17:00:00. Beigas. Viņš pieceļas kopā ar citiem kodētāju simtiem. Zaļi izgaismotā līnija grīdā, iestrādāta tieši skaņas slāpējošos paklājos, rāda ceļu, ko viņš izvēlēsies, lai izvairītos no sastrēgumiem pie liftiem. Tāliem tvaika dzinējiem lēnprātīgi dūcot, viņš nolaižas lejā. Lokomotīvju atstāto dūmu mutuļi aizņem lielāko daļu no citādi tukšās metro stacijas telpas – kā jau ik vakaru, norīkots precīzi optimālais vilcienu skaits. Viņš iekāpj. Miegaini, noguruši pasažieri. Dažiem rokās  Rakstu sējumi ar iebūvētām viņa darba mašīnas samazinātām kopijām. Tās tagad izskaitļo, kādas kurpes būs modē nākamajā sezonā, par kādām dāvanām visvairāk priecāsies mazbērni, ko pateikt sievai, lai viņa beidzot liktos mierā. Ierakstīt lentē.

Neviens uz viņu pat nepalūkojas – tas nedotu nekādu jaunu informāciju: ja viņš būtu skatiena vērts, Raksti par to būtu brīdinājuši laikus.

Liels pulvera ekrāns salona galā - vecs modelis, vienkrāsaini silueti drīzāk izskatās pēc ēnām, ne cilvēku attēliem - satraukti ziņo par notikumiem Svētajā Pilsētā. Zvēri atkal uzbrūk. Kaps ir apdraudēts. Bet viņa piecpadsmit pazemes minūtes ir galā.

Augšā bālā saule. Tikko izspraucas starp katedrāļu torņu/rūpnīcu dūmeņu ilkņiem. Gaisma pēkšņi noraustās – pazūd un iedegas no jauna, nedaudz cita, nedaudz sārtāka. Viņš ir aizelsies, sāpes krūtīs. Pavisam tuvu. Tagad - tikai jātiek līdz septītajam stāvam. Tas izdodas – vienmēr izdodas. Hermīne sēž ar muguru pret viņu. Viņai jauna kleita – bet cik paredzami, ka tieši tādu viņa izvēlēsies. Sieva viņu pamana un pieceļas, un smaida. Viņa ir skaista, bez šaubām. Slaids augums, bāla āda, pareizas sejas līnijas. Viņš to mīl, nepārprotami. Bet vai nebija nenovēršami, ka tieši tādu būtni viņš iemīlēs?

- Beidzot tu mājās. Es pagatavoju pusdienas. Tevis iecienītākās lietas, - viņa, protams, nebūs kļūdījusies ar izvēli.

- Paldies. Bet kaut kā negribas. Nedaudz sāp galva... - ko viņš dara?! Kāpēc viņš melo? Meliem nav jēgas, meli ir paredzami...

- Nabadziņš. Apsēdies, es tūlīt atnesīšu tēju.

Viņas līdzjūtība nav samākslota. Viņas līdzjūtība ir paredzama. Viņa atnāks un palīdzēs. Pat ja viņam nesāp nekas.

Viņš apsēžas un paņem Rakstus no plaukta. Ko viņš meklē, ko viņš grib uzzināt? Šeit ir atbildes uz visiem jautājumiem. Gaisma noraustās vēlreiz, brīdi liekas, ka mašīna sabojājusies – allaž melnbaltais ekrāns liekas pēkšņi palicis pilnīgi sarkans.

Hermīne atnāk un apskauj viņu. Kā to dara parasti. Tik tuva, tik silta. Viņas mati pār viņa seju. Viņš sēž un neskatās, un drudžaini pāršķir Rakstu lapas. Viņš neatrod. Atbildes nav. Raksti nezina, ko viņš izdarīs tagad. Ierakstīt lentē.

***

Nelabums atkal pārlauza Tankrīdu uz pusēm. Iekšas jau sen bija tukšas. Bet viņš nespēja beigt par to domāt, nespēja atkal un atkal domās nepārcilāt, kā viņš... Atbilstošais atmiņas segments bija nolietots, iekaisis, asiņains, un asinis kopā ar strutām gāzās mutuļiem viņa lielajā tukšumā. Bet viņš nevarēja noturēties un vēl un vēlreiz tam nepieskarties, kaut uz sekundes simtdaļu, kaut tikai ar mēles galiņu. Ikreiz pretī viņš saņēma apdullinošu sāpju triecienu. Tā bija pareizi. Tā bija jābūt, Tankrīds nosprieda. Smadzeņu apvalki kā nokaitēti. Viņam vajadzēja kaut mirkli paskatīties ārpus sevis.

Viņš uz brīdi pacēla galvu. Noslaucīja sviedrus un netīrumus no acīm. Viņu veda pāri plašajam marmora izklātam forumam. Saulē sakarsēts, akmens dedzināja pēdas caur plāno sandaļu zolēm. Lai cik rūpīgi strādātu sētnieki, slidenās plāksnes nosētas ar smalkajiem pelnu putekļiem. Viņu veda – tas bija nepareizi teikts. Viņš gāja pats, viņa kustības nesaistīja nekas cits, izņemot viņa nelabumu. Priekšā, dažu metru attālumā, soļoja kalsns, sirms vīrietis brūnā apmetnī. Brīdi pa brīdim tam nojuka gaita un noraustījās muskuļotā un gludi izskūta kakla āda. Sajutis viņa skatienu, sirmgalvis pagriezās:

- Jūs vēlaties kaut ko vaicāt? - iecietīgi viņš jautāja.

- Jā, - nomurmināja Tankrīds.  - Kāpēc... kāpēc nav apsardzes?

- Tā nav nepieciešama. Šeit – tāpat kā visur citur – mēs esam mūsu Kunga aizgādībā.

Tankrīds zināja, tā vairs nebija taisnība.

- Es gribu apsardzi. Man pienākas apsardze, - viņš čukstēja.

- Jums nav jābaidās, - pārliecinoši atteica Tēvs.

