Uz zemes…

Tirēnu jūrā netālu no Itālijas piekrastes atrodas Iskjas sala, ko cauru gadu apmeklē vācu tūristi. Jaunie cilvēki no rīta līdz vakaram ar motocikliem traucas pa stāviem asfaltētiem celiņiem, bet cienījamāka vecuma tūristi plunčājas termālajos baseinos vai, atlaidušies guļamkrēslos, cepinās saulē. Iskja ir kluss nostūris, uz salas nekas neordinārs nenotiek, tādēļ laiks tur rit nesteidzoties. Tomēr ne tādā mērā, lai vesels saprāta cilvēks sajauktu pagājušās stundas ar gadiem. Tamlīdzīgas lietas saistās vien ar atmiņas traucējumiem. Tieši tā izskatījās gadījums ar Kurtu Raineru. Kādā 1997.gada augusta dienā 25 gadus vecais puisis, netīrs un saskrāpēts, pieklibodams pienāca pie termālā baseina “Poseidona dārzi” kalpotāja un pastāstīja, ka viņš esot tūrists, slīpā nogāzē nokritis no motocikla, laikam guvis smadzeņu satricinājumu un tagad īsti neapjēdz kur atrodas. Tūdaļ ieradās ārsts, iešļircināja viņam zāles un ar “ātro palīdzību” nosūtīja uz slimnīcu. Nākošajā dienā Kurtam kļuva labāk, viņš nosauca savu vārdu un viesnīcu, kurā apmeties. Kad no slimnīcas uz turieni piezvanīja, izrādījās, ka sarakstos nekāda Rainera nav.

Mīklaino gadījumu sāka izmeklēt policija. Izdevās noskaidrot, ka 1981.gadā šajā viesnīcā tiešām uzturējies vācu tūrists uzvārdā Rainers, kurš, peldoties ārpus pludmales, visticamāk noslīcis jūrā. Atbraukušais brālis atpazina par bojā gājušu uzskatīto Kurtu un aizveda mājās. Joprojām mīkla, kur jaunais cilvēks šos 16 gadus atradies, nav atminēta.

Analogs gadījums notika ar kādu tūristu tūkstošiem kilometru attālumā no Itālijas salas.

Ķīnas pilsētas Guiliņas apkaime ir īsta Dienvidķīnas tūristu Meka. Tūristus tur piesaista neparasti skaistie kalni un pauguri. Tie nav augsti, bet pēc formas atgādina pasakainas pilis. Zem kalniem atrodas milzīga pazemes pils ar neskaitāmām zālēm-alām un pat ūdeņiem bagāta upe. Alas savienotas ar tuneli, pa kuru kursē mazs elektrovilcieniņš. Šajā pazemes labirintā viegli apmaldīties, tādēļ katru tūristu grupu pavada vietējais gids, kurš ik pēc brīža savus aizbilstamos pārskaita. 2001.gadā atklājās, ka pirms trim gadiem pazudis japāņu tūrists. Viņš atlidojis no Šanhajas un devies uz alām nevis ar grupu, bet pats uz savu roku, tādēļ viņa pazušanu neviens nebija pamanījis. Var iedomāties cilvēku šoku, kad japānis pēc trīs gadiem no tumsas parādījās pie tuneļa izejas. Pats viņš apgalvoja, ka vienā alā apsēdies atpūsties un iesnaudies, un nekādi nespēja noticēt, ka jau sākusies trešā tūkstošgade.

Debesīs…

Dāņu pētnieks Heglunds, izanalizējis apkopotos faktus, izbrīnījies konstatēja, ka “laika cilpas” lamatās biežāk nokļūst lidmašīnas debesīs, nekā cilvēki uz zemes.

1961.gadā kāds amerikāņu pilots veica lidojumu virs Ohaio štata. Laiks bija nelādzīgs. Lidmašīna ik pa laikam ienira mākoņos, bet starplaikos saule spīdēja tieši acīs. Tādēļ, kārtējo reizi iznirstot no “piena mākoņa”, pilots uzreiz nepamanīja tieši pretī lidojam citu lidmašīnu. Veicis izmisīgu virāžu, viņš brīnumainā kārtā izvairījās no sadursmes, lai gan ar spārna galiņu iešvīkāja otro lidmašīnu. Pēc piezemēšanās pilots par notikušo iesniedza ziņojumu, kurā bija rindas, kas ļoti izbrīnīja lidostas priekšniecību. Pilots apgalvoja, ka lidmašīna, ar kuru viņš teju sadūries, izskatījās kā Pirmā pasaules kara laika lidaparāts, ko viņš atceroties no kinohronikām: vienvietīgs biplāns. Atsegtajā kabīnē atradies lidotājs ādas aizsargcepurē un lielām brillēm.

Par lidojuma drošību atbildīgie speciālisti, ka cēlonis, par laimi nenotikušajai sadursmei, būs bijusi senās lidmašīnas kopija, izgatavota kaut kādas vēsturiskas lentes filmēšanai. Transportējot to uz filmēšanas vietu, kino ļaudis nepapūlējās saņemt atļauju lidojumam. Incidents ar to… tika veiksmīgi aizmirsts.

