvēciskajām ilgām pēc fiziskās nemirstības un / vai iespējas augšāmcelt mirušos, parādot, kā tas varētu notikt un ar ko beigties.
Kad nelaimes gadījumā iet bojā ģimenes mīlulis kaķis, tēvs atceras kaimiņa stāstīto par “zvēru kapiņiem” netālu mežā – senu indiāņu apbedījumu vietu, ar ko saistās baisi nostāsti. Aprokot šai vietā kaķi, gaisā jaušamas pirmās nelaimes nojautas. Kaķis patiesi atgriežas dzīvē, taču tā ir tikai fiziskā dzīvība – ir zudis tas, ko varētu dēvēt par dvēseli; to aizstāj klusa, neizprotami draudīga iedaba; mājinieki drīz sāk no dzīvnieka baidīties. Neraugoties uz pirmo brīdinājumu, pēc traģiskas autoavārijas tēvs izmisīgā cerībā uz kapsētu aiznes arī tās upuri, divgadīgo Geidžu... un, pat skaidri apzinoties draudus, arī trešā nāve neatceļ palicēju neprātīgo vēlmi atdzīvināt mirušos. Ar šo trīskāršo kāpinājumu Kings izvērš nāves tēmu iespaidīgā psiholoģiskā analīzē. Kas ir fiziskā nāve? Vai visa gals? Kā mēs uz to raugāmies? Un ko esam gatavi darīt, lai novērstu neizbēgamo?
Romānā uzkrītoši redzami lietotas reliģiskās alūzijas: ģimenes uzvārds ir Krīdi (creed angļu val. – ticības apliecība), kaķa vārds Čērčs (church – angļu val. baznīca), par romāna moto likta parafrāze par Lācara augšāmcelšanas stāstu, kaimiņa vārds Džads (oriģinālrakstībā Jud) atsauc atmiņā Jūdu; arī Džads savā ziņā ir baiso notikumu iniciators. Taču Kings norauj mirstīgumam reliģijas mierinošo plīvuru, atklādams nāvi tās primitīvi biedējošajā aspektā, paralēli ekspluatēdams arī joprojām dzīvo ticību augšāmcelšanās fiziskajam faktam – šim faktam reliģijas nozīmes zudums sabiedrībā ir atdevis kādreizējo šausminošo nozīmi, kas savulaik radīja ticību vampīriem un zombijiem. Kinga aprakstītā ir tukšas miesas čaulas augšāmcelšanās, kas biedē jo vairāk tāpēc, ka nepazīstamais, ļaunvēlīgais saturs slēpjas pazīstamā un mīlētā ķermenī. Romāna noslēguma epizode ir nodēvēta par visu laiku efektīgāko šausmu ainu visā žanra vēsturē. Un līdz mielēm pārbīli izbaudīt liek fakts, ka “pēdējās pakāpes” augšāmcelšanās sekas romāns vairs neparāda – lasītāja iztēles mehānisms jau ir iedarbināts, un nekāda rakstnieka meistarība vairs nevar sacensties ar katra personisko rēgu uzbrukumu, ko izraisa romāna pēdējās rindkopas.
Daudzu Kinga romānu noslēgumā rādīta, kā teiktu Tolkīns, “eikatastrofa” – proti, šausmas pārvar pašaizliedzība, tiek rasts kaut īslaicīgs risinājums. Taču ne šajā romānā, jo nāve nu reiz ir tas “baiļu faktors”, kuram pārkāpt nepalīdz nekāda cilvēciska rīcība. Zvēru kapiņi ir viens no tiem romāniem, kuros Kings ir iedzīvinājis arī savu personīgo baiļu rēgus, jo vismaz daļa notikumu ir autobiogrāfiski: varbūt tieši tāpēc teksta radītā klātbūtnes apjausma ir tik īsta un neomulīga. Un, iespējams, tieši šo iemeslu dēļ Zvēru kapiņi ir viens no retajiem Kinga romāniem, kurus pats autors pēc sarakstīšanas “nobāzis tālāk no acīm” un izvilcis vien pēc ilgas tielēšanās ar izdevēju.
