Par spīti grandiozajai tehnoloģiju attīstībai, laika deficīts ar katru brīdi kļūst jūtamāks. Mēs skrienam pakaļ laikam un vienmēr paliekam zaudētājos. Tas ir viens no modernās pasaules absurdiem. Bodila Jensone, zviedru rakstniece, fiziķe un profesore, izpētījusi – nekad agrāk evolūcijas laikā nav novērots, ka cilvēks savu īpašību dēļ nespētu kontrolēt laiku. Grāmatā Desmit domas par laiku viņa raksta: “Vidējais cilvēka dzīves ilgums ir 30 000 dienu. Tieši tas ir mūsu kapitāls, mūsu individuālā bagātība. Tāpēc nav īsti saprātīgi, pat ne īsta cilvēka cienīgi uzskatīt, ka mums ir dots par maz laika.”

Par laika ritējumu un mūžības tēmu savas dzīves laikā daudz tika domājis – un piedāvājis visai interesantas teorijas – arī matemātiķis, Latvijas Universitātes profesors un Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Andris Buiķis (1939 – 2022).  Patiesā dzīve ir apkopojusi zinātnieka novērojumus un secinājumus šajā neizzinātajā jomā, kurā jautājumu joprojām ir vairāk nekā atbilžu.

Ērtību vairāk, laika mazāk

Kad bijām mazi, priekšstatu par mūžību guvām no pasakām. Viens no stāstiem bija tāds: tālu okeānā slienas milzīga klints, un reizi tūkstoš gados atlido mazs putniņš, noslauka knābīti un aizlido. Kad putniņš ar savu knābīti būs klinti nodeldējis, būs pagājis viens mūžības mirklis.

Kad aizdomājamies par tādu mērogu, tas liek aptvert milzīgo starpību starp ikdienu un mūžību. Starp to, ko paši uzskatām par svarīgu, un bezgalību. Prātam to ir grūti aptvert.

Par dzīves jēgu parasti domā bērnībā, pusaudžu gados, jaunībā. To sauc par sevis meklēšanas posmu, tas ir normāli, bet ar laiku vēlēšanās gremdēties eksistenciālos jautājumos pāriet. Seko pieauguša cilvēks dzīves vadmotīvs – nefilozofēt, bet strādāt. Pēc iespējas vairāk.

Mēs darām visu, lai ietaupītu laiku. Datori, veļas un trauku mazgājamās mašīnas, dažnedažāda sadzīves tehnika, lidmašīnas, mobilie telefoni… Ja salīdzina ar vēl gluži nesenu pagātni, kad rakstīja ar spalvu un brauca ar ratiem, paveras apbrīnojamas iespējas. Viss tiek radīts komfortam, labsajūtai, labklājībai. Taču, lūk, nopietns jautājums – vai esam kļuvuši laimīgāki? Vai padarām vairāk? Vai domājam dziļāk un esam izpratuši mūsu esamības jēgu?

Runājot par Latvijas neatkarības gadiem – ja salīdzina, kādi mēs bijām deviņdesmitajos gados un kādi esam tagad, tas ir milzīgs laikmets. Bet, ja salīdzinām šo laiku ar mūsu pirmās neatkarības laika posmu līdz 1940.gadam, nākas domāt par daudz ko. Toreiz sākām absolūti no nulles, cilvēki bija pārnākuši no karalauka, viņiem mežā iedeva gabaliņu zemes, tika raktas zemnīcas, pārklātas ar baļķiem, tur dzīvoja, kamēr blakus būvēja mājas. Bet kas tika padarīts – iztulkota pasaules klasika, uzrakstītas brīnišķīgas grāmatas… Kāda valsts uzplauka! Var tikai pabrīnīties. Pēc daudziem rādītājiem bijām pirmajā trijniekā Eiropā. Un tagad paskatīsimies, cik daudz nepiedodamu kļūdu pēdējos gados pieļauts mūsdienu neatkarīgajā Latvijā…

