Saknes un to maskēšana

Vēl joprojām notiek diskusijas par to, kur īsti meklējami vudū reliģijas pirmsākumi – vieni apgalvo, ka tas radies Rietumāfrikā, citi par vudū dzimteni uzskata Haiti teritoriju. Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes pasaules reliģiju pasniedzēja, docente, Dr.theol. Elizabete Taivāne skaidro, ka tagadējo Beninas teritoriju Rietumāfrikā varot saistīt tikai ar vudū aizvēsturi, taču par izcelsmes vietu ierasts dēvēt tieši Haiti Amerikā. Tur 18.gadsimtā nokļuva melnādainie vergi no Āfrikas un atnesa sev līdzi afrikāņu ticējumus un rituāla praksi. Tādējādi veidojusies reliģija un tās rituāli tagadējā izpratnē.

Savukārt Aivis Vasiļevskis, kas par vudū reliģiju interesējies jau vairākus gadus un noklausījies dažādas lekcijas par to, uzskata, ka patiesie pirmsākumi meklējami tikai un vienīgi Rietumāfrikā. Viņaprāt, Haiti reliģija nonākusi tikai pēc tam un izveidojusies jau pavisam atšķirīgs tās atzars. „Vudū ir aptuveni 6000 gadu sena vēsture, taču tikai pirms 300 gadiem tas šķērsoja okeānu un nokļuva mūsdienu ASV. Tad tas sajaucās ar citām reliģijām, piemēram, kristietību, teic Aivis. Arī reliģiju pētniece Elizabete Taivāne piekrīt, ka vudū, kas veidojies Haiti, pēc savas būtības ir afrikāņu ticējumu un Romas katolicisma sajaukums, ko nedaudz ietekmējušas arī indiāņu reliģijas. „Melnādainie vergi mēdza maskēt savu reliģiju aiz katoļu svēto attēliem,” Elizabete paskaidro. Vietām arī mūsdienās vēl atrodami vudū rituālu izpildītāji, kas kā vienu no galvenajiem atribūtiem izmanto svētbildes ar Svētās Marijas attēlu.

Programma vergu ķeršanai

Vudū izpratnē dievs ir tikai viens, taču tas ir nesasniedzams un cilvēku ikdienas dzīvē nepiedalās. Rituālos un lūgšanās tiek dibināts kontakts ar zemākstāvošajiem gariem. Katrs no tiem atbild par konkrētu dzīves jomu vai dabas parādību, un vudū priesteri lieliski zina, pie kā konkrētajā gadījumā nepieciešams vērsties. Lai gan centrā ir ticība vienam dievam, Elizabete Taivāne teic, ka vudū ir nepareizi dēvēt par monoteisma reliģiju: „Vudū var attiecināt uz cilšu reliģiju grupu, kuru svarīgākā īpatnība ir garu pielūgšana. Monoteismam ar to īsti nav saistības.”

Vudū reliģija ar maģijas iezīmēm, nereti cilvēki to dēvē par melno maģiju, taču Elizabete Taivāne uzsver, ka tas nav īsti precīzi, jo reliģijas pamatā ir labā un ļaunā saplūšana. „Monoteisms, piemēram, kristietībā ir aicināts virzīt cilvēku uz labo, un tas vienmēr ir saistīts ar cilvēka pašaizliedzību, bet vudū ir orientēts uz personisko labumu – kas ir labs vienam cilvēkam, bieži vien ir ļauns kādam citam,” paskaidro pasaules reliģiju pazinēja. Tas ir citāds pasaules uzskats, kas Eiropas iedzīvotāju mentalitātei ir grūti izprotams, tāpēc arī nereti tiek dēvēts par melno maģiju. Pilnībā izslēdzams šis aspekts, protams, nav. „Vudū nebūtu reliģija, ja tā būtu krasi negatīva. Jebkura reliģija, arī šī, ir domāta tam, lai atvērtu cilvēku sakrālajai jomai, lai pārvarētu cilvēka nepilnības un nāves problēmu,” reliģiju pētniece piebilst.

