Cik gan sen tas bija! Tajā laikā Venēra zem zem mākoņu segas vēl slēpa pirmatnējos džungļus. Ap Marsu, kura virsmu vagoja kanāli, griezās iekšpusē tukši (to masas aprēķina kļūdas rezultāts) pavadoņi Foboss un Deimoss. Bet pašas ģeniālākās elektronu smadzenes varēja būt konstruētas no radiolampām.

Tieši šajos gados sāka skanēt lielo rakstnieku-fantastu vārdi: Aizeks Azimovs, Artūrs Klārks, Rejs Bredberijs, Roberts Šeklijs, Klofords Saimaks, Stanislavs Lems, brāļi Strugacki. Tieši šajā laikā zinātniskā fantastika uzstādīja visasākos jautājumus un meklēja atbildes uz tiem.

Ne jau velti 1950-tos gadus sauc par «fantastikas zelta laikmetu».

1950

"Es, robots."

Tieši tā sauca 1950-tajā gadā gaismu ieraudzījušo Mogiļevas guberņā dzimušā Īzaka (angļu transkripcijā - Aizeka) Azimova pirmo stāstu krājumu. Uz šīs grāmatas lappusēm bija formulēti Trīs robotehnikas likumi: robots nedrīkst darīt sliktu cilvēkam; robotam ir jāpilda cilvēka pavēles, ja tas nav pretrunā ar pirmo likumu; robots nedrīkst pieļaut, ka viņam dara sliktu, ja tas nav pretrunā ar pirmo un otro likumu.

Azimova trīs likumus ar lielu uzmanību uzņēma, ne tikai fantasti, bet arī nopietni zinātnieki. Ja dzīvām būtnēm ir instinkti, tad arī robotiem ir jādod kādus fundamentālus pamudinājumus, kurus ir jāapmierina viņu intelektam. Taču šīs direktīvas - nepavisam nav panaceja pret "mašīnu dumpi." Saprātīgs robots, kas spēs spriest, kas cilvēkam ir labi, bet - kas nav, un, kuram būs griba (lai apspiestu kādu no direktīvām konflikta gadījumā), vienalga būs pilnīgi brīvs labās vai sliktās darbībās.

Klaiva evanģēlijs.

Klaivs Steipls Lūisss izdod pirmo (otro pāc cikla iekšējās hronoloģijas), pašu zināmāko «Nārnijas hroniku» sējumu «Lauva, Burve un drēbju skapis». Pēc žanra - tā saucamā «kristīgā fantāzija».

Tajā ir daudz, autora gandrīz neslēptu reliģisku paralēļu. Pats Lūiss sauc cikla centrālo tēlu - lauvu Aslanu par «Nārnijas pasaules Kristu.» Grāmata, kaut arī ir gandrīz kā kristīgā aģitācija, pilna ar reliģiskām pamācībām un alūzijām, tomēr ir ļoti laba un pēc taisnības ieiet labāko angļu valodā sarakstīto grāmatu vidū (pēc žurnāla «Time» versijas). Ticīgie joprojām strīdās, vai Nārnijas cikls nav izcili apslēpta ķecerība vai arī mūsu priekšā ir ģeniāls paņēmiens, lai sludinātu Labo Vēsti mazo nekristiešu vidū.

1950. - Rejs Bredberijs. «Marsiešu hronikas.»
1950. - Aizeks Azimovs. «Akmens debesīs.»

1951

Kosmoss nav domāts karam.

1951. gadā ar stāstu krājumu «Prelūdija kosmosam» sākas nopietna zinātniskās fantastikas titāna - sēra Artūra Klārka literārā darbība. Šī rakstnieka darbos īpaša uzmanība tiek pievērsta oriģinālai aukstā kara laiku idejai - padomju-amerikāņu sadarbībai. Sērs Artūrs pareizi noteica, ka kosmiskās telpas apguvei ir jākļūst par cilvēces kopīgo uzdevumu, te var būt zinātniski-tehniska sacensība, bet nedrīkst būt valstu ideoloģiski un politiski komflikti.

Taču otrs Klārka pareģojums nepiepildās: nākošai Saules sistēmas izpētei viņš lielu lomu atvēl dzimtajai Anglijai. Sākumā patiešām Britānija izrādīja interesi kosmosa apgūšanā, taču pēc koloniālās impērijas sabrukuma, iekrita grūtsirdībā un atsauca savu kandidatūru.

