Prometejs un hidra

Pirmajā acumirklī Senās pasaules mitoloģijai un Grieķu mitoloģijai tajā skaitā ir maz kā kopīga ar realitāti. Ja nu vienīgi ir nesarežģīts dabas parādību izskaidrojums nezinātājiem. Zevs mētā zibeņus, Poseidons paceļ viļņus – pasakas, un tikai. Bet pat pasakās sastopami ļoti precīzi momenti, īpaši ja zināt, kur skatīties.

Par otro Hērakla varoņdarbu uzskata uzvaru pār Lernas hidru, šausmīgu briesmoni, kurš dzīvoja Lernas purvos un burtiski indēja dzīvi vietējiem iedzīvotājiem.

Hidra, saprotama lieta, izrādījās daudzgalvaina, pie kam vidējā galva bija nemirstīga, ļaujot pārējām ne tikai ataugt no jauna, bet arī vairoties. Nocirta Hērakls vienu galvu – uzreiz atauga divas vai trīs. Tā viņš arī cirta vaiga sviedros, kamēr neiedomājās pasaukt palīgā savu brāļadēlu un līdzgaitnieku Jolaju, kurš sāka piededzināt ienaidnieka brūces ar ugunīgām bultām. Beigugalā Hērakls vēl arī pacienāja hidru ar viņas pašas nāvīgo žulti, lai būtu pavisam droši.

Cits mīts ir jūtami mazāk jautrs. Titāns Prometejs, pirmais cilvēku aizstāvis un sabiedrotais debesu iedzīvotāju vidū, nozaga uguni Olimpā un aiznesa to mirstīgajiem. Par to Zevs pavēlēja piekalt zagli pie augstas klints un uzrīdīja viņam milzu ērgli, kurš atlidoja katru dienu un izknābāja titānam aknas. Beigu beigās ērgli nošāva tas pats Hērakls, Zevs saprata, ka bija netaisnīgs un piedeva Prometejam, bet ērgļa viedokli neviens nepajautāja – sak, esi saēdies simtiem gadu laikā.

Pats interesantākais abos stāstos ir tas, cik precīzu saikni var novilkt starp viņiem un īsto bioloģiju, kura pēta reģenerāciju. Tomēr senie grieķi kaut ko zināja.

Burvju aknas

Hidras realitātē nav daudzgalvaini monstri, bet sīciņi durstīgi mazkustīgi polipi. Viņu spēja reģenerēt ir tik spēcīga, ka ir reāls pieļāvums par viņu faktisko nemirstību. Hidru var sagriezt daudzās daļās, viņu var sarīvēt uz rīves, no tās atliekām atdzims daudz jaunu hidru, kuras būs absolūti identiskas oriģinālam. Hidru ir ļoti sarežģīti nogalināt – ja nu vienīgi patiešām ņemt talkā uguni un indi, kaut arī atšķirībā no sava mītiskā “oriģināla” viņa jau tā nav spējīga nodarīt jums kaitējumu.

Šeit var piezīmēt, ka hidras-polipi, atklātas 1744.gadā, diezgan tieši bija nosauktas tā par godu Lernas hidrai, bet senie grieķi par šādiem durstīgajiem zināt nezināja. Vispār, ņemot vērā daudzu seno zinātnieku novērošanas spējas un mērķtiecību, nav izslēgta, ka iesākumā iedvesma mītam tika smelta no polipiem. Bet aizraujošo kauju izdomāja jau dzejnieki.

Ar mītu par Prometēju viss ir vēl interesantāk, par cik tieši aknas cilvēka organismā ir unikāls orgāns, kurš spējīgs pilnībā atjaunoties pat pie nopietniem bojājumiem. Viss pateicoties četriem cilmes šūnu paveidiem: ovālajām, mazajiem gepatocītiem, epitēlija un mezenķīmveidīgajām. Jo vairāk, ar noteiktu stimulējošu vielu palīdzību atjaunošanas procesu var paātrināt, tieši tādēļ aknas lieliski var pārstādīt no viena cilvēka citam. Ja no aknām palikusi tikai ceturtā daļa, ar laiku tā reģenerējas līdz pilnam apjomam. Ne nakts laikā, saprotams, apmēram pusgada laikā. Taču kur mēs, bet kur Prometejs?