Var jau teikt, ka romāna sižetiskajam dramatismam piestāvētu priedēklis „melo”. Tomēr jāpiekrīt Guntim Berelim, ka, „runājot par Kingu, zūd jēga tradicionālajam literatūras sadalījumam nopietnajā un triviālajā”. (Guntis Berelis, Latviski Stīvens Kings tiešām murgo. // Diena, 1996. g. 16. oktobris.) Baiļu rēgi pavada katru no mums, un, triviāli vai nē, tie nemitējas dzīvelīgi līst no aizapziņas kapiem, kuros tos esam ieslodzījuši.
Bārbala Simsone, http://www.diena.lv, 20.03.2012.
http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/publ/article.php?id=77851
3.
Stīvens Kings “Mizerija”
Posted by Guntis Berelis uz 01/07/2007
Romāns
Stīvens Kings Mizerija Patlaban šķiet gluži pašsaprotami, ka skarbā trillerī centrālajam personāžam piemīt puslīdz humanitāri orientēts prāts, viņš ir arheologs, lingvists, rakstnieks, etnogrāfs vai kas tamlīdzīgs. Taču vēl pirms pārdesmit gadiem tas likās gluži vai likumpārkāpums – rakstnieks vienkārši nav spējīgs virzīt uz priekšu trillera sižetu, jo viņš ir izcili garlaicīgs tips, par kuru, ja vispār kāds raksta, tad tikpat garlaicīgi tipi kā viņš. Viens no pirmajiem šo nerakstīto likumu, precīzāk, aizspriedumu pārkāpa Stīvens Kings. Rakstnieks parādījās jau viņa otrajā romānā Seilemas liktenis; ties gan, rakstnieka profesionālās intereses romāna sižetu neko daudz neiespaidoja. Citādi bija Spīdēšanā, kurā rakstnieka Džeka Torena sajukšana prātā un ar to saistītie sižeta mežģījumi daļēji izskaidrojami ar to, ka Torens gan grib, bet nespēj rakstīt, t. i., rakstnieka psiholoģiskās problēmas projicējas sižetā un kļūst par tā virzītājspēku. Romānā Tas šausmu romānu autors cīnās ar šaušalīgu neradījumu, kura briesmu darbi krietni pārspēj rakstnieka iztēles spējas. Romānā Tominokeri darbojas vesternu rakstniece Bobija Andersone. Tāpat rakstnieku darba profesionālā specifika un ar to saistītās ķibeles inspirē romānu Apslēptais logs, apslēptais dārzs, Tumšā puse un Despereišna sižetus. Izrādījās, rakstnieka apziņā mītošo dēmonu savstarpējās batālijas un konflikti ar realitāti ir reti pateicīgs materiāls trilleru autoriem.
Arī romānā Mizerija (Zvaigzne; no angļu val. tulkojusi Ina Strautniece), kas oriģinālā publicēts tieši pirms 20 gadiem, uzmanības centrā ir rakstnieks Pols Šeldons. Grozi kā gribi, Mizerija ir Kinga meistardarbs. Vispirmām kārtām jau tāpēc, ka romānā – un atkal jāpiebilst, ka pretēji visiem sižetiski spraigas literatūras likumiem – darbojas tikai divi personāži, turklāt darbība lielākoties noris vienā istabā, bet Pols Šeldons vispār nav īpaši darbotiesspējīgs, jo atrodas vai nu gultā, vai invalīdu ratiņos (savu rekordu Kings pārspļāva mazliet vēlāk – romānā Džeralda spēle, kurā darbojas tikai viena ar roku dzelžiem pie gultas pieslēgta persona, ja neskaita blakus gulošo līķi).
