Leģendas par mazajiem cilvēkiem

Noslēpumainie radījumi, kuri kļuvuši par mīlētiem bērnu pasaku varoņiem, Eiropas tautu viduslaiku mitoloģijā godbijīgi tika saukti par rūķiem – no latīņu vārda “gnosis” – “zināšanas”. Taču pazīstami viņi ir arī kā gmuri, cvergi, dvarfi, brauni, svartalvi un pat gomozuli…

Vispār, lai kā arī viņus nesauktu, būtība paliek nemainīga: tie ir lieliski meistari-kalēji. Viņiem atvērti visi dabas noslēpumi, un tāpēc viņi pirmie iemācījās iegūt rūdu un kausēt metālus. Rūķi ir ļoti bagāti un strādīgi, viņi dzīvo dziļās alās – pazemes pilsētās. Reizēm viņi iznāk virszemē un biedē cilvēkus (ja viņiem, protams, sanāk satikties ar cilvēku). Taču kopumā rūķi ir labvēlīgi pret cilvēkiem, neskatoties uz to, ka diezgan smagi cietuši no cilvēku alkatības.

Kā likums, leģendas par mazo tautiņu, kuras eksistē dažādās vietās, ir savstarpēji līdzīgas. Taču ir tajās arī atšķirības, pie kam būtiskas.

Tā, Centrālās Eiropas rūķi – tie ir tipiski pasaku personāži: sīciņi radījumi sarkanās cepurītēs augumā 30-40 centimetri.

Tādā mērā, kā notiek virzība uz ziemeļiem, pazemes iedzīvotāji zaudē savu gadatirgus nokrāsu. Teiksmas par Ziemeļeiropas noslēpumainajiem punduriem – īru sidiem, skotu piktiem, dāņu un zviedru elfiem, norvēģu zetiem un alfariem, laplandiešu čali – jau iegūst cilvēcisku pieskaņu. Ziemeļu rūķi, protams, ir burvji un brīnumdari, taču pie tam gudri, lieliski rūdu racēji un kalēji, līdzās maģiskiem priekšmetiem kaļ visumā parastus cirvjus – tik lieliskas kvalitātes…

Četras pēdas

Leģendas par rūķiem, milzīgs mītu un teiksmu un ne mazāks daudzums to traktējumu ir kļuvusi par augsni visdažādākajām versijām. Bet mēs piedāvājam izskatīt hipotēzi, kuras tiesības eksistēt apliecina pagātnes un tagadnes liecības.

Iedomājieties… Tālu ziemeļos, kur tagad plešas Ziemeļu Ledus okeāns, atradās zeme, kuru apdzīvoja mazi cilvēciņi – parasti vīrieši un sievietes augumā nedaudz garāki par metru. Zeme bija ziemeļos, bet dzīvot tur bija tomēr komfortabli. Iespējams, pat komfortablāk, nekā šobrīd Grenlandē, vai Skandināvijas ziemeļu rajonos, vai Krievijas ziemeļos. Gada siltajā periodā ziemeļu punduri dzīvoja zemes virspusē, bet ilgās polārās nakts laikā slēpās alās no aukstā vēja un ziemas aukstuma…

Līdzinās pasakai? Citu starpā, ja ticēt antīkajam vēsturniekam Plīnijam, tieši tā dzīvoja zināmie hiperborejieši: “Veselus sešus mēnešus viņiem ilgst diena un tik pat ilgi nakts. Viņu mītnes izvietotas mežos un birzīs, kurās viņi pielūdz dievus… Uz nakti viņi slēpjas alās”. Bet ķeltu-īru, vienas no pašām senākajām Eiropas tautām, teiksmas stāsta par mirstīgajiem nesasniedzamu zemi Iruatu, kura atrodas uz salām drusku vairāk uz ziemeļiem no Skandināvijas. Tad lūk, tās apdzīvotājiem – skaistiem zemiem cilvēkiem, kā teikts īru sāgā, “bija zināma gan burvestība, gan maģija, gan druīdisms, gan noburšana, gan viltība, un viņi pārspēja gudros-pagānus burvestībās un zinībās, sātana mākslās, visos cēlo smalkumu veidos”.

XVI gadsimtā par Arktikas zemes eksistēšanu nešaubījās paši pazīstamākie Eiropas ģeogrāfi. Laika kartogrāfijas dibinātājs Merkators publicēja Arktikas karti, kurā mūsdienu Ziemeļu Ledus okeāna centrā atzīmēja četras lielas salas. Un komentāros tika teikts, ka Eiropai tuvāko salu apdzīvo “pigmeji augumā ap 4 pēdām” (1,2 metri).