- Un jums?

- Nevērtējiet par zemu Kunga spēku, - atbildēja sirmgalvis un atkal pagriezās un turpināja ceļu, un Tankrīds paklausīgi viņam sekoja. - Bet uz jūsu jautājumu ir arī cita atbilde. Varbūt tā jums patiks labāk. Apsardzes nav, tā nav vajadzīga, jo es domāju, mēs abi zinām, atkārtota izkrišana no Rakstiem nodarīs lielāku ļaunumu jums pašam.

- Un Rakstos... to ietvaros... ar jums nekas nenotiek?

- Žēl, ka nākas jūs tā sarūgtināt, - atsmaidīja garīdznieks.

Jauns karstuma vilnis. Tankrīds nebija tukšs – viņš bija pārpildīts ar maitu.

- Kurp jūs man vedat? - viņš izspieda caur zobiem. - Uz tiesu?

- Jūs gribat tikt tiesāts? - ziņkāri jautāja tēvs. - Interesanti. Bet par ko?

- Jūs zināt. Es...

- Nē, - sirmgalvis kategoriski viņu pārtrauca. - Nenotika nekas. Rakstos nekas par to nav pateikts. Bija parasts vakars. Neatšķirams no pārējiem Kunga dāvātajiem, - viņš ieturēja pauzi. - Es ceru, jūs mani sapratāt, Tankrīd.

Viņi bija sasnieguši laukuma malu – tas beidzās ar krauju, nodalītu ar zemu akmens barjeru -  dabīgas izcelsmes balkonu, kas pārkarājās mazāk elitāriem kvartāliem un ostai pāri. Jūra vienā pusē, nepārtraukts dakstiņu jumtu paklājs otrajā – spēcīgais vējš bija izklīdinājis smoga mākoņus, un nekas netraucēja veltīt pienācīgu apbrīnu varenā pilsētas ķermeņa radītājiem, veidotājiem un kopējiem. Palikdams muguru pret Tankrīdu, Sirmgalvis atspiedās pret margām un dziļi pārliecās tām pāri, un ar baudu malkoja šo skatu.

- Kas jūs bijāt pēc profesijas? - jautāja Tēvs.

- Kodētājs...

- Ā, veidojāt saturu tām rotaļlietām, ar ko patlaban izklaidējas visa godājamā vidusšķira?..  Nu, to laikam var uzskatīt par diezgan cienījamu nodarbošanos. No otras puses... ziniet, Tankrīd, atzīšos, man dažreiz šķiet, mēs – ar jūsu amata brāļu palīdzību - ejam pa maldu ceļu. Nav nekā nosodāma, protams, tajā, ka cilvēks grib ieskatīties savā nākotnē. Tīri dabiska vēlme. Bet vai  aiz tā visa, aiz šīm īslaicīgām, savtīgām prognozēm mēs nepazaudēsim reiz Rakstu īsteno jēgu?

- Es... es nezinu. Es tikai rakstu kodus.

- Rakstījāt, mans draugs, rakstījāt, - labsirdīgi uzsitot Tankrīdam pa plecu, izlaboja garīdznieks. - Varu jūs iepriecināt. Tagad jūs sagaida tikai dižas lietas.

Vecais vīrs pagriezās, un tagad viņa skatiens slīdēja saulē zaigojošam apvārsnim pretī, pār līcī izkaisīto kuģu tumšiem siluetiem.

- Kungs ne velti ir savienojis visattālākos zemes nostūrus ar vienu jūru. Tā, pat būdami tūkstoš jūdžu attālumā, mēs tomēr paliekam saistīti. Cilvēks ar cilvēku. Valsts ar valsti. Vienots organisms. Un Svētā Pilsēta – tā centrs, paliek tā centrs, neatkarīgi no ģeogrāfijas mācībām un vēstures pavērsieniem... Tās Templis ir visas mūsu civilizācijas centrs. Jūsu paaudzei par to varētu būts cits uzskats, bet ticiet man, ja nebūtu Tempļa, mūsu Impēriju vēl pirms tūkstoš gadiem būtu sabradājuši barbari. Un bez Tempļa pat vismodernākie Rakstu tulki nebūs nekas vairāk kā metāllūžņi. Nākotnes plānošanai tikpat labi varēs mest monētu... Es zinu, jūs iebildīsiet. Atsauksieties uz autoritātēm. Stāstīsiet par efektīviem skaitļošanas algoritmiem. Bet, lūdzu, piedodiet šoreiz šo vecā vīra vājību...

Strīdēties Tankrīdam šobrīd gribējās vismazāk. Viņš dziļi ievilka plaušās pārāk karsto un putekļaino gaisu, un atkāpās dažus soļus no kraujas malas – reiba galva – bet atiet no Tēva vēl tālāk viņš nespēja. Vajadzēja palikt tā tuvumā, vajadzēja dzirdēt šo balsi, un garīdznieks laipni deva viņam šo iespēju:

- Ko jūs zināt par Zvēriem, Tankrīd? Neko daudz, vai ne? Tas nav pārmetums, Kungs lai pasargā. Neviens jau neko nezina. Viņi uzbrūk Svētajai Zemei. Bet – no kurienes nāk? Kurp viņi aiziet? Un kāds ir viņu mērķis... - sirmgalvis apklusa, gaidot Tankrīda repliku.

- Un ko saka Raksti? - viņš pakļāvās un piebalsoja

Tēvs iecietīgi pasmaidīja.

- Neko... - iztulkoja Tankrīds. Un pēkšņi viņš saprata:

- Un tādēļ esmu jums vajadzīgs...

- Atzīstos. Piekrītiet, nav viegli cīnīties ar pretinieku, kura rīcību nespējat paredzēt, kamēr viņam šim pašam nolūkam pietiek ieiet tuvākajā bodītē un nopirkt kādu no tiem jūsu lieliskajiem izstrādājumiem. Nu, varbūt ne kuru katru, un varbūt ne pašā tuvākajā veikalā, un varbūt iegūtā informācija nebūs pilnīgi droša un uzticama, bet tomēr...

