Lamija- sieviete dēmons, vampīrs, kas pārsvarā medī bērnus.
Lamijas- Pēc romiešu un grieķu klasiķu domām, lamijas dzīvo Āfrikā. No vidus uz augšu viņām ir skaistas sievietes formas, bet uz leju- čūskas ķermenis. Daži zinātnieki viņas sauca par raganām, citi par ļauniem briesmoņiem. Viņas nespēj runāt toties ļoti melodiski svilpo un ar savu svilpošanu iemānījušas ceļiniekus tuksnesī- aprij. Viņu izcelsme ir dievišķa. Viņas ir kādas no Zeva neskaitāmajiem mīlas sakariem pēcteces. Tajā savas „Mīlestības anatomijas”(1621) daļā, kurā tiek runāts par mīlestības varenību, Roberts Bērtons raksta:
„Neiki Meneppi Likii, jauns 25 gadus vecs cilvēks, kurš bija ceļā starp Kanhrejāmu un Korintu satika šādu rēgveidīgu radījumu, kurš bija pieņēmis skaistas sievietes veidolu; satvērusi jauno cilvēku aiz rokas, viņa aizveda to pie sevis uz mājām, uz Korintas priekšpilsētu un teica, ka pēc izcelšanās viņa ir feniķiete un, ka, ja viņš palikšot ar viņu dzīvot, tad „izdzirdēšot kā viņa dzied un spēlē, un dzeršot tādus vīnus kādus nekad dzīvē nav baudījis, un neviens viņiem nevarēs traucēt; viņa savukārt uzticīgi un padevīgi dzīvošot ar jauno cilvēku un arī nomiršot kopā ar viņu, un to viņa solot ar visu uzticību un padevību”. Jaunais cilvēks bija filozofs. Dzīvoja mierīgi un pieticīgi, un prata aizturēt savu kaisli, bet nespēja noturēties pret mīlestības kvēli. Viņš ļoti ilgi nodzīvoja kopā ar šo sievieti būdams laimīgs un beigu beigās ar viņu apprecējās. Bet uz kāzām starp visiem pārējiem viesiem ieradās Apolons, kurš pēc dažām pazīmēm noteica, ka šī sieviete ir čūska, lamija un, ka viss viņas īpašums ir kā Homēra aprakstītais Tantāla zelts- nekā īsta, tikai iedomas. Redzēdama, ka ir atklāta viņa sāka raudāt un lūdza Apolonu klusēt, bet dievu tas neskāra un tajā pašā brīdī sudraba trauki, un viss pārējais, kas bija mājā pazuda: „Daudzi tūkstoši cilvēku zināja par šo gadījumu, jo notika tas pašā Grieķijas centrā.”
Atbilstoši klasiskajam grieķu mītam Poseidona meita dzemdēja Zevam Gerofilu. Viņa bija Zeva iemīļotā, bet Hēra pārvērta viņu par zvēru. Kad Lamija trako, viņa izņem acis un ieliek tās traukā, lai aizmigtu, vai arī ēstu cilvēkus.
Pēc kā izskatās kāda Druīdu vēsturnieka versijas, Bela un Līvijas meitā iemīlējies Zevs un Hēra ir atņēmusi viņai prātu, un viņa nogalinājusi pati savus bērnus. Vai arī savādāk. Lamija ir bijusi Līvijas valdniece, kurā iemīlējies Zevs un kuram viņa dzemdējusi vairākus bērnus. Atriebdamās Hēra pārvērtusi Lamijas skaistumu par kroplumu, bet bērnus nogalinājusi. Izmisumā Lamija ir sākusi atņemt bērnus citām mātēm. Lamija spēj atgriezt savu bijušo skaistumu, lai pavedinātu vīriešus un dzertu viņu asinis.
Savukārt Romā ir pastāvējušas lamiju statujas.
Tāpat par lamijām pēc jaunā laika grieķu uzskatiem tiek saukti vampīri.( Es gan sliecos uzskatīt, ka drīzāk lamijas ir kaut kāds vampīru paveids), ka kā skaistas sievietes ievilina jaunekļus un izsūc to asinis.
Vulgātā vārds „lamia” tika izmantots kā ekvalivavents eiropiešu vārdam Lilita. Demonoloģijā ar vārdu „lamia” apzīmēja vampīru vai nakts murgu.
Neskatoties uz visu leģendu paveidiem nav daudz iemeslu šaubīties, ka lamijas kā briesmoņu- dēmonu paveids ir cēlušās no Grieķijas.