Apmātība.

Tiek publicēts pirmais Roberta Hainlaina romāns «Leļļu meistari». Šis darbs dāvāja zinātniskajai fantastikai atnācēju-parazītu ideju, kuru ieperinās cilvēkos un vada tos. Koncepcija, kas vienlaikus skar cilvēku mistiskās, gan fizioloģiskās bailes, vēlāk kļūst neparasti populāra fantastisko «šausmeņu» autoru vidū. Padzīt vienu citplanētieti no cilvēka izrādās daudz sarežģītāk, nekā veselu velnu leģionu.

Suņu laikmets.

Kliforda Saimaka grāmata «Pilsēta» apraksta cilvēces sugas vēstures galu. Ļaudis faktiski ir izmiruši, daļa ir atstājusi planētu un ir izmainījusi sevi tā, ka vairs neasociē sevi ar cilvēci. Toties suņi evolūcijas gaitā ir kļuvuši saprātīgi un apdzīvo Zemi, dievinot pazudušo cilvēku. Rases zinātnieki gan uzskata, ka divkājainie priekšteči ir tikai mīts.

«Pilsētai» būtu jāizstaro skumjas, taču autora labdabīgais humors, tās izvēdina. Nekas nav mūžīgs un nevar ilgt mūžīgi. Rodas jaunas sugas, pazūd vecās - tas tikai ir jauns dzīves rata pagrieziens.

Kas tu esi?

Uz ekrāniem iznāk filma «Kaut kas no citas pasaules», ko veidojis režisors Kristians Nibijs pēc lieliskā Džona Kempbela garstāsta «Kas tu esi?»

Antarktiskā ekspedīcija atrod un neuzmanīgi atkausē ledus bluķī iesalušu citplanētieti. Pateicībā citplanētietis, ne tikai apēd vienu pēc otra visus polārpētniekus, bet arī vairojas ar dalīšanos, ideāli kopējot katru upuri. Dzīvi palikušie nevar uzticēties viens otram. Kurš no viņiem ir cilvēks, kurš - monstrs? Ienaidnieku pieveikt izdodas, tikai atklājot viņa psiholoģiju. Atnācēji izrādās nesociāla suga. Katrs no briesmoņiem ir pats par sevi (pat katra asins pile) - pašpietiekama būtne, tikpat naidīga sugasbrāļiem kā cilvēkiem. Personālam izdodas apvienoties, atnācējiem - nē.

1982. gadā Džons Kārpenters uzņem šīs filmas rimeiku, saīsinot nosaukumu līdz "Kaut kas."

Zaļie plēsoņas.

1951. gadā Džons Vindems saraksta romānu «Trifīdu diena». Nākotnes vīzija ir bēdīga: sākumā debesīs parādās zaļa komēta, kas vairums cilvēku padara aklus un tad nevarīgajiem cilvēkiem uzbrūk plēsīgi augi - trifīdi. Atšķirībā no 1962. un 1981. gada filmām, kas uzņemtas pēc romāna motīviem, romāns nav veltīts vairāk cīņām ar trifīdiem, bet gan jaunas sabiedrības celšanas mēģinājumiem uz iepriekšējās civilizācijas drupām.

Mēs kļūdījāmies.

Notika Roberta Vaiza trillera «Diena, kad apstājās Zeme» pirmizrāde. Filmas sižets ieved apritē tagad par klasisku kļuvušo humāno un gudro citplanētiešu tipu. Atšķirībā no Velsa marsiešiem-cilvēkēdājiem, šīs supercivilizācijas pārstāvji vēlas tikai vienu: lai Zemes cilvēki pārstātu karot. Pretējā gadījumā atnācēji iznīcinās mūsu planētu. Šīs filmas rimeiks iznāca uz ekrāniem 2008. gadā ar Kianu Rivzu galvemnajā lomā.

1951. - Aizeks Azimovs. «Akadēmija».

1952

Laika cilpa.

«Un nogranda pērkons» - par robežzīmi fantastikā kļuvušais Reja Bredberija stāsts. Kaut arī laika ceļojumu ideja 1950-tos vairs nav jauna, Bredberijs pirmo reizi pievērš uzmanību, nevis tālās pagātnes ainām, bet gan tam, cik bīstami un paradoksu pilni ir paši ceļojumi.