Tas notika jau pirms pārdesmit gadiem Indijā, kur pasaules mēroga kongresā uzstājās kāds Amerikas sociologs ar referātu par izglītības sistēmu. Īpaša uzmanība bija veltīta Indijai un Ķīnai, kuras ļoti nopietni un mērķtiecīgi bija sākušas izglītības un vispārējās valsts modernizācijas reformas. Lūk, kāda interesanta statistika! Kopumā šajās valstīs tolaik bija gandrīz 20% analfabētu, bet vecumā līdz 24 gadiem (tātad jaunā paaudze!) rādītāji vija zem viena procenta. Tas raisīja pārdomas – tāds rezultāts bija sasniegts Ķīnā, kur ir miljards iedzīvotāju, un Indijā, kur pa ielām staigā govis. Bet kas notiek pie mums Latvijā? Rīgā vien, iespējams, ir lielāks procents analfabētu.

Vai laiks rit arvien ātrāk?

Lai gan esam izcīnījuši neatkarību, tomēr tāpat kā Padomju Savienības laikā runājam tikai par materiālām vērtībām, palaižot garām fundamentālās lietas. Kāpjam tiešu uz tiem pašiem grābekļiem – vispirms uzcelsim ekonomisko bāzi un tad, kad cilvēki sāks labāk dzīvot, sāksim domāt par garīgām vērtībām. Cilvēka apziņa, garīgās vērtības tiek uzskatītas par tādiem kruzulīšiem pie tērpa. Galvenais ir labs ēdiens, laba mašīna, vēl nez kas, un pāri visam – nauda, nauda, nauda. Nu jau mums ir vairāki simti miljonāru, bet vai ekonomiskais stāvoklis kopumā, dzīves līmenis ir uzlabojies? Vai pirmās neatkarīgās Latvijas laikā tik daudzi dzīvoja zem nabadzības līmeņa?

Mēs tik ļoti cenšamies pietuvināties Rietumu sabiedrības patērētāja modelim, ka skrienam aizelsušies. Bet te jau ir tā bezcerība – lai kā mēs steigtos, ar to pašu metodiku mēs viņus nevaram noķert. Tēlaini izsakoties, mēs šo dzīves filmu esam saņēmuši rokās un, lai nonākto pie kārotā, cenšamies daudziem posmiem ātrāk izraut cauri. Līdz ar to paviršība, līdz ar to ārkārtīga steiga. Mēs smejamies par sunīti, kas ķer pats savu asti. Patiesībā mēs esam tādi paši sunīši.

Pēdējos gados nācies daudz domāt par laiku. Kādreiz šķita, ka visa pamatā ir subjektīvas izjūtas; ka līdz ar vecumu tieši cilvēka bioloģiskais pulkstenis rada psiholoģisko sajūtu, ka laiks skrien ātrāk. Tomēr tagad šķiet, ka ar šo skaidrojumu būs par maz. Ja to pašu saka studenti, pat jaunāko klašu skolēni, tas liek aizdomāties, ka varbūt viss ir daudz sarežģītāk.

Faktiski izpratne par pasauli, tostarp laiku, mums ir tāda pati kā Ņūtona laikos pirms 300 gadu. Īzaks Ņūtons paveica fundamentālas lietas gan matemātikā, gan fizikā un radīja moderno dabas zinātņu pamatu. Mēs joprojām lielā mērā dzīvojam pēc tiem pašiem priekšstatiem, proti, ka visi debesu ķermeņi, tostarp mūsu mīļā Zeme, atrodas tukšā telpā, kurā kopš bezgalīgiem laikmūžiem sācis tikšķēt pulkstentiņš un pa sekundei vien turpina līdz šai baltai dienai.

Arī mūsu priekšstati par Visumu diemžēl ir bērnu enciklopēdijas, kas stāsta par Lielo sprādzienu, līmenī. Taču kas bija ar laiku, pirms Visums radās? Vai laiks piedzima reizē ar Visumu vai bija pirms tam? Ja laiks bija pirms tam, kur tas  bija? Vai tas nozīmē, ka ir (vai ir bijis) kaut kas lielāks par Visumu?

Ir daudz jautājumu, kas noved mūs strupceļā. Mēs esam daļa no Visuma, taču, lai to izpētītu, mums jābūt ārpus tā. Piemēram, ja pēti mikropasauli, tikko tu veic eksperimentu, tu uzreiz ietekmē arī eksperimenta rezultātus. Tādā veidā tu nevari būt objektīvs novērotājs. Tā ir mūsu kārtējā racionālā prāta ilūzija, kad mēs iedomājamies, ka zinām.

