Saules supervētra

Kaut kas ne tā aizgāja starojuma un plazmas kolosālajos virpuļu plūdumos, kas pārnesa enerģiju no kodola centra uz spīdekļa virsmu. Tajā pat laikā zvaigznes kodoltermiskā sirds turpināja vienmērīgi sisties uzmetot katru mirkli kolosālu starojuma plūsmu. Taču tā jau nesasniedza virsmu, bet lēnām bremzējās aprijoties virsmas zonā. Tur magnētiskais lauks spieda gigantiskas atsperes no saules vielas plūsmām, savijot tās tūkstoškilometrīgās kolonnās. Līdzīgi briesmīgajiem tornado tās nesekmīgi mēģināja izlauzties pie virsmas.

Beidzot magnētiskais vairogs neizturēja, atsperes iztaisnojās, un milzonīgās augstu termiskās plazmas adatas caurdūra spīdekļa virsmu. Uz to spicēm izplūda ļaunīgi saules plankumu atvari. Tur uz melno iekritumu malām izplūda uz iekšu kolosālu atdzesētas vielas ūdenskritumi. Spilgtu plūsmu un tērču apskāvienos plankumi majestātiski peldēja pakāpeniski satuvinoties cits ar citu. Lūk to tuvākās malas sadūrās, un gaismekļa virsma satricinājās no gigantiska saules uzliesmojuma. Pēc tam sekoja vēl daži sprādzieni. Sākās stipra viļņošanās no sacēlušos protumernāciju un lāpu virsmu puses. Iestājās saules supervētra, un tūlīt par Zemes virzienā aiztraucās nākamā saules vēja viļņi…

Dziļā minimuma pieklusums

Heliofiziķi – speciālisti, kuri pēta mūsu dienas spīdekli, - atrodas dziļās pārdomās. Un ko teiktu jūs, ka vasaras svelmes vietā atnāktu ziemas aukstums? Jo taču tagad laikapstākļi uz Saules izskatās tieši tā. Saules aktivitāte ir tuva savam vēsturiskajam minimumam, un uz redzamās diska daļas var ar lielu piepūli saskatīt tikai pavisam nenozīmīgu brūnu plankumu, un pat tas tikai ir rašanās pakāpē. Saules plankumi – tumši apvidi uz spīdekļa, kuru temperatūra pazemināta salīdzinājumā ar apkārtnes fotosfēras apgabaliem. Tie ir reģioni, kur sākumu ņem mūsu spīdekļa aktivitāte un rodas gigantiskas kataklizmas – saules uzliesmojumi un koronārās masas izmetumi. Plankumu skaits uz Saules tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem saules magnētiskās aktivitātes rādītājiem.

Novērojamais pieklusums uz spīdekļa virsmas pavisam neatbilst šobrīd notiekošā 11-gadīgā saules cikla maksimumam, kura minimums pagājis 2008.gada ziemā. Kas varēja tā “izsist no grafika” mūsu zvaigžņoto “dzelteno punduri”?

Lai kā tur arī nebūtu, taču mūsu spīdekļa dīvainā uzvedība jau izved pašreizējo saules ciklu uz pašu “neaktīvāko” pēdējo 100 gadu laikā novēroto. Tas apliecina arī “aukstais saules pavasaris” zemes 2011.gada pavasarī.

Daži astronomi uzskata, ka saules aktivitātes kritums un saules plankumu izzušana ir tikai savdabīga “pagaidu pauze”, jo vairāk, ka mēs nezinām, kas notiek mums neredzamajā spīdekļa pusē. Piemēram, 2003.gada rudenī praktiski visi aktīvie apgabali un plankumi bija sakoncentrēti Saules redzamajā daļā, kas pavadījās ar jaudīgiem uzliesmojumiem un saules plazmas izmetumiem. Šīs “saules vēja”  brāzmas izsauca īstas magnētiskās vētras uz Zemes. Bet pēc kāda laika visi saules plankumi un aktīvie apgabali “nokrita” uz neredzamās daļas, un mūsu priekšā uzradās absolūti tīra virsma “bez jebkāda defekta”.