- Jūs gribat sūtīt mani uz turieni? - Tankrīda slimā apziņa nespēja izskanējušo aptvert..

- Drīzāk – draudzīgi piedāvājam šādu iespēju.

- Bet es neesmu kareivis...

- Mēs visi esam Kunga kareivi nepieciešamības brīdī. Tāpat kā visi citi, jūs esat izgājis nepieciešamo sagatavošanas programmu. Un ar cilvēku... apturēšanu, cik noprotams, jums arī problēmu nav.

Vajadzēja iebilst, vajadzēja pretoties. Tas, kas tika piedāvāts, bija neprāts. Tas bija skaidrs, vajadzēja tikai atrast pareizo skatupunktu, lai to pierādītu... Tankrīds klusēja.

- Kā viņu sauca? - pēkšņi jautāja garīdznieks.

Tankrīdam nebija jāpārjautā:

- Hermīne.

- Skaists vārds, - domīgi novilka Tēvs. Un pagriezās pret apcietināto(?). -Es redzēju viņas ķermeni. Diezgan briesmīgs skats, jāatzīst.

Sakaitēta dzelzs ietriecās Tankrīdam smadzenēs. Viņš iestenējās. Tēvs atkal pasmaidīja.

- Pateikt, kas mani visā šajā lietā pārsteidza visvairāk? Nē, ne jūsu nepakļaušanās Rakstiem, nē. Ja apsolāt nevienam neteikt, tad atzīšos, tas ne tuvu nav pirmais gadījums. Bet jūsu rīcība pēc tam... Man grūti pateikt, cik labi jūs to apzināties, bet starp to brīdi, kad jūs zvērīgi nokāvāt savu sievu, un to brīdi, kad nonācāt mūsu rīcībā, pagāja pusotra diena. Pusotra diena – tik ilgu laiku jūs bijāt pilnīgi netraucēts un brīvs. Atbildiet man, Tankrīd, apmieriniet vecā vīra ziņkāri: kā jums izdevās neizkrist šajā laikā pa logu, nepaslīdēt zem vilciena riteņiem, neuzmanīgi nesagriezties ar nazi vannā? Tā ir... vienkārši apbrīnojama dzīvotspēja!

Sirmgalvis izskatījās patiesi sajūsmināts.

- Kuģis atiet sešos no rīta. Kajīte jums rezervēta. Nenokavējiet...

Garīdznieks aizgāja, atstājot pie margām sakņupušo, šņukstošo, nožēlojamo ēnu vienatnē.

Tankrīds palika tur līdz par rītausmai. Pēc tam piespieda sevi piecelties, nokāpt pa lēzenajām akmens kāpnēm līdz pat ostai.  Bija auksti. Bija vienalga. Pāri viņam pārkarājās rūsainie, izgāzušies tērauda kuģa sāni, apsūbējušas dzenratu lāpstiņas, no vienīgā skursteņa tālām debesīm pretī cēlās melnu dūmu stabs. Pāri viņam derdzīgi kliedza kaijas. Matrozis pie trapa noskatījās viņā, taču neko neteica. Tankrīds uzkāpa uz klāja.

***

Viņa kajīte – šaura un tumša kaverna dziļi kuģa miesās, tālu zem ūdenslīnijas, prom no cilvēku acīm. Tās gultā Tankrīds pavadīja lielāko ceļojuma daļu. Šķita neticami, ka iespējams gulēt tik daudz un tik ilgi, bet šis miegs viņam bija nepieciešams – viņa sadragātā, slimā apziņa pūlējās atlabt. Un daudzas dienas vēlāk, kad ceļojums tuvojās beigām, viņam sāka likties, tas pat varētu izdoties. Nelabums pārgāja. Atmiņas notrulinājās. Viņš jutās pateicīgs Tēvam, un tomēr neticēja,  ka tas viņu sūtīja šurp tīrās cilvēkmīlestības vārdā.

Retajos nomoda brīžos Tankrīds netraucēts varēja klīst pa kuģi. Pasažieru vai nu bija maz, vai arī tie izvietojās kādā citā kuģa sekcijā. Lielākā daļa no tomēr satiktajiem bija kareivi, pārējie – fanātiskākie no svētceļniekiem, kuriem pat karš nelikās pietiekams iegansts, lai atliktu godbijības izrādīšanu Templim... Dzinēju plosīts, vecais “Aurēlija” korpuss vibrēja; pieliekot plaukstu pie metāla starpsienas, varēja just, kā šīs kuģa trīsas pakāpeniski noārda kaulus... Viss kuģis bija pelniem klāts, sākot ar vistālākajām noliktavām, beidzot ar tikai nedaudz lepnākam virsnieku kajītēm. Nebija svarīgi, cik rūpīgi tika mazgātas grīdas, cik cieši pievērtas durvis – pelni nokļuva it visur. No rīta pamostoties, ierasta lieta bija garas sausā klepus lēkmes, siekalas mutē bija melnas, un melnas gļotas sūcās no piesārņotā ķermeņa caur nāsīm.

Kādā no beidzamajām dienām Tankrīds bija iemaldījies katlu telpā. Milzīga un tukša, tā atgādināja ciklopa alu. Pāri visai zālei stiepās plata konveijera lenta, kas vilka sev līdzi arvien jaunas un jaunas ogļu masas. Ik pēc brīža kāds mehānisms atvēra kurtuves lūku, un ala uz mirkli izgaismojās tumšās, biezās krāsās. Barību aprijusi, lūka krita ciet. Un atkal jau vērās vaļā. Nepārvarams un negrozāms spēks lēnām stūma spīdīgus, melnus ogļu gabalus tieši peklē...