Šāds kategorisms – tas ir ļoti nopietni, jo noved ne tikai stagnācijas purvā, bet arī pie diktatūrām, kariem, savstarpēja naida un tamlīdzīgi.

Zinām tikai to, cik maz zinām

Pēc pēdējiem pētījumiem tas, ko mēs redzam, ir tikai 4% no Visuma. Jau pirms laba laika tika atklāts, ka Visumā vismaz desmit reižu vairāk par mums redzamo matēriju ir neredzamās jeb tumšās matērijas. To apstiprina arī Ņūtona gravitācijas likums, pēc kura iznāk, ka citās zvaigžņu sistēmās būtu jābūt ievērojami vairāk matērijas. To nosauca par tumšo (neizzināto) matēriju. Pēdējos gados zinātnieki secinājuši, ka Visuma telpā jābūt arī kādai speciālai, neizzinātai enerģijai. Pēc aptuvenām aplēsēm, mums zināmajā Visuma telpā ir 70% neizzinātās enerģijas un 26% tā sauktās tumšās matērijas. Tas, ko līdz šim uzskatījām par visu esošo, veido tikai 4%, tātad esam izpētījuši tikai četras simtdaļas! Un pat šajos 4% ir daudz kā tāda, ko mēs līdz galam nesaprotam.

Jau Einšteins papildināja klasisko Ņūtona teoriju, uzskatīdams, ka materiālā pasaule, debesu ķermeņi, jebkura viela, kas it ievietota šajā telpā, ir jāskata kopā ar laiku. Jāņem ne tikai mums vispārzināmās trīs dimensijas un tad atsevišķi laiks, nē, tam visam jābūt kopā – augstumam, platumam, garumam un laikam. Ja tādā telpā ievietojam kādu vielu, matēriju, šis četriniek izliecas. Parasti gan runā pat trelpas izliekšanos, bet tas, ka izliecas arī laiks, tiek pieminēts daudz retāk. Tagad iedomāsimies, ka atrodamies šādas telpas vidū un virzāmies uz priekšu. Ja laiks ir izliecies. Mēs varam nonākt pie galamērķa (kaut kur nākotnē) daudz ātrāk.

Runājot par Ņūtona mehāniku, novērots vēl kāds paradokss, ko var vienkāršoti izskaidrot. Matemātiskajos vienādojumos, kurus Ņūtons aprakstīja visu materiālo ķermeņu kustību un visu, kas notiek Visumā, mēs mierīgi varējām apgriezt laiku otrādi, un nekas nemainījās. Vienādojumi ir tik plastiski, ka tas, vai mēs laiku pavēršam vienā vai otrā virzienā, iznākumu nekādā veidā neietekmē. Taču mēs zinām, ka ir situācijas, kurās laiku nevar pavērst atpakaļ. Piemēram, tu sasit krūzīti, un viss – tā ir un paliek sasista. Tomēr visspilgtāk šī pretruna izgaismojas, pētot visu to, kas saistās ar siltuma procesiem, tostarp dzīvības procesiem, jo arī dzīvībai nepieciešams siltums. Un te nu mēs redzam, ka laiks nav pavēršams pretējā virzienā. Ja mēs kaut kam siltumu iedodam, savākt to atpakaļ vairs nevaram. Arī cilvēks piedzimst, un viņa esamības virzības trajektorija virzās no bērnības uz vecumu, nevis otrādi. Tieši te novērojamas acīmredzamas pretrunas mūsu pieņemtajiem zinātniskajiem likumiem. Kaut vai šis brīnums – cilvēka veidošanās, kad no vienkāršas olšūnas veidojas arvien sarežģītāka šūnu sistēma, kuras attīstība turpinās arī pēc dzimšanas – līdz pat cilvēka spēka gadiem. Tātad pretēji postulētajiem likumiem notiek nevis regress, kas noved pie haosa, bet tieši otrādi – viss sakārtojas un pilnveidojas, kļūstot arvien sarežģītāks. Tas ir vēl viens paradokss, kas nav izprasts līdz galam. Dzīvības noslēpums joprojām nav atklāts.

