Skudras nodarbojas ap lauksaimniecību. Tieši skudru pūznī tās audzē sēnes. Vēl vairāk, tās audzē arī citus kukaiņus: gana utu barus rožu krūmos. Tās izgatavo darba rīkus, piemēram, atspoles, ar kurām sašuj lapas. Skudrām ir daži priekšstati par ķīmiju, jo tās izmanto savas siekalas kā antibiotiku, lai ārstētu kāpuriņus, un skābi, lai uzbruktu saviem ienaidniekiem.

Skudru pūznis ir sarežģīts arhitektūras veidojums: tajā ir savi solāriji, pārtikas noliktavas, sēņu plantācijas, karalienes buduārs.

Taču kļūda būtu uzskatīt, ka skudru pilsētā visi strādā. Īstenībā, trešā daļa no iemītniekiem nedara neko, guļ vai klaiņo apkārt. Vēl viena trešdaļa nodarbojas ar kaut ko bezjēdzīgu, kas dažbrīd traucē citiem: piemēram, taisa tuneli, kura dēļ var iebrukt cits. Pēdējā trešdaļa labo kļūdas, ko pieļauj citi, nodarbojas ar celtniecību un pārvalda pilsētu. Tas strādā!

Starp skudrām notiek kari, taču karo ne visi. Toties visiem ir jārūpējas par skudru pūžņa kolektīvo labklājību. Tas ir svarīgāk, nekā personīgās intereses. Kad apvidū resursi izsīkst, tad skudras, viss pūznis pārceļas uz citu vietu. Tādā veidā tiek uzturēts līdzsvars starp pūzni un dabu, tāpēc ka skudras neko neizposta, tieši otrādi, sekmē augsnes aerāciju un ziedputekšņu cirkulāciju.

Skudras ir sekmīgu sabiedrisku dzīvu būtņu piemērs. Tās ir kolonizējušas gandrīz visas klimatiskās zonas, no tuksnešiem līdz Ziemeļpolam. Tās izdzīvoja pēc kodolsprādzieniem Hirosimā un Nagasaki. Tās funkcionē, neierobežojot viena otru, un atrodas lieliskā simbiozē ar planētu.

 Gultas blakšu seksuālā dzīve.

No visām dzīvnieku seksuālās uzvedības formām gultas blakšu (Cimex lectularius) seksualitāte ir vispārsteidzošākā. Uz tādām perversijām nav spējīga neviena cilvēka iztēle.

Pirmā īpatnība: priapisms. Gultas blakts pārojas neparasti bieži. Daži indivīdi pat divsimt reizes dienā.

Otrā īpatnība: homoseksuālisms un zoofilija. Gultas blaktis ar grūtībām atšķir savus sugas brāļus no svešiniekiem, bet starp sugas brāļiem vēl grūtāk atšķir tēviņus no mātītēm. Piecdesmit procenti no dzimumaktiem ir homoseksuāli, divdesmit procenti notiek ar citu sugu pārstāvjiem un tikai trīsdesmit procenti notiek ar mātītēm.

Trešā īpatnība: penis-perforators. Gultas blaktīm ir garš penis ar asu galu. Ar tā palīdzību tēviņi, gluži kā ar šļirci, pārdus otra kukaiņa bruņas un izsēj savu spermu, kur pagadās: galvā, vēderā, kājās, mugurā un pat savas dāmas sirdī! Tas nenodara nekādu ļaunumu mātītei, taču, kā tādos apstākļos lai paliek grūta? Ar to arī saistās...

... ceturtā īpatnība: grūta jaunava. No ārpuses viņas vagīna liekas netraucēta, taču mugurā jaunavu ir sadzēlis penis. Kā tad tēviņa spermatozoīdi izdzīvos asinīs? Patiešām, vairums no viņiem, gluži kā svešus mikrobus iznīcinās imūnsistēma. Lai dotu iespēju gametu simtam lielāku varbūtību nonākt pie mērķa, tēviņi izdala neiedomājamu spermas daudzumu. Salīdzināšanai, ja gultas blakšu tēviņi būtu tādā pat lielumā kā cilvēki, tad katrā ejakulācijā viņi izdalītu trīsdesmit litrus spermas. Tādā pārpilnībā kāds no spermatozoīdiem noteikti izdzīvos.

