“Hobitu” pirmo reizi publicēja Anglijā, 1937. gada 21. septembrī izdevniecība ”George Allen & Unwin”. Tolkins pirms tam bija publicējis dažus dzejoļus, bet tieši “Hobits” kļūst par viņa pirmo lielo publikāciju. Un daudzus gadus Tolkina vārds visiem asociējās tieši ar “Hobitu” un grāmata kļuva tik populāra, ka izdevēji sāka lūgt Tolkinu uzrakstīt turpinājumu. Tolkins sāka darbu pie otras grāmatas, kas, kā bija domāts, atgādinās un attīstīs “Hobitu” un rakstnieks ar draugiem savā starpā šo nākošo grāmatu sauca par “Jauno hobitu”. Taču darbs pie otrās grāmatas virzījās pavisam ne tā, kā plānoja autors un izdevēji. Tas, kas sākās kā vienkārša piedzīvojumu grāmata bērniem, galu galā izauga līdz “Gredzenu pavēlniekam”.

Šo darba etapu es nosaucu par Solo etapu tāpēc, ka daudzu gadu laikā pēc “Hobita” iznākšanas lasītāji zināja par Viduszemi tikai to, kas bija rakstīts “Hobitā”. Es neesmu pārliecināts, vai tas bija vienīgais sižets, par kuru domāja Tolkins. Senās Viduszemes vēstures mīti un teiksmas, kas vēlāk pārauga sākotnējos apmērus, vēlāk tiktu savākti kopā un izdoti kā “Silmarillions”, jau eksistēja melnrakstos un pilnīgi skaidrs, ka Tolkins, strādājot pie “Hobita”, saistīja stāstu par Bilbo ceļojumu ar šo pasauli, Viduszemes pasauli. Taču to zināja tikai šaurs cilvēku loks, rakstnieka tuvākie paziņas; un paies desmitgades, kamēr plašā publika uzzinās kaut ko vēl par Viduszemes vēsturi. Pagaidām “Hobits” bija vienīgais avots.

Labojumu etaps.

Kaut arī “Gredzenu pavēlnieks” radās kā “Hobita” turpinājums, drīz teksts aizveda Tolkinu pavisam citā virzienā. Jauns stāsts un patiesība izdīga no dažiem graudiņiem, kas bija paņemti no “Hobita” ražas, taču augļus tie atnesa pavisam negaidītus. Konkrēti, Tolkins atklāja, ka jaunā grāmata, pie kuras viņš strādāja, iznāk nemaz ne bērniem domāta; viņš sāka baidīties, ka jau tas vien padarīs to par nederīgu, lai būtu par grāmatu-turpinājumu. Taču daudz svarīgāk ir tas, ka jaunais stāsts un pasaule, kurā tas risinājās, izpletās un pletās tālu aiz mēroga, ko Tolkins deva “Hobitā”. Īpaši skaidri starpība bija jūtama tēlā, kas sasaistīja “Hobitu” ar jauno grāmatu, konkrēti – runājot par Bilbo brīnumgredzenu.

Kad Tolkins publicēja “Hobitu”, šis priekšmets bija tikai vienkāršs brīnumgredzens, kas padara tā īpašnieku neredzamu. Bilbo to atrod ceļojuma laikā. Gredzens pieder Gollumam, taču, kaut arī tas viņam ir dārgs un savu lielāko dārgumu viņš glabā īpaši, tas Gollumu nav pārmācis ne ar kādām burvestībām un nesagrauj to. Kad “Hobitā” Gollums piedāvā Bilbo minēt mīklas, tas sola, ja Bilbo patiešām uzvarēs, uzdāvināt viņam kaut ko, domājot tieši gredzenu. Kad Bilbo patiešām uzvar, tad Gollums ir apjucis, jo atklāj, ka gredzens ir pazudis un viņam nav ar ko apbalvot Bilbo par uzvaru. Gollums ir ļoti neapmierināts, viņš visādi cenšas Bilbo atvainoties. Bilbo viņam saka: “Nekas briesmīgs, tu tikai parādi man, kā tikt laukā no pazemes”. Te Bilbo nav visai godīgs pret Gollumu, jo apjauš, ka gredzens, ko viņš ir pacēlis tumšajā tunelī, un, kuru viņš nupat ir sataustījis savā kabatā – ir tieši tā pati dāvaniņa, ko Gollums viņam ir apsolījis. Tādā veidā Bilbo lieliski saprot, ka ieguvis dubultā: gan gredzenu, gan paskaidrojumu, kā izkļūt laukā no pazemes. Vispār jau Bilbo ir izkļuvis no tāda baiga piedzīvojuma, ka nevajadzētu viņu pārāk nosodīt. Gollums pavada Bilbo līdz izejai no pazemes, atvadoties Bilbo mundri pamāj Gollumam ar roku, pēc tam viņi izšķiras. Tālākā ceļojumā Bilbo ne reizi vien izmanto brīnumaino neredzamības gredzenu, kas izrādās ļoti vērtīgs, kā arī ir apsolījis Gollums.