Pēc vairākiem mēnešiem kāda maza privāta lidlauka pamestā angārā nejauši atrada biplānu – līdzīgu tam, kuru savā ziņojumā aprakstīja lidotājs. Eksperti pēc lidmašīnas apsekošanas izdarīja slēdzienu, ka lidot ar to nav iespējams – tas no vecuma vienkārši izjuktu. Secinājums: biplāns nevar būt negadījuma izraisītājs. Kabīnē atrastā borta žurnālā atrada ar 1911.gadu datētu ierakstu. Bibplāna pilots ierakstījis, ka pēdējā lidojuma laikā gandrīz saskrējies ar “lielu, sudrabotu visai dīvainas konstrukcijas aeroplānu”, kurš traucies ar milzīgu ātrumu un ar spārna galu ieskrambājis viņa lidaparātu. Eksperti tiešām atrada skrāpējumu, kurā bija palikušas krāsas un alumīnija mikrodaļas, kuru sastāvs pilnīgi atbilda tās mūsdienu lidmašīnas materiāliem, kas gandrīz saskrējās ar šo lidojošo “etažeri”. Iznāca, ka biplāns veicis ne tikai 50 gadīgu hronālo lēcienu, bet arī atgriezies atpakaļ laikā.

1960.gadā notika Kubas MGS (Militārie gaisa spēki) mācības. To gaitā lidotāji Kubas gaisa telpā atklāja nes no kurienes uzradušos gaisa balonu. Bija noticis acīmredzams robežas pārkāpums un piloti piespieda gaisa kuģotājus nolaisties uz ūdens, kur tos savāca Kubas robežsardzes kuģis. Gondolā atradās divi vīrieši, kuri stādījās priekšā kā Harijs Logans un Džeks Nortons. Abi bija satraukti un neizpratnē, kādēļ viņus piespieda pārtraukt lidojumu. Viņi paziņoja, ka piedaloties gaisa balonu sacensībās no Kubas līdz Puertoriko un pacēlušies gaisā tikai pirms dažām stundām, 1954.gada 17.jūnijā! pēc gaisa kuģotāju vārdiem, kādā brīdī pēc pacelšanās esot sajutuši trīsas visā ķermenī, it kā caur viņiem būtu izlaists elektriskais lādiņš. Pēc tam visa apkārtne – gan pats balons, gan debesis, gan okeāns pēkšņi rādījušies aveņkrāsā, bet kad atgriezusies dabiskā krāsa, parādījušās lidmašīnas un piespiedušas viņus nosēsties ūdenī.

Kubas specdienesti sāka izmeklēšanu, jo gaisa kuģotājus uzskatīja par amerikāņu spiegiem. Izmeklēšanu pārtrauca, kad Čikāgas anomālo parādību speciālists Kelvins Krovs ar dokumentiem apliecināja, ka gaisa balonu sacensību laikā 1954.gadā tiešām pazuduši divi aeronauti. Viņus uzskatīja par bojā gājušiem. Tomēr pēc sešiem gadiem viņi atgriezās. Aeronautus nogādāja ASV, jo Kubā viņiem radinieku nebija.

Jūrā…

“Laika cilpas” pārsteigumi reģistrēti jūrās un okeānos pa visu zemeslodi. Piemēram, 1962.gadā Argentīnas jūrā argentīniešu jūras spēku militārais sardzes kuteris pamanīja piekrastes ūdeņos negaidot uzpeldējušu zemūdeni. Kuterim tuvojoties, tā momentā ienira un vairāk neparādījās. Piesteigušies argentīniešu krasta apsardzes kuģi šajā kvadrātā dežurēja vairākas dienas. Vēlākajā pārbaudē noskaidroja, ka numurs uz zemūdenes stūres mājas piederējis kādai nacistiskās Vācijas zemūdenei, kas Otrā pasaules kara laikā nogremdēta Atlantijas okeānā.

Vētras laikā neviens kapteinis neuzdrošinās doties uz Volfišbejas ostu Namībijā, pieeju kurai aizšķērso rifi. Tādēļ kapteinis Kriss Hilkoms bija ļoti izbrīnīts, kad viņu naktī steidzami izsauca uz ostu. Dispečeru telpā viņam paziņoja, ka kāds kuģis ar prožektoru signalizē trauksmi dažu kabeļtauvu attālumā no Vaļu līča jūras vārtiem. Kuģa radiostacija klusē, bet, spriežot pēc visa, kuģim draud briesmas. Locim nāksies kuģi ievadīt ostā.

Loča kuteris pēc 10 minūtēm aiztraucās tumsā. Mazais kuterītis aiz mola nomāca vētras laikā. Milzīgie viļņi to meta augšup viļņa mugurā, pēc tam svieda lejā ūdens bezdibenī. Tādēļ tā jaudīgā prožektora staram uzreiz neizdevās atrast tumsā dreifējošo lielo tvaikoni, uz kura nebija manāmas nekādas dzīvības zīmes. Kuterim pietuvojoties, locis Hilkoms un stūres mājās blakus stāvošais šķiperis neticēja savām acīm: prožektora gaismā viņi izlasīja kuģa nosaukumu “Star of Dunedion”, kurš bija nogrimis šajā pat vietā pirms Vaļu līča jūras vārtiem 1942.gada rudenī, tātad pirms 35 gadiem.

