Papīra formātā Olgu Kuno sāka publicēt tikai 2013.gadā, kad visai mazā tirāžā iznāca viņas krājums „Citu pasauļu miglā” („В дыму чужих миров”), kurā bija iekļautas dzejas formas humoristiskas parodijas par pazīstamākajām pasakām un arī dažs labs nopietnāks dzejolis. Nākamā bija jau normālas tirāžas grāmata tai pašā gadā „Viņa Augstības favorītes piezīmes” („Записки фаворитки Его Высочества” 2013) un tās daļējs sižetisks turpinājums „Tornsaidas hronikas” („Торнсайдские хроники” 2014). Tam tūlīt sekoja cikls „Testamenta līgava” ar divām grāmatām „Testamenta līgava” („Невеста по завещанию” 2014) un „Sieva pēc aicinājuma” („Жена по призванию” 2014). 2014.gads vispār autorei bija traki ražīgs izdoto grāmatu ziņā, jo tajā iznāca arī „Spiedze grāfa pilī” („Шпионка в графском замке”), „Manas dvēseles balss” („Голос моей души”), „Pussoli no mīlestības” („В полушаге от любви”). Sekoja 2015.gads ar „Tērnu medniekiem” („Охотники на тъёрнов”), „Vestfoldu” („Вестфолд”), „Grāfieni pēc izsaukuma” („Графиня по вызову”), „Rūgto brīvības vēju” („Горький ветер свободы”). Autores ražīgums nemazinājās arī tālāk, un 2016.gadā iznāca „Melnbaltā palete” („Чёрно-белая палитра”), elektroniskais izdevums „Labā feja ir neomā” („Добрая фея в плохом настроении”), „Tumšā aizsargvaļņa noslēpums” („Тайна Тёмного Оплота”). Nupat, 2017.gada februāra sākumā, uz izdevniecību aizgāja kārtējais Olgas Kuno romāns „Briesmone un skaistulis” („Чудовище и красавец”). Nākamais romāns vēl nav sākts rakstīt, bet tas autores plānā ir paredzēts atšķirīgs no iepriekšējiem, un potenciāli varētu būt kosmoopera.
Pārsvarā par Olgas Kuno darbiem esmu lasījusi pozitīvas atsauksmes, kurām es arī varētu pievienoties. Jā, lielākoties neviens gan nesauc viņas grāmatas par šedevriem, bet tās ir nenoliedzami labas, sevišķi, ja paskatās, kādas kvalitātes darbus šodien masveidā izdod. Lasīšanai iztērēto laiku nožēlot nenāksies. Komentētāji, kuri nicīgi izteikušies par Olgas Kuno darbiem, nekādu izvērsumu savai kritikai lielākoties nav pievienojuši, tāpēc tas vairāk izklausījās pēc skauģu rakstītā.
It kā autore raksta tieši fantāzijas žanrā, bet no fantāzijas viņa darbos nav nemaz tik daudz – ir izdomāta pasaule, parasti kaut kādā ziņā līdzīga modificētiem vēlajiem viduslaikiem, un dažas īpatnības, kas piemīt vienam vai vairākiem no galvenajiem varoņiem. Un tā nu šī fantāzija, kas gan ir sižeta pamatā, tīri organiski novietojas fonā, priekšplānā atstājot galveno varoņu savstarpējās attiecības. Lasot viņas grāmatas vienu pēc otras, arī ātri vien var ievērot vienmēr atkārtojošos sižeta shēmu, tāpēc, lai nesabojātu iespaidu, tā darīt tomēr nevajadzētu. Bet kopumā viņas darbi ir diezgan labas kvalitātes, ar ironiskiem, loģiskiem un pietiekami adekvātiem varoņiem.
