„Šai laikā iekrīt ražas novākšana un tamdēļ šās Rudens svētes saistās ar appļāvībām. Appļāvības tauta dēvē arī par Apjumībām, jo tad tiek daudzināts Jumis un Jumala kā dzīvības un ražas galvenums (princips). Tautas dzeja dzīvības un ražas aptinušas jumjus ar daudzām izdarībām, rotaļām un dziesmām. Apjumībās cepuši „Jumju klaipu”, kas atšķīries no citiem ar savu lielumu un veidu.

Senāk Jumja diena esot svinēta tā sauktā „Miķeļa dienā” (29.septembrī), kad arī raža jau bijusi novākta („Dienas Lapas” etn.piel.II.117). jumja vārds atskan Indiešu mitoloģijā kā Yama un Yami, kas tur tiek skaitīti par Viņas Pasaules mirušo gādniekiem. Mūsu Jumis un Jume ir tikai dzīvības pamiršanas noslēpuma daudzinājums.”

Brastiņu Ernests. „Dievturu ceroklis jeb Teoforu Katķisms” (senlatviešu dievestības apcerējums). Latvijas Dievturu sadraudzes izdevums, 1932.g.

„Laimīgie stundas neskaita”, „Laiks skrien vēja spārniem”, „Laiks apstājies” un citi līdzīgi izteicieni liecina, ka laika ritums nav vienmērīgs. Vai tam ir kāds sakars ar svētku svinēšanu pareizā laikā? Izrādās – vistiešākais.

Laika lūkas

Zinātnieki konstatējuši, ka bioritmu mežģīnēs katrai tautai un katram cilvēkam ir atšķirīgi, vairāk vai mazāk labvēlīgi momenti. Ja šos momentus, kurus sauc par „laika lūkām”, izmanto, lai ar rituālu vēl vairāk celtu gan savu, gan visas tautas enerģētisko līmeni, piemēram, saulstāvjos (Lielajā dienā un Miķeļos) un saulgriežos (Jāņos un Ziemassv1etkos), gan atsevišķs cilvēks, gan visa tauta saņem tādu kosmiskās enerģijas lādiņu, kas palīdz tai kļūt stiprākai.

Raksturīgs piemērs ir Izraēla. Kā zināms, enerģijas ekvivalents materiālajā pasaulē ir nauda. Vecā Derība ļoti līdzinās ebreju Svētajiem Rakstiem Torai. Līdz ar to ievērojama daļa enerģijas, kuru izstaro kristiešu rituāli, stiprina Izraēlas valsts un ebreju tautas egregoru, un tas Izraēlai dod ne tikai pastiprinātu politisku ietekmi mūsdienu sabiedrībā, bet arī taustāmus materiālus labumus naudas izteiksmē. Šis piemērs uzskatāmi pierāda, cik tautai ir svētīga turēšanās pie savu senču ticības. Gan Ābrahms, gan Mozus ne tikai labi zināja šīs likumsakarības, bet arī brīnišķīgi prata izmantot. Kāpēc gan mums, latviešiem, neapgūt šādas iemaņas, lai gūtu no tām labumu gan sev, gan savai tautai?

Rituāli jārīko pareizos laikos, lai savu laimi un naudu neatdotu citiem. Ja gadījumā garīgās attīstības faktors ir vienaldzīgs, tad vismaz materiālais, ceru, ieinteresēs.

Kā zināt, kad veicams rituāls?

Mēness fāzes

Iesākumā – dažas visiem zināmas lietas.

Laika ritumā mēness, šis Zemes pavadonis, atrodas dažādos attālumos un stāvokļos pret Zemi un Sauli. Tās sauc par Mēness fāzēm, kas izraisa paisumu un bēgumu ne tikai jūrās un okeānos, bet arī augos un cilvēkos.

Jauns un augošs Mēness rada dzīvības sulu kāpumu, savukārt dilstošs – atplūdumu. Pilnmēness – ne tikai aulu augstākais līmenis, kad organismos ir maksimums dzīvības spēka, bet jāielāgo, ka Saule un Mēness šajā laikā novietojies Zemei dažādās pusēs un šo planētu pievilkšanas spēki rauj „uz pusēm” arī cilvēka psihi. Tāpēc šajā laikā aktīvi kļūst mēnessērdzīgie, palielināts avāriju, ķildu un pašnāvību skaits. Cilvēkos pamostas kaut kas pirmatnīgs. Starp citu, grieķu mitoloģijā Mēness, tāpat kā ūdens, simbolizē saprātu.

