Savu literāro darbību Oksana Pankejeva sāka aptuveni 2000.gadā samizdatā (www.samlib.ru). Vienīgais autores veikums ir trīspadsmit grāmatu cikls „Dīvainās karaļvalsts hronikas” („Хроники странного королевства”), vai citos avotos saukts arī kā „Karaļa liktenis” („Судьба короля”), kurš šobrīd jau ir uzrakstīts līdz loģiskam noslēgumam. Tajā ietilpst grāmatas „Šķērsojot robežas” („Пересекая границы” 2004), „Par lāstu noderīgumu” („О пользе проклятий” 2004), „Saderēt ar likteni” („Поспорить с судьбой” 2004), „Cilvēki un spoki” („Люди и призраки” 2004), „Tumšās senatnes čuksti” („Шепот темного прошлого” 2005), „Sasmīdināt dievus” („Рассмешить богов” 2006), „Ceļš, kurš mūs izvēlas” („Путь, выбирающий нас” 2007), „Dziesma diviem” („Песня на двоих” 2008), „Pavēlnieka soļi” („Поступь Повелителя” 2009), „Ceļi un sapņi” („Дороги и сны” 2010), „Ceļa ačgārnā puse” („Обратная сторона пути.” 2011), „Krustceles. Pavēlnieka mantojums” („Распутья. Наследие Повелителя” 2012), „Krustceles. Labsirdīgie kaimiņi.” („Распутья. Добрые соседи.” 2013). Varētu teikt, ka lielākā daļa šo sērijas grāmatu sižetiski grupējas diloģijās. Un tiešām visu cieņu autorei par to, ka viņa šo stāstu ir uzrakstījusi līdz galam, pietiekami loģiskam un noslēgtam.
Paralēlajās realitātēs var nokļūt dažādos veidos, pa dažādiem ceļiem. Reizēm šim mērķim grāmatas varoņi izgudro sarežģītus mehānismus, bet reizēm mierīgi iztiek arī bez tādiem, piemēram, izmantojot kādas maģiskas durvis. Un var pārceļot arī tā, kā šo problēmu atrisinājusi Oksana Pankejeva. Viņas galvenā varone Olga citā realitātē pilnīgi un neatgriezeniski ieradās mirkli pirms neglābjamas bojāejas šajā pasaulē.
Oksanas Pankejevas romāni būtu piederīgi fantāzijas žanram, bet viņas grāmatās maģija mierīgi sadzīvo ar nākotnes zinātnes un tehnikas sasniegumiem, kā arī ar viduslaikiem piederīgām būtnēm un artefaktiem. Bet tehnofantāzija šai gadījumā būs vienkārši kā vienojošais faktors visiem trīspadsmit cikla sējumiem. Ja pēta katru romānu atsevišķi, tad rodas iespaids, ka autore vēlējusies izmēģināt sevi dažādos žanros. Starp cikla grāmatām varēs atrast gan sentimentālu mīlas drāmu, gan ironisko detektīvu, pilsētas fantāziju, pat spiegu piedzīvojumu romānu un kaut ko no ziepju operas. Būs viņas grāmatās arī kaut kas no kinematogrāfa – dažādu sižeta līniju secīga maiņa. Mīlestības līnija strauji nomainās ar valsts pārvaldes problēmām, revolūciju, dažādu varoņu cilvēku un ne-cilvēku attiecībām. Patīkami, ka erotiskajās ainās, kuru ciklā nebūt nav tik daudz, labas gaumes robeža tā arī nav pārkāpta. Un, lai arī autores grāmatās ir izmantoti dažādi no klasiķiem aizgūti literāri paņēmieni, tās ir pietiekami demokrātiskas gan pēc formas, gan satura. Grāmatas ir uzrakstītas labā un bagātā krievu valodā. Jā, esmu lasījusi autorei veltītus pārmetumus, ka viņa izmantojot mazliet par daudz nenormatīvās leksikas, bet tam nepiekritīšu. Ja pirmajās divās grāmatās to varbūt arī var pamanīt, tad tālāk gan vairs ne.
Bet vispār cikls ir par izdomātu pasauli, kura vienlīdz lielā mērā līdzīga gan viduslaikiem, gan mūsdienām. Ir vairāki varoņu pāri, kas kopā veido divas līdz trīs sižeta līnijas. Un tā, uz pietiekami spilgta fona, rit stāstījums par šo cilvēku ikdienu. Ir problēmas, kuras atrisinās vai nu vienas, vai vairāku grāmatu gaitā, un pēc tam rodas nākamās, kuras atkal jāatrisina. Pie šādas pieejas seriālam var būt tik daudz sējumu, cik autoram, vai lasītājiem pietiks pacietības. Un te nu ar nelielu izbrīnu jāsecina, ka Oksana Pankejeva ir pamanījusies uzrakstīt šo ciklu, nezaudējot sižeta kvalitāti no grāmatas uz grāmatu. Par vienu no vājākajām sērijas grāmatām es uzskatītu cikla vidū atrodošos „Cilvēki un spoki”. Tā pēc būtības ir iepriekšējās grāmatas „Saderēt ar likteni” nobeiguma daļa, kas apjoma ziņā acīmredzot neietilpa vienā sējumā, un tāpēc tika sadalīta pa diviem.
