Jebkurā kultūrā un tās autoru sabiedrībā principiāli svarīgs ir jautājums par noziedzīgu nodarījumu uzskaitījumu/nomenklatūru. Viss atkarīgs no tā, ko attiecīgās zemes sabiedrība atzīst par noziedzīgu nodarījumu un to fiksē krimināllikumā. Attiecīgajā valstī noziedzīgs nodarījums ir tikai tas nodarījums, kas paredzēts krimināllikumā un par kura izdarīšanu draud kriminālsods.

Tā, piemēram, vēl nesen Rietumu krimināllikumos bija paredzēts sods par homoseksuālismu. Tagad izmirstošā un bezbēdīgā „baltā” rase jau ir tik neglābjami jautri degradējusies, ka homoseksuālismu uzskata par normālu parādību. Dažviet pat vīzdegunīgi lepojas ar saviem pederastiem, kuri gadiem ilgi piesārņo publisko telpu ar šausmīgi neliterāru un plebejiski kroplu valodu, kā arī pederasta mentalitāti informācijas traktējumā.

Noziedzīgu nodarījumu nomenklatūrai tāpat kā kultūras visiem fenomeniem piemīt dinamiskums. Atsevišķi nodarījumi zaudē aktualitāti. Turpretī citi kļūst aktuāli un ar tiem ir nepieciešams papildināt krimināllikumu. Piemēram, Latvijā tagad ir nepieciešams papildināt krimināllikumu ar noziedzīgiem nodarījumiem augstākajā izglītībā. Pazīstu cilvēkus, kuri vēlas iesūdzēt tiesā Baltijas Starptautisko akadēmiju. Viņi vēlas atgūt par nevērtīgajām studijām samaksāto naudu. Runa ir par BSA studiju programmu „Sabiedriskās attiecības”. Tā ir debila un dzīvē pilnībā nederīga programma, jo vienu cilvēku nesaprātīgi cenšas izskolot gan par mācītāju Rīgas Doma baznīcā, gan par Rīgas Centrālā tirgus direktoru.

Diemžēl mūsu krimināllikumā pašlaik nav fiksēti noziedzīgi nodarījumi izglītībā. BSA debilās programmas gaiši nekompetentais un cītīgais direktors sev pierastajā metodoloģijas metodikas metodiskajā metodologa kreatīvi metodoloģiskajā garā var nesodīti turpināt izkropļot „studiju” gaitu. Izglītības bizness iekārtots alkatīgi savtīgās interesēs un pārvērsts noziedzīgā rīcībā. Turklāt BSA apzināti turpina realizēt debilo programmu, kaut gan visi (saimnieki, rektors, pasniedzēji) lieliski saprot un atklāti atzīst tās milzīgo aplamību un atpalicību. Debilās programmas milzīgo aplamību un atpalicību nespēj saskatīt un novērst vienīgi mūsu neuzpērkamie un dārgie studiju programmu „akreditētāji”.

II.

Protams, jēdziens „paradigma” nav tik populārs kā jēdziens „krimināls”. Vecākās paaudzes humanitārā inteliģence nav aizmirsusi jēdziena „paradigma” modīgumu gadsimta 70.gados. paradigmas jēdziena manierīgs kults sākās pēc amerikāņu zinātnes filosofa Tomasa Kūna grāmatas „Zinātnisko revolūciju struktūra” izdošanas krievu valodā 1975.gadā (angļu valodā – 1962.g.). monogrāfijā jēdzienam „paradigma” ir centrālā loma. Ar jēdzienu „paradigma” autors apzīmē zināšanu sistēmu noteiktā vēstures posmā. Paradigmu maiņa liecina par zinātnisko revolūciju. Ja zināšanu sistēma papildinās ar jaunām atziņām un atklājumiem, agri vai vēlu izmainās visa paradigma – zināšanu sistēma. Paradigmas jēdzienu pirms un pēc T.Kūna lieto ne tikai zinātnes vēsturē. Ar jēdzienu „paradigma” var universāli apzīmēt jebkuru konceptuālo pamatsistēmu, kā arī visdažādāko problēmu modeli. Tātad problēmu fiksēšanas, definēšanas un analīzes paraugu.

