“Vordenklifs”. Glābt prezidentu!
Droši vien daudzi ir lasījuši Stīvena Kinga grāmatu “11/22/63”, kuras varonis devās pagātnē, lai no bojāejas pasargātu Džonu Kenediju. Bet kas tamlīdzīgs gandrīz vai arī patiesībā notika! Tikai glābt izdevās citu amerikāņu prezidentu – Ābramu Linkolnu. Šo misiju uzņēmās divi nopietni zinātnieki – Nikola Tesla un Hermans Holerīts.
Tesla un Holerīts kopā strādāja pie projekta “Vordenklifs”. Turklāt Holerīts nebūt nebija fiziķis, kā viņa kompanjons. Viņš iegāja vēsturē kā elektriskās tabulējošās sistēmas radītājs. Par to mums viņam jāpateicas par ESM un iekārtām darbam ar tām. 1896.gadā Holerīts nodibināja kompāniju Tabulating Machine Company, kuru vēlāk pārveidoja par IBM. Viņš šai kompānijai izdomāja pirmo devīzi – “Cilvēkiem jādomā, mašīnām – jāstrādā”.
Pēc dabas Hermanis Holerīts bija avantūrists, un viņu ieinteresēja Nikola Teslas ideja par ceļojumiem laikā. Tā radās “Vordenklifs”. Holerīts ne tikai vienkārši piedalījās projektā, bet viņš investēja arī naudu. Viņš sapņoja uzlabot pasauli un ne ar vienu nevēlējās dalīt šo slavu. Taču bez Teslas, kuram piemita nepieciešamās zināšanas, viņš iztikt nevarēja. Galu galā viņi uzmontēja iekārtu, kura spēj ģenerēt… melnos caurumus!
Pēdējiem bija jākalpo par portāliem uz pagātni. Par ceļojumiem nākotnē pagaidām nevarēja būt ne runas. Mašīnu Holerīns nosauca par “Laika perforatoru”.
Darbs pie iekārtas tika pabeigts 1903.gada rudenī. Nolēma, ka pirmais pagātnē dosies Hermanis. Tas notika 1903.gada 17.decembrī. Hermanis pabija mezozoja laikmetā un atgriezās. Viss ceļojums aizņēma ceturtdaļstundu.
Nākamajā reizē bija nolemts Holerītu pārvietot uz 1865.gada aprīli. Tagad pētnieku priekšā bija konkrēts uzdevums – novērst prezidenta Linkolna nāvi. Lai iegūtu jaunajam ceļojumam nepieciešamo enerģiju, kompanjoni nelegāli pieslēdzās kaimiņu ciemata elektropadeves līnijai. Gaisma pazuda visā ciematā, bet Hermanis izrādījās Forda teātrī, kur tolaik ieradās Linkolns, lai noskatītos lugu “Mans amerikāņu brālēns”. Atgriežoties, Holerīts iedvesmots pastāstīja, ka slepkavam Džonam Butam ar viskija pudeli pārsitis galvaskausu. Tomēr, kad nākamajā dienā Holerīts un Tesla apmeklēja bibliotēku, lai vēlreiz iepazītos ar Linkolna biogrāfiju, izrādījās, ka tā palikusi nemainīga. Prezidenta miršanas datums bija iepriekšējais – 1865.gada 15.aprīlis, un, kā slepkava minēts aktieris Džons Buts.
Pēdējo trīs gadu laikā draugi veica vēl dažus eksperimentus, taču rezultāta palika nemainīgs. Galu galā Tesla Holerītu turēja aizdomās elementāros melos: varbūt viņš vienkārši izdomāja savus stāstus par ceļojumiem laikā?
Holerīts pie projekta vairs neatgriezās. Bet Tesla vēl 15 gadus nodarbojās ar teorētiskiem pieņēmumiem. Un, lūk, pie kāda secinājuma viņš nonāca: mēģinot izmainīt pagātni, realitāte sazarojas. Bet ar laiku “sazarojums” sāk tiekties pēc identitātes savstarpēji “sinhronizējoties”. Tā, paralēlajā realitātē, ko bija radījusi Holerīta iejaukšanās, Linkolns izrādes laikā pārdzērās viskiju un lauza sev sprandu, paklūpot aiz kāpnēm pie izejas no teātra ložas. Lai neafišētu patieso nāves iemeslu, mirušajam prezidentam iešāva galvā un visu vainu uzvēla tam pašam Butam.
Tā vai citādi, projekts “Vordenklifs” tika uzskatīts par izgāzušos. Gandrīz visa tā dokumentācija tika iznīcināta Teslas laboratorijā ugunsgrēka laikā (visticamāk, speciāli).
Portāls uz Marsu
Pēc kāda Maikla Relfija vārdiem, kurš kādu laiku strādāja CIP un piedalījās eksperimentos, kas saistīti ar hronālajiem ceļojumiem, vairākus gadus pēc kārtas viņu teleportēja uz Marsu izmantojot portālu, kas bija izveidots pēc Teslas rasējumiem. Turp nosūtīja arī citus cilvēkus. Stingras slepenības apstākļos viņi uz Sarkanās planētas uzbūvēja koloniju. Tiem, kuri izstājās no projekta izdzēsa atmiņu, bet Relfijs kaut kādā brīnumainā veidā spēja visu arcerēties…
Vēl viens “aculiecinieks”, doktors Basjago, stāsta, ka “teleportācijas uz Marsu” slepenajā projektā piedalījās pat skolnieki, tiesa, ar padziļinātām spējām zinātnē. ASV valdība uzskatīja, ka Marsa kolonizācija dos valstij politisko pārspēku pār citām valstīm.