Mūsu spīdekļa “slepeno darbību” apstiprina arī 2012.gada vasaras notikumi, kad dīvainu apstākļu sakritības rezultātā visa pasaule gatavojās pasaules galam pēc senā maiju kalendāra. Tad pretējā saules pusē notika kaut kāda vētraina kataklizma, kuras apmērus ģeofiziķi spējuši tikai šobrīd novērtēt. Virkne spēcīgu saules uzliesmojumu izsauca varenu mērķētu plazmas izmešanu no vainaga, kurš pēc tam šķērsoja Zemes orbītu. Par laimi, mūsu planēta spēja aiziet no šī kolosālā Saules “šāviena”, samainoties ar to nedēļas laikā. Tamlīdzīgas saules supervētras sekas diezgan noteikti varētu būt katastrofiskas un salīdzināmas ar slaveno “Kerringtona notikumu” – pašu stiprāko saules vētru, kura piefiksēta astronomisko novērojumu vēsturē.

“Kerringtona notikums”

1859.gada 1.septembrī slavenais britu astronoms Ričards Kristofers Kerringtons (1826-1875) atklāja lielu plašu neparasti lielu izmēru saules plankumu grupu. Drudžaini speciālu mīksto zīmuļu grafītus viņš sāka zīmēt uzmetumus cenšoties skicēs piefiksēt tik neparastos procesus.

Negaidīti plankumu saimes malās izlauzās interesants balts spīdums. Likās, ka saules virsmas granulas saplaisājušas no neizturama karstuma un caur tiem izlauzusies spīdekļa viducis. Kerringtons metās meklēt šīs feijeriskās parādības uz saules diska lieciniekus. Sev par sarūgtinājumu viņš atklāja, ka observatorija ir tukša, par cik visi astronomi bija aizbraukuši uz telegrāfa staciju. Tur viņi neveiksmīgi mēģināja nodot uz Grinvičas karalisko observatoriju savus ikdienas novērojumus.

Izmisumā Kerringtons pamēģināja pievērst mehāniķa-teleskopu apkalpotāja uzmanību, taču tas acīmredzami nesteidzās dalīt zinātnieka entuziasmu. Zinot par saules novērošanas bīstamību un atceroties Galileja traģisko likteni, kurš šī iemesla dēļ dzīves beigās pazaudēja redzi, apkalpotājs kategoriski atteicās ieskatīties teleskopa okulārā. Cik Kerringrons nemēģināja pierādīt novērojumu caur lielisku gaismas filtru sistēmas drošumu, viņam tomēr nācās lepnā vientulībā sajūsmināties par brīnumaino piecminūšu izrādi, kurā izvērtās uz Saules virsmas. Vakarpusē atgriezās par telegrāfa darbības kļūmi apbēdinātie astronoma kolēģi un ilgi ar izteiktu neuzticību pētīja viņa skiču uzmetumus.

Nākošā dienā vakara kurjervilciens piegādāja Londonas avīzes. No tām Kerringtons uzzināja, ka pirms trim dienām ne tikai virs Britānijas ziemeļiem, bet arī visā Amerikā pārvēlušies fenomenālas polārblāzmas viļņi. “Debesu izrāde”, kā rakstīja Ņujorkas korespondents, pārvērta nakti par dienu no Kvebekas līdz tālajai Panamai dienvidos. Aktīvā krāsu spēle ar aveņu un zaļas krāsas lāsmojumiem nerimās no vakarblāzmas līdz agram rītam.

Šo brīnumaino saules-zemes fenomenu, kurš vēlāk ieguva “Kerringrona notikuma” nosaukumu, tā laika zinātne izskaidrot nevarēja, tika izteiktas daudzas dažādas hipotēzes par Zemes magnētiskā lauka kraso svārstību iemesliem, dīvainām polārajām blāzmošanām un telegrāfa traucējumiem. Vieni pieļāva, uz Zemi nokritis meteorītu lietus ar ļoti maziem īpaša sastāva ķermeņiem. Citi apgalvoja, ka Arktikā parādījušie neparastu aisbergu lauki, kuri atstaro gaismu, līdzīgu kā baltajās naktīs.

Tā laika astronomisko novērojumu analīze uzrāda, ka 1859.gada Lielā polārā blāzma patiešām bija “Kerringtona notikuma” neizbēgamas sekas. Pēc visa spriežot, tad arī notika virkne neparasta spēka saules uzliesmojumu, kuri beidzās ar kolosālu plazmas mākoņa izmešanu. Cilvēcei stipri paveicās tajā, ka briesmīgais saules vētras trieciens attiecās uz “tvaika un elektrības laikmeta” vidu. Tāpēc visas tā negatīvās sekas savācās tikai telegrāfa traucējumos.