Pieredzējis ķirurgs zina, ka šajā Mēness fāzē operēt nedrīkst, slikti dzīst.

Kad jālasa ārstniecības augi, lai tie savā spēkā neatpaliktu no ķīmiskajām zālēm?

Kad jāstāda vai jāsēj sakņaugi, lai tie neizaugtu lapās?

To senči uzzināja, veroties Mēnesī.

Jauns Mēness. Pirmās sešas dienas spīdeklis pie debess juma nav redzams. Tad parādās šaurs sirpis.

Augošs. Piebriestot tā ragi atliecas. Šajā laikā jāgriež koki šaujamajiem lokiem, jo Mēnes loks liecas, arī šaujamloks un koka ratu atsperes tad būs elastīgākas. Kā vieni, tā otri jāgriež kalna ziemeļu pusē, jo koksne tur blīvāka.

Pilnmēness. Debesīs mirdz apaļš ripulis. Mežos gaudo vilkači un pie saviem katliem „tusējas” raganas. Trīs dienas ilgst Pilnmēness maksimālā fāze, kuras laikā, kā novērojuši daudzi rīkstnieki, āderu starojums nobīdās, lai pēcāk atgrieztos vecajās vietās.

Un, visbeidzot, dilstošais Mēness. Laiks, kad dzīt kārpas, runāt rozes un ēdes, i pa kādam kaimiņam no pasaules izdeldēt...

Bet, kad tad nepieciešams augus stādīt? Lūk, šāds kalendārs:

• Jauns Mēness – 1., 2.diena: nestāda neko.
• Augošs Mēness – 3. – 7.diena: stāda viengadīgos augus, kuru sēklas nogatavojas ārpus auga, arī graudaugus.
• Augošs Mēness – 8. – 13.diena: stāda viengadīgos augus, kuru sēklas nogatavojas pašā augā, un vīteņaugus.
• Pilns Mēness – 14., 15., 16.diena: nestāda neko.
• Dilstošs Mēness – 17. – 22.diena: stāda divgadīgos augus, sīpolaugus, kokus un krūmus, viengadīgos sakņaugus.
• Dilstošs Mēness – 23. – 28.diena: nestāda neko.

Latvisko godu svinēšanas laiks

Pirmais, ko centās izdarīt kristieši, okupējot jaunu zemi, arī mūsu Latviju, - atņemt tautai tās svētkus, rituālus un kalendāru. Bet Pareizs Laiks rituālam ir svarīgs, jo tad cilvēki saņem kosmisko enerģiju. Ja rituālu veic laikā, kas ir pareizs citai tautai vai ticībai, tad šo enerģiju saņem viņi. Tāpēc nesvinēsim savu senču svētkus baznīcas svētku laikā. Un otrādi – nesvinēsim baznīcas svētkus pēc mūsu tradīcijas, citādi no „kultūras” tāds cūkēdiens vien sanāks.

Tātad – kā aprēķina pareizos laikus?

Liekas, kas var būt vienkāršāk – Jāņi ir 23.datumā, bet Ziemassvētki – 24. Tā ir šogad, vadoties pēc tagadējā kalendāra.

Bet varbūt svinēšanu salikt vienādos datumos, lai vieglāk atcerēties? Tad Jāņi 21.jūnijā, Lieldienas 21.martā, Apjummības – 21.septembrī, Ziemassvētki – 21.decembrī. un visi starpsvētki lai ir tieši pa vidu. Ērti. Jā, bet vai pareizi?

Ko īsti svinam?

Jāņi, tā ir īsākā nakts, kas iestājas pirms pašas garākās dienas. P1ec tam Saule trīs dienas uz vietas.

Ziemassvētki ir pati garākā nakts, kuru sagaidām pēc pašas īsākās dienas un pavadām bluķi dedzinot.

Lieldienas – tāpat kā Apjumības svin laikā, kad diena un nakts vienā garumā.

Ārkārtējos gadījumos svētkus drīkst svinēt pirms paredzamajām dienam, bet ne pēc! Atcerieties ticējumu, ka laikus nenoņemtās Lieldienu šūpolēs raganas šūposies. Tātad novēlotās rituālu izdarības uzskatītas par mēģinājumu pagriezt Laika Ratu atpakaļ un piedēvētas melnajai maģijai. Jāņus un Ziemassvētkus es saucu par saulstāvjiem, tāpēc, ka šajā laikā dienas garums reāli „apstājas” uz 3 dienām, bet Lieldienas, piemēram, ir saulgrieži, tāpēc, ka Saule „iegriežas” uz vasaru. Domāju, ja juceklis terminoloģijā ir tīši radīts, lai traucētu svētku pareizu svinēšanu.

