Atpakaļ pagātnē

Vladimirs Giljarovskis, pazīstams rakstnieks un žurnālists, 1889.gadā policijas iecirknī izklāstīja gadījumu, kura liecinieks tā bijis. Tur nopratināja cilvēku dīvainā netīrā apģērbā, kurš apgalvoja, ka viņš izkļuvis no degoša pazemes dzelzceļa vagona, kas it kā ved pa visu Maskavu, un apgalvoja, ka tagad ir 2004.gads! kurš gan noticēs tādām blēņām? Acīmredzot nelaimīgais ir zaudējis saprātu. Giljarovskis pat nesāka pierakstīt šos “murgus”. Šī epizode kļuva skaidra tikai tad, kad 2004.gada 6.februārī tika veikts terorakts “Avtozavodskaja” stacijas metropolitēnā.

Eksperimentālā situācija izraisīja acumirklīgu pasažiera pārcelšanu par 115 gadiem atpakaļ! Žēl, ka citu ziņu par šo cilvēku, kuru policisti nosūtīja uz psihiatrijas slimnīcu, nav.

1946.gadā padomju miliči arestēja vēl vienu tādu piespiedu “ceļotāju”. Viņam līdzi bija pat personas apliecība ar krāsainu 2010.gada fotogrāfiju! Puisi arestēja VDK darbinieki.

Zināms gadījums, kad 1942.gadā sabombardētas māja pagrabā Staļingradā divi pusaudži atrada pazemes eju, un pa to nonāca līdz Volgas krastiem un tur piestātnē ieraudzīja tvaikoni un cilvēkus dīvainos apģērbos. Šie labestīgie ļaudis, ieraugot nomocītos skrandaiņus, iedeva tiem jaunu 1903.gada izlaiduma trīskapeiku monētu!

Atjautīgie pusaudži ātri metās atpakaļ un atkal izrādījās Staļingradas frontē. Bet tikai tolaik nebija piemērots laiks fenomena izpētei.

Vēl vienu mīklu pasniedza Lieldienu sala XX gadsimta beigās. Austrāliešu arheologi no Maiersa ekspedīcijas kūdras purvā atrada Livonijas ordeņa bruņinieka pīšļus ar visām bruņām un zirgu!

Bet viņa naudas makā atradās trīs 1326.gada zelta dukāti. Kā viņš nokļuva uz salas un ieslīga purvā? Pirms Amerikas atklāšanas atlika vairāk nekā 150 gadu! Izskaidrot tā parādīšanās un bojāejas faktu var tikai versija par to, ka bruņinieks izrādījās laika portāla upuris.

Sensācija kļuva amerikāņu kaskadiera Viljama Grīna mirstīgās atliekas, kurš bez pēdām pazuda 1925.gadā vesterna kino filmēšanas laikā, kuras izrakumos Pompejā uzgāja arheologa Frenka Rameika grupa. Tās atradās zem sešus metrus lavas slāņa!

Uz bojāgājušā rokas kaula bija aproce ar viņa vārdu un kinofilmas nosaukumu, kurā tas piedalījās. Pārējos nelaimīgos iespējams aizmeta vēl tālākās tūkstošgadēs. Varbūt šādi fenomeni arī izskaidro artefaktus, kuri zinātniekus ieveduši strupceļā?  Piemēram, mūsdienu apavu nospiedums un ar to saspiestais trilobīts dinozauru laikmetā.

Laika cilpu nedarbi

1941.gada jūlijā pie Oršas, kaujas izlūkošanā, kareivi Terehovu apdullināja mīnas sprādziens. Atgūstoties un ieraugot blakus sev vāciešus, viņš metās virsū vienam no tiem. Sadusmotie vāciešu Terehovu aizveda uz tuvāko mežu, lai nošautu. Pēkšņi debesīs uzplaiksnīja gaisma, un atskanēja caururbjošs svilpiens…

Terehovs atguvās starp kokiem, bet blakus tam konvojētāji gulēja bezsamaņā.

Viņš ātri paņēma to automātus, izgrūstīja un, pavēlot pacelt rokas, lika vāciešiem doties tajā virzienā, kur, kā uzskatīja, atradās viņu karaspēka daļa. Drīz mežs beidzās, bet pa ceļam pretī brauca zirgu pajūgs, kurā sēdēja večuks un meitene. Meitene pastāstīja, ka viņš kopā ar gūstekņiem atrodas Tālajos Austrumos, bet tagad esot 1948.gada vasara. Pēc Aizsardzības ministrijas dokumentiem Terehovs tika uzskatīts par bezvēsts pazudušo.

Milicija veica rūpīgu izmeklēšanu. Terehovu atpazina tikai daži karavīri no viņa daļas, kurā tas dienēja. Dienestnieki norādīja, ka ārīgi praktiski viņš nav izmainījies.

Čīles kaprālis Armando Valdess 1977.gada 25.aprīlī pēkšņi izzuda no savas dienesta biedru acīm. Pēc 15 minūtēm tas atkal atgriezās kazarmā, taču neatcerējās, kur šīs piecpadsmit minūtes bija pavadījis. Pulkstenis ar kalendāru uz viņa rokas rādīja, ka aizritējušas piecas dienas. Bet pats kaprālis apaudzis ar bārdu, kura nekādi nevarēja izaugt ceturtdaļstundas laikā.

