Uzzīmē to, nezinu, ko

“Nauda izsniegta par laika masīnas izgudrojumu” – tādu frāzi algas sarakstā ierakstīja viens no kinostudijas “Mosfiļm” grāmatvežiem, kad mākslinieks grafiķis-karikatūrists Vjačeslavs Počečujevs atnāca saņemt honorāru 40 rubļu apmērā. Nē, nevajag bīties, tā nav padomju vara, kura tik zemu novērtēja “gadsimta izgudrojumu”. Tik maksāja laika mašīnas projekts, kuru galvenais varonis Šuriks no komēdijas “Ivans Vasiljevičs maina profesiju” radīja personiskajā dzīvoklī. Režisors Gaidajs nekādi nevarēja atrast piemērotu laika mašīnas variantu. Pusgadu speciāls konstruktoru birojs mēģināja izdomāt fantastiskās iekārtas ārējo izskatu. Taču piedāvātās masīvās konstrukcijas nekādi nederēja filmēšanai. Mākslinieks-skulptors Počečevs tika uzskatīts priekš visas “Mosfiļm” par talantīgu cilvēku. viņam arī piedāvāja uzzīmēt laika mašīnu. Pēc divām dienām Gaidaja priekšā gulēja rasējums. Pateicoties tam Počečevs iegāja vēsturē kā pirmais cilvēks, kurš oficiāli saņēmis honorāru par laika mašīnas izgudrojumu.

Patents brīnumam

Irānā pirms dažiem gadiem aizgāja vēl tālāk un pilnīgā nopietnībā iedeva patentu par “Laika mašīnas Arijaiek” izgudrošanu. Par tās izgudrotāju kļuva Irānas Stratēģisko inovāciju centra darbinieks Ali Razegi. Tiesa, pēc paša izgudrotāja vardiem, ar viņa mašīnu doties nākotnē diezin vai iespējams. Pēc pirkstu nospiedumiem, izmantojot sarezģītus algoritmus un relativitātes teoriju, Ali Razegi izgudrojumam vajag paredzēt cilvēka vai veselas valsts nākotni ar lielu iespējamības daļu, taču tikai 8 gadus uz priekšu. Cik lielā mērā šie paredzējumi ir ticami, pagaidām nav zināms. Sava izgudrojuma darba algoritmu zinātnieks tur slepenībā bīstoties, ka to var nozagt. Zinātniskā sabiedrība izteica lielas šaubas par irāņu laika mašīnas darbspējību. Tomēr izgudrotāja labā var liecināt tas fakts, ka viņa kontā ir vēl 179 reģistrētu izgudrojumu.

Un tomēr tā griežas

Pirmo reizi par iespēju ceļot laikā sāka runāt XIX gadsimta beigās pēc Herberta Velsa romāna “Laika mašīna”. Interesanti, ka praktiskie mēģinājumi radīt laika mašīnu balstījās uz principiem, kurus piedāvāja pats Velss. Rakstnieks apgalvoja, ka pasaule bāzējas uz četriem “vaļiem”: platuma, garuma, augstuma un laika. Par vispieejamāko tehnisko veidu ceļojumam laikā uz šodienu tiek uzskatītas tikai trīs. Pirmais – iekārtas, kura ar zināmiem fizikas likumiem spēs palēnināt vai paātrināt leiku slēgtā sfērā, izgudrošana. Otrs paņēmiens – nokļūt nākotnē caur izkropļotu telpu. Un beidzot, trešais – tās ir tā saucamās laika cilpas.

Pēc fiziķu domām, eksistē arī ceturtā mērvienība – laiks. Tas izpaužas kā laika spirāles, kuras periodiski satuvinās. Tu satuvināšanās momentā cilvēks hipotētiski var pārlekt no viena spirāles loka uz citu pārvietojoties laikā.

Par ne mazāk interesantu tiek uzskatīts hronovizora radīšana – ierīces, ar kuras palīdzību var novērot jebkuru pagātnes vai nākotnes momentu.

Kozireva spoguļi

Ar ceļojumu laikā problēmu vēl 1950-jos gados nodarbojās padomju astrofiziķis Nikolajs Aleksandrovičs Kozirevs. Tieši viņam pieder ideja izmantot laika mašīnā lāzerstarus. Zinātnieks apgalvoja, ka viņa atklājuma pamatā ir teorija par to, ka laiks – tas nav nekas cits, kā fizisks faktors, kurš piedalās Visuma cēloņseku saitēs, bet zvaigznes no tām nākošo siltuma procesu dēļ izdala kolosālu laika daudzumu, pārtaisot to jaunā fiziskā substancē. Veicot virkni izmēģinājumu zinatnieks pierādīja, ka laiku var kā uztvert, tā arī atstarot. Neilgi pirms nāves Kozirevs veica izšķirošo eksperimentu un uzrādīja, ka laiks, tāpat kā gravitācija, atšķirībā no gaismas, neizplatās telpā pakāpeniski, bet uzrodas acumirklī uzreiz daudzos punktos. Vienkārši sakot, objektus, kuri izstaro gravitāciju vai laiku, var atrast uzreiz jebkurā attālumā apejot gaismas ātrumu.

