Briesmīga netaisnība

Ja pieņemt, ka turienes iedzīvotājiem ir kaut kāds superjaudīgs teleskops un tieši tagad viņi skatās tajā uz mūsu Zemi, tad viņi redz labākajā gadījumā bariņu pērtiķveidīgu spalvainu radījumu, kuri tik tikko sākuši izmantot mietus augļu savākšanai no kokiem un apgūt iešanu pārsvarā uz pakaļkājām.

Kāda briesmīga netaisnība! Vai tiešām nav iespējas ja ne aizlidot turp, pie saprāta brāļiem, tad kaut vai apmainīties ar viņiem ar signāliem negaidot atbildi miljonus gadu? Vai tad visā Visumā, kurš vispār jau iekārtots saprātīgi un pareizi, nav spēki, kuri spējīgi pārvarēt briesmīgos starpgalaktiku attālumus ne ar “bruņrupucīgu” gaismas ātrumu, bet momentā?...

Zeka doktora disertācija

Iespējams, tā domāja jauns Ļeņingradas astronoms Nikolajs Kozirevs raugoties caur lēģera barakas aizrestoto lodziņu tumšajās ziemeļu debesīs. Nav izslēgts, ka tieši šīs domas palīdzēja viņam izdzīvot lēģerī, izturēt desmit gadus ilgo termiņu ar “politisko” pantu un praktiski vienīgajam no diviem simtiem 1936.-1937.gados arestēto Ļeņingradas zinātnieku saglabāt ķermeņa veselību un domu skaidrību. Kāda tur skaidrība – pārgalvību, spēku un neticamu drosmi atteikties no vispārpieņemtām zinātniskām dogmām.

Šīs pat idejas kļuva par pamatu viņa doktora disertācijai par tēmu “Zvaigžņu iekšējās uzbūves teorija kā pamats izpētīt zvaigžņu enerģijas dabu”, kuru Kozirevs aizstāvēja tikai mēnesi pēc savas atbrīvošanas 1946.gadā – tajos laikos kaut kas nedzirdēts! Un kaut arī zinātnieku pilnībā reabilitēja tikai 1958.-jā, visus šos gadus viņš auglīgi strādāja no sākumā Krimas, bet pēc tam arī pēc kara atjaunotajā Pulkovas observatorijā.

Spēks, kurš spējīgs momentāni nodot signālus caur jebkuriem attālumiem, - tas ir laiks. Nevis vienkārši kā nosacīto notikumu laiks vai cilvēka novērotie procesi, bet laiks – patstāvīgais fiziskais raksturojums, kurš spējīgs radīt enerģiju un veikt darbu.

Izvirzot savas patiesi revolucionārās idejas N.A,Kozirevs balstījās uz zinoša un visu cienījama, pat tajos juku laikos, akadēmiķa Vladimira Vernadska viedokli, kurš rakstīja: “Divdesmitā gadsimta zinātne atrodas tādā stadijā, kad ir iestājies brīdis laika izzināšanai, tāpat kā tiek izzināta matērija un enerģija, kura piepilda telpu.”

Jaunais astronoms pilnīgi piekrita akadēmiķi. Pienācis laiks pētīt laiku!

Kāpēc spīd zvaigznes?

Viena no Kozireva pamattēzēm – par informācijas acumirklīgu izplatīšanos “caur laika fiziskajām īpašībām” – izraisīja lielu satraukumu viņa laikabiedros un piespieda viņus asi kritiski, reizēm līdz pilnīgai nepieņemšanai, izturēties pret citiem viņa darbu uzstādījumiem.

Tomēr citu starpā šie uzstādījumi arī paši par sevi izskatījās pietiekami fantastiski.

Zvaigznes spīd miljonus un miljardus gadu ne jau viņu dzīlēs notiekošās kodoltermiskās sintēzes dēļ, paziņoja Kozirevs. Precīzāk sakot, ne jau kodoltermiskā sintēze ir zvaigžņu enerģijas pirmavots.