Sauszemes eksistēšanas iespējamību Zemes ziemeļos apstiprina arī zinātnieki. Ģeogrāfs ar pasaules vārdu, akadēmiķis V.A.Obručevs (1863-1956) bija pārliecināts par Ziemeļu Atlantīdas eksistenci. Taču, taču neesot savai hipotēzei zinātniski pārliecinošiem pamatojumiem, viņš par to pastāstīja vienīgajā iespējamajā formā – fantastiskajā romānā “Saņņikova zeme”. Bet pazīstamais padomju polārpētnieks J.Gakkels 1965.gadā jau atklāti rakstīja: “…Centrālās Arktikas izpētes rezultātā, caur kuriem tās daba atspoguļojas pavisam savādāk, rodas jautājums par kādreiz eksistējušu senu sauszemi – Arktīdu – Ziemeļu Ledus okeānā…”

Var, protams, apstrīdēt mūsu priekšteču teiksmu patiesīgumu, ziņu nevainojamību, kuras izmantoja sastādot savu karti Merkators, var šaubīties par angļu kapteiņa liecībām, uzskatīt par tukšām fantāzijām nozīmīgu zinātnieku hipotēzes, taču kā būt ar mūsu laiku atklājumiem? Bet tie pēdējā laikā spiež akadēmisko zinātni, kura visu laiku ir uzmanīga savos spriedumos, visā nopietnībā attiekties pret ziņām par mazaugmua tautu aiz Polārā loka. Fakti – ietiepīga lieta. Ar tiem ne pārāk pastrīdēsies. Punduru apbedījumi šodien ir atrasti daudzās Ziemeļeiropas vietās. Bet uz Ledus okeāna salām ir atrastas apmetņu pēdas un klinšu zīmējumi, kuriem nav nekāda sakara ar ciltīm, kuras vēlāk atnākušas uz šo zemi…

Bēgšana no ziemeļu Atlantīdas

… Taču kādu nezināmu iemeslu dēļ siltais Golfa straumes tecējums mainīja savu virzienu, kā dēļ salas sāka iet zem ūdens. Izdzīvojušajai mazajai tautai neatlika nekas cits, kā bēgt uz dienvidiem… Kontinentālajās zemēs, kurp ieradās bēgļi, celt savu civilizāciju nebija kur, bet cīnīties ar pamatiedzīvotājiem viņiem izrādījās ne pa spēkam. Tāpēc, pieraduši pie pazemes dzīves, punduri slēpās alās vai arī cēla pazemes slēptuves, ieliekot ne mazums zināšanu savu mājokļu ieeju maskējumā un aizsardzībā. Viņi centās nesastapties ar lielajiem cilvēkiem, tāpēc ja izgāja virspusē, tad darīja to naktī. Dīvainā pēc kontinenta “aborigēnu” uzskatiem atnācēju uzvedība izraisīja tam laikam dabisku reakciju: mazo tautu sāka uzskatīt par pazemes gariem.

Vai bija hipotētiskā Arktīda saistīta ar cietzemi vai arī nokļūt līdz tai varēja pa ūdeni? Tagad jau ir grūti pateikt: Ziemeļu Ledus okeāna dibens ģeoloģiski vēl ir ļoti jauns un nav pienācīgi izpētīts. Pilnīgi iespējams, ka cilvēki no dienvidu rajoniem devās uz Lielo zemi kājām, tajā laikā, ka cita iedzīvotāju daļa pārpeldēja jūru. Redzams, tāpēc arī viņi ieradās dažādās vietās.

Piemēram, sidi – pauguru tauta – uz Īriju atnāca no Ziemeļu jūras “dūmu mākonī”. Starp citu, kā domā pētnieki, vietējie iedzīvotāji redzēja dūmu mākoņus no degošiem kuģiem, kuri bija aizdedzināti kā zīme tam, ka atpakaļceļa nav. Šeit viņus uzņēma ar pietāti. Viduslaiku “Iekarojumu grāmata” stāsta, ka ziemeļu punduri vadīja valsti, un viņu valdīšanas periodu sauc par “Īrijas zelta laikmetu”. Taču vēlāk no jūras atnāca iekarotāji, un mazie cilvēki aizgāja uz pazemes pasauli – “zem laimīgajiem pauguriem  lai dzīvotu mūžīgi”.

Skandināvijas tautas stāsta, it kā rūķi, vai elfi, “parādījās no zemes akmens, atnāca caur purvu un smilšu lauku”. Šeit viņi tiek godāti kā burvji un nepārspēti meistari, kuri zem zemes kaļ ieročus dieviem un visvisādus maģiskus priekšmetus.

Ziemeļu Britānijas leģendas stāsta par maza auguma piktiem, kuri apdzīvo Skotijas alas. Pie kam runā ar cieņu un lielā mērā kā par lieliem ārstētājiem, kuriem pa spēkam tikt galā ar jebkuru slimību.

Nelaimīgie čudi (oriģ. чудь – t.p.)