Viens no vudū reliģijas segmentiem patiešām ir attiecināms uz jēdzienu „melnā maģija” – Petro. „Tā ir tā daļa, ko varētu dēvēt par melno maģiju. Senajos laikos Rietumāfrikā ar dažādu rituālu palīdzību cilvēki tika pakļauti valdnieku varai un ieprogrammēti ķert vergus, ko vēlāk pārvest uz Ameriku. Cilvēki tika nozombēti ar dažādām indēm un rituāliem, lai pēc tam klausītu pirmā ieraudzītā cilvēka pavēlēm,” Aivis Vasiļevskis izstāsta kādu senu leģendu. Viņš gan piebilst, ka tā ir tikai neliela vudū daļa un šādos apmēros mūsdienās vairs īsti netiek praktizēta. Aivis skaidro, ka vudū arī aicinot cilvēku integrēties dabas pasaulē un rūpēties par to, taču par pozit1īvajiem aspektiem sabiedrībai labpatīkot maz runāt.

Pērtiķu galvas aptiekā

Kristīgajā pasaulē ir cilvēki, kas sevi sauc par ticīgajiem, taču uz baznīcu aiziet tikai Lieldienās un Ziemassvētkos. Vudū pasaulē ir otrādi – cilvēki ik dienu vada ar pārliecību sirdī un rīkojas atbilstoši reliģijas uzskatiem. Playboy galvenā redaktora vietnieks Ivars Āboliņš pirms neilga laika apmeklējis Beninu, kur vudū iecelts pat oficiālas reliģijas statusā. „Es biju rajonā, kur dzīvo pārliecināti vudū piekritēji. Taču tas nenozīmē, ka rituāli notiek ik uz stūra un visu laiku apkārt ir kaut kādas Eiropā mītizētas vudū padarīšanas. Ikdienā viņi ir tādi paši kā mēs – ģērbjas tāpat, izturas tāpat -, taču viņos ir tā pārliecība un vudū mācība,” Ivars dalās savos novērojumos.

Viņš apmeklējis arī vudū templi, kas dēvēts par Pitona templi, un atklājis, ka pitons ir viņu svētais dzīvnieks. „Tajā templī bija kādi 60 pitoni. Viņi tur tā mierīgi dzīvo, tiek baroti un aprūpēti,” viņš atceras. Ivars skaidro, ka vudū principu pašsaprotamā ievērošana ikdienas dzīvē izpaužas arī cieņā pret slavenajām čūskām – ja uz ielas tiekot atrasts miris pitons, visi darbi jāmet pie malas un jārīko tam pienācīgas bēres. „Tas viņiem ir pilnīgi normāli – uz bērēm sabrauc radinieki no attālām vietām, arī darba devējs to atbalstītu,” Ivar Āboliņš skaidro.

Sava ceļojuma laikā Ivars dzīvojis pie vietējiem un centies iepazīt viņu kultūru. Padzirdējis, ka netālu atrodas vudū tirdziņš, viņš lūdzis sevi uz turieni aizvest. „Vietējais puisis nesaprata manu interesi. Viņš skaidroja, ka tā ir tikai vieta, kur iegūt dažādus ārstniecības līdzekļus. Nu, tas varētu būt aptuveni tāpat, kā pie manis atbraucis Āfrikas iedzīvotājs lūgtu, lai aizvedu viņu uz aptieku. Man jau arī liktos jocīgi.” Taču kārotajā tirdziņā Ivars tomēr nonācis un paguvis izpētīt piedāvājumu. Tur bijuši zobi, acis, dažādas ķermeņa daļas, taču visspilgtāk viņam atmiņā palikušas tieši pūstošās pērtiķu galvas, kas izmantojamas dažādos rituālos.