Neizprotamais laika vektors

Kontekstā ar iepriekš teikto jāmin vēl kāda novērojums. Visām dabā zināmajām vielām darbojas likums, kas pierāda, ka, pieaugot spiedienam, pieaug arī vielas blīvums. Taču, kad veic pētījumus ar tumšo, neizzināto enerģiju, ko pieņemts saukt par kvintesenci, notiek otrādi – jo lielāks blīvums, jo lielāks negatīvs spiediens. Pilnīgi pretēja sakarība, kas nepiemīt nevienai citai dabā zināmai vielai. Un (ievērojiet!) mainīt šo tā saukto stāvokļa vienādojumu uz dabisko var tikai tad, ja laiku pagriež otrādi, respektīvi, ja šajos skaitļojumos laikam ir negatīvs vektors. Tas mums uzrādās pareizas sakarības starp spiedienu un blīvumu. Mana hipotēze – uzsveru, tā ir tikai mana šā fenomens interpretācija -, ka dzīvība ir nesaraujami saistīta ar šo neizzināto enerģiju, kas laiku vērš atpakaļ, un tieši tāpēc mēs nenomirstam, neejam bojā, bet, attālinoties laikam (kur laiks darbojas ar negatīvo vektoru), turpinām dzīvot un attīstīties.

Par to vēsta arī Austrumu filozofija, kas skaidro, ka mūsos eksistē dzīvības prāna. Ja to atņem, cilvēks tūlīt mirst. Starp citu, tas ir apstiprinājies vairākkārt – jo dziļāk mēs izprotam un izzinām matemātikas un fizikas džungļus, jo vairāk pierādījumu atrodam un skaidrāk izprotam, cik dziļa patiesība ir šajos senajos filozofiskajos, ezoteriskajos un it kā nezinātniskajos pasaules skaidrojumos.

Kā redzams, te atkal parādās laiks. Rodas jautājums – kāpēc šis likums darbojas tikai noteiktu laiku? Ja tā, tad, laikam ritot arī pretējā virzienā (tātad novecojot), cilvēkam vajadzētu nemitīgi attīstīties.

Jā, tas būtu loģiski. Taču atcerēsimies, ka cilvēks ir sakombinēts gan no parastās vielas, kas darbojas pēc materiālistiskās pasaules likumiem (jo tālāk attālinās laiks, jo tuvāk cilvēks virzās iznīcībai), gan no neizzinātās enerģijas, kas atkal veic šo atjaunošanās un pilnveidošanās procesu. To var iedomāties kā laušanos ar rokām – kādā brīdī jūs ņemat virsroku (vieliskais ķermenis), bet nākamajā es (neizzinātā enerģija).

Kas liedz mums atjaunoties mūžīgi? Un kāpēc beigās virsroku ņem tā daļa, kura darbojas pēc materiālistiskās pasaules likumiem? Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, tomēr arī uz to var mēģināt atbildēt.

Paskatieties uz cilvēkiem, kuri ilgi dzīvo. Ilgdzīvotājiem, kuriem ir vesels saprāts un fiziskā veselība, parasti ir ļoti dziļa garīgā pagātne. Tie ir cilvēki, kuru dzīvesziņa balstīta uz mūsu garīgo būtību. Tātad, jo vairāk cilvēkā tiek aktivizēta garīgā enerģija, jo vairāk tiek strādāts ar apziņas paplašināšanos, jo noturīgāka (arī apjomīgāka) cilvēkā kļūst neizzinātā enerģija jeb kvintesence. Tas savukārt spēj šo svārsta mehānismu starp mieru un cilvēka garu (jeb vielisko formu un enerģētisko formu) ilgāk uzturēt aktīvā darbībā, tādā veidā palēninot dabisko sabrukšanas procesu. (Andris Buiķis vairākkārt uzsvēris, ka tā ir tikai viņa hipotēze; viņš kā zinātnieks ilgus gadus tika domājis un meklējis sasaisti starp vielisko un garīgo pasauli, zinātniski izstrādātus vienādojumus, kas dotu mūžīgas attīstības formulu, taču tā arī netika atklājis).