Dīvainās pazušanas
Nesen Deivids Palidess līdz 2009.gadam dienēja Sanhosē policijas iecirknī un pievērsa uzmanību dīvainai likumsakarībai, kas saistīta ar cilvēku pazušanu Ziemeļamerikā. Izanalizējot vairāk nekā divus tūkstošus gadījumu, viņš noskaidroja, ka pārsvarā cilvēki pazuda konkrētās vietās, visbiežāk pie parku ūdenstilpnēm. Ja cilvēkus atrada dzīvus, tad tiem bija novērojami atmiņas zudumi. Ja atrada mirušus ķermeņus, tad nāves iemeslu noteikt bija sarežģīti. Turklāt nereti cilvēki vai viņu līķi izrādījās grūti pieejamās vietās vai tos atrada teritorijā, kuru pirms tam rūpīgi pārmeklēja meklētāji. Tā, reiz maza zēna ķermeni atrada uz nokrituša koka stumbra, kas aizšķērsoja taku, kuru pirms tam vairākkārt jau bija pārmeklējuši.
Uz atrastajiem cilvēkiem bieži nebija apģērbu un apavu. Suņi parasti nevarēja saost pazudušo pēdas. Dažos gadījumos okšķeri uzvedās dīvaini: viņi staigāja apkārt iespējamai pazušanas vietai, bet pēc tam vienkārši apsēdās uz zemes. Dažos gadījumos cilvēks pazuda vienā vietā un pēc ļoti īsa laika parādījās jau citviet, daudz lielākā attālumā no pirmās vietas.
Tā, 1952.gada 10.aprīlī, savas mājas pagalmā Reiterā pazuda divgadīgais Keits Pērkins. Pēdējo reizi ziņu redzēja, kā tas ieskrēja šķūnī. Pēc 19 stundām bērnu atrada 24 kilometru attālumā no mājas, gulošu uz ledus klāta dīķa virsmas ar seju uz leju. Par laimi, mazulis bija dzīvs.
1957,gada 13.jūlijā Sjerra Nevada kalnu rajona tuvumā pazuda Keita Pērkinsa vienaudzis Deivids Alens Skots. Viņa tēvs uz pāris minūtēm bija atgājis sāņus no autofurgona, bet, kad atgriezās, bērna vairs nebija. Deividu atrada tikai pēc trīs dienām uz vienas no kalna virsotnē. Saprotams, ka pastāvīgi viņš tur nekādi nevarēja uzkāpt.
Vīrieši ūdenī
Gadījumos, kad cilvēkus atrada mirušus, ķermeņi bieži vien gulēja ūdenī. Tā, 24 gadus vecais students Dželanijs Brisons 2009.gada 17.aprīļa vēlā vakarā izgāja no sava drauga mājas. Pēc dažām dienām viņa līķi atrada uz golfa laukuma Anokas pilsētā, Minesotas štats. Vienā no apkārtējiem pagalmiem atrada viņa cepuri, citā – zābakus. Lai gan laukums lietū bija izmircis un dubļains, Brisona zeķes bija absolūti tīras. Medicīniskā ekspertīze parādīja, ka nāves iemesls bija noslīkšana. Starp citu, rajonā notika arī citi tamlīdzīgi atgadījumi.
Savā grāmatā “Bezvēsts pazudušie: dīvainās sakritības” Paulidess aplūko jaunu vīriešu pazušanas fenomenu, kuri parasti pazuda pilsētas ūdeņu tuvumā. Viss notika kā pēc scenārija: puisis kopā ar draugiem bārā iedzēra, neviens neatceras, kā viņš izgāja no bāra, bet pēc pāris dienām pazudušo atrada ūdenī mirušu. Turklāt ekspertīze parādīja, ka ķermenis ūdenī nogulējis tikai vienu vai divas dienas, tostarp, kad kopš pazušanas momenta līdz atrašanai pagājis daudz vairāk laika.
Paulidess interesējās arī par lietu ar “nāvēm Mančesteras kanālā”, kuru plaši izgaismoja britu plašsaziņas līdzekļi. Pēdējos gados Mančesteras kanālā tika atrasti vairāki desmiti līķu, pārsvarā vīriešu dzimtes. Oficiālā versija bija tāda, ka visi šie cilvēki gājuši bojā no sērijveida slepkavas rokas, kurš it kā savus upurus iemeta ūdenī. Iedomātajam maniakam pat deva iesauku – Nometējs. Bet Paulidess pret šo hipotēzi izturējās skeptiski. Kanāls bija pārāk sekls, lai spēcīgi un veseli vīrieši vienkārši tajā noslīktu, viņš apgalvo.
Protams, daudziem gadījumiem var atrast racionālu izskaidrojumu, bet, ka runa ir par simtiem vienādu incidentu, perspektīva mainās, - uzskata pētnieks.
Un, kas būtu, ja uzskatītu, ka visi šie cilvēki brīvprātīgi vai piespiedu kārtā kļuvuši par eksperimentu dalībniekiem, kas saistīti ar portālu atvēršanu laikā un telpā? Tas var izskaidrot visas “dīvainības”.