Izsenis Krievzemes Ziemeļos un Ziemeļurālos dzīvoja tauta, kuras nosaukums nostiprinājās kā “čudi” (oriģ. чудь – t.p.): tas ir, ir cilvēki svešie, svešādie, taču tajā pat laikā dīvaini. Pirmie pieminējumi par viņiem sastopami samodiešu un mongoloīdo cilšu teiksmās, kas datētas ar XI – XIII gadsimtiem.

Arī šodien no Jamalas iedzīvotājiem var dzirdēt leģendu par ņencu pirmo tikšanos ar čudiem – sihritja, kā viņi viņus dēvēja: “Un atnāca šurp no dienvidiem Septiņu zemju cilvēki… “Šeit mēs dzīvosim”, - pateica cilvēki un uzcēla savus čumus kalnu pakājē. Taču izrādījās, ka viņi nav pirmie šeit. Iznāca viņiem pretī mazi cilvēki, skaisti un laipni, gaišmataini un zilacaini. Un saucās viņi sihrija. Palīdzēja viņi Septiņu zemju cilvēkiem, taču tie viņiem stipri darīja pāri, un tāpēc aizgāja sihritja zem zemes, kur dzīvo vēl šobaltdien. Un arvien retāk iznāk virspusē…”

Vispār, paši drosmīgākie devās uz dienvidiem, kur apmetās Urālu kalnu alās un sāka zem zemes iegūt zeltu, sudrabu, varu…

Vara kalna saimnieki

Krievu jaunatklājējiem, kuri Urālos parādījās XVI gadsimtā, arī ir savas leģendas par čudiem baltačiem – maziem gaišacainiem cilvēkiem ar maigām balsīm.

Pirmie krievu rūpnieki, ražotāji un zinātnieki ar izbrīnu atklāja Urālos ne tikai senas šahtas, bet arī īstus metalurģiski ražotus šedevrus. Akadēmiķis Ivans Lepehins 1768.gadā rakstīja: “… šeit dzīvojošie čudi tikai pašu labāko rūdu izvēlējās ložņājot zem zemes kā kurmji…”

Bet parastie cilvēki, bieži dzirdot no zemes skanošo šķindu – īpaši Urālu kalnu rietumu nogāzēs – radīja teiksmas par čudiem, kuri slēpjas ar visiem saviem neskaitāmajiem dārgumiem pazemes ejās.

Urāli kļuva par mazās tautas pēdējo pieturvietu – vairāk to neviens nekur nesastapa. Palikušas vien leģendas: kopā ar krievu pārceļotājiem čudi devās uz austrumiem, lai galīgi pazaudētos Altajā atstājot aiz sevis, tāpat kā Rietumeiropā, tikai spilgtu bērnu pasaku lenti…

Ērtās leģendas

Krievu teiksmās par čudiem nav viennozīmīgas atbildes uz jautājumu, kur, vispār, viņi palika. Taču pati izplatītākā versija, kura aicina pasvītrot lielo cilvēku nesaistību pie mazo izzušanas, - par “ļautiņu” pašapbedīšanos: “…čudi kaut kādi dzīvoja. Izrok sev bedres, ielec bedrēs. Griestus pašvakus uzliek, stabus noliek, bet virsū zemi uzber. Pēc tam stabus aizzāģē, un apglabā viņus”. Teiksmās skan arī reliģiskā tēma: “…kad parādījās Krievzemē baznīcas zvani, tā čudi, izbijušies no tiem, sāka rakt kalnos alas, kuru velves turējās uz koka atbalstiem. Aizejot tajās čudu cilvēki daļēji aizcirta, daļēji aizdedzināja šos atbalstus, velves sagāzās, un cilvēki izrādījās visi dzīvi aprakti”. Čudu pašapglabāšanos saista arī ar citzemiešiem: “… čudu iedzīvotāji, redzot neizbēgamo bojāeju no lietuviešiem un poļiem, sapulcējās vienā vietā, izraka milzīgu bedri, kurā sanesa visus savus dārgumus, bet virs bedres uzstādīja dzimtās mājas, uz stabiem. Gaidot savus mocītājus sapulcējās māju virspusē un gaidīja savu likteni. Bet ieraugot laupītājus, veikli apcirta stabus apakšpusē un, krītot kopā ar māju uz saviem dārgumiem, gāja bojā ar kaut kādām vārdošanām. Pēc tādas viņu bojāejas dārgumus nevarēja atrast…”

Taču ir arī citi stāsti: “… reiz dzīvoja slikta tauta, kura slēpās no krieviem bedrēs, kuras no virspuses bija pārklātas ar zemi. Krievi sagāza jumtus uz šiem sliktajiem un ar to viņus nožņaudza”.

Grūti spriest, kā viss bija patiesībā. Skaidrs tikai viens: izbeidza čudus. Neizturot kaimiņošanu ar citām, daudz agresīvākām tautām, čudi izzuda, kā pirms tās un pēc tās ne reizi izzuda no zemes virsas daudzas kultūras un civilizācijas…