Devies safari uz Juras laikmetu, stāsta varonis nejauši nogalina tauriņu, kam tajā dienā nebija jāiet bojā. Šis maznozīmīgais notikums izraisa cēloņu-seku ķēdi, kas pēc desmitiem miljonu gadu izmaina Zemi līdz nepazīšanai.

2005. gadā tiek uzņemta tāda pat nosaukuma filma, kurai diemžēl nav īpašu kases ienākumu.

Un neviens nevienam nav vajadzīgs.

Divdesmitā gadsimta sākumā fantastus galvenokārt interesēja nākotnes tehnoloģijas. 1950-tos gados rakstnieku uzmanību arvien vairāk piesaista cilvēka liktenis augsto tehnoloģiju pasaulē. Viens no zīmīgiem tā laika sacerējumiem - Kurta Vonnegūta «Mehāniskais pianino». Tajā skartas nākošās postindustriālās pasaules problēmas, kad strauja mašīnu darba ieviešana noved pie tā, ka vairums iedzīvotāju pazaudē darbu. Jā, tagad cilvēce var atļauties uzturēt «liekos cilvēkus». Taču, kāpēc viņiem ir jādod kaut kādas tiesības, ja šie cilvēki sabiedrībai nav vajadzīgi?

Atzīmēsim, ka vēl neizgudrotu mašīnu apraksti tajos gados izrādās pārsteidzoši precīzi. Taču modelējot sabiedriskos procesus, futurologi parasti trāpa ar pirkstu debesīs.

Pēc divdesmit gadiem.

Laions Spregs de Kamps sāk rediģēt un izdot «Haiborijas ēras» romānus un stāstus, kas nav paspējuši ieraudzīt dienas gaismu «Konana tēta» Roberta Irvina Hovarda dzīves laikā. Konans joprojām ir topā, jo neapspiež lasītājus ar intelekta pārsvaru un nemēģina lasīt tiem morāli.

1953

Vārdu, brāl!

Konventā Worldcon pirmo reizi tiek pasniegta «Hugo» prēmija. No tā laika to piešķir katru gadu (par izlaisto 1954-to gadu prēmiju piešķir 2004. gadā). Prēmija nes Hugo Gernsbeka vārdu, kurš dibinājis pirmo, pilnīgi fantastikai veltīto fantastikas žurnālu Amazing Stories. Šodien prēmiju pasniedz vairāk, nekā desmit nominācijās, to skaitā - labākais romāns, garstāsts, īsais garstāsts, stāsts, grāmata par fantastiku, uzvedums (lielā un mazā forma) utt. Pirmo Hugo saņem Alfrēds Besters par romānu «Cilvēks bez sejas».

Rokraksti deg.

«451 grādi pēc Fāreheita» (233 pēc Celsija) - temperatūra, pie kuras aizdegas papīrs. Reja Bredberija antiutopija apraksta «patērēšanas svētku» beigu stadiju. Sabiedrībā, kur garīgās vērtības ir atzītas, ne tikai par nevajadzīgām, bet tiek nežēlīgi sodītas, kā cilvēkus atraujošas no domām par jauniem pirkumiem.Protams, ka brīvā valstī nevar būt slepenpolicijas, tāpēc grāmatas dedzina «ugunsdzēsēji», bet spriedumus disidentiem izpilda kibernētiskas ierīces.

Grāmatā aprakstītie notikumi notiek apmēram mūsu dienās. Var likties, ka autora drūmās prognozes nav piepildījušās. Taču antiutopijā zīmētās ainas nevajag saprast burtiski. Klasiķu grāmatas, protams, tagad neviens nededzina... Kādēļ? Vai tad kāds tās lasa?

Pirmais ceļojums.

Lielais poļu rakstnieks un filosofs Stanislavs Lems 27. decembrī [vispār jau viņš ir poļu ebrejs - tulk. piezīme.] publicē pirmās lapas no «Ijona Klusā zvaigžņu dienasgrāmatām», dodot ceļazīmi dzīvei ironiskās fantastikas žanram. No šīs dienas laikā apmaldījies ceļinieks, «kosmiskais Minhauzens» Ijons kļūst par Lema pastāvīgo pavadoni.

Kosmosa iekarošana vienmēr tika uzskatīta par darbu «dzelzs cilvēkiem dzelzs kuģos». Kas gan sauc uz zvaigznēm pavisam ne varonīgo panu Kluso? Stanislava Lema filosofiskās līdzības ved lasītāju citās pasaulēs, lai tur kā spogulī, viņš ieraudzītu modernās sabiedrības atspulgu, spētu dziļāk izprast pasauli un sevi.