Pats galvenais ir hronoloģiskais aspekts. Respektīvi, ar jēdzienu „Paradigma” pieņemts raksturot konceptuālo pamatsistēmu vai problēmu modeli no-teiktā vēsturiskā posmā. Piemēram, varam runāt par Latvijas izglītības paradigmu, ideoloģisko paradigmu, valsts teritoriālā mārketinga paradigmu, valsts institūciju menedžmenta paradigmu 21.gadsimta sākumā. Ar jēdzienu „paradigma” lakoniski atspoguļo kultūras attiecīgā fenomena iekšējo būtību, specifiku, idejisko stratēģiju. Tādējādi terminoloģiski skopi apliecina sabiedrībā dominējošās konceptuālās zināšanas, ideoloģiskos priekšstatus, vērtību orientāciju.

Šodien planetārā mērogā nākas runāt par kriminālo paradigmu kā politisko un ekonomisko procesu kopsaucēju. Tāds viedoklis sastopams ne tikai globālo procesu analītikā, bet arī visplašāko masu sabiedriskajā domā. Lūk, un ir uzskats, ka mūsu dzīvē arvien satraucošākā apjomā nostiprinās kriminalitāte. Visa mūsu šodienas dzīve balstās uz krimināliem pamatiem. Kriminālie nodarījumi ir sastopami ne tikai politikā un biznesā. Bez krimināliem nodarījumiem nav ne izglītība, ne medicīna, ne māksla un literatūra. Krimināla aura var būt valsts prezidentam, ministriem, parlamenta deputātiem, pašvaldību priekšniekiem, operu un teātru direktoriem, augstskolu rektoriem. Protams, uzskaitījumu var turpināt.

Tam ir dažādi iemesli. Viens iemesls ir anomija – sabiedrībā ierastās tiesiskās un tikumiskās kārtības nefunkcionēšana. Anomijas laikā valda nelikumība, nesodāmība, morāles normu sabrukums. Viena no anomijas izpausmēm ir kriminalitāte – noziegumu daudzums attiecīgajā zemē un laikā.

Arī pie mums savulaik, piemeram, kabatzādzība bija ārkārtējs notikums. Pret kriminālo pasauli visi izturējās ļoti nosodoši. Šodien daudziem iedzīvotājiem kriminālās izpausmes ir socializācijas efektīvs instruments. Tas, lūk, liecinot par cilvēka spēju „labāk iekārtoties dzīvē”. Ne reti nākas dzirdēt it kā cienīja-mu cilvēku atrunu: „Man nav žēl, ja viņš tādā veidā prot tikt pie naudas”, valsts un pašvaldību budžeta, „Eiropas naudas”, dažādu fondu veiklu izzagšanu sabiedriskajā domā ne reti samierinieciski akceptē, pat atklāti apskauž. Rezultātā nostiprinās krimonogēnisms – noziegumus atbalstoši sociāli psiholoģiskie apstākļi. Minimāli kriminalizēta sabiedrība tādējādi pārvēršas totāli kriminālā sabiedrībā.

III.

Totālu kriminālās sabiedrības statusu sasniedz tad, kad likumdošana un valsts attiecīgo struktūru (policijas, specdienestu, tieslietu u.c.) darbība ir pakārtota noziegumu nomaskēšanai. Piemēru netrūkst. Jau daudzus gadus citē Gorbačova laika iekšlietu ministra profesionālo pamācību: „Visus var aiztikt, izņemot tos, kuri darbojas kooperatīvos un jaunatnes iniciatīvu centros”. Kā zināms, kooperatīvus un jaunatnes iniciatīvu centrus padomju vara perestroikas ārprāta gados pasludināja par „brīvās sociālistiskās ekonomikas” fundamentu. Partija un valdība faktiski slepus stimulēja kriminālo slāni veidot neaizskaramus kriminālos klanus un organizētās noziedzības mafijas.