Kad, ko un kāpēc svinēt?

Meteņi – senču Jaunais gads ir pusceļā starp Ziemassvētkiem un Lielo dienu. Konkrēta datuma šai dienai nav, aprēķinu veidi viens no otra atšķiras. Šajā laikā kur uguni kalnā, dedzina pēdējās budeļu maskas, salmu kūļus. Meitas, brunčus atspraudušas, brauc no kalna lejā – kura tālāk. Viņas šeit attēlo Māru. (Ja labi grib, katru no gada 8 lielajiem svētkiem var saistīt ar Māru.) Ugunij jākuras visu nakti.

Lielā diena – diena un nakts vienā garumā. Blakus Lieldienām atrodas Māras diena – tik tuvu, ka varētu būt vieni svētki. Arī rituāli it līdzīgi – olu krāsošana. Šķiet, šī tradīcija aizgūta no senās Divupes zemēm. Bet galvenais – mutes mazgāšana rīta agrumā pirms Saules lēkta un šūpoļu kāršana. Vītols – Māras koks. Arī 3 krupīšus šajā rītā velk virs ieejas durvīm ar ogli, kas ņemta no svētku, piemēram, Meteņu, ugunskura. No saullēkta līdz pusdienas laikam gaida gājputnus atgriežamies – ja redz baru lidojam, priecājas.

Ūsiņi – ūss (igauniski „jauns”, „jaunums”). Varbūt pirmā vasaras diena? Laiks, kad Dievs uzvelk kokiem zaļu mētelīti. Reāli tā varētu būt puse starp Lieldienām un Jāņiem, tātad ap 30.aprīli – 1.maiju. pieguļnieki svin nakti. Vāra olas, vel robežu ap ganībām, izmin robežu. Mazāk zināma informācija – kara sievām (lakstīgalām, Saules meitām) seksuālās brīvības svētki (salīdzināšanai – Dionīsa mistērijas), skriešana pa apli vai spirāli, rokās sadodoties. Salīdzinājumam – no rīta sievas nāk apraudzīt pieguļniekus. Acīmredzot šīs tradīcijas saglabājušās no laika, pirms baltu ciltis ienākušas mūsdienu Latvijas teritorijā.

Jāņi – nakts pirms garākās dienas. Tā ir pati īsākā nakts.

Solīšana(s) – augusta sākums – pirmie maizes svētki, cep un godina pirmo maizi. Upurē pirmo kumosu dieviem.

Vāceles (Apjumības) – rudenī vienādi gara diena un nakts. Beidz pļaut labību, ķer Jumi. No šiem svētkiem ir ceturtdienas vakaru (starp citu, kura ir ceturtdiena, ja pēc kalendāra reformas tagad tā iekrīt svētdienā?) gaida veļus. Šis arī ir pareizais laiks izlīgšanai, ķildu aizmiršanai un miera atjaunošanas rituālam.

Subari – vidusceļā starp rudens saulgriežiem un Ziemassvētkiem – saulstāvjiem. Aizvada veļus. Uzsāk ķekatās iešanu. Raža ir nokulta, sabērta apcirkņos, karavīri sacenšas veiklībā un spēkā, lec skalu dančus – sader kara draudzes, vēl to vadoņus. Šis laiks der arī „Mežonīgajām medībām” un garu saukšanas rituāliem.

Ziemassvētki – nakts pirms pašas īsākās dienas. Velk bluķi un beigās sadedzina. Lai bluķis labāk degtu, to izvēlas ar cauru vidu, kurā saliek sveķainus skalus.

Nav atsevišķu tīrumu svētīšanas svētku, bet daudzos gadskārtu rituālos svētīšana ir kā viena no pamatsastāvdaļām. Laukuma izmīšana sevišķi raksturīga prūšiem, pat viņu dievus sauca par trimpiem – Potrimps, Atrimps utt. Trimps – mīdītājs.