Pasaule ar kārtas numuru „Delta” un tai blakus esošās, kurās notiek cikla darbība, ir atspoguļotas pietiekami lielā mērā, lai atbalstītu sižetu un atklātu varoņu raksturus. Un tomēr galvenais uzsvars tiek likts tieši uz grāmatas varoņiem, nevis videi, kura tiem ir apkārt. Viņu dzīves, problēmas un raksturi tiek apskatīti sīki un smalki. Oksanas Pankejevas varoņi ir ļoti dažādi, un, lai gan to ir diezgan daudz, viņi savstarpēji nejūk – katram ir sava individualitāte, kura nemainīgi saglabājas visā sižeta gaitā. Un, ja nu tomēr varoņa raksturs kaut kādā ziņā mainās, tad tam ir pietiekami ticams pamatojums
Lasot bija ļoti patīkami saprast, ka autore lieliski atceras sevis uzrakstīto un neignorē to. Viens no retajiem cikliem, kuram tā arī neparādījās atkarājošās un uz visām pusēm spurojošās neatrisinātas sižeta līnijas. Viss iesāktais tika arī nobeigts. Katra intrigas detaļa bija pietiekami svarīga un neparādījās sižetā tāpat vien. Visi „pie sienām piekarinātie ieroči” noteikti izšāva, kurš agrāk, kurš vēlāk, bet bez izņēmumiem. Esmu redzējusi, ka lasītāji šo ciklu salīdzina ar vienu milzīgu puzli, kuras attēls pamazām parādās, dažādām detaļām nostājoties savās vietās. Ar to iespējams saistīts mazliet dīvainais un izteikti garais pirmās grāmatas iesākums, kuram ir pagrūti tikt pāri, to pat varētu nosaukt par „grāmatas priekšvēsturi”. Bet pēc tā izlasīšanas ļoti daudz kas noskaidrojas, un ir labi saprotams, kāpēc viens vai otrs varonis darīja tieši tā, un nevis savādāk.
Kopumā varu tikai apskaust tos, kuri šo grāmatu vēl tikai taisās atvērt – pašu pirmo reizi.
„Хроники странного королевства. Шаг из-за черты: Пересекая границы; О пользе проклятий”/ Послесловие И.Черного. — «Издательство АЛЬФА-КНИГА», 2009. — 735 с.
http://www.labirint.ru/authors/25378/
http://kamsha.ru/forum/index.php?topic=14183.135
Ieskatam varu piedāvāt nelielu Oksanas Pankejevas grāmatas fragmentu no vienas no pēdējām cikla daļām.
„Pēdējā pusgadsimta laikā teroristi no Pravieša Labās Rokas ordeņa vispirms jau bija plaši pazīstami ar savu unikālo spēju ierasties ne tajā laikā ne tajā vietā. Ja uz to paskatījās pavisam bezkaislīgi, tad šāda atpazīstamība nebūt tik ļoti neatbilda īstenībai – vēl biežāk viņi iekrita dažādu sīkumu dēļ un kļuva par muļķīgu sakritību upuriem, vai arī tos atklāja dažādi drošības dienesti jau ilgi pirms kārtējās operācijas, kā rezultātā tā nemaz netika īstenota. Bet šāda veida notikumi jau bija tikai drošības dienestu rutīna, un plašāka publika par tiem nemaz neuzzināja. Ar tiem saistītie dokumenti droši iegūla dienestu arhīvos ar atzīmi – „Lieta slēgta”. Bet tie nelaimīgie gadījumi, kad nolādēto ķeceru apkarotājiem tomēr bija izdevies izbēgt no uzbāzīgās Nemanāmi Pienākošā uzmanības un visai pasaulei skaļi paziņot par sevi, tā arī iegāja vēsturē kā savas muļķības dēļ apbrīnojami kuriozi.
Mēģinot ieņemt specvilcienu, kas veda Karvijas valdnieku ar visu viņa galmu no galvaspilsētas uz vienu no piejūras rezidencēm, viņi sajauca sliežu ceļus un ielauzās ešelonā, kas bija pārpildīts ar Baglāras algotņiem, kuri jau trešo dienu marinējās uz rezerves sliedēm, nepacietīgi gaidot stipri iekavēto atalgojumu.
Pretīgā netiklības perēkļa – viena no Alfas naktsklubiem – ieņemšana beidzās ar kārtīga griestu fragmenta uzkrišanu teroristiem tieši uz galvas, turklāt svētrunas laikā. Tai būtu vajadzējis kļūt par pēdējo pirmsnāves ceļavārdu grēkā iestigušajiem netikļiem un netiklēm.