Pēcpadomju gados Krievijā un citās bijušajās padomju republikās tas novedis pie kriminālās buržuāzijas izveidošanās, kriminālā biznesa legalizēšanas un saplūšanas ar valsts politiku iekšējā un ārējā ekonomikā, starptautiskajā tirdzniecībā un tamlīdzīgi. Ne velti gudrais un godīgais blogeris Mr.Parker savā valstī nesen saskaitīja 13 deputātu pastrādātu noziegumu gadījumus tikai vienas nedēļas laikā. Savukārt pamatīgi apzagtais citas tautas ziņģu karalis aizvadītajās dienās bija spiests žēloties: „350 miljoni no bankas ir nozagti, un tagad ir juridiski noformulēts, ka viss ir pareizi izdarīts. Tā kā zādzība ir pilnībā pareiza”.

Postpadomju zemēs viskriminalizētākās sfēras pašlaik ir nekustamo īpašumu darījumi, finanses, banku darbība, tirdzniecība, ārējā ekonomiskā darbība, valūtas operācijas. Augsts ir tā dēvētās „ēnu ekonomikas” kopējais procentuālais īpatsvars postpadomju valstu saimnieciskajā apritē.

Šī Amerika jau sen ir atklāta. Šajos teikumos mērķis ir atgādināt visiem labi zināmās drūmās norises. Tā būs priecīgāk domāt par mūsu sociāli morālo rītdienu un tikumiskajām izredzēm nākotnē.

Skaidrs ir tas, ka totāla kriminālā sabiedrība un kriminālā paradigma nevar izveidoties tad, ja ir augsts tautas tiesiskās apziņas līmenis un taisnīguma augsta izpratne. Turpretī tādā gadījumā, ja tautas deleģētie vadoņi oficiāli atzīst aizmugurisku tiesāšanu, gadu desmitiem sabiedrība kategoriski nevēršas pret kriminālo noziegumu nesodīšanu un dažāda kalibra blēžu pasūtīto likumu pieņemšanu, zagšanu un krāpšanos uzskata par normālu un apskaužamu izdarību, cilvēki fatāli samierinās ar noziedzīgo prihvatizāciju, nevajadzētu brīnīties par svaigo sociālo statusu – totāla krimināla sabiedrība. Tāds statuss nav atsevišķu indivīdu izdomājums, bet ir godam nopelnīts pasaules sabiedrības sastādītajā reitingā.

Tiesa, analītiķi izsakās par kriminālās pasaules bumu planetārā mērogā. Par to liecina politiskās slepkavības, mafiozo grupu savstarpējie kari, globālās finanšu afēras, vispasaules kriminālo aprindu kontrolētās ekonomikas neaptverami milzīgais potenciāls. Taču nevienam tas nevar kalpot kā mierinājums un attaisnojums.

IV.

Par kriminālo pasauli vai spriedelēt filozofiski. Tā esot pasaule, kas cilvēkam sola brīvību bez verdzības. Nekriminālajā pasaulē cilvēka brīvība ir relatīva. Kriminālajā pasaulē katrs cilvēks ir absolūti brīvs un nevienam nevergo.

Ir uzskats, ka šo „filosofiju” pēc 2. Pasaules kara sāka ciniski izmantot Rietumu specdienesti. Tos rūpīgi kontrolēja parlaments, sekoja piešķirtā budžeta izlietošanai. Specdienestiem tas, protams, nepatika. Lai iegūtu nekontrolējamus līdzekļus (:brīvību”), specdienesti pārņēma savā ziņā narkotiku un ieroču melno tirgu. Protams, viņiem šajā ziņā vajadzēja izmantot kriminālo lielmeistaru pakalpojumus. Protams, tas kļuva zināms parlamentāriešiem. Protams, viņi sāka tēlot nezinīšus. Protams, viņus piespieda tēlot nezinīšus. Un nav noslēpums, kas viņus piespieda to darīt.