Romāna sākumā Šeldons, atguvies no bezsamaņas, atklāj, ka ir cietis autokatastrofā (Mizerijas sižets pēcāk atspoguļojās Kinga biogrāfijā – 1999. gadā viņš pats pakļuva zem mašīnas, kuras šoferis Braians Smits vēlāk kļuva par vienu no Kinga Tumšā torņa personāžiem), no mašīnas viņu izvilkusi, drusku apārstējusi Šeldona sadragātās kājas un paslēpusi savā mājā bijusī medmāsa Annija Vailksa. Viņa dievina gan Šeldonu, gan viņa grāmatas – sieviešu lubeņu virkni par XIX gadsimta atradenes Mizerijas bēdpilno likteni. Šeldonam tikko ir iznākusi Mizerijas cikla pēdējā grāmata, kurā viņš ar milzu prieku beidzot iedzinis apnikušo sievišķi kapā; turklāt manuskriptā viņam ir jauns un nu jau „nopietnās” literatūras plauktā ieklasificējams romāns. Taču jau pēc dažām dienām Šeldonam kļūst skaidrs, ka Vailksa ir jukusi – lāgiem viņa zaudē kontaktu ar pasauli, lāgiem viņai uznāk mežonīga niknuma lēkmes, bet ļaunākais, ka Vailksa savā fanātiskajā mīlestībā nolēmusi uz mūžīgiem laikiem paturēt Šeldonu „savā īpašumā” (šā jēdziena burtiskā nozīmē: Šeldons ne tikai dzīvo pie viņas, bet arī raksta Mizerijas turpinājumu, kura vienīgā lasītāja būs Vailksa). Un ja vēl tikai tas vien. Mazliet vēlāk Vailksas prombūtnes laikā Šeldonam izdodas atmūķēt durvis, un Vailksas viesistabā viņš atrod albumu, kas ir pilns ar avīžu ziņām un nekrologiem, kuros aprakstīti par mīklaini nāves gadījumi dažādās slimnīcās, bet pēdējā ielīme albumā vēsta, ka bez vēsts pazudis pazīstamais rakstnieks Pols Šeldons. Izrādās, Vailksa ir maniakāla slepkava, kas nogalinājusi desmitiem cilvēku. Lai „īpašums” pārmēru nespurotos pretī, Šeldons tiek pieradināts pie narkotikām. (Nav jābūt īpaši erudītam, lai šajā situācijā saskatītu labi iestudētu saspēli ar Faulza Kolekcionāru; ne velti Šeldons vienubrīd savu likteni salīdzina ar Faulza Mirandu.)
Un tad sākas: izlasījusi Mizerijas cikla pēdējo sējumu, Vailksa tik neganti pārskaišas par iemīļotās varones nāvi, ka vairākas dienas atstāj Šeldonu bez narkotikām un ēdiena un sadedzina viņa „nopietnā” romāna vienīgo eksemplāru. Tad Vailksai rodas ģeniāla doma: Šeldons uzrakstīs romānu Mizerijas atgriešanās, kurā atdzīvinās Mizeriju – un līdz ar to Vailksa būs vienīgā persona pasaulē, kas zinās, ka īstenībā Mizerija ir dzīva. Būtībā Vailksa ir ģeniāla lasītāja, par kādu var tikai sapņot jebkurš rakstnieks – Šeldona lubenieciskos pekstiņus viņa uztver kā vispatiesāko realitāti, dzīvo līdzi Mizerijas nedienām, bet Šeldons viņas acīs gluži vai dievam rada. Tiesa, tas ir tāds pagānisks dieviņš, kuram, ja tas neklausa lūgšanām un nedara, kas no viņa tiek prasīts, var, teiksim, nocirst kāju vai nozāģēt pirkstu.
