Baba-jaga

Babas-jagas tēla dziļās saknes aizved mūs uz senajiem matriarhāta laikiem. Šī viedā veča, meža saimniece, zvēru un putnu pavēlniece, apsargāja “citas valstības” robežas – mirušo valstības robežas. Pasakās Baba-jaga dzīvo mežmalā (“Būdiņa, nostājies pret mani ar priekšu, pret mežu ar aimuguri”), bet mežs senajiem ļaudīm asociējās ar nāvi. Baba-jaga ne tikai sargāja robežu starp dzīvo un mirušo pasaulēm, bet arī bija pabadonis mirušajiem uz viņpasauli, tādēļ viņai viena kāja greiza – tā, kura srāvēja mirušo pasaulē.

Pasakās saglabājušas sen leģendu atbalsis. Tā, Baba-jaga palīdz varonim nokļūt trejdevītajā valstībā – aizkapa pasauli – ar noteiktu rituālu palīdzību. Viņa varonim kurina pirti. Pēc tam baro-dzirda viņu. Viss tas atbilda ritualiem, kurus veica mirušajam: mirušā apmazgāšana, “nelaiķīga” uzcienāšana. Mirušo ēdiens nederēja dzīvajiem, tādēļ prasot ēdienu varonis ar to parādīja, ka viņš nebaidās no šī ēdiena, ka viņš Īr “īsts” nelaiķis varonis uz laiku nomirst dzīvo pasaulei, lai nokļūtu viņā pasaulē, trejdeviņā valstībā.

 Būdiņa uz vistas kājām

Slāvu mitoloģijā trdicionāli pasaku Babas-jagas dzīvesvieta – tā ir sava veida muita, pārejas punkts no dzīvo pasaules uz miruso pasauli. Pagriežoties pret varoni ar priekšu, pret mežu ar aizmuguri un pēc tam otrādi, būdiņa atvēra ieeju te dzīvajo pasaulē, te miruso pasaulē.

Mitoloģiskais un pasaku nelielās būdiņas tēls nemts realitātē. Senatnē mirusos apglabāja šaurās būdiņās – mājīnās (ukraiņu valodā zārks līdz šim tiek saukts “mājīna”). Pasakās tiek pasvītrota būdiņas-zārka šaurība: “Guļ Baba-jaga, kaulu kāja, no stūra uz stūri, deguns griestos ieaudzis”. Zārki-mājīnas cēla uz ļoti augstiem celmiem ar no zemes izlīdušām saknēm – likās, ka tāda “būdiņa” patiesi stāv uz vistas kājam. Mājīnas cēla ar atveri, kura atradās pretējā virzienā no apdzīvotās vietas, pret mežu, tādēļ varonis lūdz būdiņu uz vistas kājām pagriezties pret viņu ar prieksu, pret mežu ar aizmuguri.

Smorodinas upe un Kaļinovas tilts

Smorodinas upe burtiskā nozīmē ir ūdensšķirtne starp esību un neesību (dzīvo pasauli un mirušo pasauli), slāvu analogs sengrieķu Stiksai. Ar augu upeni upes nosaukumam nav nekāda sakara, tā sakne saskaņojas ar vārdu «смрад». Smorodinas upe ir nopietns šķērslis pasakas vai biļinas varonim, upi grūti pāriet, kā grūti dzīvam noklut mirušo valstībā

Pār Smorodinas upi pārsviesta pārceltuce – Kaļinovas tilts. Tilta nosaukumam nav nekāda sakara ar irbenāju, še sakne kopīga ar vārdu «раскаленный»: par cik Smorodinas upe bieži tiek dēvēta par ugunīgu, tad tilts pār to līdz sarkanumam uzkarsēts. Tieši pa Kaļinovas tiltu mirušo dvēseles pāriet uz mirušo valstību. Senajiem slāviem frāze “pāriet Kaļinovas tiltu” nozīmēja “nomirt”. Ja “mūsu” tilta pusē dzīvajo pasaulī apsargāja spēkavīri, tad to, aizkapa, tilta pusi sargāja trīsgalvu briesmonis – Zmejs Goriničs.