Var pieņemt, ka laiks ir mūsu pašu, mūsu dzīves fundamentāla daļa. Nevis laiks ir abstrakcija, kas neatkarīgi un nesaistīti rit savā nodabā, bet kā viens no mūsu esamības pamatjēdzieniem un noslēpumiem. Tāpēc uz jautājumu, kas ir laiks, vismaz pagaidām atbildes nav. To varētu saukt par Lielā noslēpuma atslēgu. Jā, varbūt arī par atslēgu uz nemirstību.

Bezpalīdzīgā mūsdienu civilizācija

Arī zinātnē aktīvais darbības lauks lielās līnijās ir reducēts uz materiālās pasaules labiekārtošanu, no kuras esam kļuvuši atkarīgi. Bet, kas ir būtiski, mūsu vietā par visu tiek padomāts. Tikai pērc! Lūk, vēl jaunāks modelis, jo šis jau ir nemoderns… Mēs vairs nevaram atrasties vienatnē, mūs trenc telefons – bezkaunīgi, tomēr pašu akceptēts, tas ielaužas mūsu privātajā telpā. Mēs arī tīri fiziski, ķermeniski esam kļuvuši infantili. Mums nav vajadzības ienest malku vai ūdeni no akas, pat ne piecelties no mīkstā krēsla, lai pārslēgtu televīzijas kanālus. Ja atslēgs elektrību, būs pasaules gals. Šķiet, tas notika Ņujorkas apkaimē, kur uz brīdi pazuda elektrība. Viss, dzīve apstājās! Ja tagad 5-6 dienas nebūtu elektrības, bez neskaitāmām kataklizmām un pasaules mēroga problēmām, visticamāk, būtu arī lieli cilvēku upuri. Daudziem mājas apsildāmas ar elektrību, veikali nestrādātu, tu pat ēst nedabūtu… Patiesībā modernā civilizācija ir absolūti bezpalīdzīga.

Laika izjūta ir cieši saistīta ar brīvību. Un te nu tas ir! No vienas puses, viss tiek darīts, lai it kā sakārtotu, atvieglotu mūsu dzīvi, taču, no otras puses, viss tiek stingri kontrolēts. Tāpēc arī cilvēka centieni nosargāt brīvību, izkarot savu laiku un telpu cieš fiasko, jo patiesībā tam ir cieša saistība ar iepriekšminēto dzīves jēgu. Mums nemitīgi kaut kas tiek piedāvāts jau gatavs, jau sakārtots. Tev tikai vajag nospiest izvēles podziņu, un viss tavā vietā būs izlemts. Un mēs šos spēles noteikumus pieņemam – daļējo labprātīgi, daļēji mūs tajā skrējienā ierauj ar varu. Šī iekšējā steiga ir masveidīga, visaptveroša un bīstama.

Piemēram, virtuālā realitāte – virtuāla, taču autonoma pasaule, kur cilvēki datorizētajā realitātē iepazīstas, iepērkas, precas un dzīvo; kur tiek apmierinātas visdažādākās emocijas un prasības. Šo surogātpasauli daudzi pieņem kā realitāti, viņus tā apmierina. Patiesībā līdz filmas Matrikss notikumiem, kad ilūziju pasaule kļuva par reālo un reālā par virtuālo, ir tikai daži soļi.

Personiskās dzīves vairs nav

Rodas nopietnas pārdomas par to, cik mūsdienās ir sarežģīti dzīvot. Un kļūst aizvien grūtāk un grūtāk. Jo jēga jau ir vārdā dzīvot. Bet vai tas, ko mēs darām, ir dzīve vai tikai eksistences forma, kurā darbojamies kā ieprogrammēti bioroboti? Faktiski mēs esam iesprostoti būrī – arī laika būrī.