Brīnums uz divām kājām

Aknas – tas, protams, ir lieliski, bet kas sakarībā ar locekļiem? Protams, vēsture zina arī tādus gadījumus, kaut arī vairumu no tiem var atmest kā mistifikāciju. Atsevišķi to vidū stāv Kalandas brīnums, kur notika 1640.gadā spāņu pilsētā Kalandā. Datums uzreiz liek saausīties: sak, kādi “brīnumi” notika pirms gandrīz 400 gadiem, līdzvērtīgi kā Senajā Grieķijā. Tomēr dotais brīnums patiešām var tikt uzskatīts par izņēmumu no likuma.

Migels Pellisers, jauns Kalandas fermeris, visu dzīvi tika uzskatīts par greizroci. Parasti tas viņam gāja no rokas, taču šajā reizē notika nelaime. Migels brauca ratos, kuros bija iejūgts mūlis, karstā 1637.gada vasarā un pats nepamanīja, kā aizsnaudās un nokrita uz ceļa. Un tik neveiksmīgi, ka nokļuva tieši zem paša ratu riteņa, un tas pārbrauca pār viņa labo kāju. Ja puisi neatrastu ciema iedzīvotāji, visticamāk viņš pat nenokļūtu līdz ciemam, taču beigas vienalga nevar nosaukt par laimīgām, kājai kļuva arvien sliktāk, un galu galā Migels devās uz Staba Dievmātes klīniku Saragosā, kur cerēja saņemt profesionālu palīdzību. Cerības piepildījās, bet tikai tajā ziņā, ka ārsti konstatēja gangrēnu un nozīmēja amputāciju. Nogriezto nedaudz zemāk par celi kāju apglabāja pilsētas kapsētā, pašu Migelu ar Dievu atlaida. Tikai kur viņš varētu iet kļuvis par kropli? Divus gadus viņš lūdza žēlastības dāvanas pie Dievmātes tempļa, bet vakarpusē vienmēr gāja iekšā un ņēma no kalpotājiem nedaudz lampu eļļu, kuru ierīvēja kājas stumbenī. Pēc viņa vārdiem, svētā eļļa nomierināja un noņēma sāpes.

1640.gada sākumā Migels atgriezās mājās, Kalandā, slims un salauzts, nederīgs jebkuram darbam. Viņu pieņēma vecāki, un viņš dzīvoja pie viņiem dažus mēnešus, joprojām tāpat ubagojot brīvajā laikā. Līdz tam laikam, kamēr nenotika tas pats brīnums. 29.marta naktī Migels aizmiga bez kājas, bet pamodās ar kāju. Pilnvērtīgu veselu kāju.

Atjaunot visu

Skeptiķi uzskata, ka Migels vienkārši simulēja slēpjot veselo kāju dažus gadus, lai nestrādātu. Pats smieklīgākais, ka tieši tāpat no sākuma uzskatīja Saragosas pilsētas varas iestādes, kuras uzreiz iedarbināja tiesas izmeklēšanu gada garumā. Tiks apjautāti desmitiem liecinieku, ieskaitot ārstus, kuri veica amputāciju slimnīcā, visas liecības tika dokumentētas. Un tiesa atzina, ka noticis brīnums. Vienkārši tādēļ, ka citi izskaidrojumi neatradās.

Šobrīd zinātnei nav zināmi tik satriecoši cilvēku locekļu reģenerācijas gadījumi. Dažas reizes ir izdevies veiksmīgi ataudzēt pirkstu daļas, atjaunot locekļu audus. Biologi regulāri atklāj gēnus, kuri bloķē vai palaiž tos vai citus reģenerācijas procesus. Te, jāatzīmē, lieta smalka, un nevar nekontrolēti rakāties ģenētiskajā kodā. Viena kļūda var novest pie mērķtiecīgas vēža attīstības, cita – pie tā, ka pacientam pārstās dzīt pat sīkākie sagriezumi.

Un tomēr teorētiski ģenētiskajam unikumam varētu ataugt pat kāja. Kalandas brīnuma stāstā, tiesa, tiek apgalvots, ka kāja Migelam atgriezās tā pati, kas bija, - ar zilumiem un rētām, pie viena izzūdot no kapa slimnīcas kapsētā. Bet pat ja kaut kādas detaļas varētu būt piepušķotas, pamats paliek pietiekami stabils. Ķirzakas un akskolotli ataudzē pazaudētos locekļus, tas nozīmē, reiz varēsim arī mēs. Īpaši ja sapratīsim, ko tad patiesībā sev stumbenī smērēja Migels uzdodot par svēto ladanu.