Zmejs Goriničs

Kristietībā  čūska – tas ir ļaunuma, viltības, cilvēka grēkā krišanas simbols. Čūska – viena no velna iemiesojuma fotmām. Atbilstoši, kristietizētiem slāviem Zmejs Goriničs – absolūtā ļaunuma simbols. Bet eldievības laikos čūsku pielūdza kā dievu.

Visticamāk, ka Zmeja Goriniča tēva vārds nav saistīts ar kalniem. Slāvu mitoloģijā Gorinja – vaiens no trim spēkavīriem, vēl vairāk agrākos laikos bijušām htoniskām dievībām, kuras iemiesoja sagraujošos stihijas spēkus. Gorinja “iekaroja”ar uguni (“гореть”-“degt”). Tad viss kļūst logiskaks: Zmejs Goriničs visu laiku saistīts ar ar uguni un daudz retāk – ar kalniem.

Pēc kristietisma uzvaras slāvu zemēs, bet klejotāju bandu iebrukumiem Krievzemē rezultātā Zmejs Goriničš pārvērtās par krasi negatīvu personāžu ar vaibstiem, kas raksturīgi klejotājbandām (pečeņegiem, polovciešiem): viņš nodedzināga ganības un ciematus, aizveda drellībā cilvēkus, viņam maksāja nodevu. Goriniča midzenis atradās “Soročinskas (saracēņu) kalnos”- par saracēņiem Viduslaikos sauca musulmaņus.

Kaščejs Nemirstīgais

Kašcejs (vai Koščejs) – viens no pašim noslepumainākajiem krievu pasaku personāžiem. Pat viņā vārda etimoloģija ir strīdīga: vai nu vārda «кость» - “kauls” (kaulainums – Kaščeja nemainīga pazīme), vai nu no «кощун» («колдун» - “burvis”; ar kristietisma ienaksanu vārds ieguva negatīvu pieskaņu - «кощунствовать» - “bezdievis”), vai ari no tjurku «кошчи» («невольник» - “nebrīvē esošs”; pasakās Kaščejs bieži ir spēkasievu vai burvju gīsteknis).

Kašcejs pieder mirušo pasaulei. Līdzīgi sengrieķu aizkapa pasaules Aīdam, kurš nozaga Persefoni, Kašcejs nozog galvenā varoņa līgavu. Starp citu, tāpat kā Aīds, Kašcejs – neskaitamu dārgumu īpašnieks. Aklums un ienaids, ko pieraksta Kaščejam dažās pasakās, - tie ir nāves raksturojumi.

Kaščejs – nemirstīgs tikai nosacīti: kā zinām, viņa nāve atrodas olā. Šeit pasaka tapat līdz mums atnesusi vissenākās universalās pasaules atskaņas par pasaules olu. Šis sižets sastopams grieķu, ēģiptiešu, indiešu, ķīniesu, fēniķiešu un daudzu citu Eiropas, Āzijas, Ārikas, Austrālijas tautu mītos. Vairumā mītu ola, nereti zelta (Saules simbols), peld Pasaules okeāna ūdeņos, vēlāk no tās parādās ciltstēvs, galvenais dievs, Visums vai kaut kas tamlīdzīgs. Tas ir dzīves sākums, radīšana dažādu tautu mītos tiek saistīta ar to, ka pasaules ola saplīst, iznīcinās. Kaščejs daudzējādi līdzīgs Zmejam Goriničam: nolaupa jaunavas, apsargā dārgumus, pretstāv pozitīvajam varonim. Šie divi personāži ir savstarpēji saistīti: dažādos vienas pasakas variantos vienā gadījumā sarbojas Kaščejs, citā – Zmejs Goriničs.

Interesanti, ka vārds «кощей» - “kaščejs” tiek trīs reizes pieminēts “Vārdā par Igora pulku”: polovciešu gūstā kņazs Igors sēž “kašceja seglos”; «кощей» - gūstīts cilvēks; pats polovciešu hans Končaks nosaukts par «поганым кощеем» - “nejauko kaščeju”.

https://www.kramola.info/vesti/rusy/alternativnye-istoricheskie-tolkovaniya-russkih-narodnyh-skazok