Uz priekšu, nākotnē

1980.gadā automobiļa priekšā, kas pa Brodveju devās uz Ņujorku, pēkšņi, pēc aculiecinieku vārdiem, pēkšņi kā no zila gaisa, parādījās cilvēks pusmūža gados – un tika notriekts. Notikuma vietā ieradās policija un viņa kabatā atrada komijavožiera apliecību, kura izsniegta… 1910.gadā. Policija noskaidroja, ka šis cilvēks patiešām dzīvojis XX gadsimta sākumā un bez vēsts pazudis 1910.gadā. Atrada viņa fotogrāfiju un pat vēl viņa mazmeitu, kura pastāstīja par pazudušo senci. Bojāgājušā personība tika noskaidrota precīzi. Tikai kur viņš bija pazudis 70 gadus un kādēļ pa to laiku nebija izmainījies, tā arī palika mīkla.

Pēc pēkšņi beigušās spēcīgas vētras Indijas okeānā sauskravas kuģa kapteinis, kura mastā plīvoja melns karogs, arī nodomāja, ka notiek kinofilmas uzņemšana. Taču burinieks devās pie kuģa, uz tā lidoja abordāžas āķi, kliedzot un vicinot zobenus, uz kuģa uzkāpa pirāti! Kapteinis bija bruņojies un atklāja uguni, nogalinot vienu no pirātiem. Pārējie nocirta tauvas un veiksmīgi aizpeldēja.

Kad sauskravas kuģis ieradās ostā, izrādījās, ka tas nokavējis par diviem mēnešiem. Sev par attaisnojumu kapteinis parādīja kuģa žurnālu un kaujas “trofejas”. Bet tikai ledusskapī ievietotais pirāta līķis noslēpumainā veidā izzuda. Ekspertīze parādīja, ka “trofejas” – pirāta zobens un abordāžas āķi – patiešām izgatavoti XVIII gadsimtā. Tādi gadījumi, iespējams, izskaidro pterodaktilu un citu iepriekšējo laikmetu radījumu pēkšņo parādīšanos un izzušanu mūsu pasaulē un to faktu, kādēļ tie zinātnei nav izskaidrojami. Acīmredzot tās ir piespiedu ceļotāju laikā stihijveida “vizītes”.

Ceļojums abos virzienos

1987.gadā ķīniešu zinātnieki sarunājās ar kādu zēnu vārdā Jungu Lī, kurš apgalvoja, ka “nāk no pagātnes”. Tērpies kā Senās Ķīnas iedzīvotāji, “atnācējs” runāja seno ķīniešu valodā, zināja tās vēsturi, minēja gadījumus, kuri zināmi tikai dažiem vēsturniekiem. Zēna stāstam bija grūti noticēt. Arī viņš pats nesaprata, kā nokļuvis mūsdienu pilsētā Honkongā. Vēsturnieks Ings Ings Šao sāka izpētīt tempļos glabājušās grāmatas. Visbeidzot viņš kādā grāmatā atrada piezīmes, kuras bija identiskas Junga Lī stāstam. Dati, vietu nosaukumi un konkrētu cilvēku vārdi sakrita, un atkal vajadzēja parunāt ar Lī.

Tomēr 1988.gada maijā, mūsdienās uzturoties tikai gadu, zēns pēkšņu izgaisa. Vēsturnieks atkal ķērās pie grāmatām un vienā no tām uzreiz ar vārdu “Jungs Lī Čengs” atrada ierakstu “… nozuda uz 10 gadiem un parādījās vēlreiz kā ārprātīgais, apgalvoja, ka bijis 1987.gadā pēc kristiešu laika skaitīšanas, redzējis lielus putnus, brīnumspoguļus, kastes, kuras sasniedz mākoņus, daudzkrāsainas ugunis, kuras pašas iedegas un nodziest, plašas, marmora rotātas ielas, ka braucis ar garu čūsku, kura lien ar apbrīnojamu ātrumu. Viņu atzina par ārprātīgu un viņš nomira pēc trīs nedēļām”.

Rūgtais liktenis

Arī mūsdienās zināmi fakti par cilvēku nokļūšanu no pagātnes nākotnē. Gandrīz visi “viesi”, kuri ierodas no pagātnes, smagi pārcieš pilnīgi viņiem neizprotamo pārvietošanos, nevarēja adaptēties jaunajos dzīves apstākļos un kāds savu dzīvi beidza psihiatriskajā slimnīcā, kāds – cietumā. Cilvēki no nākotnes, iespējams, kuri daudz vairāk zināja par laika īpašībām un teorētiski bija gatavi līdzīgiem piedzīvojumiem, jaunos apstākļos maskējās un pielāgojās daudz prasmīgāk. Viņi neafišēja savu parādīšanos no cita laika un, izmantojot pašu neticamās zināšanas un spējas, dažreiz ieņēma visai augstus posteņus mūsu planētas varas struktūrās.

Bet, ja nokļūt “viesos” pie dinozauriem? Tādu likteni nenovēlēsi pat ienaidniekam. Labākā gadījumā nonākt citā gadsimtā, neierastā vidē, bez tuviniekiem un bez cerībām atgriezties atpakaļ – tās ir tīrās šausmas! Tātad vai ir vērts radīt laika mašīnu un rauties uz pagātni vai nākotni? Visām mašīnām piemīt tendence salūzt. Tādēļ būtu riskanti nonākt laika portālu piespiedu upuru stāvoklī.