Blaumaņa ēnā jeb Dziļā bedre Edgaram
23.augusts 08:00, 2008

Arno Jundze.

Pirmais, kas nāca prātā, skatoties vecmeistara Olģerta Krodera iestudēto Evitas Sniedzes lugu Līdz pavasarim (Līdz Araratam), bija kāda mūsu kino cilvēka pirms pāris gadiem izmestā frāze par Jura Poškus Monotoniju - skatos latviešu filmu, un man beidzot nav kauns par to, ka tā ir latviešu filma.

Tieši tāpat ir ar lugu Līdz pavasarim (Līdz Araratam). Frāze - latviešu autora lugas iestudējums - šajā gadījumā nav lamuvārds, drīzāk gan valmierieši radījuši potenciālu kases gabalu, kas vienkārši jāredz.

Slimnīcas ēdamzāles flīžotajā gaisotnē mutuļo dialogi, kas ir dzīvi un dabiski. Tos runājot, aktieri neizskatās, it kā būtu apēduši ko nelāgu. Evita Sniedze pārliecinoši pierāda, ka iespējams radīt tekstu, kas nav samākslots kā līdz ziloņa apmēriem uzpūstās pseidobiezpienmaizītes bez biezpiena Rīgas kafejnīcās. Negribu kārtējo reizi uzkāpt uz varžacīm mūsu gana daudzskaitlīgajai, vārīgajai un izcili jūtelīgajai latvju dramaturgu plejādei, tomēr, kā reiz teica Regīna Ezera, "nepietiek ar to, ka gribu būt rakstniece, tam vajadzīgs arī talants". Un valodas dzirde, kas nenoliedzami piemīt arī Evitai Sniedzei. Tas, ko rāda Valmieras teātris, lieku reizi apstiprina - nekādas akadēmijas, dialogu vai scenāriju rakstīšanas kursi nevar iemācīt prasmi atšķirt vārdu graboņu no vārdu plūsmas. Tā ir aplama iedoma - dramaturgs nav nekāds amatnieks kā jumiķis vai santehniķis. Dramaturgam jābūt ne vien vēlmei rakstīt, bet arī jāpiemīt kripatiņai talanta.

Šajā rakstā negrasos uzstāties teātra kritiķa lomā, tāds nekad neesmu bijis un negrasos kļūt. Gan jau mūsu speciālisti, sezonai ieskrienoties, vēl izpaudīsies, izvērtējot seriālveida dialogu kaskādes, aktieru veikumu un tempa kritumu otrajā daļā, kā arī apcirsto izrādes nobeigumu. Mani valmieriešu veikums rosināja nevis skaitīt griestu lampas vai kā reiz kādā citā teātrī - uz skatuves pakārtos maisus, bet gan pārdomas, kurām vairāk kopības nevis ar teātri vai literatūru, bet ar dzīvi.

Sniedzes&Krodera izveidotā provinciālās mazpilsētiņas gaisotne (tik tipiska Ārrīgas Latvijai) kā kulaks uz acs atklāj mūsdienu latviešu blaumaniskās kaislības, kurās dzīve gan sirsnīgi imitē seriālu, bet galu galā no seriālu epizožu imitācijas pati dzīve kopā nesaliekas. Līdz īstajai dzīvei te patiesi ir kā līdz Araratam, un dzīves simulācija izrādē sāk tuvoties jau gluži vai čehoviskam līmenim. Ir ļoti pozitīvi, ka latviešu māksla par to runā aizvien vairāk un vairāk. Var, protams, diskutēt, ir vai nav Līdz pavasarim Kristīnes un Edgara rimeiks. Uz skatuves redzamais - garlaicības māktā province, kur divarpus (mācītāja slēptā mīla īsti nenolasās) tēviņi besījas ārā viena blonda un smuka zaķa dēļ - man drīzāk atgādina kādu citu latviešu romānu. Proti, Egīla Ventera Merilīnu, ko varētu definēt kā mazpilsētas seriālu Deivida Linča garā, tā psihopātiskie varoņi siekalojas ap seksīgo Merilīnu, kuras galvenā vērtība vietējo reitingu tabulā ir krūtis, gurni un kājas.

Svarīgāk tomēr ir tas, ka izrādei izdevies fiksēt kāda dzīves modeļa nāvi. Ilgi domāju, kādēļ Kroderam izrādē vajadzīgs televizors ar "vecās labās" Rīgas kinostudijas filmas Purva bridējs ierakstu. Tā teikt, mūslaiku seriāls senā Blaumaņa seriāla ēnā? Neesmu, protams, režisors, tomēr te, gribi vai negribi, nolasās kāda zīmīga lieta, kas, iespējams, liecina - esam ielūgti kāda gandrīz gadsimtu sena kultūras koda bērēs.