Faktiski valdošās elites farizejisms novedis pie tā, ar ko Rietumi pašlaik var lielīgi lepoties. Melnais tirgus radījis grandiozu melno kriminālo kapitālu, balstoties uz organizēto noziedzību ar saviem likumiem – „melno kodeksu”. Kriminālo grupējumu barveži kopā ar specdienestu komandieriem daudzās teritorijās ir galvenie dzīves noteicēji, un valsts politisko partiju un ierēdiniecības funkcija ir piesegt šos barvežus. Kriminālās struktūras nav tas pats, kas lielceļu laupītāju banda. Kriminālā ekspansija filigrāni aptver civilizācijas esamības visus segmentus. Noziedzība tagad visbiežāk ir politizēta parādība.

Starp citu arī Latvijā nevienu politisko partiju neorganizē politisku apsvērumu un ideālisma gaisotnē. Tikai uz papīra un elektorātam adresētajos mitoloģiskajos murgos partijas kalpo tautai un darbojās sabiedrības interesēs. Patiesībā īstais nolūks ir kādam kopā ar dažiem draugiem pielavīties iespējami tuvāk silei – budžeta un citu līdzekļu izkrāpšanai, īpašumu sagrābšanai, valsts un pašvaldību pasūtījumu izpildīšanai, valsts garantēto kredītu saņemšanai un tamlīdzīgi. Lai tiktu pie treknās siles (valdības apsaimniekotā valsts budžeta), ušakovieši pat publiski atsacījās no mātes un tēva, piekrītot mūsu visnekaunīgākajam politiskajam mītam.

Taču izņēmumi ir sastopami. Nav daudz, bet tomēr ir. Varbūt pat tikai viens. Piemēram – Alfrēds Rubiks, kura politisko darbību nosaka ideāli un ideālisms...

V.

Latvijai piemīt divas apskaužamas priekšrocības kriminālās paradigmas ģenēzē. Pirmkārt, tituletnosa tiesiskās apziņas trūkums, ko reglamentē vispārējās attīstības pakāpe. Otrkārt, atrašanās Krievijas kriminālās impērijas zonā.

Krievijas kriminālā impērija ir unikāla parādība. Uz planētas kriminālās aprindas nekur nav tik ļauns, drūms un politiski bīstams spēks, kā tas ir Krievijā. Tādas krimināli slavenas valstis, kādas vēsturiski ir ASV, Itālija, Meksika, šajā ziņā nobāl Krievijas kontekstā. Turklāt tā tas ir ne tikai tagad. Jau caru laikos Krievijā kriminālās aprindas izveidoja daudzgalvainu monstru. To vispusīgi analizēt ir tikai liela zinātniska institūta spēkos. Tajā būtu plašs darbalauks daudziem sektoriem. Piemēram, institūta personāls varētu specializēti pievērsties Krievijas kriminālās impērijas vēsturei, cietumnieku valodai, tradīcijām, vērtībām, nerakstītajiem likumiem, „likumīgo zagļu” globāli unikālajam fenomenam, zeku dzīves stilam, sakariem ar politisko varu, specdienestiem, cietuma administrāciju, cietumnieku iekšējās organizācijas struktūrai un tās kastu morāles kodeksiem, dzīvei pēc iznākšanas no cietuma, uzvedībai un taktikai kriminālprocesa laikā, ārējās un iekšējās komunikācijas līdzekļiem, tetovējumu simbolikai, bēgšanas tehnoloģijām, konspirācijas paņēmieniem un tamlīdzīgi.

Kriminālajai impērijai liela loma bija arī padomju laikā. Īpaši divos vēstures periodos – „jaunās ekonomiskās politikas” gados pēc Pilsoņu kara un odiozās perestroikas laikā vēl gluži nesen.

