Nadeždas Kuzminas rakstnieces karjera sākās pateicoties žurnāliem, kuri specializējās datorspēļu tematikā. Kādu laiku viņa vairākiem no tiem rakstījusi apskatus un citus tekstus – ne tikai sava prieka pēc, bet arī, lai piepelnītos (aptuveni divtūkstošo gadu sākums). Pēc visai produktīvas sadarbības viņa gan sapratusi, ka tas pamazām sāk apnikt un izlēmusi paņemt pārtraukumu. Un viss pārējais sācies ar to, ka viņa iepazinusies ar Jeļenas Petrovas (Елена Петрова) daiļradi, un, vienā no ziemassvētku konkursiem, iesūtījusi, dažu dienu laikā uzrakstītas, trīs miniatūras, kuras pēc anonīma balsojuma tā arī ieņēmušas pirmās trīs vietas. Tad viņa arī sapratusi, ka vispār sen nekas nav rakstīts, bet tā kā gribētos.
Tā nu savus pirmos romānus no 2010.gada Nadežda Kuzmina sāka publicēt samizdatā (www.samlib.ru), īpaši necerot uz lasītāju atsaucību. Taču viņas darbi negaidīti ātri ieguva milzu popularitāti. Un tad, kad auditorija īsā laikā izauga līdz vairāk kā pusmiljonam skatījumu gadā, izdevniecības viņai piedāvāja savus līgumus. Izdevniecībā „Eksmo” no 2011.gada līdz šim brīdim iznākušas divpadsmit Nadeždas Kuzminas grāmatas, ar milzīgu kopējo tirāžu, un lielākā daļa no tām piedzīvojušas ne vienu vien atkārtotu izdevumu. Bet 2016.gada sākumā autore pamazām aizgāja no savas ilggadējās publicēšanās platformas, pamatojot to ar aizvien pieaugošajām problēmām šajā resursā (http://samlib.ru/k/kuzxmina_n/aaasum1.shtml). Izlasot šo rakstu, arī es beidzot sapratu, kāpēc ne viens vien no autoriem, kuru daiļradei es regulāri sekoju līdzi, pēdējā gada laikā mukuši no samizdata, kā žurkas no grimstoša kuģa. Un vēl dažus mēnešus vēlāk autore vispār pazuda no savu cienītāju redzesloka, un tikai nupat man izdevās atrast neoficiālu informāciju, ka viņa esot slima un šobrīd veseļojoties un atpūšoties. Laikam jau nopietni slima, ja ar gadu nav pieticis, lai atveseļotos.
Kas attiecas uz grāmatām, autore specializējas romantiskās fantāzijas žanrā. Šobrīd viņa ir viena no šī žanra līderiem krievu literatūrā. Kā savu vadmotīvu viņa norāda pozitīvismu un labestīgumu, jo uzskata, ka visādu problēmu pasaulē ir pietiekami arī bez viņas. Ar saviem darbiem viņa mēģina vairot šīs pozitīvās emocijas, kas palīdz izdzīvot, sasniegt iecerētos mērķus un priecēt savus tuviniekus. Arī savus literāros varoņus viņa cenšas īpaši nemocīt, tas jau nekas, ka pieņemts uzskatīt, ka uz zvaigznēm jātiecas tikai cauri ērkšķiem. Protams, bez zināmām grūtībām, problēmām, smagiem lēmumiem un kādas vilšanās devas, arī viņas grāmatas neiztiek, bet tā nekur nebūs par daudz. Nadežda patiešām raksta diezgan labestīgas grāmatas. Un vēl – arī savos darbos viņa mēģina neaizmirst par iegūto izglītību un viscaur izmanto iegūtās fizikas, matemātikas, ķīmijas un pat jurisprudences zināšanas.