Jāņuguns svētīgais spīdums Jāņos un Gaismas Mātes izlidošana dzirksteļu veidā, dedzinot Bluķa vakara bluķi, iespējams, saistās ar pūķi – auglības nesēju. To var salīdzināt ar čūskas motīviem gredzenos, rokassprādzēs un kakla riņķos, mazāk raksturīgs šis motīvs ir saktās. Starp citu, lielisks risinājums tam, kur likt savas nelaimes, slimības utt. – iedzīt bluķī un sadedzināt, transformēt, lai nestu jaunu auglību. Šūpošanās Lieldienās – lai atmodinātu un iekustinātu Zemes enerģētisko lauku pavasarim. Lai atceramies, ko fiziķi saka par indukciju – „kustinot elektrības vadītāju magnētiskajā laukā, iegūst strāvu.” Zemei piemīt magnētiskais lauks, bet par strāvas vadītāju var kalpot ne tikai metāla rotaslietas, arī... mūsu asinis ir elektrolīts. Un šo īpašību izmanto magnetoterapijā. Tātad, Lieldienās šūpojoties, iekustinām strāvas gan sevī, gan zemē – sava veida saruna ar Zemi enerģētiskā līmenī. Tas ir kā lietus – ne tikai Zeme attīra ūdeni, bet arī ūdens Zemi.

Rituāls „Dieva mētelis”

Šo rituālu parasti izpilda tumšās rudens naktīs. Piemērots laiks: migla, sarma vai pelēkā stunda – rītausma, saulriets, pusnakts, pilnmēness, bezmēness nakts, jaunā mēness 6.diena, vētra, rasa, lietusgāze, negaiss, putenis, Saules un Mēness aptumsumi. Lūk, rituālam labvēlīgais laiks. Kad atveras Saules vārti, kas virinās uz abām pusēm, t.i., kad sērst nāk veļi un var sērot par tiem. Šo laiku aizsargā Jānitis. Duj-Jānītis (salīdzinājumam – d’jana – meditācija sanskritā). Šis sliekšņa sargātājs dzīvo abās pasaulēs.

Rituālu izmanto, lai gūtu informāciju no Sapņu pasaules un lai vajadzības gadījumā caur sapņiem brīdinātu draugus vai citādi sazinātos ar tiem. Šo rituālu jālieto piesardzīgi – vēlama iepriekšēja pieredze, pārvietojoties starp Pasaulēm.

1. Ja gribas paskatīties aiz šī sliekšņa, iegriež divgalvainu, t.i., ar divām sejām uz abām pusēm, spieķi – sliekšņa sargu – no ozola vai dižskābārža. Piemērotais garums – 50, 75 collas (1 colla – 2,54 cm), sagatavo vīraku no kaņepju lapām (Cannbis sativa), beladonnas (Atropa Belladona jeb vilkoga) un driģenes (Hyoscyamus niger). Vīraka zalītes uzglabā tumšā, gaismu necaurlaidīgā trakā.
2. Sagaida laiku, kad ir bieza migla un krēsla.
3. Apģērbjas pelēkās drēbēs, lai saplūstu ar šo Pasauli un šo laiku, paņemt vīraku, šķiltavas un sudrabainu sveci. Ja tādas nav, ņemt parastu vaska sveci un, turot aiz degļa, strauji izvilkt to cauri karstajai liesmai, šādi sveces virskārta uz laiku kļūst gluda un spoža. Šāda svece simbolizē Jaņa māju.
4. No 12 akmeņiem izveido apli – „Trīs kārtāmi zelta jostu...”, kuras diametrs ir vienāds ar cilvēka ķermeņa garumu. Aizdedz sveci un vīraku. Zizli iesprauž zemē apļa iekšpusē.
5. Kad viss ir sagatavots, var sākt dziedāt: ‘Visi meži guņiem pilni, visi ceļi atslēgām...” Vai kādu citu spēka dziesmu. Pēc tam vēl kādu dziesmu par garo pupu.

Uzmanību!

Kad vārti atvērsies un jūs pa tiem „ieiesiet”, un, ja migla tajā laikā izklīdīs, jūs varat nokļūt lamatās! Tā mēdz būt. Šim nolūkam izmanto sveci kā orientieri, tāpēc rituāla laiku pierobežu sveces degšanas ilgums. Jāņa spieķis ir aizsardzība, lai būtnes no Aizsaules nenonāktu Pasaulē. No tās puses uz šo nekad nepārnest kādus priekšmetus (vispār tāda iespēja pastāv, bet, kamēr nezināt, kas par ko transformējas, pārejot pasauļu slieksni, labāk tā nedariet)!

1.  Rituālam jābūt īsam, lai migla nepaspētu izklīst.