Šodien pererstroika mūsu dzīvē atbalsojas atbaidoši un pretīgi. Tēlaini izsakoties, perestroika cilvēkos iedarbināja ļaunuma mašīnu. Apzināti krimināli organizētais kapitāla sākotnējās uzkrāšanas process izraisījis haosu, nacionālo bagātību izlaupīšanu un izpostīšanu, kriminālās valdošās kliķes izveidošanos, iedzīvotāju vairākuma nonākšanu katastrofālā nabadzībā, paaudžu konfliktu, tautas cilvēciskā kapitāla vērtīgākās daļas izklīšanu pa visu zemeslodi.

Vēl nesen Tīmeklī bija lasāma sāpīga socioloģiskā informācija. Teju vai 50 % no mūsu darbaspējīgiem cilvēkiem visdrīzākajā laikā noteikti aizbrauks no Latvijas. Tādējādi, visdrīzāk, būs pārspēti īru un norvēģu „pasaules rekordi”. No viņiem 20.gadsimta sākumā faktiski puse aizbrauca uz ASV. Īru tauta un norvēģu tauta ir gudras un pasionāras tautas. Īrija un Norvēģija tagad ir bagātas valstis un palīdz izdzīvot arī ļoti daudziem latviešiem.

Patlaban nekas neliecina par to, ka latvieši kādreiz spēs novākt savu aprobežoto un kriminālo valdošo kliķi un pēc 50 – 70 gadiem arī Latvija būs bagāta valsts. Viss strikti liecina, ka latviešus, visdrīzāk, gaida brāļu prūšu skumjais liktenis.

VI.

Savukārt palicēji Latvijā rada visnotaļ dīvainu iespaidu. Viņi nevieš nekādas cerības. Nav konstatējama ne mazākā patriotiskuma un valstiskuma izpausme. Par pseidopatriotiskuma un pseidovalstiskuma demonstratīvajiem uzplūdiem šeit nerunāsim. Buržuāzijai valstiskums vienmēr bijusi kolosāla vērtība. Tā varonīgi un pašaizliedzīgi sargāja nacionālo suverenitāti. To darīja vēl dedzīgāk, nekā aizsargāja savu ģimeni un īpašumu. Šodienas kriminālajai buržuāzijai valstiskums nav nekāda vērtība.

No palicējiem aizgrābjoši infantilā „new stupid” paaudze spēj vienīgi nemitīgi blenzt mobilajā tālrunī, piemēslot Tīmekli ar pastulbām 140 zīmēm, kretīniskiem komentāriem un fotokarikatūrām.

Vidējā paaudze ir enerģiski aizņemta ar savu bezjēdzīgo „projektu taisīšanu” un to popularizēšanu, piesārņojot vidi ar sadzīves vulgārajā leksikā samocītajiem idiotiskajiem reklāmas saukļiem. Vidējā paaudzē nav manāms kolektīvisms, altruisms, neuzbāzība, gara spēks, intelektuālisms un inteliģence, elementāra pašapziņa un vēsturiskā pašcieņa, bez kā nav iespējama savas valsts saglabāšana. Viņu ideoloģija visbiežāk ir neoliberālisma papuasu ideoloģija, bez izpratnes atgremojot dzirdētas jaunlaiku muļķības.

Vecākā paaudze ar asarām acīs ir piespiesta padevīgi visu piedot blēžiem un zagļiem, jo tie taču tomēr ir savējie blēži un zagļi. Tas nekas, ka viņi apzog bērnus un mazbērnus. Tas nekas, ka viņi apzog pensionārus. Konkrētas pretestības un dziļa nosodījuma vietā dominē siekalīga brāļošanās. Tas nekas, ka prezidente ir „parastā latviete” un prezidents ir „parastais latvietis”. Galvenais, lai tikai neatgrieztos krievi, lai plīvotu savējais karogs un lai radio skanētu savējā himna. Tā dēļ esam gatavi paciest katastrofālo nabadzību, pazemojošo un apkaunojošo dzīvi, tautas un valsts reputācijas un autoritātes deficītu.