Kuģis apstājās nakts vidū. Caur kajītes plānajām sienām varēja dzirdēt enkuru ķēdes šķindoši izslīdam cauri klīzēm. Viņš gaidīja atskanam sirēnu vai kādu citu signālu, kas liks visiem sapulcēties augšā. Tā vietā kuģis palika neparasti kluss - dzinēji bija noslāpēti. Tikko manāmi, “Aurēlijs” šūpojās seklās jūras viļņos. Pēc aptuveni stundas, šo klusumu vairs nespēdams izturēt, Tankrīds apģērbās un caur pustumšajiem gaiteņiem un kāpņu šahtām – dega tikai trešdaļa no ierastā lampu skaita – uzkāpa uz laivu klāja. Ceļā viņš nebija sastapis nevienu pašu dzīvu būtni un izjuta patiesu atvieglojumu, ieraugot visas laivas vēl iekārtas savās vietās. Viņš piegāja pie borta. Pāri tumšajiem un nedaudz nemierīgajiem līča ūdeņiem dega Svētās Pilsētas ugunis.

***

Vecais kuģis nostāvēja dīkā līdz pat saullēktam. No rīta pie tā pietauvojās plata un neveikla liellaiva, un miegainais tvaikonis nedaudz atdzīvojās, apkalpei pārkraujot kravu no vienām tilpnēm citās. Vislielāko ievērību brauciena laikā nogarlaikojušos pasažieru acīs izpelnījās tvaika katapultas, kas tika celtas gaismā pašās beigās. Tās līdzinājās milzīgiem, labi nobarotiem metāla zirnekļiem, kas laiski atrāvās no viena klaja un ar karalisku nesteidzību nolaidās uz cita, manāmi mainot liellaivas iegrimi. Bija jāatzīst, cilvēki, kas iekāpa tajā kā pēdējie, savā majestātiskumā “zirnekļiem” nespēja līdzināties.

Gauss pārbrauciens pāri līča ūdeņiem. Izkāpšana krastā. Un atkal gaidīšana – kamēr pacēlās masīvie akmens vārti, kamēr lēnīgie vilcēji iestiepa iekšā nozīmīgāko kravu. Gana ārā nosaluši, kuģa bijušie pasažieri beidzot tika iekšā.

Būdama tik leģendāra, Pilsētai bija lemta sagādāt vilšanos. Un tomēr kaut kam tādam Tankrīds nebija gatavs. “Civilizācijas centrs” izrādījās esam maza, puspamesta drupu kaudze, iespiesta starp akmeņainu jūras krastu, upes grīvu un bezgalīgiem skujkoku mežiem. Ēkas – tādu te bija tikai daži desmiti - šķita esam tikai maznozīmīgas un pussabrukušas Tempļa piebūves. Apdzīvotas no tām turklāt bija tikai dažas – kazarmu komplekss un viesnīca, kur mitinājās gan svētceļnieki, gan visi atlikušie pastāvīgie iedzīvotāji. Kopumā, garnizonu ieskaitot, Pilsētā esošo cilvēku skaits knapi sasniedza vienu simtu. Izņemot Templi, nekā cita sargājama/iekarojama šeit nebija.

Garnizona priekšnieks tika lepni saukts par mažoru, taču zem šī optimistiskā vārda maskas bija aprakts pavecs, noguris vīrs, gludi noskūts un stalts drīzāk ieraduma nekā pārliecības dēļ. Jaunpienākušajiem padotajiem viņš veltīja krietni mazāku uzmanību nekā “zirnekļiem” - par pēdējiem viņš vismaz nomurmināja kaut ko “mums taču pat nav, kur tos novietot” garā.

Ar kareivju izvietošanu toties problēmu nebija – kazarmās brīvu vietu netrūka, un pat tikko iebraukušajiem cīnītajiem tika piedāvātas kādreizējās virsnieku istabas – ar logu un nedaudz plašākas par parastajām cellēm. Istabas bija div- un trīsvietīgas, taču Tankrīdam bija tā laimīgā iespēja dzīvot vienatnē. Ticis līdz savai istabai un nekādus citus rīkojumus nesaņēmis, Tankrīds darīja to labāko, ko iemācījās uz kuģa – likās gulēt.

***

Pamodās viņš strauji, it kā iznirstot no smagā ūdens masas. Deniņos pulsēja sāpes. Sejas āda bija lipīga. Un kāda asa, neizturama smaka. Tankrīds atvēra acis – spilvens bija noliets ar asinīm, asinīs notriepta bija viņa seja. Izkaltis asins celiņš sākās no viņa nāsīm. Atguvis elpu, nomierinājies, viņš noslaucījās ar palaga stūri. Atlika vienīgi cerēt, ka šī lopkautuves aina bija tikai atvadu sveiciens no neveselīgās kuģošanas...

Ārā smidzināja, un ielas bija pelēkas dūmakas piepildītas. Kreisajā loga stūrī bija redzams fragments no Tempļa stāva. Šādā apgaismojumā tā aprises bija neskaidras un zaudējušas telpiskumu– kā neveiksmīgam pulvera ekrāna attēls.

Istabā viņš vairs nevarēja palikt. Jo vairāk viņš mēģināja smirdoņā ieklausīties, jo spēcīgāka tā kļuva. Cellē tagad oda tā, it kā šeit būtu paslēpts nedēļu vecs līķis. Bet šaurajā telpā nebija vietas tādai paslēptuvei, šeit vispār nebija nekā, tikai tumšām asinīm piesūkusies gulta. Beidzot neizturējis, Tankrīds metās laukā, un sanitārā telpā ilgi lēja sastāvējušos auksto ūdeni uz sejas un pleciem. Viņam nepatika Pilsēta, tas nu bija skaidrs. Viņam nepatika tārpejām akmenī līdzīgi kazarmu gaiteņi. Viņam riebās viņš pats. Viņam vajadzēja kādu nodarbošanos, bet neviens viņu nemeklēja un tādu nepiedāvāja.

Viņš izgāja no kazarmu ēku kompleksa. Lietus bija pieņemies spēkā un ielas pārvērtās par aukstiem, izšķīdušiem dubļiem piepildītiem kanāliem. Tie visi veda vienviet – uz Templi -, un pilsētā nebija jau arī nekāda cita apskates objekta.