Vienu no romāna sižeta līnijām veido Mizerijas atgriešanās tapšana – sākot no Šeldona un Vailksas dialogiem, kas būtībā ir savdabīgas triviālas literatūras un lasītāja uztveres analīzes, caur Šeldona domu gaitas aprakstu, strādājot pie romāna, līdz Mizerijas atgriešanās fragmentiem, kurus izlasot top skaidrs, ka salīdzinājumā ar Kingu Šeldons ir bezcerīgs diletants. Tālāk interpretāciju taciņa ieved iekšā postmodernismā ar abām kājām. Mizerijā klātesošas ir visas īsti klasiskam postmodernismam nepieciešamās iezīmes: literatūras pašrefleksija, atsauces uz citiem tekstiem, citāti, doma par stāstu, kas funkcionē kā realitāte un šā iemesla dēļ patiesi spēj iespaidot realitāti (un realitāti, kas īstenībā ir tikai stāsts), galu galā – arī „romāns romānā”.
Šeldons apzinās, ka, līdzko grāmata būs uzrakstīta, Vailksa viņa nogalinās, taču dīvainākais ir tas, ka Šeldonu patiesi aizrauj jaunā romāna iecere – rakstnieks jebkurā situācijā nepārstāj būt rakstnieks. Mizerijas atgriešanās tuvojas beigām, tāpat – arī Šeldona un Vailksas attiecības. Lai arī romāna nobeigums ir iepriekšparedzams, Mizerijai tas nepavisam nenāk par ļaunu. Kā jau teikts, Mizerija ir viens no Kinga spožākajiem romāniem – līdzās Mājdzīvnieku kapsētai, Tumšajai pusei, Spīdēšanai, Bezmiegam. Diemžēl deviņdesmito gadu otrajā pusē un XXI gadsimta sākumā Kings vairs neko līdzvērtīgu Mizerijai nav sarakstījis – acīmredzot visi spēki ziedoti, manuprāt, neciešami garlaicīgajai un primitīvajai Tumšā torņa grāmatu sērijai.
Apmēram šādi varētu izskatīties recenzija par Stīvena Kinga Mizeriju. Klāt vēl varētu piekabināt dažas literatūrvēsturiskas pārdomas par apsēstā mākslinieka tēmu literatūrā, kas, radusies romantisma laikmetā, XX gadsimtā transformējās apsēstā rakstnieka tēmā un dažu gadu desmitu laikā iekaroja gan augstos, gan zemos literatūras plauktus. Un – punkts?
Tulkojums
Nekā nebija. Tālāk – par tulkojumu, kas, maigi izsakoties, stipri samulsina. Pirmajā acu uzmetienā gan viss šķiet labākajā kārtībā – ja ne citādi, ir redzēti nesalīdzināmi draņķīgāki tulkojumi, kurus vispār nav iespējams lasīt. Taču, noliekot blakus oriģinālu, atklājas trakas lietas – sākot jau ar teksta pirmo rindiņu. Oriģinālā Šeldons murgos saklausa skaņas, no kurām, mazliet piepūlot iztēli, kopā saveidojas „I am your fan number-one” („Esmu tava kvēlākā pielūdzēja” – un tieši tāpēc dažas lappuses tālāk Šeldons, atguvis samaņu, jau zina, ka nepazīstamā sieviete līdzās viņa gultai ir šī pati „kvēlākā pielūdzēja”). Latviešu tulkojumā – ne miņas no „kvēlākās pielūdzējas”. Toties ir kaut kas pavisam nesakarīgs – „brunn hunn orrrrnnnn” utt. No kurienes cēlies šis „brunn”, kas gluži automātiski saistās ar vārdu „brūns”? Atšķiram krievu tulkojumu (АСТ, 1997) un, kā tad, „brūns” tur atrodas: „Коричневый ухмнннн йерннн”. Nav nekas neparasts, ja tulkotājs savā darbā izmanto arī oriģināla tulkojumus citās valodās, taču šai gadījumā akli darīts pakaļ krievu haltūristam – gan te, gan lappusi tālāk, kur tā pati balss stāsta, ka viņa, lūk, izlasījusi visu Šeldona sarakstīto („red everrrrrythinggg”). Tiesa, red ir „sarkans”, tomēr šai gadījumā no konteksta izriet, ka runa drīzāk ir par lasīšanu (read pagātnes forma, ko izrunā kā red), tāpēc gan latviešu „visss sssāāāārrrtssssss”, gan krievu „крррасное все крррасннное” ir galīga bezjēdzība, kas noārda pirmās nodaļas eleganto struktūru.