Priesterienes tukšās acis un asie zobi

Rietumāfrikā vudū rituāli notiek regulāri, taču Haiti tie tiek r1ikoti tikai divos gadījumos – īpašās svētku dienās, piemēram, Visu Svēto dienā, un pēc individuāla pasūtījuma. Latvijas televīzijas žurnālists Miroslavs Kodis aptuveni pirms mēneša apmeklējis Haiti, kur veidojis vairākus sižetus par to, kā vietējie izmanto Eiropas Savienības sniegtos finansiālos līdzekļus. Draugu un ziņkārības mudināts, viņš nolēmis izveidot sižetu par vudū, kas tur ir ļoti izplatīts: „Pastāstīju par savu interesi Latvijas konsulei, un viņa man teica, ka netālu no viņas mājas ir tāda kā vudū baznīca, templis. Tur notiekot arī rituāli. Viņa sarunāja, ka tieši tajā nedēļā, kad tur bijām, būs viens rituāls un ka viņi atļaus filmēt.” Miroslavs bijis sajūsmā, gan arī nedaudz nobijies, jo par savdabīgo reliģiju zinājis maz.

Rituāls tika veikts par godu kādai uzņēmējai, kas alka pēc panākumiem biznesā. „Viņa par to samaksāja 200 dolāru, kas paredzēti galda klāšanai un ēdienu pirkšanai. Tas ir savdabīgs ziedojums gariem. Protams, ēdiens Haiti maksā krietni lētāk,” Miroslavs stāsta. Rituāla norises vietā filmēšanas grupa ieradusies aptuveni trīs stundas vēlāk par noteikto laiku, jo žurnālists iepriekš brīdināts, ka gatavošanās process vienmēr ir ilgs un vienkāršam vērotājam var nešķist saistošs. Miroslavs skaidro, ka galvenais elements rituālā bijusi gaiļa upurēšana: „Taču gaili nevar tā vienkārši nogalināt, tam sīki un smalki jāsagatavojas. Dzied, dejo, it kā aicina dievu pie sevis. Kad priesteriene jūt, ka viss ir gatavs, dievs jau ir viņā, viņa ir gatava nogalināt gaili.” Tas izdarīts nevis ar asu nažu palīdzību, bet gan aptuveni piecas minūtes mērķtiecīgi kožot gaiļa rīklē. Pēc tam nekustīgais ķermenis nomests netālu no ugunskura, un dejas turpinās.

Miroslavs jau sākumā sapratis, ka rituālu grib tikai vērot: „Man, protams, bija bail. Sava nozīme bija arī tam, ka visiem tur ir tumša ādas krāsa. Nepārprotiet, man nav pilnīgi nekādu iebildumu pret viņiem. Bet viens ir, kad tu satiec savādākas ādas krāsas cilvēku uz ielas, pavisam kas cits, kad stāvi naktī un lietū starp divdesmit tādiem, kas kaut ko nesaprotamā valodā dzied un it kā transā kustas mūzikas ritmā.” Žurnālists skaidro, ka rituāla veicējas acis esot bijušas pavisam neparastas, pat tukšas. Sieviete bija iegājusi transā, lai ļautu gariem ienākt sevī un izpildīt rituālo upurēšanu. „Skatījos kā viņa, asinīm šķīstot, kož tam gailim rīklē, un domāju, ka cilvēks pie skaidras apziņas neko tādu noteikti nespētu izdarīt,” Miroslavs stāsta. Viņš vēlējies ar vietējiem par viņu pārliecību parunāt arī pa dienu, taču stingrā apsardze to nav ļāvusi.

Lupatu lelles spēks

Kad vienkāršs Latvijas iedzīvotājs izdzird vārdu „vudū”, nereti pirmā asociācija ir lupatu lelle, kas tiek durstīta ar adatām. Ivars, esot Beninā un komunicējot ar vietējiem, atklājis, ka tā patiesībā ir tikai neliela reliģijas daļa. „Tas nav tā, kā tiek parādīts Holivudas filmās. Leļļu durstīšana nebūt nav galvenā, pat ne tuvu tam.” Taču Miroslavs, kas ar vudū iepazinies Haiti, skaidro, ka jau pašā sākumā brīdināts nepirkt suvenīrus leļļu formā: „Kad notiek rituāls un viņi lūdz par kaut ko labu, visu negatīvo viņi ieliek šajās lellēs, ko pēc tam pārdod tūristiem, lai slikto izvestu no viņu zemes. Tur līdzi nāk lērums negatīvās enerģijas.”