Ejot pa tukšajām ejām starp pamesto namu sienām, Tankrīds jau atkal uzdeva sev jautājumu, kādēļ Kungam bija nepieciešams izvēlēties tieši šo netīro, mežonīgo vietu par savu pēdējo apmetni, par vietu, kur radīt Rakstus? Tas bija neracionāli, nesaprotami. Varbūt tā bija vienkārša bēgšana? Bēgšana no pārāk uzmācīgiem sekotājiem, kas jau tā, šķiet, gluži neplānoti bija Viņu reiz izglābuši, noņemot pēdējā brīdī no krusta?

Templis. Viss tā smagnējais, nesimetriskais ķermenis pārkarājās ienācējam pāri un, lietum to šaustot, pa tā mūriem lēnām izplūda tumši ūdens plankumi. Apsardzes nebija, un arī vārti nebija aizslēgti – tie atvērās un automātiski iedegās vāja, dzeltenīga gaisma. Tukšā telpa no iekšpuses izskatījās mazāka un arī citādi maz atgādināja jebkādu no Tankrīda redzētajām katedrāļu zālēm.  Dažas solu rindas no labās un kreisās puses. Akmenī cirsti pakāpieni – tie tad arī aizņēma lielāko telpas daļu un sniedzās līdz pat pretējai sienai un gandrīz līdz pašām pārseguma sijām. Virs galvas - nevienmērīga lietus lāšu rīboņa.

Gadsimtu laikā kāpnes bija nolietotas, un daudzi soļi bija izdeldējuši akmeni – pakāpieni bija kļuvuši šauri un to šķautnes – lauztas un izrobotas. Tomēr Tankrīds kāpa augšup. No neredzamām spraugām pūta sauss vējš - iespējams, noslēptas ventilācijas sistēmas radīts – un mēģināja nosusināt ādu un izmirkušos matus.

Sarkofāgs atradās sienas nišā aiz bieza stikla sienas. Tankrīds nospieda slēdzi uz paneļa, un masīvais šķirsta bronzas vāks, lai arī smags, padevās un noslīdēja – nostrādāja iebūvētā antīkā hidraulika. Aiz greznās ārējās čaulas atradās vēl viena – šoreiz pieticīgāka koka tvertne. Mehānisms atvēra arī to.

Grāmata. Reiz tā bijusi atsevišķu pergamenta lapu kaudze un cietos, ar metālu apkaltos ādas vākos tā tika iesieta krietni vēlāk. Rakstu oriģināls. Stikla siena joprojām atdalīja Tankrīdu no tā, tomēr, kustinot vadības slēdžus, sējumu varēja atvērt un pat pāršķirt lapas – tiesa, ne pa vienai, jo tās lielākoties bija neatdalāmi salipušas.

Pergaments bija blīvi aprakstīts ar izbalējušām zīmēm . Taču... Viņš šķīra lapu pēc lapas, un visur atkārtojās viens un tas pats. Teksts šķita sarakstīts steigā un uztraukumā, burtu rindas nevienmērīgas un nelīdzenas. Daudz labojumu, svītrojumu, vietām jauni teikumi ir rakstīti veciem pa virsu, vietām veselas rindkopas izsmērētas, biežas un acīmredzamas gramatikas kļūdas, daudzviet doma aprauta pusvārdā. Tie neapšaubāmi bija īstie Raksti, Tankrīds spēja tos atpazīt. Taču viņš neredzēja tajos nekā no svētuma. Lēni Tankrīds aizvēra vākus un rūpīgi – tāpat kā tūkstoši iepriekšējo lasītāju - ieslēdza to atkal senajās čaulās.

- Nav ieteicams nākt šurp pa vienam, - aiz muguras atskanēja balss. - Ēka ir pārāk veca.

Tankrīds pagriezās pret lejā uz kāpnēm stāvošo mažoru.

- Esmu apskatījis visu, ko esmu vēlējies, - viņš nomurmināja.

Brīdi viņš pats apdomāja savu atbildi. Viņš ir apskatījis gan. Un ko viņš darīs tagad? Atgriezīsies cellē?

- Vai ir veids, kā es varētu palīdzēt? Iesaistīties?

Mažors paskatījās uz viņu kā uz garīgi slimo:

- Ko tu gribi? Iesaistīties?

- Kaut ko tādu, - bikli atbildēja Tankrīds.

Kareivis brīdi apdomājās. Tad pamāja un aicināja sev līdzi. Tankrīds nokāpa un izgāja, mažors aizvēra un aizslēdza ar atslēgu smagās Tempļa vārtu vērtnes – katrai bija sava slēdzene.

Viņi atgriezās kazarmās, to pirmajā stāvā. Greznā istabā, cik varēja spriest, reiz mitinājas kāds augstmanis. Tagad uz apputējušiem ozolkoka galdiem bija sakrautas dokumentu ķīpas. Sienā bija iebūvēts sviras tipa slēdzis. Mažors piegāja pie tā un parāva rokturi. Ārā paskatoties, varēja redzēt, ka Pilsētā iedegās gaismas – ne tikai ielu lukturi, bet arī logi visās pamestajās mājās. Pēc tam viņi kāpa vēl dziļāk lejā – bezgalīgajos Pilsētas pazemes līmeņos. Zem zemes viņi nogāja diezgan tālu, un sajēgu par virzienu Tankrīds bija zaudējis. Beidzot viņi apstājās. Elektriski apgaismotā gaiteņa galā bija plata bronzas vanna, līdz malām piepildīta ar ūdeni.

- Mēs esam praktiski zem ārējiem mūriem, - paskaidroja mažors. Viņš piegāja un viegli uzsita pa vannas sāniem. Tā viegli iesanējās un ūdens virsmai pārskrēja un norima viļņu riņķi. - Ir vairāki šādi trauki, katrs savā Pilsētas pusē. Stāvi un skaties uz ūdeni, kad tas sakustas – tu zināsi, ka šeit Zvēri mēģina parakties zem mūriem. Bļodas ar ūdeni un gaisma, ko mēs ik vakaru iededzinām visā pilsētā kā tādi pārbiedēti bērni – tā arī ir visa mūsu aizsardzības stratēģija.