Pirmās daļas 22. nodaļa. Šeldons apcer situāciju, kādā viņš nonācis, un iespējamos glābšanās ceļus. It kā viss labākajā kārtībā, kamēr nesāk salīdzināt ar oriģinālu. Jo – pēc teikuma „Katrā ziņā – labāk domāt par to nekā par grāmatu, kuru viņš bija radījis un pēc tam iznīcinājis” nez kur pačibējusi teju vai vesela lappuse, kurā Šeldons saprot, ka viņa mašīnu policija vēl nevarētu būt atradusi (laikam jau sakritība, bet, izrādās, arī krievu tulkojumā šis fragments krietni apcirpts – gan ne tik lielā mērā kā latviešu). Tajā pašā nodaļā pēc vārdiem „es drāzos šurp, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi” izgaisušas vēl deviņas rindkopas, kurās Šeldons iztēlojas poliča un Vailksas iespējamo sarunu, turklāt lasītājs uzzina dažas Šeldona biogrāfijas epizodes, kas vēsta par viņa milzīgo popularitāti un tāpēc romāna kontekstā nepavisam nav mazsvarīgas. (Starp citu, par policistiem, poličiem un kruķiem. Tulkotāja vārdu „cop” latvisko tikai un vienīgi par „kruķi”. Iedomāsimies: izmisušais un izmocītais Šeldons cer, gaida un alkst pēc policista, kas viņu atpestīs no ciešanām. Vai tiešām viņš savu glābēju nievās par kruķi vai, pasargdies, mentu? Tak jau, ka nē. Šai gadījumā kruķi šķiet galīgi neiederīgi; lai saglabātu priekšstatu par vienkāršrunu, pilnīgi pietiktu ar poličiem.)
Ja vieglu roku no romāna tiek izmestas veselas lappuses un rindkopas, it kā nebūtu jāuztraucas, ka nemitīgi tiek izlaisti „tikai” atsevišķi vārdi, teikumi vai teikumu daļas. Piemēram, tas štrunts, ka 30. nodaļā satraukuma brīdī „Paul’s pulsebeat quickened” („Pola pulss paātrinājās”), šo teikumu droši var mest laukā. Taču, šādi izrīkojoties, tulkotāja lāgiem aiztulkojas līdz galīgām muļķībām. Lasu: „Annijas Vailksas pielīdzināšana elku tēlam no Ķēniņa Zālamana raktuvēm…” Ja nemaldos, Ķēniņa Zālamana raktuvēs uz mirkli pazibēja viens vienīgs elku tēls, gigantisks skelets ar dūrienam paceltu asegaju. Vailksa kā skelets? Romānā ne miņas no skeletiem un asegajiem vai vismaz šķēpiem. Ielūkojamies oriģinālā – protams, Kings pieminējis ne tikai Ķēniņa Zālama raktuves, bet arī – kā pirmo – Hegarda romānu Viņa, kurā visādu elkdievību atliku likām un no kura, iespējams, Kings aizguvis motīvu par to, kā Šeldona apziņā Vailksa pieņem šaušalīgas dievības aprises (katrā ziņā – 73. lpp. pieminētais „akmens elks” noteikti ieklīdis no Viņas; tāpat no Viņas krietni iespaidojies Šeldons, rakstot Mizerijas atgriešanās Āfrikas piedzīvojumu epizodes). Šo romāna kontekstā svarīgo mājienu tulkotāja vienkārši izmet laukā.
