Iespējams, tālab, ka gara milzis Tobiass ir gaužām maziņš, bet Jura kabatā ceļošana ir ērta un droša. Iespējams, iemesls ir vienkārši tas, ka Juris un Tobiass ir saraduši. Vēl viņi draudzējas ar māksliniekiem – Tobiasa sarakstītās grāmatas ilustrējuši daudz lielisku latviešu mākslinieku, pat Mākslas akadēmijas rektors Aleksejs Naumovs. Šoreiz Tobiasa un Tamas ceļojumu krāsās iedzīvinājusi Elīna Brasliņa, kuras dzīvīgās ilustrācijas (un pamēģiniet uzzīmēt ilustrācijas grāmatai, kurā bez Tobiasa un japāņu kaķa Tamas mājo gan Sprīdītis, Punktiņa un Antons, gan Mumini, pane Baktērija, Karlsons, Ezītis miglā, Finduss un zirgs Dominiks, gan Čeburaška, Ziemassvētku vecītis, troļļi un Antiņš ar visu Stikla kalnu, - tas ir traki grūti) izdevušās lieliski. Kārtīgi pārlasot grāmatu, šķita, ka Inguna Cepīte tajā ir dāma, kas redzama vienīgi titros. Taču, iespējams, dāmām šī sabiedrība var šķist pārlieku dzīvīga, tāpēc viņas kļūst atturīgas... Vēl ir iespēja, ka Inguna Cepīte ir rakstījusi diezgan interesantus aprakstus par katru no Tobiasa un Tamas apceļotajām zemēm – jo šie apraksti neizklausās pārlieku tobiasīgi.

Tobiasa un Tamas stāsts šoreiz ir par bibliotēkām un bērnu grāmatu varoņiem: lācis un kaķis meklē pazudušu dzejoli un apceļo Baltijas jūras piekrastes valstis. Tur bibliotēkās mājo visiem pazīstamie tēli un viņu radītāji, un grāmatu kopumā var nosaukt par īsu kursu Baltijas reģiona bērnu literatūrā. Nezinu, kādas sajūtas pārņem lielu vai mazu cilvēku, kuram visi grāmatā minētie varoņi ir sveši, taču zinātājs ik pa brīdim sajūsmā iespiegsies, sastopot vairāk vai mazāk pazīstamus bērnu grāmatu varoņus un arī to radītājus. Stāsts pats par sevi ir vienkāršs: visiem zināmais lāčuks Tobiass kopā ar japāņu kaķi Tamu (no Jura Zvirgzdiņa grāmatas Taro, Tama un Kicune) meklē kādu noklīdušu dzejoli, starp citu, ir gan iespēja, ka kāds no lasītājiem jau pirmajās lappusēs zina Tobiasa pazaudētā dzejoļa vārdus un autoru, un šajos meklējumos apceļo bērnu bibliotēkas Baltijas jūras krastos. Kā jau pasaku varoņi, viņi ceļo ļoti pasakainos veidos un sastop dažādas būtnes, savukārt pašās beigās... Nu, pašās beigās Tobiass un lasītājs piedzīvo kādu atklāsmi...

Tā kā latviešu valodā nav mūsdienu bērnu literatūras enciklopēdijas, No Rīgas līdz Rīgai varētu uzskatīt par tādu kā pirmo bezdelīgu šajā jomā – un rodas doma, ka Juris Zvirgzdiņš (vai Tobiass) varētu būt īstais, kuram uzticēt tādas enciklopēdijas sastādīšanu. Bet pagaidām No Rīgas līdz Rīgai noder par iedvesmas avotu, lai iepazītu kādu vēl nezināmu un nedzirdētu grāmatu un atcerētos sen zināmo patiesību: bērni nelasa tad, ja mājās nav grāmatu. Ja grāmatas ir – agri vai vēlu kāda tiks izlasīta. Var sākt ar šo!