Viņš apklusa un pagriezās pret Tankrīdu:

- Ne gluži tas, ko māca sagatavošanas programmā, ne?

Tankrīds atļāvās drūmi pasmaidīt. Tā bija kļūda. Mažora plānās uzacis savilkās dusmās.

- Pirms divdesmit gadiem es izlasīju Rakstos, ka man ir jādodas šurp, - viņš klusi noteica. - Man bija jāatrod šeit savs liktenis. Man tika apsolīta slava un karjera. Man tika apsolīts dzīves piepildījums. Viena vienīga iespēja, kas ļautu pārvērst visu manu nesakarīgo mūžu. Es atstāju savas mājas, savu bērnu un sievu, - Tankrīds redzēja, kā kareivja pirksti savelkas. - Es atbraucu. Un sākumā viss bija veiksmīgi un Rakstiem atbilstoši. Bet tad bija zemestrīce – zemestrīce šeit, vietā, kur tās nebija notikušas kopš pasaules radīšanas brīža. Un pēc tās bija Zvēri. Raksti mainījās. Un tagad tajos ir tikai brīdinājums, ka pēc pieciem, trijiem, diviem mēnešiem man gaidāmi “sarežģījumi ar veselību”.  Atvēlētais termiņš sarūk ar katru jaunu Zvēru izgājienu...

Mažors uzlika roku  Tankrīdam uz pleca un cieši to saspieda.

- Tādēļ... Kad sadomāsi kādu no saviem izlēcieniem atkārtot, kad izdomāsi vēlreiz izlekt no Rakstiem ārā, brīdini mani laikus. Lai es pagūtu atkāpties tālu malā. Skaidrs?

- Jā, kungs... - izmocīja Tankrīds. Mažors pagriezās uz promiešanu. Bet Tankrīds turpināja:

- Tomēr atļaujiet pajautāt... Ja nebūtu tā vecā, pirms divdesmit gadiem izlasītā ieraksta, jūs uztrauktos tikpat stipri?..

Mažors neatbildēja un aizgāja, atstājot Tankrīdu divvientulībā ar ūdens vannu.

***

Tajā naktī Zvēri uzspridzināja kuģi.

Kaut kad ap vieniem ūdens līmenis nodrebēja, bet nebija vajadzīgs tik smalks instruments, lai vibrācijas konstatētu – sprādziens bija saklausāms arī tāpat. Tankrīds izskrēja ārā – galu galā, neviens nebija aizliedzis viņam to darīt. Līča dziļumā, tur, kur reiz bija pietauvots viņu tvaikonis, tagad pacēlās uguns stabs, un rudi izgaismoja gandrīz pusi no debesīm. Uz gaišā fona labi izcēlās regulārs, melns plankums – izdaudzinātais tempļa ovālais kupols. Pēc tam sekoja otrs sprādziens – daudz klusāks – tas sadragāja lielākās liesmu mēles, un tālais kuģis pazuda tumsā. Par spīti briesmīgiem bojājumiem, “Aurēlijam” izdevās pārdzīvot nakti – tā izdegušais vraks nogrima tikai rītausmā.

***

Pakš, pakš, pakš. Ēdamzālē sapulcējušies pilsētnieki – kareivi un civilisti – šodien pusdieno kopā - savādā kārtā šķiet nedaudz nervozi. Tas traucē Tankrīdam – un aizņemts viņš ir ar svarīgām lietām. Pakš, pakš, pakš. Asins lāses atraujas no nāsu lokiem un krīt, un plīst pret galda virsmu. Novaldīt, vadīt tās nav viegls uzdevums. Ikreiz vajag rūpīgi apdomāt, par cik milimetriem noliekt galvu, lai jaunais piliens nokristu tieši pareizajā vietā, veidojot rakstu – viņa, Tankrīda, Rakstu. Pakš, pakš. Nedaudz asiņains cilvēka zīmējums. Šis, jāatzīst, naivais attēls ir viņa, Tankrīda, Kungs. Sarkanums pil un neapstājas – tas ir pareizi. Tas vairs nepieder viņam. Viņa artērijās tagad plūst tikai aukstās Hermīnes asinis.

Viņš atbīda neskarto šķīvi malā un iziet ārā. Ielu klusums pusdienlaika maksimumā. No viena Pilsētas galam līdz otrajam, un atpakaļ. No mūra jūras krastā līdz mūrim meža malā.  Tempļa kupols ir redzams no katra Pilsētas punkta, pat augstākie nami to nespēj apslēpt.

Viņš stāv savā postenī pagrabā. Tēva pēdējie vārdi. Apbrīnojama dzīvotspēja... Kaut kad sen viņam tika dota izvēle. Iespējams, tā bija vienīgā patiesā izvēles iespēja viņa dzīvē. Vai viņš to bija izmantojis pareizi? Pakš, pakš, pakš. Pilieni atsitas pret ūdeni, un viņa blāvais atspulgs vannā izšķīst sarkano recekļu vijumos. Gaiss pagrabā arvien biezāks, un tikko spēj izspraukties elpceļiem cauri. Elektriskās lampas gaismā, Tankrīds šķīra Rakstu lappuses.

- Jūs teicāt, lai es jūs laikus brīdinu, - viņš, kazarmās atgriezies, saka mažoram. - Es jūs brīdinu tagad. Šovakar es atstāšu pilsētu.

- Man laikam nav jāsaka, ka tas ir neprāts? Kad būsi tur ārā, tevi neviens vairs nevarēs pasargāt.

- Kungs būs ar mani arī ārpus mūriem. Es paņemšu tikai bruņu kreklu un apmetni, un lāpu.

Mažors saspringti lūkojas Tankrīda, bet vairs nemēģina viņu atturēt.

- Labi, tev to visu izsniegs. Un, kad stāsies Kunga priekšā, atgādini viņam, cik dāsns pret tevi esmu bijis.