Gan autores cienītāji, gan kritiķi ir vienisprātis, ka viņas darbi ir viegli lasāmi, ar dinamiskiem sižetiem, un tajos netrūkst ne piedzīvojumu, ne romantisma. Nadeždas romānos ir pietiekami daudz laba humora, ironijas un dažādu amizantu situāciju. Interesanti, ka autores viena no iecienītākajām tēmām ir bāreņu liktenis. Galvenie varoņi bāreņi viņai izmantoti gandrīz vai katrā grāmatā.
2011. gada septembrī dienasgaismu ieraudzīja pirmā autores grāmata „Iekritu!” („Попала!”). Šobrīd tā ir piedzīvojusi jau trīs atkārtotus izdevumus. Tai pašā gadā iznāca vēl trīs grāmatas visas sērijā „Pūķu mantiniece”. „Noslēpums” („Наследница драконов: Тайна”), „Meklējumi” („Наследница драконов: Поиск”) un „Medības” („Наследница драконов: Охота”). 2012.gada sākumā parādījās arī pēdējā, ceturtā šīs sērijas grāmata „Guvums” („Наследница драконов: Добыча"). Tai pašā gadā iznāca arī grāmata ārpus jebkādām sērijām, "Магиня для эмиссара", kuras nosaukumu labāk netulkošu, un sākās arī nākamās sērijas „Timiredisa” izdošana – „Pret vēju lidojošā” („Тимиредис: Летящая против ветра”) un „Nomales hercogiste” („Тимиредис: Герцогство на краю”). Sērija turpinājās 2013.gadā ar vēl divām grāmatām „Iekrist debesīs” („Тимиредис: Упасть в небо”) un „Rietumi un austrumi” („Тимиредис: Запад и восток”). Tad bija neliels pārtraukums un 2015.gadā izdeva arī „Pūķa liktenis” („Драконья доля”) un 2016.gada sākumā humoristiskais fantāzijas romāns „Pāris, ne pāris – puisis, ne puisis” („Пара не пара - парень не парень”).
Kas patiešām pārsteidz autores daiļradē, tas ir viņas grāmatu loģiskums. Tās ir pārdomātas, balstītas dabas likumsakarībās, un tomēr apraksta maģisku pasauli. Tās apdzīvo diezgan gudri un darbspējīgi varoņi, kuriem zināšanas un spējas nebūt nekrīt no debesīm, bet ir iegūtas pietiekami smagā darbā. Un šo darbu ar sevi viņi nepārtrauc visas grāmatas garumā. Dažādu zināšanu iegūšana vispār ir īpaša, autores ļoti cienīta tēma, acīmredzot te ir jāvelk paralēles no viņas pašas jaunības – mācījusies viņa ir daudz un labi. Tas piedod viņas darbiem diezgan jūtamu realitātes elpu, un iedvesmo arī lasītājus uzzināt ko no jauna.
„Iekritu!”. Romāns ar ļoti netradicionālu un pat jancīgu sākumu. Marija – trešā kursa studente – pēc naksnīgas ballītes dodas iznest atkritumus – tepat blakus, līdz savas daudzstāvu mājas kāpņutelpas atkritumu vadam. Un no turienes viņa taisnā ceļā iekrīt viduslaicīgajā Riolejā. Ar paģirās sāpošu galvu, augstpapēžu kurpēs un absolūti briesmīgā svītrainā mājas halātā... Iekrita gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Un pretī neskrēja ne princis baltā zirgā, ne labsirdīga zāļusieva ar vārdnīcu kabatā. Tik vien bija kā ne īpaši simpātiska, naksnīga un drēgna realitāte ar bruģētām ielām, kārniņiem klātiem jumtiem, nepazīstamu valodu un nedraudzīgiem, pat bīstamiem aborigēniem. Nu jā – princis tomēr vēlāk būs, bet tas jau tikai vēlāk, jāizdzīvo ir uzreiz, šeit un tagad... Un tā, pāri pilsētai, kas vēl neko ļaunu nenojauta, jau sāka aust tehniskās revolūcijas rīts... Šī bija patiešām laba grāmata, tas jau nekas, ka autorei pati pirmā. Iebildes jau var atrast vienmēr, un man tās radās tieši pret šo „tehnisko revolūciju”, kas man nešķita līdz galam ticama. Un tomēr bija ļoti interesanti sekot līdzi varones cīņai vispirms par valodu un dzīvesvietu, un turpmākajām dēkām.