Nu, bet kas notiktu, ja “Kerringrona notikums” notiktu šodien? Pamēģināsim stādīties priekšā tādu bildi.

Saules vētru Zemes atbalss

Ātrāk par visiem pirmās tuvojošās saules supervētras pazīmes pamanīja orbitālā observatorija, kura pētīja saules dinamiku. Uz dotā supermodernā NASA aparāta borta izvietota speciāla “helioseismiskā” iekārta lai sekotu spiediena viļņiem Saules iekšienē. SDO (Saules dinamikas observatorija) nonākot trauksmainiem signāliem tika pieņemti Starptautiskās kosmiskās stacijas kārtējās ekipāžas evakuācijas ārkārtas pasākumi. Jo aizlidot kosmonautiem satiekoties ar augsti enerģētiako daļiņu lavīnu nekādi neizdosies. Ne plānais kosmisko moduļu apšuvums, ne skafandri nevarēs pasargāt no caururbjošām saules vēja brāzmām.

Steidzīgi tika “iekonservēta” visa vērtīgā aparatūra uz daudzskaitlīgajiem pavadoņiem. Steidzīgi aizvēra ar aizsargvākiem savus unikālos objektīvus un superjūtīgos kosmisko teleskopu elementus. Pēc iespējas savācās un aizvērās saules bateriju paneļi un paraboliskās antenas, no elektropadeves atvienoja borta kompjūterus un izotopu elementus. Mehāniskā dzīve piezemes orbitālajās stacijās sastinga…

Pirmie saules brāzmainā vēja brāzmas uz sevis sajuta gandrīz divi simti ģeostatiskie sakaru pavadoņi, kuri karājas Klarka joslā. Tā saucamā ģeosinhronā apļa orbīta, kura izvietota 35 786 kilometrus virs zemes ekvatora, par kuru pirmo reizi pastāstīja izcilais amerikāņu fantasts un zinātnes popularizētāja Arturs Klarka. Neskatoties uz visiem pieņemtajiem mēriem, saules radiācijas plūsma izdedzināja visas radioelektronisko iekārtu mikroshēmas. Kopā ar to ar zemes magnētisko lauku saslēgtie plazmas virpuļi nelabojami sabojāja saules bateriju ligzdas. Pēc tam iestājās pavadoņu zemās piezemes orbītās kārta.

Sasniedzot zemes atmosfēras augšējos slāņus saules plazmas plūsmas tika izmestas ģeomagnētiskajā laukā piepolārajos apgabalos. Tur tās “izdedzināja” gigantiskus ozona caurumus. Lielām briesmām tika pakļautas lidmašīnu pasažieri un ekipāžas, par cik tieši šeit Zemes magnetosfēta mazākā mērā pretstāv saules plazmas plūsmām.

No “kosmosa paisuma” pirmo viļņu pienākšanas brīža pārstāja funkcionēt radio- un mobilie sakari. Praktiski momentā izgāja no ierindas globālās pozicionēšanas sistēma. Citu starpā tā tiek izmantota lai piesaistītos naftu iegūstošo jūras platformu un aviotransporta navigācijas apgabalam. Uzreiz nogāzās dažas uz nosēšanos ejošas lidmašīnas. Uguns lāpas iedegās uz jūras urbšanas platformām, kuras tika vadītas no pavadoņiem. Uz pārējām izšāvās milzīgas naftas strūklakas no pārrautiem cauruļvadiem. Visas elektronās navigācijas iekārtas pēkšņi “kļuva aklas”, bet kuģi pārklājās ar svētā Helma uguņiem (šī statiskās elektrības parādība rodas paaugstinoties atmosfēras jonizācijai). Daudzi lielākie supertankeri uzskrēja uz rifiem un sēkļiem radot ekoloģisku katastrofu.

Stipri pārrāvumi radās elektropadeves līnijās, kā arī dzelzceļa sliedēs. Šī iemesla dēļ aizdegās un uzsprāga daudzas gāzes un naftas glabātuves. Gigantiskais gāzes vadu un naftas vadu tīkls, kurš aptver visu pasauli, sāka dzirksteļot elektromagnētiskā starojuma plūsmā un uzreiz uzsprāga briesmīgos ugunsgrēkos.