Iz citas sfēras. Vailksa savā būtībā ir zvērīga puritāne, kas Kinga traktējumā ļoti savdabīgi savijas ar viņas slepkavnieciskajām un sadistiskajām nosliecēm. Var jau būt, ka arī puritāne spēj histēriski iebļauties: “Puņķainie kverpļi tādi! Salašņas! Sūdabrāļi!” Taču oriģinālā lasāms pavisam kas cits: “Cockadoodie! Kaka! Kaka-poopie-DOOPIE!” Cockadoodie, protams, adekvāti latviskot nav iespējams, taču šis skanīgais un efektīgais kakadūdijs, kurš ne reizi vien pazib tekstā, ir dziļi sakņots Vailksas deformētās apziņas murgos un jau pats par sevi funkcionē kā izcili daiļrunīga detaļa, kas vēsta par baiso miskasti Vailksas smadzenēs (ja vēl piepinam klāt kakadūdijā iešifrēto cock komplektā ar Vailksas ķerto māmiņu, visādām bērnības traumām un Freidu, kļūst skaidrs, ka arī kakadūdijam romānā ierādīta nebūt ne mazsvarīga loma, ko nekādi nespēj nospēlēt ne “sūdabrāļi”, nedz “puņķainie kverpļi”).
Runājot par puritānismu – pirmās daļas 13. nodaļā lasām, ka Šeldons, no sirds nīsdams Mizeriju, savulaik sarakstījis mazu grāmatiņu Mizerijas vaļasprieks, kurā aprakstījis, kā Mizerija „pavada nedēļas nogali laukos, kur jauki izklaidējas, kaustīdama Rūcēju, Jana īru seteru”. Grāmatiņu Šeldons izsūtīja tuvākajiem draugiem. Kārtējā mīkla. Kāpēc, lai atriebtos Mizerijai, jāraksta, ka viņa kausta suni? Un kāda jēga izsūtīt draugiem suņa iekaustīšanas aprakstu? Mīklu atrisina oriģināls, kurā skaidri un gaiši tiek vēstīts, ka nedēļas nogalē laukos Mizerija izklaidējas, drātēdamās ar īru seteru – un šāda atriebība reti uzskatāmi apliecina Šeldona jūtas pret paša radīto Mizeriju.
Un ko lai dara, piemēram, ar frāzi, kurā, lai piestiprinātu “arklu” džipam, vajag “uzmest bremžu sviru uz riteņa dubļu sarga” (68. lpp.)? Turklāt – vai tiešām Vailksa tik ķerta, ka ne vien slaktē cilvēkus, bet vēl džipu jūdz arklā? Tak nav tur nekāda “arkla”, ir gluži parasta sniega lāpsta – līdzīga tai, ar kādu buldozers šķūrē sniegu, tikai mazāka, ko var piestiprināt džipam. Vai – Vailksa niknumā dauza Šeldona sadragāto ceļgalu ar spēku, “kāds piemīt dzērājam, kad tas niknumā pārlauž ozolkoka durvju aizbīdni” (76. lpp). Tieci nu gudrs, kas tie par dzērājiem, kas vienā laidā lauž ozolkoka durvju aizbīdņus. Bet, ja pieņemam Kinga versiju, ka dzērājs niknumā vienkārši ar dūri dauza pa bāra leti, nekādi jautājumi nerodas. Tajā pašā lappusē notiek vēl kāda dauzīšana – un atkal greizi: “Vailksa pakampa rakstāmmašīnu un sāka to dauzīt pret kamīnu”, bet jau drīz pēc tam Šeldonam ar rakstāmmašīnas atliekām vēl paveicas uzrakstīt stipri daudz teksta. Reti izturīga rakstāmmašīna? Nekā nebija, rakstāmmašīna kā jau rakstāmmašīna, bet oriģinālā Vailksa vienkārši “pagrāba rakstāmmašīnu un ar sparu nolika to atpakaļ uz kamīna dzegas”. Savukārt 74. lpp. Vailksa grasās doties uz veikalu pēc papīra, “kas domāts printeriem”. Iedomāsimies: astoņdesmito gadu vidus, tikko parādījušies pirmie un mežonīgi dārgie Macintosh datori – un provinces bodītē jau nopērkams printera papīrs? Oriģinālā ne vārda par printeriem – skaidri un gaiši pateikts, ka Vailksai jāpērk papīrs, kas paredzēts kopētājam. Savukārt 67. lappusē varam uzzināt, ka ASV Kolorado štatam esot zaļi balts ģerbonis. No kurienes tulkotāja grābusi neeksistējošo ģerboni – nudien nav skaidrs, jo Kings raksta par automašīnas numuru (intereses pēc noskaidroju, ka astoņdesmitajos gados Kolorado štata mašīnām uz numuriem patiesi bija attēlotas iezaļganu kalnu kontūras uz gaiša fona).