Cikls „Pūķu mantiniece”. Ja nu nepaveicies būt bārenei ar bagātu mantojumu, no saviem radiem var sagaidīt ne vienu vien nepatikšanu. Princesei Asterei Kibelai ir tikai piecpadsmit gadu un viņas maģija vēl nav pamodusies. Toties viņas mantojums ir Pūķu impērijas tronis, bet aizbildņos sēž tēvocis Gvido, kurš nebūt nevēlas troni atdot nabaga bārenei, drīzāk viņu ātrāk izprecināt savam stipri izlaidīgajam un vardarbīgajam dēlam Rouenam. Viens no populārākajiem autores cikliem, bet man tieši tas no viņas daiļrades patika vismazāk. Bija tur daži labi visai strīdīgi momenti, un galvenie varoņi arī pamazām palika pārāk „kruti” un visādi citādi spējīgi. Bet arī šis cikls tīri labi derēs lasīšanai romantiski noskaņotiem jauniešiem, izņemot dažas vietas, par kurām var vienkārši sirsnīgi (vai krietni negantāk) pasmieties, ko daudzi interneta komentētāji arī ir izdarījuši jau pirms manis. Tieši šai ciklā autores izslavētā loģika vietām vienkārši ir atslēgusies – kaut vai ņemot par piemēru galvenās varones visai unikālo ģenētiku. Viņa par ¾ ir elfs, par ¾ pūķis un vēl par vienu astotdaļu cilvēks. Kopā sanāk aptuveni 1,625, kas tā kā būtu par daudz vienai būtnei. Tas, protams, ir pamatots ar kaut kādiem maģijas likumiem, kam ar loģiku nav nekāda sakara, bet tāpat amizanti.
Cikls „Timiredisa”. Šīs grāmatas balstītas tai pašā jau „Pūķu mantiniece” iepazītajā maģiskajā pasaulē, bet vismaz iesākumā ar pilnīgi citiem galvenajiem varoņiem. Mazliet vēlāk veidojas saskarsmes punkti arī ar iepriekšējiem, bet ne tā, ka īpaši cieši. Pūķu impērijas pašā ziemeļu daļā, nelielā piejūras ciematiņā dzīvo bārene Mira. Dzīvo ne īpaši labi – raudamās smagos darbos no rīta līdz vēlam vakaram savu audžuvecāku saimniecībā, lielākoties pretī saņemdama tikai lamas un sitienus. Bet viņai tomēr paveicas, vietējā zāļu sieva ievēro meitenes potenciālo maģisko talantu un gandrīz ar varu izrauj no audžuģimenes nagiem. Ar to arī sākas viņas ceļš pretī zināšanām un prom no dzimtās nomales. Daudzi lasītāji par šo ciklu izteikušies visai kritiski, lielākoties galveno varoņu raksturu dēļ, bet tomēr man tas šķita krietni labāks par iepriekšējo. Arī krietni reālāks un kaut kādā ziņā piezemētāks.
„Магиня для эмиссара”. Pasakās viss parasti beidzas ar kāzām, bet dzīvē tas, kas sākas ar kāzām, bieži vien beidzas ar šķiršanos. Nesen maģijas skolu pabeigusī Alesita, esot grūtniecības pēdējos mēnešos, atklājot vīra krāpšanu, no viņa aiziet bez graša kabatā, un ar steigu sāk meklēt darbu. Atrastais diezgan garlaicīgais un mierīgais darbs kā nomales arhivāra mājas pārvaldniecei, ātri vien pārvēršas spraigā piedzīvojumu virknē. Un arī arhivārs izrādījās ne tas, par ko līdz šim uzdevies... Kā lai vienaldzīgi paiet garām neatminētam noslēpumam? Patiešām laba grāmata ar visai atvērtu nobeigumu, un tai pat varētu būt turpinājums, bet pati autore skaidri pateikusi, ka tāds nekad nav bijis domāts. Tad nu turpinājumu te katrs var izdomāt sev pats.