Olga Kuno ir viena no retajām autorēm, kuras humors patiešām ir humors, un viņas grāmatās būs ne viena vien vieta, kur varēs pasmaidīt, un pat pasmieties, kā vienā komentārā izlasīju „kopā ar autori, nevis par autori”. Lielākā daļa Olgas Kuno darbu tiek pieskaitīti fantāzijas mīlestības romānu žanram, bet, manuprāt, tieši dēku līnija viņas sižetos tomēr ir izteiktāka. Daudzi komentētāji viņas grāmatas sauc par pasakām pieaugušajiem, jo te būs pietiekami daudz nevainīgu izklaižu, diezgan nebriesmīgu piedzīvojumu un tīra, skaidra mīlestība, bez erotiskām pārmērībām. Arī vairāk vai mazāk izteikta detektīvintriga būs sastopama visos Olgas Kuno darbos.
„Viņa augstības favorītes piezīmes”. Šis būs darbs, kas kopā ar savu turpinājumu no autores daiļrades ir mana personīgā topa augšgalā. Īpaši paņemot to lasīt pēc kārtējā saldsērīgā pārpratuma, kad rodas sajūta, ka nu jau pat žokļi no sīrupa salipuši, tas liksies ļoti svaigs, atturīgs un oriģināls. Arī galvenā varone te nav augstprātīga un kaprīza muļķe, bet ir normāla sieviete, kurai neskrien pakaļ pielūdzēju pūļi – tas vien man šķiet ļoti simpātiski.
„Grāfiene pēc izsaukuma”. Neesmu šo grāmatu izlasījusi, bet pēc citu lasītāju atsauksmēm man ir radies priekšstats, ka tas ir avantūristisks mīlestības romāns – domāts sievietēm – tātad kungi: nelasiet un pēc tam nespļaudieties... Ir pilnīgi skaidrs, ka te arī varēs nemeklēt īpaši filozofisku domas dziļumu, pārāk daudz piedzīvojumu, vai cīņu ainas. Arī maģijas sevišķi daudz nebūs – ja to no sižeta aizvāktu, tas pat īpaši neko nezaudētu. Toties būs ironija, humors un simpātiski galvenie varoņi.
„Testamenta līgava”. Varoņi nedara atklātas muļķības, viņu raksturi tiek konsekventi izturēti visas grāmatas garumā. Sižets pat ir tīri interesants. Patīkami, ka arī šajā darbā nav nekādu jēlību un citu pārāk anatomisku detaļu. Citādi nosaukums jau visu izsaka – meitene spiesta iziet pie vīra, jo tā testamentā novēlējis viņas pēdējais vīrieškārtas radagabals. Pēc pietiekami trakā sākuma varoņi viens pie otra pierod, un beigās arī iemīlas. Pa vidu gan ir pietiekami daudz negaidītu sižeta pavērsienu, kas šo darbu padara patiešām labu.
„Briesmone un skaistulis”. Pati jaunākā autores grāmata. Šobrīd gaidu, kad tai internetā tiks izlikts bezmaksas nobeigums. Tēma gan ir ne vienu reizi vien apspēlēta arī dažādos citos daiļdarbos, bet Olgas Kuno versija noteikti nebūs ierindojama starp sliktākajām. Galvenā varone Dana ir tik traki neglīta, ka viņai atsaka viena darbavieta pēc otras, viņu gandrīz soda par neizdarītu noziegumu, un regulāri mēģina apvainot dažādās tumšās burvestībās. Un jautājums paliek – vai atradīsies kāds, kurš spēs aiz viņas ārējā izskata pamanīt dvēseles skaistumu? Kopumā neslikta grāmata, un tomēr man tā šķita mazliet vienkāršota.
„Manas dvēseles balss”. Grāmata ar ļoti oriģinālu iesākumu, bet ne visai veiksmīgu nobeigumu. Lasīt gan varēja, bet sākot no vidusdaļas tā bija kaut kā samudžināta, ar vairākām diezgan būtiskām loģikas kļūdām. Bet arī šo grāmatu ir vērts paņemt rokās tieši labā sākuma dēļ.
Ik pa laikam es atgriežos pie Olgas Kuno, lai pasekotu līdzi, kas jauns viņai uzrakstījies. Un vēl – man ļoti patīk, ka autore joprojām, arī atrodoties popularitātes virsotnē, turpina patīkami un korekti komunicēt ar saviem lasītājiem.