Kāda pusmūža sieviete Marta (vārds mainīts) piedzīvojusi it kā reliģijā tik maznozīmīgo lellīšu spēku. Viņa bijusi nabadzīga un reiz no Vācijas saņēmusi savdabīga paskata lelli. Sākumā sešus gadus vecā meitene tai nav pievērsusi uzmanību, taču kādu dienu autobusā sastapusies ar nelaipnu sievieti un pēc tam mājās izgāzusi dusmas uz jauniegūto rotaļlietu. „Es izņēmu lelli no skapja, paņēmu brāļa rotaļu auto un vairākas reizes pārbraucu lellei pāri. Pagāja nedēļa, un es uzzināju, ka nelaipnā sieviete gājusi bojā autoavārijā.” Marta ar skumjām atceras. Vēlāk viņa savas dusmas līdzīgā veidā mēģinājusi izgāzt uz tēvu, un nelaimes gadījumi turpinājušies. Pamazām Marta sapratusi, ka lelle nav parasta, un aprakusi to.

Pēc vairākiem gadiem lelle nejauši tikusi izrakta, un Marta, neko ļaunu nedomādama, ļāvusi ar to spēlēties savai meitiņai: „Es biju aizmirsusi visu, kas noticis.” Taču drīz vien sākušās problēmas – meitiņai parādījusies smaga alerģija, kas pārgājusi pēc lelles atņemšanas. No lelles Marta atbrīvojās tikai tad, kad viņas māju apzaga: „Šausmīgi dusmojos uz zagļiem un iemetu lelli ugunskurā. Vēlāk atklājās, ka abi noziedznieki sadeguši kādā mājā, jo nekādi nav spējuši tikt ārā.” Tā beigušies sievietes piedzīvojumi ar vudū lelli, un viņa par to ļoti priecājās. Marta atgādina, ka nevajag vieglprātīgi nodarboties ar nezināmām lietām, jo beigu beigās tās var pavērsties pret pašu. Svarīgi esot domāt labas domas un pozitīvi uztvert dzīvi.

Pagrabu līmenī

Mūsdienās vudū reliģija lielākoties tiek praktizēta Rietumāfrikā un atsevišķās ASV daļās, taču, pateicoties internetam, tā izplatās arī ģeogrāfiski nesaistītās vietās. Pasaules reliģiju pasniedzēja Elizabete Taivāne teic, ka Latvijā Vudū aktivitāti nav novērojusi, un uzskata, ka mūsu valstī dzīvojošo mentalitātei neparastā reliģija ir maz piemērota: „Būdama reliģiju pētniece, varu teikt, ka katra reliģija ir adekvāta tai atbilstošajā kultūrvēsturiskajā kontekstā. Tas nozīmē, ka vudū ir domāts melnādainiem Haiti iedzīvotājiem, nevis latviešiem vai krieviem.” Reliģiju pētniece gan piebilst, ka tīri teorētiski latvieši vudū varētu uzņemt saudzīgāk, jo tā ir tuva latviešu tradicionālajam animismam (ticība dvēselēm un gariem). „Tomēr tā ir tikai teorija, jo ne jau interese par afrikāņu animismu, bet maģija ir eiropiešu interešu objekts,” sieviete smaidot teic.

Latvijas Totalitāro sektu apkarošanas komitejas ANTISEKT līdzpriekšsēdētājs un Psiholoģijas augstskolas asociētais profesors Oļegs Nikiforovs skaidro, ka arī viņš neko vēl nav dzirdējis par vudū mūsu valsts teritorijā. „Mūsu komitejā neviens pēc pal1idzības nav vērsies. Nezinu, varbūt baidās. Bet es pieļauju, ka Latvijā ar to tiešām nodarbojas tikai kaut kādā pagrabu līmenī,” profesors dalās pārdomās. Viņš uzskata, ka vudū ienākšana valsts teritorijā patlaban nav prognozējama, jo neesot nekādu pazīmju, kas par to varētu liecināt. Taču tik un tā Oļegs mudina turēt acis vaļā un neiesaistīties aizdomīgos rituālos.