Paslēpušies artēriju nostūros, spēlējot paslēpes vēnās, viņi turpinās gaidīt savu stundu. Mātīte pārziemo pilna ar pagrīdniekiem. Pavasarī, instinkta vadīti, visi spermatozoīdi no galvas, kājiņām un vēdera sapulcējas apkārt olnīcām, pārdur tās un iekļūst iekšā. Cikla turpinājums notiek bez jebkādiem sarežģījumiem.

Piektā īpatnība: mātītēm ir ļoti daudz dzimumorgānu. Tā kā tēviņi bez ceremonijām caurdur mātītes, kur pagadās, blakšu mātītes no vienas vietas sedz rētas tumšu punktiņu veidā uz gaiša fona un atgādina mērķus. Pēc to skaita var precīzi pateikt, cik kopošanās aktus ir pārdzīvojusi mātīte.

Daba šo lietu ir atbalstījusi, izdomājot apbrīnojamu adaptācijas mehānismu. Nākošās paaudzēs mutācijas iegūst neticamu rezultātu. Blakšu mātītes jau sāk nākt pasaulē ar mērķiem uz muguras – tumšiem ar gaišu oreolu. Katram punktam atbilst maksts, “papildus dzimumorgāns”, kas pa tiešo ir saistīts ar galveno dzimumorgānu. Tagad šī īpašība jau piemīt visos mātītes attīstības etapos: viņai nav rētu, tā vietā viņa jau ir apbruņota ar daudzām makstīm, īstām papildus vagīnām uz muguras.

Sestā īpatnība: ragu uzlikšana pašam sev. Kas notiek, ja viens tēviņš ar savu dzimumorgānu caurdur otra bruņas? Sperma izdzīvo un kā parasti dodas meklēt olnīcas. Neatrodot tās, tā dodas pa saimnieka sēklvadiem un sajaucas ar viņa paša spermatozoīdiem. Rezultātā, kad pasīvais tēviņš stājas sakaros ar dāmu, viņš nodod viņai ne tikai savus spermatozoīdus, bet arī tā tēviņa spermatozoīdus, ar kuru viņam ir bijuši homoseksuālis sakari.

Septītā īpatnība: hermafrodītisms. Daba nebeidz rīkot dīvainus eksperimentus ar šiem dīvainajiem kukaiņiem. Arī blakšu tēviņi ir mutējuši. Āfrikā dzīvo blaktis Afrocimex costrictus, kuru tēviņi nāk pasaulē ar mazām papildus makstīm uz muguras. Taču apaugļot tās nevar. Rodas iespaids, ka tās ir domātas kā rotājums, vai kā aicinājums uz homoseksuālām attiecībām.

Astotā īpatnība: dzimumloceklis-lielgabals, kas šauj no attāluma. Ar to ir aprīkotas dažas tropu blakšu sugas, piemēram, Antochorides scolopelliens. Viņu sēklu kanāls atgādina lielu, blīvu, spirālē savītu cauruli, kurā spermas šķidrums atrodas zem spiediena. Ar speciālu muskuļu palīdzību tas tiek izsviests ārpus ķermeņa. Tādā veidā, ja tēviņš pamana mātīti dažu centimetru attālumā no sevis, viņš tēmē ar peni pa mērķi-vagīnu, kas atrodas uz mātītes muguras. Lādiņš šķeļ gaisu. Šāviena jauda ir tāda, ka sperma bez grūtībām sauršauj bruņas, kas ir vājākas tajā vietā, kur atrodas makstis.

 Dāvana zaļajai mušai.

Zaļo mušu mātītes aprij tēviņus kopošanās laikā. Emocijas izsauc viņas apetīti un pirmais, kas pagadās līdzās, kļūst par viņas pusdienām. Tēviņš, protams, grib nodarboties ar mīlestību, taču iet bojā negrib, kļūstot par uzkodu savai mīļotajai.