Kara gados vācu greideri un zemūdenes uzbruka antihitleriskās koalīcijas valstu kuģiem visā Pasaules okeāna akvatorijā. Tādēļ angļu laineris “Star of Dunedion”, kuģodams no Luandas uz Keiptaunu, lai sevi kaut cik nodrošinātu, turējās pēc iespējas tuvāk krastam. Volfišbejas traversā tas uzskrēja zemūdens klintij un nogrima. Komanda un daži desmiti pasažieru laimīgi izglābās ar laivām, brīnumainā kārtā pārvarot krācošā paisuma joslu. Ja uz viļņiem dancojošā loča kutera priekšā atradās sen nogrimušais, dīvainā kārtā no jūras dibena uzpeldējušais laineris, kāpt uz tā borta nebija jēgas. Hilkoms nolēma – lai paliek peldam līdz rītam, nākošajā dienā izlems ko ar to iesākt. Uzaustot rītam, pie Vaļu līča neviena kuģa nebija.

Visdramatiskākais gadījums notika 1992.gada decembrī. Par tā lieciniekiem kļuva norvēģu zvejnieki, kas Ziemeļatlantijā zvejoja siļķes. 14.decembrī sabojājās seinera dzinējs un kuģis nolikās dreifā novērst defektu. Pēkšņi jūrnieku acu priekšā no okeāna dzīlēm uzpeldēja milzīgs kuģis (tā viņiem likās). Pa tā klājiem skraidīja cilvēki, kliedza, raudāja un sauca pēc palīdzības, daži metās pār burtu ledainajos viļņos. Norvēģu jūrnieki šausmās sastinga, daudzi meta krustus: tas bija visiem jūrniekiem zināmais “Titāniks”! pagāja tikai dažas minūtes un kuģis atkal pazuda zem ūdens.

Salūzušā dzinēja dēļ jūrnieki nevarēja pietuvoties katastrofas vietai, lai izglābtu ledainajā ūdenī peldošos cilvēkus. Viņi par šo neticamo gadījumu tikai nosūtīja radiotelegrammu. Uz norādīto rajonu steidzami devās Amerikas jūras kara flotes kuģis, kas atradās netālu no otrreiz slīkstošā slavenā lainera. Viņiem izdevās izcelt no ūdens 13 cilvēkus, kuriem bija uzvilktas glābšanas vestes ar uzrakstu “Titāniks”. Pārsteidzoši, bet visi viņi bija dzīvi!

Turpmāk par šo fantastisko gadījumu nolaidās slepenības plīvurs, Pentagons atteicās sniegt jebkādu informāciju. Savukārt Norvēģijas valdība, it kā pēc ASV lūguma, aizliedza saviem zvejniekiem šo savām acīm redzēto notikumu izpaust. Informācijas noplūde ar laiku tomēr notika. Jūras katastrofu eksperts Fillins Starness pavēstīja žurnālistiem: “iespējams, šajā gadījumā notika lainera un cilvēku pārvietošanās laikā un to pāreja citā laika-telpas mērvienībā. Ar notikuma izpēti un analīzi nodarbojas speciāla pētnieku grupa. Varu tikai apstiprināt, ka 1992.gada 14.decembrī “Titāniks” uzpeldēja un uz tā borta atradās dzīvi cilvēki”. Kādus slēdzienus “speciālā pētnieku grupa” izdarīja, līdz šim nav zināms.

Laika upes vērpetes

Neaizdomājoties par fizisko jēgu, mēs lietojam teicienu “laika upe”. Tostarp pastāv zinātniska hipotēze, ka laiks ir materiāla vienība. Tātad šajā hronoloģiskajā upē var notikt tādas pašas parādības kā parastajā upē. Piemēram, vērpetes. Kad tās rodas zemes upē, tajās iekļuvusī lapa vai zariņš ilgi rotē vienā vietā, te nolaižoties dibenā, te atkal uzpeldot virspusē. Iespējams, ka tādas vērpetes var rasties arī laika upē. Vērpetes izjauc vienmērīgo tecējumu, aizraujot cilvēkus un materiālus objektus, un pārnesot tos no viena laika posma citā.

Liekas neticami, ka efemerais, kā mums šķiet, laiks var ievilkt rotējošā vērpetē cilvēkus un priekšmetus. Tomēr no kvantu fizikas redzes viedokļa tajā nav nekā neparasta. Subatomu līmenī daļiņām, tātad arī matērijai, no kuras sastāv cilvēks un visi apkārtējās pasaules objekti, piemīt viļņu īpašības. Tādēļ tās var piedalīties dažādos enerģētiskos procesos, kuriem seko pārvietošanās telpā. Turklāt izmēriem un masai nav nozīmes. Paši šie procesi, tā pat laika vērpetes, bieži vien plūst tā, ka nevaram tos reģistrēt ar aparātu palīdzību un redzam tikai rezultātus.