Manuprāt, Latvijā mūsdienu situācijā beidzot ir miris Edgars - šis blaumanisko kaislību plosītais nekam nederīgais vīrietis, kas izrādē pamatoti transformēts līdz bomžveida lūzerim. Viņš dzīvē nespēj neko. Nedz izveidot ģimeni, nedz nopelnīt naudu, nedz parūpēties par savu sievieti. Faktiski pāraudzis puika, kas ik pa brīdim noraujas no striķa, jo ir atkarīgs no alkohola un savām dīvaini dūcošajām smadzeņu skrūvītēm. Vislabprātāk viņš turpinātu spēlēties ar mašīniņām smilšu kastē, bet, tā kā tas vairs nav iespējams, jo krāniņš izaudzis un prasa savu, spēļu mašīniņu un limonādi Buratino aizstāj Red Label un no ārsta palienēts kruts vāģis (arī Blaumaņa Edgars, starp citu, trenca ne jau savu, bet barona zirgu). Izrādē teju vai latvju romantiskā varoņa simbols visnotaļ likumsakarīgi ir transformējies līdz alkoholiķim Stefanam, kurš bez naudas atgriezies no lielās peļņas, kuram nav kur dzīvot, nav sievietes. Bet kāpēc šis greizsirdīgais histēriķis tik ļoti cīnās par daiļo dāmu? Vai lielā mīla? Tas notiek tāpēc, ka patriarhāli latviskais ģimenes modelis jau savos pamatos paredz Stefanam tik kāroto un ērto situāciju - plenderis un parazīts vīrs, kuru velk klusā un šķietami otrā plānā esošā sieva (kas patiesībā gan vēlāk izrādās nevis pelēkā pele, bet gan ģimenes pelēkais kardināls). Tas ir ļoti tipisks, jau Mērnieku laikos trāpīgi fiksēts latviešu dzimtas modelis, kas uzstājīgāk vai klusāk izvijas cauri teju vai visai klasiskajai latviešu literatūrai (arī Blaumanis, Upīts, Ezera). Šo Purva bridēja "mīlestību" aizstāvošo modeli ar putām uz lūpām kultivēja vecā kaluma literatūras skolotāji/-as, kas vēl nesenā pagātnē smīdināja skolas bērnus ar savām tirādēm par pašaizliedzīgo Kristīnes varoņdarbu, mudinot simtiem puišeļu uz visnotaļ bezatbildīgu darbību - sak, es varu vārīt ziepes, cik gribu, gan jau kāda Kristīne mani savāks. Un savāca ar!

Gadiem ejot, šā modeļa nesaderība un plaisa ar reālo dzīvi tomēr auga aizvien lielāka. Ne jau tāpēc, ka mīlestība būtu beigusies. Gluži vienkārši pedagogu mērķauditorija uzrunāja šīs skaistās, bet no racionālā viedokļa absolūti stulbās mīlestības produktu, bērnus, kas diendienā redz piedzērušu, apsmirdušu, kaislību un slēptu smadzeņu defektu apsēstu ģimenes galvu - tirānu un tranu, kurš visiem esot jāciena un jāmīl, jo viņš, lūk, esot vīrietis. Nu kam tāds tētis vajadzīgs?

Izrāde lika palūkoties apkārt, un te nu atklāju dīvainu lietu. Visi man pazīstamie edgari pēdējo piecu, desmit gadu laikā, izrādās, nonākuši kaut kur dziļi mēslainē. Šādu greizu ģimeņu vienīgās vilcējas un pelnītājas kristīnes galu galā viņus - mūžīgos neveiksminiekus, normāli dzīvot nespējniekus un alkoholiķus - ir vienkārši patriekušas vai pabāzušas zem savas tupeles bez mazākajām balsstiesībām. Skarbajā 21. gadsimta situācijā pat daudz paciest spējīgās latviešu sievietes vairs neredz iemeslu, kāpēc būtu jāvelk šis absolūtā parazīta tips, kas tikai gaužas par citu veiksmēm, raud par savu lielo mīlu un nebeidzami sola atrast darbu un pārstāt dzert. Mūsdienu pasaule ir pietiekami liberāla, un dzīvot bez šādām formālām ģimenes saitēm ir nudien vienkāršāk.

Kurš gan nav kādreiz lasījis vai dzirdējis nodrāzto frāzi, ko parasti lieto, rakstot vai runājot par grāmatām, izrādēm un filmām, - šis mākslas darbs liek padomāt. Pavērsīsim to šoreiz nedaudz citādi. Manuprāt, Latvijas sievietes ir jau padomājušas - acis viņām atvēra Dace Rukšāne. Nu būtu laiks padomāt vīriešiem, jo tas, ko pasaka neko nepasakošais un apcirstais izrādes fināls, ir simptomātiski un brīdinoši. Pat mīlošā dūjiņa kalkulē un domā, nespējot izšķirties. Edgariem šajā situācijā faktiski vairs nav cerību. Gluži kā grafīti klasikā vai Žanam Mišelam Žāram - Future? No Future!

[Raksts gan nav saistībā ar fantastiku un arī es to neesmu tulkojis! Tikai ievietoju. Nezinu...]