Lai izķepurotos no šīs situācijas, kas ir Kornela traģēdijas cienīga, lai Tanatoss neiznāktu uz skatuves Erosa pēdās, zaļās mušas tēviņš ir izgudrojis kara viltību. Viņš atnes sev līdzi barības gabaliņu. Tādā veidā zaļās mušas kundzei būs ar ko remdēt izsalkumu, bet viņas partneris varēs kopoties ar viņu pilnīgā drošībā. Vēl vairāk, attīstītu mušu grupas tēviņš atnes draudzenei kaut kāda kukaiņa daļu, kas ir ietīta caurspīdīgā kokonā – tādā veidā viņš iegūst vēl nedaudz laika. Trešajā zaļo mušu grupā tēviņi ir sapratuši, ka laiks, ko mātīte pavada attinot dāvanu ir pat svarīgāks par pašu dāvanu. Un šajā trešajā grupā ietītais kokons ir apjomīgs, blīvs un... tukšs. Kamēr mātīte atklāj viltību, tēviņš paspēj pabeigt savu lietu. Taču te katrs, izdarot secinājumus, maina savu uzvedību.

Piemēram, Empis sugu mātītes sakrata kokonu, lai pārbaudītu, vai tas nav tukšs. Taču... arī šeit ir viltības. Tālredzīgie tēviņi piepilda kokonu ar saviem ekskrementiem, kas sver tikpat daudz, cik svērtu gaļas gabals.

 Bišu spietošana.

Bišu spietošana ir pakļauta neparastam rituālam. Pilsēta, tauta, vesela valsts savas pastāvēšanas ziedu laikā pēkšņi nolemj sākt visu no sākuma. Vecā karaliene aiziet, atstājot savus vislielākos dārgumus: arības krājumus, izbūvētos kvartālus, lepnu pili, vasku, propolisu, ziedputekšņus, medu, peru pieniņu. Un kam viņa to atstāj? Niknajiem jaundzimušajiem. Savu darbinieku ielenkumā valdniece atstāj stropu, lai mēģinātu iekārtoties kaut kur jaunā vietā, kas parasti vienmēr ir lemts neveiksmei.

Dažas minūtes pēc viņas aiziešanas bišu bērni mostas un redz, ka pilsēta ir tukša. Katram no viņiem instinkts pasaka priekšā, ko darīt. Bezdzimuma darba bites metas palīdzēt savām princesēm, kurām ir dzimums, nākt pasaulē. Apburtās princeses, kas kas snauda svētajos kokonos, pirmo reizi izmēģina savu spārnu spēku.

Pirmā princese, kas ieguvusi iespēju pārvietoties, tūlīt sāk izrādīt savu agresīvo dabu. Viņa metas pie citu princešu šūpuļiem un grauj tos ar saviem mazajiem žokļiem. Nedod darba bitēm atbrīvot savas māsas. Dzeļ nabadzītes ar savu saindēto dzeloni. Jo vairāk viņa nogalina, jo mierīgāka paliek. Ja kaut kāda darba bite grib izglābt kārtējo karalienes šūpuli, princese izdod “kliedzienu”, kas nemaz nav līdzīgs parastajai dūkšanai, kas skan stropā. Tad viņas padotie noliec galvas padevībā.

Dažreiz kāda princese aizsargājas un tad iesākas kauja. Apbrīnojami, bet, kad ir palikušas tikai divas princeses, tās cīņas laikā nekad nepieņem pozas, kurās kāda no viņām varētu satriekt otru ar savu dzeloni. Neskatoties uz mežonīgo varaskāri, viņas neriskē, ka strops varētu palikt vispār bez valdnieces. Vienai no viņām obligāti ir jāizdzīvo. Pabeigusi mājas darbus, princese-uzvarētāja pamet stropu, lai lidojumā viņu apaugļotu bišu tēviņi. Apmetusi divus-trīs lokus ap pilsētu, viņa atgriežas stropā, lai sāktu dēt olas. [Tēviņus-tranus stropā atpakaļ neielaiž, ja tie pārāk cenšas, tad bišu sardze tos nogalina – t.p.]

Zombiji.

Plakantārpa – aknu fasciolas (Fasciola hepatica) klejojumu cikls, liekas, ir viena no lielākajām dabas mīklām. Šis radījums ir pelnījis to, lai par viņu uzrakstītu romānu. Kā liecina tā latīniskais nosaukums, tas ir parazīts, kas dzīvo aknās, pārsvarā aitu aknās. Plakantārps barojas ar asinīm un aknu šūnām, aug un dēj olas. Taču kāpuriņi no fasciolas olām nevar izšķilties aitu aknās. Tos gaida īsts ceļojums.