1953. - Artūrs Klārks. «Bērnības gals».

1954

Gredzentiņš, par piemiņu gredzentiņš.

1954. - 1955. gados pirmo reizi tiek publicēts Džona Ronalda Rūela Tolkina «Gredzenu pavēlnieks». Pārvērtēt šīs grāmatu triloģijas nozīmi nav iespējams. Līdz Profesoram fantāzijai kā žanram bija tikai vairāki vārgi falšstarti, taču tikai hobits Frodo mācēja atnest «ķeltu mieru» no Viduszemes uz Zemi un iedegt cilvēku sirdis. No šī brīža fantāzija pārvēršas par pasaules kultūras slāni un iegūst «mūsdienu mitoloģijas» statusu. Radot Viduszemes Visumu, Tolkins apvieno brīnumu pasakas burvību ar ideālu arēnu varonīgiem piedzīvojumiem.

Kapteiņa Nulles zemūdens odiseja.

Gaismu ierauga Žila Verna romāna «20000 ljē zem ūdens» ekranizācija - Disneja studijas pirmā zinātniski-fantastiskā spēles filma un vienīgā, kurai arī ģēnijs personīgi ir pielicis savu roku. Filma kļūst par jaunu vārdu specefektu vēsturē un līdz šim tiek uzskatīta par vienu no labākajiem (un arī par vienu no pašiem «pieaugušākajiem») studijas darbiem.

Es jūsu pilsētu vakariņās apēdīšu!

Я ваш город за ужином скушаю!

Japānis Isiro Honda dod dzīvi Godzillai, tāda pat nosaukuma filmas varonei - milzīgam rāpulim, kas aprij, sabradā un nodedzina pusi no Tokijas. Liekas, ka filmā bija vēl kādi varoņi, kas galu galā uzvar, taču precīzi to neviens vairs neatceras. Toties pati ķirzaciņa dzīvo joprojām līdz šai dienai un var lepoties ar milzīgu, katru gadu klāt nākošu pēcnācēju skaitu.

1955

1955. - Pols Andersons. «Laika patruļa».

1956

Vai nav pienācis laiks ķerties klāt...

Režisors Freds Vilkoks uzņem filmu «Aizliegtā planēta» pēc Viljama Šekspīra drāmas «Vētra» motīviem. Tādā veidā lielais ģēnijs pēc nāves tiek iekļauts zinātniskās fantastikas apritē [Nu, pa jokam Šekspīru jau var dēvēt par fantastikas vectēvu: «Romeo un Džuljeta» - zāles, kas padara it kā mirušu - ZF, Hamleta tēva gars - fantāzija. :) - tulk. Piez.]

Filmā uz klintīm bojā ejošais kuģis tiek aizstāts ar kosmisko kuģi. Burvis Prospero pārvēršas par zinātnieku Morbiusu, kas pārzina mašīnu, kas izpilda vēlēšanās. Magam kalpojošā feiri Ariela kļūst par robotu un oriģināli tiek saukta par Robiju. Miranda mutē par Altairu. Modes vēsturnieki uzskata, ka tieši seksapīlās Morbiusa meitas neprātīgi drosmīgie tērpi (protams, pēc piecdesmito mēra) nesa izšķirošo grūdienu minisvārciņu modes izplatībai.

1957

Par godu un brīvību.

Iznāk Roberta Hainlaina grāmata «Galaktikas pilsonis» - stāsts par cilvēku, kas nogājis ceļu no maza, sista verga uz ierindas planētas līdz korporācijas galvas postenim un bargam cīnītājam pret vergturiem. Visai militāristiska, kā vairums agrīno Hainlaina darbu, grāmata nopietni apskata goda, cilvēka cieņas un verdzības problēmas.

1957. - Roberts Hainlains. «Durvis uz vasaru»

1958

Izeja no sevis.

Iznāk Roberta Šeklija grāmata «Korporācija "Nemirstība"». Tās varonis kļūst par upuri kriminālai organizācijai no nākošā gadsimta. Korporācija sūta ekspedīcijas uz pagātni, lai zagtu veselus ķermeņus, ko pārdot veciem bagātniekiem, kas vēlas paildzināt savu mūžu. It kā gājis bojā autokatastrofā, nolaupītais atmostas jau citā laikā un citā ķermenī.