Ja tā būtu, kodotermiskais kurināmais sen jau būtu beidzies, un Visumam pilnīgā saskaņā ar otro termodinamikas likumu iestātos “siltuma nāve”. Visāda kustība, visāda “atomu trīcēšana”, kas nepieciešama dzīvībai, izbeigtos. Temperatūra visur kļūtu vienāda un līdzīga “absolūtai nullei” – mīnus 274 grādi pēc Celsija.

Tomēr nekādas pazīmes tuvojošajai “siltuma nāvei” joprojām nav pamanītas. Un netiks pamanītas, tāpēc ka dzīvības avots – zvaigznes pastāvīgi atrodas “laika plūsmās”, kuras “piebaro” un pat “atjaunina” tās.

Laks – zvaigžņu nekodolenerģijas avots. Laiks rada enerģiju un veic darbu. Laikam ir fiziski raksturojumi – virziens un blīvums. Laiks mijiedarbojas ar vielu, izrāda uz to spiedienu un tam pat ir struktūra. Beidzot, laiks, atšķirībā no gaismas, izplatās Visumā momentāni.

“Pierādījumi, kur ir pierādījumi!” – sašuta skeptiķi, pie kuriem attiecās nospiedošais vairākums tā laika fiziķu un astronomu. Būs, apsolīja Kozirevs. Būs pierādījumi. Dodiet tikai laiku…

Uz zemes un debesīs

Meklējot pierādījumus Kozirevs no sākuma skatu vērsa uz astronomiem ierastā virzienā – debesīs. Un tieši uz pašu Zemei tuvāko debesu objektu – Mēnesi.

Mēness – tā nav zvaigzne, nekādas kodoltermiskās sintēzes tā dzīlēs nevar notikt principā. Un ja arī Mēnesim kaut kad arī bijis uzkarsis kodols, tad pēc visām eksistējošajām teorijām, tam vajadzēja atdzist pirms miljardiem gadu. Mēness ir vienādi auksts kā ārpusē, tā iekšpusē…

Mēness neatdzisa, paziņoja Kozirevs pēc daudzgadīgiem Zemes pavadoņa virspuses novērojumiem ar spektrogrāfa palīdzību. Dūmaka, kura reizēm slēpj detaļas Alfonsa krātera iekšienē, - tie ir gāzu izmetumi, kuri liecina par vulkānisko darbību.

Kozirevs uzreiz publicēja savus rezultātus, kas izraisīja vētrainu un vairumā negatīvu diskusiju zinātniskajās aprindās. Daži amerikāņu un pat padomju astronomi tieši paziņoja, ka rakstā atainotā spektrogramma – nav nekas cits, kā meistarīgs viltojums. Nekāda vulkāna uz Mēness nav, tāpēc ka vulkāns nozīmē, ka Mēnesim ir šķidrs degošs kodols, bet tas ir pretrunā visām vispārpieņemtajām kosmiskajām teorijām!

Kāds gan bija skeptiķu pārsteigums un mulsums, kad 1969.gadā amerikāņu kosmiskā kuģa “Apolons-11” ekipāža nogādāja uz Zemi mēness grunts paraugus, kuri sastāvēja galvenokārt no vulkāniskās izcelsmes iežiem!  Vai tiešām Kozirevam ir taisnība un Mēness iekšiene joprojām ir karsta un šķidra “laika plūsmu” iedarbības dēļ? Nē, nevar būt! Vajag būt citam izskaidrojumam, kurš ar vienu vēzienu nenoliedz visas solīdās un cienījamās teorijas līdz pat relativitātes teorijai!

Citu starpā, paralēli nelielu planētu vulkāniskai darbībai, Kozirevs paredzēja vēl vienu laika plūsmu vai “cēloņspēka” iedarbību uz tām: formas maiņu. Jau mūsdienās uz Merkuriju nosūtītās kosmosa zondes Mariner un Messenger atklāja kā vulkāniskās darbības pēdas, tā arī noslēpumainu un ar laiku mainījušos tā formas nesimetriskumu.