Šim stāstam nav nekā kopīga ar “Hobitu”, pie kura mēs esam pieraduši, un ne jau nejauši. Es īsumā pārstāstīju epizodi ar Gollumu, kā tā izskatījās “Hobita” pirmajā izdevumā, 1937. gadā; tas ir pirmais, sākotnējais variants stāstam par Bilbo, Gollumu un gredzenu. Taču, strādājot pie “Gredzenu pavēlnieka”, Tolkins padara gredzenu par stāstījuma centru, sižeta serdi un nolēma, ka gredzens būs ne tikai neredzamības gredzens, bet Visvaras gredzens, ko ir pazaudējis Tumšais Valdnieks. Taču, tikko Tolkins to bija izdomājis, kā radās liela neatbilstība ar gredzena tēlu, kāds tas parādās “Hobita” pirmizdevumā. Un šos izdevumus vēl turpināja pārdot, tos lasīja. Jā, tas, kā Bilbo izmantoja gredzenu tālākā ceļā, nebija pretrunā ar jauno ideju par Visvaras gredzenu, šo līniju bija vienkārši savienot ar jauno ideju. Taču, lūk, sākotnējais variants stāstam par Gollumu un viņa dzīvespriecīgā gatavība atdot gredzenu tagad izskatījās esam asā pretrunā ar stāsta turpinājumu. Un lūk, 1947. gadā izdevniecība “George Allen & Unwin” izdot otro “Hobita” izdevumu, izlabotu, kurā Tolkins būtiski ir pārstrādājis nodaļu par Gollumu. Šo, vēlāko, izlaboto variantu visi arī lasa, bet pirmais jau praktiski ir aizmirsts.

Taču mēģiniet neaizmirst, ka etapā, kuru es saucu par Labojumu etapu, “Gredzenu pavēlnieks” vēl nebija publicēts. Kad 1947. gadā gaismu ieraudzīja atjaunotais “Hobits” ar Gollumu, kas šņāca: “Beginsss – zaglis! Ienīsssstais, ienīsssstais, uz vissssiem laikiem, mūžžžžīgiem laikiem!”, - šī grāmata joprojām palika vienīgā, ko lasītājs varēja izlasīt par Viduszemi. [Protams, bija arī citas atšķirības ar vēlāko darbu: rūķi - komiskāki, elfi – pavieglāki utt. - t.p.] Teksta labojumi, iespējams, uzmanīgākam lasītājam deva kādu domu par to, kā varētu virzīties nākošais, mēroga ziņā vērienīgākais stāsts, kuru Tolkins tikai raksta (ja tikai šim vērīgākajam lasītājam būtu iepriekš zināms, ka desmit gadus pēc “Hobita” iznākšanas, tā autors joprojām strādā pie turpinājuma). Taču jebkādā gadījumā arī uzmanīgi lasītāji uzzināja pavisam nedaudz. Stāsts, kas atradās zem “Hobita” vāka bija izmainījies tikai nedaudz, un lasītājiem vairāk nebija nekādu datu. Ideja par to, ka gredzens, ko no Golluma dabū Bilbo, ir ar tumšu, maģisku varenību, kas sagrauj savu saimnieku – šī ideja joprojām atradās aiz “Hobita” robežām pat tā otrajā, izlabotajā variantā.