Vēlāk autors turpina iesākto tēmu par saprātu maiņām starp svešiem, mainītiem, iznomātiem, nehumanoidiem, zagtiem, neīstiem un pat daudzvietīgiem ķermeņiem romānā «Saprātu apmaiņa». Šeklija Visumā ļoti interesanti ir organizēts starpzvaigžņu transports: fiziskie ķermeņi neatstāj dzimtās planētas. No vienas pasaules uz otru brauc tikai «jumts».

Nākotnes vēsture.

Tiek izdoti Pola Andersona romāni «Spārnoto cilvēku karš» un «Ganimeda sniegi». Autors turpina būvēt savu «Nākotnes vēsturi», paredzot, kā norisināsies dzīve vairākos tuvākos gadsimtos uz priekšu.

Interesanti ir Andersona politiskie paredzējumi. Totāls tiesību un brīvību triumfs un valsts regulējošo funkciju pavājināšanās pakāpeniski noved pie demokrātijas izzušanas un Tirdzniecības Līgas oligarhiskās pārvaldes nodibināšanas. Ārstēt visu to nākas ar militāru apvērsumu un impērijas atjaunošanu pēc Senās Romas parauga. Bet pēc tam atkal visu demokratizēt. Vēstures spirāle!

Krāsainais, baltais pūķis.

Uz ekrāniem iznāk «Hakujaden» («Lielais, baltais pūķis»), senas, ķīniešu leģendas ekranizācija - pirmā, pilnmetrāžas anime filma, kas veidota krāsās. Filmu ieskaņoja tikai divi aktieri, pēc mūsdienu standartiem arī animācija ir visai bāla, taču šī filma ir liels solis uz to lieliskuma pusi, ko mēs redzam šodien. Pēc žurnāla "Animage" versijas «Balteis pūķis» lepni ieņem pirmo vietu 100 labāko anime filmu topā.

1959

Golkondas štūrmēšana.

Cenzūras krietni apstrādāts un autoru ne visai mīlēts tiek izdots brāļu Strugacku pirmais darbs - romāns «Ugunīgo mākoņu pasaulē». Grāmatas, kas atklāj ciklu par «Pusdienas» pasauli, notikumi risinās «gaišajā, komunistiskajā nākotnē» - 1990-tajos gados.

Tā ir barga pasaule. Ekspedīcija uz Venēru, par apstākļiem uz tās, ne autoriem, ne romāna varoņiem nav nekādas skaidrības, līdzinās desantam ienaidnieka aizmugurē. Kosmosa pirmatklājēji laužas uz mērķi, neskaitot zaudējumus. Tanks sadedzis, patronas iet uz beigām, izdzīvojušie desantnieki cieš no radiācijas, bada, ievainojumiem un nezināmām slimībām... Taču bākas, kas rādītu ceļu transportam, kas ved kalnraču tehniku tautsaimniecībai tik vajadzīgajām raktuvēm «Urāna Golkonda», tomēr tiek uzstādītas. Lieta darīta, kritušajiem - salūts.

Vēlākajos Strugacku romānos «Pusdienas pasaule» kļust jaukāka, aizmirst par radioaktīvajām raktuvēm un koncentrējas uz cilvēka personības problēmām. Rezultātā, komunistiskā utopija nobāl, zaudē jēgu un mirst. Lai cilvēks ar prieku upurētu personīgo sabiedriskā labā, sabiedrībai ir jādod viņam visu, ko vien tā spēj dot. Jādod mērķis, kura dēļ ir vērts mirt.

Himna jūras kājniekiem.

Roberts Hainlains saraksta «Zvaigžņu desantu». Grāmata ir domāta pusaudžu auditorijai, taču «zvaigžņu karu» taktika tajā tiek aprakstīta kā īstā armijā. Neskatoties uz milzīgo tehnoloģiju progresu un milzīgo fantastiskās literatūras daudzumu, kas parādījusies pēdējā pusgadsimta laikā, Hainlaina «taktiski-tehniskie» pareģojumi joprojām liekas vispārliecinošākie un aktuālākie.