Pēc tam iestājās Interneta, vadu telefonijas un telegrāfa kārta. Pārstāja funkcionēt valdības VČ-sakari, ieskaitot īpaši aizsargātas līnijas. Visilgāk noturējās optiskās šķiedras sistēmas, taču arī tās izgāja no ierindas pavadošo caurlaides mezglu dēļ. Noslēgumā kosmiskā stihija deva triecienu pa pašu neaizsargātāko cilvēces “enerģētisko punktu”. Notēmētie elektroimpulsi radīja klejojošās strāvas virpuļus, ieskaitot aizsardzību elektrostacijas un transformatoru apakšstacijās. Cilvēki uz visas planētas palika bez elektrības.

Pilsētu ielās līdz ar luksoforu un videonovērošanas sistēmu atslēgšanos radās šausmīgs transporta haoss. Vairuma lielu pilsētu ielas no nomalēm līdz centram pārvērtās vienlaidus sastingušu mašīnu plūsmā, kurām pie viena stipru elektromagnētisko impulsu dēļ sāka atslēgties aizdedze. Magapoļu (šobrīd tajās dzīvo liela daļa Zemes iedzīvotāju) iedzīvotāji vienā mirklī pazaudēja dzīvei nepieciešamos uzgunsdzēsības, avārijas un medicīnas dienestus. Radās vispārēja panika, kuru pārvarēt transporta kolapses dēļ nebija kam.

Starp citu, cilvēka sirds-asinsvadu sistēma ir uzņēmīga pret pat vidēji smagas intensitātes magnētiskām vētrām. Tādēļ magnētiskais viesulis novedīs pie daudzskaitlīgiem upuriem, vairumam no kuriem nebūs kam palīdzēt. Sērīgā uzskaite te var iet uz desmitiem miljonu.

Bet tam visam pa virsu gailēja trakā polārblāzmu deja, kura bija redzama no jebkura zemeslodes punkta…

Neapšaubāmi, no ierindas izgājušie kosmiskie pavadoņi, radiosakaru traucējumi, globālā elektrības atslēgšanās izraisītu lielu tehnoenerģētisko katastrofu. Sabojāto komunikāciju atjaunošanai būtu nepieciešami gadi. Kopumā zaudējumi saules supervētras dēļ varētu tapt salīdzināmi ar liela asteroīda nokrišanu vai globālu zemestrīču sēriju.

Tomēr eksistē arī daudz katastrofālāks notikumu scenārijs. Kolosāls saules plazmas mēles trieciens pa zemes magnetosfēru var stipri izkropļot ģeomagnētiskā lauka ainu. Tam vajag kaut kā ietekmēt iekšējās magmas tecējumu, kas tiek nodota ar zemes garozas tektoniskajām plāksnēm. Ir grūti pat iedomāties, pie kā tas var novest. Pamodīsies simtiem, pat tūkstošiem vulkānu, to vidū, iespējams, izrādīsies daži “supervulkāni”, kuri spējīgi ar lavu applūdināt veselus kontinentus. Pa visu Zemi pārvelsies 7-9 ballu zemestrīču “sērija” atklājot ar vien jaunus un jaunus ciklopiskus zemes garozas lauzumus. Jūrtrīces radīs briesmīgus cunami, kuri pilnībā iznīcinās Japānas salu, Amerikas Klusā okeāna piekrastes un Dienvidaustrumāzijas iedzīvotājus.

Gaisā pacelsies dūmu un pelnu mākoņi. Uz planētas iestāsies kodolziemas prototips. Sekojošie gadi var kļūt par pašiem grūtākajiem cilvēces vēsturē, atmetot to uz vairākām desmitgadēm vai pat simtgadēm atpakaļ.

Tad var saules aktivitātes anormālās pazemināšanās var būt par pazīmi nākamajām saules supervētrām? Un vai šī jaunā kosmiskā kataklizma būs tādas par jaudas, kā “Kerringtona notikums”?

Mūsdienu zinātne pagaidām vēl nevar dot izsmeļošas atbildes uz šiem nepatīkamajiem jautājumiem. Varbūt, zemiešiem vēl nāksies atbildēt uz daudziem kosmosa izaicinājumiem un pārdzīvot ne vienu saules supervētru. Katrā gadījumā vajag pielikt visus spēkus lai radītu brīdinājuma orbitālās sistēmas, jo tas, kurš ir brīdināts, ir apbruņots…