Asimilācijas etaps.

Pirmais “Gredzena pavēlnieka” sējums - “Gredzena brālība” - tika publicēts tikai 1954. gadā, tas ir, septiņpadsmit gadus pēc “Hobita” parādīšanās, kuru savā laikā tik karsti un pateicīgi uzņēma visā pasaulē. Tagad lasītājiem beidzot atklājās iespēja dziļi iegremdēties daudz apjomīgākā stāstā, kas sekoja īsai bērnu grāmatiņai, un nokļūt daudz detalizētāk izveidotā pasaulē, kuru Tolkins rūpīgi būvēja ilgus gadus, strādājot pie “Gredzenu pavēlnieka”. Es šo periodu nosaucu par Asimilācijas etapu, jo šajā laika periodā Tolkins atpakaļgaitā iebūvēja “Hobitu” un tā sižetu jaunajā grāmatā, pie kuras strādāja.

Tolkins jau ienesa “Hobita” tekstā labojumus, kas bija vajadzīgi, lai izmainīti to vienīgo fragmentu, kas nekādi neierakstījās “Gredzenu pavēlniekā”, bet tagad, darbā pie jaunā stāsta, autors paplašina un attīsta daudz no tā, kas “Hobitā” tikai vāji iezīmējas. Gendalfs izrādās melnā maga Nekromanta cietumā (jur satiek Treinu un iegūst karti un atslēgu), tāpēc ka grib pārliecināties, vai Nekromants īstenībā nav Saurons, kas atkal ir ieguvis miesisku veidolu un atgriezies pasaulē pēc savas krišanas Otrā laikmeta beigās. Protams, tas arī izskaidro to, kāpēc Baltā Padome sapulcējas un padzen Sauronu no Melnā Meža. Melnā Meža elfi iegūst izvērstāku priekšvēsturi un pat dažus īpašvārdus, bet stāsts par Vientuļo kalnu – par to, kā bija izveidota apmetne, kā tā tika iekarota un kā atdzima – ieņēma savu organisku vietu vērienīgākajā Durina tautas un Morijas pazemes, kuru rūķi sauca par Kazad-Dumu, vēsturē.

Visi šie dati, nemaz jau nerunājot par paša Visvaras gredzena vēsturi, kļuva par lasītāju īpašumu “Gredzenu pavēlnieka” lappusēs un plašajos pielikumos grāmatai. Paplašināto “Pielikuma A” variantu, ko pirmajā publikācijā saīsināja, vēlāk publicēja krājumā “Nepabeigtās teiksmas” ar nosaukumu “Gājiens uz Ereboru”. Šo teiksmu ierāmēja Gendalfa un viņa palikušo ceļabiedru saruna, kas notika Minastiritā pēc Gredzena kara un pateicoties šai teiksmai, lasītājs redzēja visu “Hobita” stāstu ar Gendalfa acīm, turklāt, sākās tas agrāk, pirms maga tikšanās ar Torinu, un vēstīja par notikumiem, kas noveda pie tā, ka Begendā parādījās negaidīti ciemiņi.

Tolkins tik prātīgi un pamatīgi piegāja agrākā teksta asimilācijas vēlākajā, ka pat labojumus “Hobitā” spēja ierakstīt kopējā stāstījuma gaitā. “Gredzena brālībā” Gendalfs un Frodo sarunājas par Bilbo grāmatu, kas publicēta ar nosaukumu “Hobits”. Un piemin, ka tajā ir aprakstīta tikšanās starp Bilbo un Gollumu, kas nav tik patiesa un nav tā, kas notika īstenībā. Gendalfs paskaidro, ka gredzens jau bija sācis iegūt varu pār bilbo un mazliet ir mainījis viņu, tāpēc, kad Bilbo sāk savu stāstu grāmatā, tad ir izgudrojis, ka Gollums pats viņam gredzenu uzdāvinājis – sagudrojis tāpēc, lai padarītu likumīgākas savas tiesības uz gredzenu. “Īstais” stāsts ir atrodams izlabotajā “Hobita” variantā un to ir laiduši klajā vēlāk, kaut gan pirmā varianta eksemplāri joprojām ir sastopami.