Interesanti, ka Hainlaina patriotisko romānu Amerikā sākumā negribēja publicēt. Autors bija ķēries klāt svētuma zaimošanai: atļāvis sev ķecerīgu domu par demokrātijas ierobežošanu: viņa pasaulē vēlēšanas tiesības ir tikai tiem pilsoņiem, kas dienējuši bruņotajos spēkos. Publicēšana uzlika visus punktus uz i jau nākošajā, 1960. gadā, kad «Zvaigžņu desants» iegūst Hugo balvu.

Sveiks, brāl!

Здравствуй, брат!

Izdots romāns «Ēdene», kurā Stanislavs Lems spriež par kontaktu problēmu. Parastie kontakta varianti tiek pievesti pie divām versijām: draudzēties vai nogalināt. Lems kontaktu redz pavisam savādāk.

Nosēdusies uz planētas Ēdene, ekspedīcija pēc dažiem pārpratumiem un apšaudēm saprot, ka aborigēni vienkārši negrib kontaktus ar cilvēkiem. Šeit dzīvojošajām divķermeņu būtnēm, liekas, ir lielas problēmas, taču viņi palīdzību nelūdz. Bet Zemes cilvēki nemaz nespēj palīdzēt, jo nespēj saprast tieši kāda problēma nomoka būtnes ar pilnīgi citu fizioloģiju un kultūru. Kapteinis pieņem vienīgo saprātīgo lēmumu, nebāzties citu darīšanās.

1959. - Kurts Vonnegūts. «Titāna sirēnas».

1959 - «Plāns 9 no atklātā kosmosa» [leģendāra, mazbudžeta, fantastiska šausmu filma, rež. Edvards Vuds-jaunākais, saņēmusi balvu "Zelta tītars" par visu laiku sliktāko kinofilmu kino vēsturē. - tulk. piez.]

Ja 1950-tos gadus dēvē par «fantastikas zelta laikmetu», tas ir jāsaprot, ka turpmākās desmitgades ir veidotas no mazāk vērtīga metāla.

Kāds tad bija iemesls pakāpeniskai žanra «nocenošanai»? Vai aizgāja lielie meistari? Nē, 60-tos, 70-tos, 80-tos gados viņi turpināja ļoti raženi strādāt. Parādījās arī jauni, spilgti autori. Ar katru gadu fantastikas sacerējumi arvien aktīvāk okupē grāmatu veikalu plauktus. Taču sākot ar 60-tiem, īsta zinātniskā fantastika arvien vairāk izšķīst piedzīvojumu literatūras straumē, tādā, kura tikai izmanto «ārpuszemes» anturāžu. Tā varēja būt spēcīga vai vāja, bet ar fantastiku tai bija tikai ārēja līdzība. Autoriem bija vajadzīgs tikai eksotisks un konjunktūras atbalstīts piedzīvojumu fons.

50-tos gados fantastika vēl nebija modes lieta, kas efektīgi aizsargāja to no haltūristu pieplūduma. Rakstnieks, kas bija nolēmis strādāt šajā druvā, apzināti gāja uz to, ka izdevēju un kritiķu reakcija uz viņa materiālu būs nelabvēlīga, bet lasītājs, ieraudzījis uz vāka kaut kādu nesaprotamu raķeti, nobrīnīsies un... turpinās meklēt kaut ko ierastāku, tajā laikā populāros detektīvus par gangsteriem.

50-to gadu fantasti nemeklēja slavu. Viņiem vienkārši bija ko teikt. Un fantastikas zelta spīdums sāka bālēt, kad tā aizvien vairāk komercializējās par izklaidējošu literatūru.

Svarīgi bija arī tas, ka tajos gados fantastikas «zinātniskums» nebija bezjēdzīga piedeva, pēc kuras varēja spriest tikai par to, vai varoņi cīnīsies ar blasteriem vai ar zobeniem. Daudzi autori bija īsti zinātnieki, katrs uzskatīja par savu pienākumu un par labu toni, izpētīt tos jautājumus, par kuriem viņš raksta, jo par fantastikas uzdevumu uzskatīja zinību popularizāciju. Diemžēl, ar laiku šis uzdevums aizvien vairāk tika aizmirsts un pakāpeniski lielais vārds «popularizators» pārvērtās par mums tik labi zināmo «popsu».

1954. -Roberts Hainlains. «Zvaigžņu zvērs»
1955. - Roberts Hainlains. «Tunelis debesīs»
1955. - Endrū Nortone. «Zvaigznes pieder mums»
1955. - Klaivs Steipls Lūiss. «Brīnumdara brāļadēls»