„Pūķa liktenis”. Atkal izmantota autorei tik mīļā „Pūķu mantinieces” pasaule, tikai nomainot grāmatas galvenos varoņus. Tas vien, ka esat piedzimis lielā, kopumā diezgan bagātā un varenā valstī, negarantē, ka dzīvosiet pasakā. Arī tas, ja esat leģendāro maģisko būtņu pēctecis, nenozīmē, ka pats esat neparasts un īpašs. Šianas vecvectēvs bija pūķis, bet viņa pati tik vien kā zemnieku meitene, kas kopā ar audžuvecākiem dzīvo impērijas nomalē. Diezgan reāls skatījums uz sabiedrības apakšslāņa problēmām un mēģinājumiem izrauties no nospiedošās vides. Ne tas labākais Nadeždas Kuzminas darbs, bet nenoliedzami lasīšanas vērts.
„Pāris, vai nē – puisis, vai nē”. Pēdējais no autores sarakstītajiem romāniem, izteikti humoristisks un mazliet negants. Vai visvarenais hercogs Ulfriks El’Denots, visas Sorentas Tiesībsargu Rokas, kādreiz spēja iedomāties, ka aplaupīt un visādi citādi ņirgāties par bāreņiem nav labi? Agri vai vēlu atradīsies kāds, kurš spēs atmaksāt ar to pašu. Un kas notiks, ja vienlaicīgi tādi atradīsies pat veseli divi? Lai saglabātu savu mantojumu un pasargātu sevi pašu, Elma El’Sirana pārģērbjas par jaunekli un veiksmīgi iefiltrējas hercoga svītā. Tāda paša iemesla dēļ hercoga apmānītais Elars El’Suans pārģērbjas par meiteni, lai, piekļūstot tuvāk hercogam, varētu atgūt savus izkrāptos īpašumus. Tā nu abi taisnības cīnītāji satiekas uz šauras taciņas... Līdzīga tipa sižeti nav nekāds jaunums, jau kopš Šekspīra laikiem, bet autores izpildījums, manuprāt, ir viens no veiksmīgākajiem.
Internetā atrodams ne viens vien Nadeždas Kuzminas darbu citātu krājums. Dažādi lasītāji tur dalījušies viņuprāt veiksmīgākajos autores izteikumos. Un te nu būs tas, kas man no tā visa tiešām likās citēšanas vērts:
„Ļoti bieži liktenis dod tam, kurš neko nelūdz. Vai arī ne tam, kurš lūdz. Vai arī ne to, ko lūdz... Grūti pateikt – vai nu vienkārši joko, vai paņirgājas.” (Часто судьба даёт тому, кто не просит. Или не тому, кто просит. Или не то, что просит… В общем, то ли шутит, то ли издевается. Надежда Кузьмина «Магиня для эмиссара»).
„Ir vīrieši, kuru sievietes ir laimīgas. Pārējiem tās ir stipras.” (У некоторых мужчин женщины счастливые. У остальных они сильные. Надежда Кузьмина «Магиня для эмиссара»).
https://eksmo.ru/authors/kuzmina-nadezhda-mikhaylovna-ITD8159/
https://www.litmir.me/a/?id=40697
https://prodaman.ru/Nadezhda-Kuzmina
http://www.labirint.ru/authors/103782/
http://readli.net/avtor/Kuzmina-Nadezhda-M/
https://noa-lit.ru/kuzmina-nadezhda.html
https://www.livelib.ru/author/324001/quotes-nadezhda-kuzmina