Pēc Kozireva nāves viņa eksperimenti izbeidzas, un tikai 1990.gadā tos atjaunoja Kosmiskās antropoloģijas institūtā. Ar “Kozireva spoguļa” palīdzību tika veikti ļoti svarīgi eksperimenti, kuri pierādīja, ka laika plūsmas var fiksēt un atšifrēt, iegūstot informāciju par cilvēces iespējamo pagātni vai nākotni. 1991.gadā tika veikts unikāls eksperiments ar koda nosaukumu “Polārais loks”. Tā būtība slēpās cilvēku, kuri ievietoti pēc Kozireva materiāliem radītā aparātā, domu un priekšmetu veidolu nodošanā lielā attālumā. Nodošanas punkts atradās polārajā ciematā Diksona, bet saņēma “signālu” Novosibirskā. Eksperimenta rezultāti pārsniedza pašas drosmīgākās cerības. 30% cilvēku uztvēra signālu acumirklī, 30 – ar aizkavēšanos uz diennakti un 30 – diennakti agrāk (!). Pašu eksperimentu pavadīja brīnumainas parādības: magnētiskā lauka un jonosfēras uzliesmojumi, neparasti spilgta ziemeļblāzma, NLO parādīšanās. Eksperimenta dalībnieki sajuta vispār dīvainas lietas: svara zaudējumu, vienlaicīgu sevis un sava dubultnieka novērojumu, atmiņas no savas iepriekšējās dzīves, zināmu vēsturisku notikumu ainas ar precīzu detaļu aprakstu, sajūta iziešanai atklātā kosmosā, NLO novērojumi, iepriekšējo reinkarnāciju redzējumi. Faktiski zinātnieki spēja ne tikai izstrādāt un pamatot laika mašīnas teoriju, bet pat izmēģinat tās eksperimentālo modeli. Jo taču eksperiments Diksona-Novosibirska – tas ir nekas cits, kā hronovizora eksperimentālais modelis. Aparāta, kura pamatā ir “Kozireva spoguļi”, uzbūve joprojām atrodas zem grifa “pilnīgi slepeni”.

Viesi no nākotnes

Ir laika mašīna, vai tās nav – to neviens nezina, taču tūristu laikā pēdas periodiski parādās te tur, te te. Lidmašīnu māla figūriņas, kuras atrastas izrakumos Āzijā, senas freskas ar kosmonautu skafandros atainojumu, hieroglifi helikopteru un zemūdeņu veidā, kuri atrasti ēģiptiešu templī Seti 1842.gadā, - tas viss var liecināt kā par citplanētiešu vizīti uz Zemi, tā arī par cilvēku parvietošanos laikā.

Nevar nomest no plauktiem arī dīvainas tikšanās ar cilvēkiem no citiem laikmetiem. Tā, Francijā 840.gadā Lionā pūlis sarāva gabalos trīs dīvaini ģērbtus cilvēkus, kuri bija iznākuši no “nelabā apļa”. Pieraksti par šo gadījumu saglabājušies baznīcas arhīvos. Līdz savai traģiskajai bojāejai nepazīstamie patiesi apgalvoja, ka viņi arī ir Lionas iedzīvotāji, taču no cita laikmeta. Bet 1950.gadā Ņujorkā automobilis Taimskvērā uz nāvi notrieca no nekurienes parādījušos cilvēku. Tiesu mediķi, spriežot pēc bojāgājušā apģērba un personīgajām mantām, nāca pie slēdziena, ka viņš dzivojis... XIX gadsimtā! Vēlāk precīzi tika noteikts, ka šis cilvēks 1879.gadā izgāja no mājām un pazuda.

... Caurskatot Velsa dokumentus, viņa draugs Čarlzs Pinks nejauši atklāja fantasta dienasgrāmatas. No tām varēja secināt, ka Velss pats “braukāja” uz nākotni laika mašīnā, bet viņa romāns kļuva par ceļojuma aprakstu. Romāna pirmajā versijā ar nosaukumu “Hronosa argonauti” autors aprakstīja daudzus nelielus tehniskus sīkumus, kurus “Laika mašīnas” gala versijā pēc izdevēju lūguma izkļāva. Pats dīvainākais, ka visi tehniskie jauninājumi, kurus “izgudroja” Velss, patiešām vēlāk parādījās realitātē. Doto fenomenu izskaidrot savādāk kā vien kā laika mašīnas eksistenci, nav iespējams.

Mums atliek vienīgi būt pacietīgiem un pagaidīt, kad tiks izgudrota laika mašīna vai, sliktākā gadījumā, kad pie mums no nākotnes ieradīsies viesis no nākotnes.