No savas privātmājas sekmīgi nolaupītajam Bešvāras ministra vidējam dēlam izrādījās tuksneša drudzis, un divu dienu laikā visa bāze nolikās ar augstu temperatūru un krampjiem. Kad trešajā dienā, prasību izpildes vietā, ieradās Bešvāras specvienība, dieva kareivji, kuri uzskatīja antibiotikas par vietējā Sātana līdzinieka izgudrojumu, gleznaini vārtījās visā teritorijas platībā, pilnībā nespējīgi izrādīt pretošanos.
Mēģinājums ievietot bumbu Kuifeņas viesu namā, pirms liela oficiāla pasākuma, kurā būtu piedalījušies arī vairāku valstu vadītāji, gandrīz izdevās. Ja vien nebūtu notikusi zemestrīce, kuras pirmais grūdiens notika tieši tajā brīdī, kad bumbu, īpaši uzmanīgi, cenšoties lieki pat nesakratīt, mēģināja uzstādīt zem katedras tukšajā konferenču zālē. Vēl neveiklāka situācija izveidojās tad, kad ziņa par zemestrīci tā arī nepaspēja laicīgi nonākt līdz Damšanai, un vietējos tempļos vai pusi no dienas visi sajūsmināti runāja par sekmīgu atriebšanos nolādētajiem ķeceriem.
Tajos gadījumos, kad neatlaidīgajiem damšaniešiem ar saviem grandiozajiem plāniem izdevās nokļūt līdz Alfai, viņi vienmēr nez kāpēc izrādījās tieši dažādu konfliktu centrā. Pasažieru lidmašīnā, kuru viņi bija nodomājuši nolaupīt, bez viņiem izrādījās vēl viena tieši tāda pati grupa no Otrās Atnākšanas Lieciniekiem un vēl četri aģenti, kas tos izsekoja. Kopējās kņadas gaitā stipri pabojāja lidmašīnas salonu, bet pasažieriem nekas nekaitēja.
Kārtējais „netiklības perēklis”, kuru viņi bija izvēlējušies uzskatāmai grēcinieku sodīšanai, bija uzcelts godam, un griesti tajā nekrita. Toties palīgtelpā, caur kuru dieva sūtņi bija iekļuvuši ēkā, tieši tai brīdī notika lielas narkotiku partijas pirkšana–pārdošana. Un to cieši vēroja Interpola darbinieki, gaidot arestam piemērotu brīdi.
Teātrī, kuru bija plānots ieņemt dievam pretīgas un ķecerīgas lugas pirmizrādes laikā, pavisam nejauši izrādījās vesela elfu delegācija. Šie brīnišķie kungi bija ļoti neapmierināti par izbojāto priekšnesumu, un savu neapmierinātību izrādīja neverbāli, bet toties ļoti efektīvi.
Neskatoties uz tik nožēlojamiem savas darbības rezultātiem, Damšanas teroristi nekādi nespēja nomierināties. Ja viņi atkāptos – tas nozīmētu atklāti atzīt, ka viņu visuvarenais dievs tā arī nav spējis tikt galā ar lāstu, ar kuru karojošos fanātiķus bija apveltījis viens dusmīgs šarhi. Bet šādi pieļāvumi bija pilnīgā pretrunā viņu ticības dogmām un tika uzskatīti par ķecerību.
Kārtējā grēcinieku pārliecināšanas vieta tika izvēlēta tīri praktisku apsvērumu dēļ – vienkāršāk izsakoties, par mērķi kļuva vieta, kur vienam no brāļiem bija izdevies iekārtoties par apkopēju. Jo vairāk tāpēc, ka šajā, bezcerīgi pagrimušajā pasaulē, jebkuru vietu varēja uzskatīt ja ne par netiklības perēkli, tad par viltus elku pielūgsmes vietu noteikti. Interaktīvo mistēriju teātris šai ziņā nebija ne labāks un ne sliktāks par jebkuru citu Alfas izklaides uzņēmumu. Un tā vienīgā priekšrocība bija – iespēja iekļūt telpās.
Norunātajā laikā, kad dievam pretīgais priekšnesums, kurš slavināja Bešvāras elku pielūdzējus, jau bija beidzies, un publika nodevās žūpošanai un netiklībām, varonīgais apkopējs atvēra saviem brāļiem dienesta ieejas durvis, un grupa, neviena nemanīta, iegāja ēkā.
Neviens no viņiem nepievērsa uzmanību mašīnai, kura iebrauca dienesta stāvvietā tieši tai mirklī, kad pēdējais terorists aiz sevis aizvēra durvis...”
/Oksana Pankejeva. „Krustceles. Pavēlnieka mantojums.”/