Šeldonam tiek prognozēta godalga kaut kādā „Amerikāņu romānu konkursā”. To izlasot, pie labākas gribas nevar iedomāties, ka īstenībā runa ir par patiešām prestižo American Book Award, kas, starp citu, tiek piešķirta ne tikai par romāniem. 82. lpp. Kings apraksta askētisku vannasistabu, kas izklāta baltām flīzītēm. Jau romāna pirmajās lappuses noskaidrojām, ka tulkotājai ļoti pie sirds sārtā krāsa, tāpēc arī te flīzītes nez kāpēc kļūst sārtas (pedantiskā medmāsa Vailksa – un sārtas flīzītes, kādas drīzāk piedienētu Mizerijai?), toties veļas skapis, kuram Kings vispār nenorāda krāsu, pārvēršas par „baltu sienas skapi”, izlietne – par „ūdens rezervuāru” un mīkstie sūkļi, ar kuriem Vailksa mazgā Šeldonu, – par „mazgājamo veļu”, kas turklāt sakrauta glītās grēdās (nuja – ja reiz Vailksa jukusi, tad nav nekāds brīnums, ka arī netīro veļu viņa nevis samet veļas kastē, bet glīti krāmē grēdiņās).
Tādiem sīkumiem kā „skrejošās smiltis”, „izskatās, ka viņa ir pildīta pati ar sevi”, „atiezusi rīkli ar trūkstošo zobu” un tamlīdzīgiem vispār nav vērts pievērst uzmanību, jo, kā noprotams, redaktors tulkojumam nav pirkstu piedūris, nemaz nerunājot par to, lai īpaši murgainās tulkojuma epizodes salīdzinātu ar oriģinālu.
Visi iepriekspiesauktie defekti atrasti apmēram romāna pirmajā ceturtdaļā, salīdzinot atsevišķus fragmentus un acīs krītošākās muļķības ar oriģinālu. Var tikai iedomāties, kādi brīnumi atklātos, ja man būtu pieticis pacietības izlasīt tulkojumu līdz galam.
Karogs, 07.2007
http://berelis.wordpress.com/2007/07/01/stivens-kings-mizerija/
4.
F&F Stīvens Kings "Mizerija"
2012-03-22
Stīvens Kings – vairāk nekā trīsdesmit grāmatu autors, un visi šie darbi pazīstami kā pasaules mēroga bestselleri.
Bestselleru autors Pols Šeldons, pabeidzis savu labāko romānu, šo notikumu atzīmē ar krietnu alkohola devu un, neklausīdamies sinoptiķu brīdinājumos par vētras tuvošanos, sēžas pie automašīnas stūres un cieš avārijā. Rakstnieku izglābj viņa talanta kaismīgākā pielūdzēja – bijusī medmāsa Annija Vailksa, kas ir ne tikai aizrautīga lasītāja, bet arī pašaizliedzīga kopēja – viņa dziedina rakstnieka savainoto ķermeni.
Taču Annija ir arī Pola gūstītāja, kas ar neiedomājamiem paņēmieniem manipulē ar smagi ievainotā rakstnieka psihi, lai piespiestu viņu uzrakstīt turpinājumu Annijas mīļākajam romānam par Mizeriju – grāmatu, kas būtu veltīta vienīgi viņai…
http://www.zvaigzne.lv/lv/f&f_gramatas/sausmu_literatura/article.php?id=7790