Pēc Kozireva aprēķiniem, lielākā planētas formas deformāciju “cēloņspēka spēku iedarbības iespaidā” vajadzēja tikt novērota Jupiteram un Saturnam. Kā reiz tagad, kad automātiskā starpplanētu stacija “Junona” izgāja un pastāvīgu orbītu ap Jupiteru, var tikt iegūti izšķiroši pierādījumi zinātnieka teorijas apstiprinājumam.

Taču pirms 60 gadiem, kad par lidojumiem pie Saules sistēmas attālajām planētām varēja tikai sapņot, Kozirevs nopietni sāka nodarboties ar eksperimentālu ierīču radīšanu uz Zemes. Tāpat kā viņa teorija, šīs ierīces bija neparastas, dīvainas un izsauca viņa kolēģiem skepsi un neizpratni.

Svari un spoguļi

Ideja par signāla momentānu nodošanu jebkurā attālumā “caur laiku” varēja tikt pamatota eksperimentāli un pēc tam atrisināta praktiski, uzskatīja Kozirevs. Viņš izvēlējās divas spožas zvaigznes, Sīriusu un Procionu, kuras atrodas nosacīti tuvā attālumā Zemei – 8 un 11 gaismas gadus, un radīja vienkāršu, taču efektīvu iekārtu – griezošos svarus, ekrānu ar šauru spraugu, teleskopu.

Teleskops “redz” zvaigzni Sīriusu tajā vietā, kurā tā bija pirms astoņiem gadiem. Taču superjūtīgie grozīgie svari ir spējīgo sajust “laika impulsu” no zvaigznes tieši no tā debesu iecirkņa, kur tā patlaban atrodas, - jo laiks, atšķirībā no gaismas, izplatās acumirklī. Izskaitļot zvaigznes reālo stāvokli debesīs pēc tās redzamajam stāvoklim nesastāda grūtības. Tad, ja signāls uz svariem pienāks no debesjuma “reālas koordinātas” ar teleskopā redzamo zvaigznes attēlu, tas arī nozīmēs, ka, pirmkārt, laiks izrāda mehānisku iedarbību uz svariem, tas nozīmē, ir spēks, bet otrkārt, patiešām izplatās acumirklī.

Citu eksperimentu sēriju Kozirevs veica ar spoguļiem, mēģinot noteikt laika “fiziskos raksturlielumus” – blīvumu, spiedienu un virzienu. Par nožēlu, par izmēģinājumu ar spoguļiem rezultātiem maz kas ir zināms – izņemot to, ka Kozirevs deva priekšroku aluminizētām virsmā. Iespējams, ar alumīnija spoguļu palīdzību viņš mēģināja pārbaudīt, vai laiks pakļaujas līnijoptikas likumiem.

Astronoma mantojums

Pēc N.A.Kozireva nāves 1983.gadā viņa izmēģinājumus daudzkārt mēģināja atkārtot un dažādās eksperimenta sagatavošanas pakāpēs. Taču ticamus, visiem zinātniekiem pārliecinošus rezultātus tā arī neieguva.

Toties ar “Kozireva spoguļiem” sāka aktīvi manipulēt cilvēki, kuri bija tāli ne tikai no viņa “laika teorijas”, bet arī no zinātnes vispār – enerģētikas salabošanai, auras tīrīšanai, lāsta noņemšanai, vai otrādi, uzlikšanai.

Burtnīcas ar Kozireva eksperimentu rezultātu pierakstiem noslēpumainā kārtā pazuda. Palika tikai simti publikāciju, tajā skaitā fundamentālais darbs laika teorijā “Līnijveida pietuvošanās iemesls vai nesimetriskā mehānika”, kurš  arī patlaban lasās kā aizraujošs zinātniski fantastiskais romāns.

Palikuši ne daudzskaitlīgie, taču uzticīgie sekotāji, kuri pacietīgi mēģina atjaunot viņa eksperimentus un ar nepacietību gaida tuvu un tālu planētu izpētes rezultātus. Un kas zina – varbūt sagaidīs?...