Fragments no radio intervijas. Pilns teksts apakšā minētajā saitē.

„Es domāju, ka tā ir kļūda. Tāpēc ka varas nostiprināšanas cena valsts iekšienē izrādījās pārāk liela. Mūsu stāvoklis tagad ir ļoti nestabils. Jāsaprot taču, ka Ķīna uzskata Tālos Austrumus un Piejūras novadu par savējiem. Pietiek iedziļināties vēsturē par kādiem simts gadiem, kad pašās XIX gadsimta beigās – XX gadsimta sākumā Krievija nokampa no Ķīnas visai lielus gabalus. Vladivostokas ostu sāka celt 1860. gadā. Taču Ķīnai, ar tās 5000 gadu vēsturi, tā ir vakardiena. Un Ķīna mums nav draugs, Ķīnai draugu nav. Tā nospers, ko gribēs, tiklīdz uzskatīs, ka to būs iespējams izdarīt. Baltkrievija arī vairs nav mums draugs. Lukašenko telekameru priekšā ir atkārtojis vairākas reizes: nav nekādas krievu pasaules, lai es šos vārdus vispār nedzirdētu, Baltkrievija ir neatkarīga valsts; ja kaut viena okupanta zābaks, vienalga no kurienes, tad līdz pēdējais asins pilei un tā tālāk. Ukrainai mēs tagad esam ienaidnieki kā minimums 100 gadus uz priekšu – uz veselību. Kazahstāna no mums izvairās un piemēro to visu uz sevi. Maziņās Pribaltikas valstis trīc no šausmām un apsveic sevi ar to, ka ir paspējušas iestāties NATO, tāpēc ka viņas lieliski atceras 1940. gada okupāciju, kad notika sociālistiskās revolūcijas. Tas ir pavisam cits stāsts. Tā kā mēs spēcīgi esam pasliktinājuši savu ekonomisko stāvokli un spēcīgi pasliktinājuši savu starptautisko stāvokli.