Jau labu laiku runā par injekcijām, ar kurām – kaut vai kopā ar vitamīniem – organismā, piemēram, bērna rociņām var ievadīt mikročipu, kas turpmāk uz visu mūžu noteiks cilvēka atrašanās vietu. Ārzemju presē jau pirms vairākiem gadiem pavīdēja ziņas, ka ASV tiek fiksētas visas sarunas. Visas! Tur gan bija tā miglaini minēts – nevis noklausītas, bet superdatorā fiksēts pats sarunas fakts. Taču atzīsim – tas, ka absolūti visas telefonu sarunas vajadzības gadījumā iespējams atrast un noklausīties, ir šokējoši. Patiesībā tas nozīmē, ka tavas personiskās dzīves vairs nav. Tu pērc biļetes, tu tiec reģistrēts, tu maksā ar karti – tu atkal tiec fiksēts; tu runā pa telefonu – tavas sarunas noklausās. Tu esi ievadīts lielā novērošanas programmā, kurā esi viens sīks punktiņš, par kuru ir zināms viss.

Par fenomenu, kad cilvēks redz pagātni, nākotni, tagadni… Viens ir skaidrs – pēc šodienas klasiskās zinātnes pieņēmumiem, neviens process nevar norisināties ātrāk par gaismas ātrumu. Un tagad iedomāsimies – mēs skatāmies uz Sauli. Pirmkārt, mēs neredzam īsti to vietu, kurā tā atrodas patiesībā. Mēs redzam, kur Saule atradās un kāda bija pirms astoņām minūtēm, jo mums Saule uzrādās ar astoņu minūšu nobīdi. Tātad, ja uz Saules kaut kas ir noticis pirms septiņām minūtēm, mēs to ieraudzīsim tikai vēlāk. Tātad starp to, ko redzam, un to, ko, kas jau noticis, ir laika atstarpe, un, ja nu kādam cilvēkam piemīt spējas to ieraudzīt momentāni, viņš apsteidz laiku.

Tas, ka dažiem izdodas paredzēt nākotnes notikumus, nozīmē, ka tomēr ir kaut kas ātrāks par gaismas ātrumu. Ka mūsos pašos ir kaut kas tāds, ko var nosaukt par šo uztveres instrumentu. Tāpēc var pieļaut, ka mūsos ir spējas, kuras neesam apzinājušies. Pagaidām tas parādās tikai intuitīvā līmenī, ko saucam par priekšnojautu, vai izgaismojas tā sauktajos zīmīgajos sapņos.

Arī pagātnes notikumi fiksējas – gaisma fotonu veidā izstarojas mūžīgi -, un tā bilde, teiksim, Romas degšana, var klīst pa Visumu pāris tūkstošu gadu. Un, ja kādam piemīt spējas šos gaismas starus noķert, viņš var šo informāciju Visuma telpā noskatīties kā filmu un pateikt, kas tur bija un kā tur bija (arī šis ir tikai Andra Buiķa pieņēmums, kuram nav zinātnisku pierādījumu).

Visumā bez ātruma ierobežojuma dalījums pagātne, tagadne un nākotne neeksistē. Varbūt slavenā laika mašīna meklējama mūsos pašos? Tā varētu pieņemt, taču vadīt nozīmē mērķtiecīgi virzīt, kontrolēt. To mēs vēl neprotam. Mums tādas iespējas ir dotas, jautājums – vai mēs spēsim iemācīties tās izmantot. Vēl piebildīšu, ka slavenajam krievu zinātniekam Nikolajam Kozirevam bija ļoti interesanta hipotēze. Viņš uzskatīja, ka zvaigžņu tuvumā laiks pārstrādājas enerģijā. Atcerēsimies, ja Saule, kas katru dienu mūs tik mīļi apspīd, ir arī zvaigzne.

(Salīdzinoši nesen tika atklāts, ka bez mums zināmajām trim dimensijām ir vēl citas – saskrullētas, neizzinātas. Runājot pat to, Andris Buiķis atzinis, ka viņš kā zinātnieks un matemātiķis var izskaidrot, paskaidrot, atbildēt vienīgi par to laiku, kuru lieto rakstot formulas, piemēram, par tērauda rūdīšanos vai virpuļviesuļa attīstību laikā. Tas ir laiks, par kuru zinātnieku sabiedrība ir vienojusies. Taču, nonākot kaut vai pie atomu pasaules, jau rodas neskaitāmas dilemmas. Jāapzinās, ka tas, ap ko mūsdienu klasiskā zinātne galvenokārt rosās, ir tikai rieksta čaumala. Kodols vēl ir Lielais Nezināmais, pie kura, kā jau minēts, pieder arī laiks).