Īsu brīdi pirms aiziešanas, atkal sāk asiņot deguns, un sarkani izraibina balto apmetņa audumu. Pēkšņā mākslinieciskuma uzplūdā Tankrīds savieno šos atsevišķos punktus patētiskā krusta attēlā, kas stiepās visām krūtīm pāri. Lielisks mērķis arbaleta bultai...

Vārtus viņa dēļ visā platumā neviens neatver – tos paceļ tikai tik augstu, lai, ceļos nometoties, varētu pa šauro spraugu izlīst ārā. Nav tas cēlākais veids. Bet nu jau tas aiz muguras. Viņš iet pa biezi aizaugušu pļavu. Viņš nes savu krustu. Baltās akmens sienas arvien tālākas, zaļā meža siena – arvien tuvāka. Tankrīds apstājas kaut kur pusceļā, un skatās uz koši rietošo sauli. Šī vieta nav sliktāka par pārējām. Viņš apsēžas uz vēsās zemes ar muguru pret mežu. Pilsētas mūri – tagad tikai nenozīmīgs traips uz mākoņaino debesu kustīga fona - vējš šodien spēcīgs. Ar rokām viņš cieši ieķeras jau dzeltēt sākušos zāles stiebros un dreb kā drudzī.  Savienojuma pārrāvums.

***

Jau bija satumsis, un kā ik nakti uzliesmoja Pilsētas ugunis, bet, skatoties no attāluma, tās likās blāvas un nedrošas. Šajā brīdī Tankrīds sajuta skatienu – kāds iznāca no tālo koku ēnām. Nepieceļoties viņš pagriezās un vēroja tumšo stāvu uz vēl tumšākas debess fona. Tā pati smaka, kas bija izdzinusi viņu no celles, tikai šoreiz tajā iejaucās mitruma un ziedputekšņu smarža.

Tuvojošais cilvēks bija iekalts bruņās, un galvā tam bija ķivere vai maska, bet klajumu starp Tankrīdu un mežmalu tas šķērsoja apbrīnojami klusi un veikli, pat ātri, un apstājās tikai dažu soļu attālumā, un nedroši skatījās apkārt, it kā meklētu – lai arī Tankrīds sēdēja tieši viņa priekšā un nemēģināja slēpties. Šīs kustības, šo gaitu Tankrīds pazina tik mokoši labi. Hermīne bija viņu atradusi.

- Tu esi viens no mums, - teica ēna, balss skanēja dobji, it kā nāktu no mucas, un tomēr tajā skaidri varēja dzirdēt pārsteigumu.

- Nē. Es esmu no pilsētas, atteica Tankrīds.

- Apskaties, - teica Hermīne. - Te ir tikai jūra un mežs, cauri kuram tu vari iet nedēļām ilgi, un nesastapt nevienu runājošu būtni. Šajā apvidū ir tikai viena apdzīvota vieta. Mēs visi no tās esam nākuši. Tu esi viens no mums.

Viņa atsprādzēja ķiveri un sniedza to Tankrīdam – viņš pūlējās, bet biezajā krēslā otra cilvēka seja nebija saskatāma.

Tankrīds pastiepās un ķiveri paņēma. Tai trūka acu caurumu. Pēc šaubu brīža Tankrīds to uzlika... Ģeniāla ierīce. Cik varēja saprast, maskā bija iemontēts ekrāns, savienots ar primitīvu Rakstu tulkotāju – tas rādīja nekvalitatīvu, bet tomēr saprotamu apkārtnes attēlu, turklāt tik gaišu, it kā apkārt būtu diena. Pavērsis masku pret Pilsētu, Tankrīds spēja redzēt mūriem cauri. Aiz tiem pulsēja ņirboša, zaļgana masa, un bija vajadzīgs laiks, pirms Tankrīds aptvēra – katrs no tās punktiem ir kāds pilsētnieks, kas nemierīgi kustējās, uzbrukumu gaidot. Tad viņš pagrieza maskas skatienu pret sevi. Nekā. Viņš redzēja tikai zāli un mālainu augsni.

- Mani tajā nevar redzēt, - konstatēja viņš. - Un tevi arī.

- Mūs visus. Mēs spējam saskatīt cits citu tikai pēc ilgstošiem treniņiem, un tikai kā neskaidras siluetus... Mēs esam nākuši no Pilsētas. Bet reti kāds mums pievienojas, - Hermīnes balss skanēja sveši arī bez ķiveres.... Ko tu dari šeit, cilvēk no pilsētas?

- Es nezinu. Neviens man to nav pateicis, - Tankrīds atbildēja, cenzdamies izklausīties mierīgi.

- Šeit tev to neizdosies noskaidrot. Šī ir Zvēru zeme, šeit valda ēnas, ne Raksti. Ēnas, kas ir tavu lēmumu sekas. Šeit tev pašam ir jāuzņemas atbildība. Jāsadzīvo ar saviem rēgiem... - Hermīne uz brīdi apklusa, it kā meklējot pareizos vārdus. - Tu vari mums pievienoties. Bet vari to arī nedarīt: mēs tagad esam divi vien. Cīnies ar mani un viss ir iespējams – tu vari uzvarēt. Bet tu vari arī zaudēt visu. Sekas nav paredzamas.

- Es neesmu atnācis cīnīties.

- Tad tev nemaz nevajadzēja nākt. Tu, pilsētniek, vai esi bijis Templī? Vai esi redzējis Kapu? Es esmu... Raksti. Tu redzēji, kā tie uzskribelēti?

- Tie ir rakstīti steigā, - atbildēja Tankrīds.

- Tie ir rakstīti bailēs, - atcirta Hermīne.

- Kāpēc lai Kungs baidītos?

- Un kāpēc baidies tu?.. Hermīne izslēja galvu, bet viņš spēja izšķirt tikai viņas acis, kas liesmoja tumsai cauri. - Rīkojies taču! Izdari savu izvēli. Ja tu esi šeit, tad izvēle ir jāizdara, - Tankrīdam šķita, šī balss sadragā viņa kaulus Viņa sirds - nedzīvs, noasiņojošs kamolā.