Olas atstāj aitas ķermeni kopā ar ekskrementiem. Pēc nogatavošanās perioda olas pārplīst un no tām parādās sīciņi kāpuriņi. Tos apēdīs jauns saimnieks – gliemezis. Gliemeža ķermenī plakantārpa kāpuriņi pieaugs un atkal parādīsies pasaulē ar gļotām, ko vēderkāji izdala lietainā laikā. Taču tas ir vienīgi pusceļs, ko veic kāpuriņi.

Gliemeža gļotas, kas līdzīgas baltu pērlīšu ķekaram, piesaista skudras un plakantārpi kopā ar šo savdabīgo Trojas zirgu nokļūst kukaiņa organismā. Taču skudras guzā (kas kalpo, ne tikai savam saimniekam, bet arī visai skudru sabiedrībai; tās saturs nonāk “kopējā katlā”) viņi ilgi neuzturas.

Viņi tiek vaļā no guzas, izdurot tajā tūkstošiem caurumiņu, tā kā tas kļūst līdzīgs sietam. Atveres plakantārpi aizziež ar īpašu cietējošu līmi, kas ļauj kukainim neaiziet bojā šīs operācijas laikā. Skudras nekādā ziņā nedrīkst nogalināt, tās fasciolām ir vajadzīgas, lai nokļūtu atpakaļ aitās. Kāpuriņi tagad kļūst par pieaugušiem tārpiem un tagad tiem ir jāatgriežas aitu aknās, pabeidzot savu attīstības ciklu.

Taču kā panākt to, lai aitas, kas nemaz tā neēd kukaiņus, apēstu skudru? Plakantārpu paaudzes ir uzdevušas sev šo jautājumu. Uzdevumu sarežģī arī apstāklis, ka aitas plūc augu augšējo daļu vēsuma stundās, bet skudras atstāj savu pūzni karstās pēcpusdienās un ložņā ap šīs pašas zāles saknēm. Kā savākt tās vienā vietā un vienā un tajā pašā laikā?

Tārpi ir atraduši izeju, izvietojoties pa visu skudras ķermeni. Kāds desmits parazītu iekārtojas toraksā, desmits - kājās, desmits – vēderiņā, bet viens – galvā. No tā mirkļa, kad plakantārps iekārtojas skudras galvā, skudras uzvedība mainās. [Starp citu, iemīļots paņēmiens fantastiskajās šausmenēs – t.p.] Niecīgais, primitīvais, gluži kā infuzorija tupelīte, radījums, tātad arī viens no sakompleksētākiem vienšūnu tārpiņiem pasaulē, no šī brīža vada tik augsti organizētas būtnes kā skudra darbības. Rezultātā, vakarā, kad visas darba skudras guļ, ar fasciolām inficētās skudras atstāj pilsētu . Kā mēnessērdzīgas, tās rāpjas augšā pa zāli. Un ne jau pa vienalga kādu zāli, bet pa to zāli, ko visvairāk mīl aitas: pa lucernu un ganu plikstiņiem. Un sastingušas gaida, kad tās apēdīs.

Tāds ir plakantārpa uzdevums, kas sēž skudras smadzenēs: piespiest savu saimnieku katru vakaru atstāt savu pūzni līdz tam brīdim, kamēr to neaprīs aita. Tāpēc ka no rīta, kad atgriežas siltums, skudra, kuru vēl nav norijusi aita, atkal atgūst varu pār sevi un savu gribu, droši vien nesaprotot, kas viņai ir bijis vajadzīgs zāles galā. Tā ātri vien nokāpj lejā, atgriežas pūznī un sāk nodarboties ar savām ierastajām lietām. Līdz vakaram, kad atkal kā zombijs viņa neatstās mājas ar savām inficētajām māsām un nedosies pretī savai bojā ejai.

Šis cikls ir radījis biologiem daudzas problēmas. Pirmkārt, kā fasciola, kas atrodas smadzenēs, var redzēt to, kas atrodas ārpusē, un pavēlēt skudrai izvēlēties to vai citu zāli? Otrkārt, tārps, kas vada skudras smadzenes, iet bojā, jo to sagremos aitas kuņģis. Kāpēc tas ziedo sevi? Viss notiek tā, it kā tārpi būtu ar mieru, ka pats labākais no viņiem mirtu, lai pārējie sasniegtu savu mērķi un pabeigtu ciklu.