Mūsu „spožo” mediju saturs palicējus Latvijā ļauj iedalīt divās grupās. Vienā grupā zagļus un krāpniekus. Par viņiem informācijas līdzekļos izvērsti vēsta burtiski katru dienu no rīta līdz vakaram. Otrā grupā – šo zagļu un krāpnieku varoņdarbu literāri tēlainos aprakstītājus „papīra” izdevumos un Tīmekļa vietnēs. Šajā grupā iederas arī TV un radio impozanti vāvuļojošie diktori, dziļdomīgi pārgudrie komentētāji un mēnessērdzīgi talantīgie divdesmitgadīgie „eksperti”. Zagļu un krāpnieku varoņdarbu viņus acīmredzot erotiski uzbudina. Viņi tādā veidā laikam izbauda surogāta orgasmu, apmierinot savas nepiepildītās vēlmes naudas pelnīšanā un dzīves izbaudīšanā. Citādi nav izskaidrojama viņu maniakālā apsēstība nepārtraukti kladzināt pat tēvzemes padibenēm.

Taču atkal ir iespējams it kā sevi attaisnot un mierināt. Varam glābjošo atsaukties uz diskursu par meritokrātiju. Tas tagad ir starptautiski aktuāls diskus. Par meritokrātiju dēvē pie varas esošo cienīgo cilvēku kontingentu. Meritokrātija ir tāda valdošās elites daļa, kura ir cienīga ieņemt augstus amatus. Protams, lasot šos teikumus, ikviens kārtīgs latvietis tūlīt skaļi sauks: „Pie mums arī ir meritokrātija! Mūsu latviski patriotiskais elektorāts izvēlas un ievēl tikai viscienīgākos no visiem cienīgajiem partiju kandidātu sarakstos!”

Atkārtoju: saruna par meritokrātiju ir starptautiski aktuāls diskus. Cienīgāko iespējas nonākt pie varas ir liela problēma daudzās zemēs. Viens no ieganstiem – kriminālās paradigmas izplatība. Respektējams ir iegansts – cilvēku pilsoniskās apātijas pieaugums. Ja cilvēki redz, ka vienus necienīgos nomaina citi necienīgie, ātri sabrūk ticība valdošā slāņa cienīgumam vispār. Sabrūk ticība reālajai iespējai deleģēt cienīgākos. Kad šī neticība aptver sociuma kritisku masu, iestājas varas leģimitātes krīze. Totālās kriminālās sabiedrībās leģimitātes krīze vairs nevienu nesatrauc. Ne pilsoņus, ne valdošo kliķi, kas tādējādi ieguvusi neierobežotas pilnvaras savām manipulācijām.

Izmaiņas ir prātam neaptveramas. Meritokrātijas problemātikas speciālisti atceras iepriekšējos laikmetus. Platons ar Sokrātu visaugstākajos krēslos sēdināja tikai cienījama vecuma cilvēkus: viņi savus pienākumus veiks godīgi un bez idejiskiem un morāliem kompromisiem. Jauni cilvēki uz visu lūkojas no savas karjeras un sava izdevīguma viedokļa. Cienījama vecuma cilvēkiem tas vairs nerūp. Viduslaikos pie varas nonāca tā dēvētie tikumības virtuozi. Starp citu ir uzskats, ka arī PSRS visaugstākajā līmenī pārvaldīja tikumiski ideāli ļaudis, bet zemākajos līmeņos valdīja „trijnieku diktatūra”.

Savukārt meritokrātijas amerikāņu speciālisti ir vislepnākie. Meritokrātijas princips ASV esot realizēts pilnā mērā. Vadošos amatus ieņem visspējīgākie, neatkarīgi no viņu finansiālā un sociālā stāvokļa. Tā, šķiet, ir taisnība. Amerikāņi fanātiski ciena izglītotus un gudrus cilvēkus....