- Es gribu redzēt... tavu seju, - viņš izmocīja ar milzu pūlēm.

- Es gribu redzēt tavu seju! - viņš izkliedza.

Lāpas eļļainā gaisma apžilbināja viņus abus, un pagāja ilgs brīdis, pirms Hermīne atguvās un izsita uguni Tankrīdam no rokām. Bet bija jau par vēlu. No tālienes pienāca apslāpēta skaņa, it kā kāds skaļi ieklepotos – gandrīz vienlaicīgi nostrādāja visas Pilsētā izvietotās katapultas. Vēl pēc dažām sekundēm ap Tankrīdu un Hermīni vairs nebija gaisa – tikai nāvējošā ātrumā triecošos dzelzs stieņu kustība - “zirnekļi” izšāva tos simtiem. Dzelzs apdsvilināja ādu uz viņa deniņiem. Dzelzs briesmīgais spēks sašķaidīja viņam apakšstilbu un tad – samaņu.

Viņam šķita, viņš atguvās diezgan ātri. Viņu pamodināja ritmiska, šņācoša skaņa. Brīdis bija vajadzīgs, lai saprastu, ka tās ir viņa paša plaušas, kas izmisīgi rīstās pēc gaisa. Rūsains dzelzs gabals bija caururbis viņa krūtis un pienagloja viņu pie zemes. Nedaudz pagriežot galvu viņš redzēja, Zvēram paveicās mazāk. Tā nebija Hermīne, un nebija skaidrs, kā šo būtni būtu iespējams par viņu noturēt. Notriektais kareivis bija īsts milzis, galvas tiesu pārāks par jebkuru Tankrīda jebkad satikto cilvēku. Metāla stieņi bija sadragājuši viņa krūšu bruņas, vēl viens bija trāpījis kaut kur aknu tuvumā. Galva stipri atgāzta, bet uz rētainās sejas ar lauztu degunu recēja  asinis. Milzis smaidīja. Zvēru vadonis bija stājies lielākās neziņas priekšā.

***

Gaiša marmora istaba. Tēvs laipni sasveicinājās ar kopēju pie durvīm un aizsūtīja to prom. Plašās telpas vidū bija grezns galds ar lauvu ķetnām izdekorētām kājām, un tam pieskaņots krēsls. Pāri galdam pārliecies, krēslā sēdēja Tankrīds, viņa ķermeņa augšdaļa joprojām cieši aptīta ar apsējiem. Garīdznieks piegāja slimniekam klāt, tas neredzēja viņu un no savas nodarbes neatrāvās. Kaut ko pie sevis murminot, Tankrīds vilka uz papīra lapas garas viļņotas svītras – pavirši skatoties, tās varēja noturēt par sīkiem, izstieptiem burtiem, taču nebija vārdu, ko varētu izlasīt. Rindiņu pēc rindiņas Tankrīds piepildīja lapu ar šiem ķeburiem, apmierināts to uzlūkoja, un tūlīt ķērās pie nākamās.

- Tankrīd? - klusi apsauca viņu Tēvs. - Tankrīd. Jūs atceraties mani?

Tankrīds pacēla skatienu, un pētoši raudzījās ienācēja sejā, tad īsi pamāja.

- Jūs esat labi paveikuši savu darbu, Tankrīd.

Šoreiz uzrunātājās neatbildēja.

- Es gribu jums to atlīdzināt. Man ir jums kaut kas jāparāda, - garīdznieks pieskārās viņa plecam, bet ar otru roku pamāja palīgiem, kas bija palicis aiz durvīm. Divu apbruņotu sargu pavadībā viņi ienesa palātā metāla konteineri. Tankrīds īpašu interesi neizrādīja, un atkal atgriezās pie saviem papīriem. Citu pēc cita Tēvs atslēdza visas ienestās lādes slēdzenes un uzmanīgi to atvēra. Konteiners izrādījās esam masīvi grāmatas vāki.

- Aplūkojiet šo, Tankrīd. Tikai aplūkojiet! Varbūt tas jūs ieinteresēs, - teica sirmgalvis un nolika grāmatu uz galda, un atšķīra to.

Tankrīds uzmeta lapām skatienu, sākumā paviršu, bet tas pārvērtās, un drīz jau viņa pirksti drudžaini šķīra senās lappuses..

- Kas tas ir? - klusi viņš jautāja.

- Tie ir Raksti. Oriģināls.

- Nē. Nē. Es tos redzēju. Tie nevar būt īstie Raksti.

- Jā, šie Raksti atšķiras no tiem, kas glabājas Templī. Un atšķiras arī no tiem, ko jūs izmantojāt savās mašīnās. Bet arī tie pieder Kunga spalvai. Tas ir viņa darba tīrraksts. Viņa paša izlabots.

- Vēl viens oriģināls? Vai tas ir iespējams?

- Ja vien jūs esat ar mieru tam ticēt.

- Un cik liela ir atšķirība? - klusi jautāja Tankrīds.

- Pilnībā nesakrīt aptuveni piecpadsmit procenti. Vēl trešdaļā ir izdarītas vairāk vai mazāk būtiskas korekcijas.

Pēkšņi Tankrīds saprata:

- Un vai šajā versijā ietilpst pilnīgi viss?.. Arī tas, ko es...

- Jā, - smaidot apstiprināja Tēvs. - Šajos Rakstos tik tiešām ir viss. Novirzes pagaidām nav konstatētas. Protams, pagāja tikai viens gadu tūkstotis, kas zina, kas vēl var atklāties...

Pēkšņi Tankrīds sasvērās un krita, Tēvs paguva viņu noķert un atbalstīt. Ieķēries viņa apģērba krokās, Tankrīds skaļi raudāja.

- Paldies jums. Paldies jums. Paldies jums, - viņš caur šņukstiem atkārtoja.