Un pērļains miglas plīvurs tai pāri plešas,
Tur uzzib spoža, sārta gaismas kāvu strēle
Un, mirkli zvērojusi, atkal atstāj tumsā mūs.
Pār bezdibeni klintskorē mēs pieplakuši glūnam
Un asu skatu tukšumā mest steidzamies.

Bet, roku iemērcot šai ledus strautā iekšā,
Kas strauji garām tek, pret klintīm viļņus šķiezdams,
Un ir tik ledains, ka mums vēsums līdz pat kaulam
Steidz rokā iezagties un as’ņu versmi valdīt,
Mēs laupām bezdibenim pērles — daudzkrāsainas lodes —
Kā apelsīni lielas tās, gan aveņsārtas, zilganas,
Gan zāles zaļas, medainas, gan pelēkbaltas, starainas,
Tā nozagtas tiek Visumam, mums aiznesot tās līdzi sev.

Un tālē, kur mīt ledains viesulis, pie sirds
Mēs spiežam pērles milzīgās, tās silst
Kā dzīvas būtu, mums saujā sakustas,
Un šķiet — mēs turam rokās mazu kaķēnu,
Kas — pūkains, silts — ir kamoliņā satinies,
Par lielu pērli izlicies un nemanot — ar’ pārvērties,
Un, kļaujot to pie sirds, mēs jūtam — mūsu sirdij līdz
Sit ātri, strauji, steidzīgi šīs brīnumpērles sīkā sirds…