Krievu mūsdienu fantāzija: Milēna Zavoičinskaja (Завойчинская Милена Валерьевна)

Milēna Zavoičinskaja dzimusi pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū Prāgā, militārpersonas ģimenē. Sešus bērnības gadus viņa pavadīja Ziemeļosetijā Ordžokinidzes pilsētā (šobrīd Vladikaukāza). Pēc tam pieci gadi pagāja Mongolijā – Bulgānā, Ulanbatorā un Ševi-Gobi. No 1985.gada viņa dzīvojusi Maskavā. Milēna beigusi universitāti kā ekonomists-mārketologs, un vēlāk gandrīz ieguvusi arī otru augstāko izglītību, kas gan nav pabeigta, kā angļu valodas lingvists-tulks. Arī vienīgā darba pieredze viņai ir saistīta ar specialitāti – finanšu un vērtspapīru tirgu. Par rakstnieces karjeru viņa nekad īpaši nebija domājusi, lai gan jau skolas gados rakstījusi nelielus stāstiņus par dabu un dzīvniekiem, un vidusskolas laikā viņai paticis rakstīt sacerējumus. Bet, atrodoties otrā bērna kopšanas atvaļinājumā, Milēna izlēma, ka jāatrod sev kāds vaļasprieks, kura realizācijai nav jāiet laukā no mājas. Un tā 2012.gadā internetā parādījās viņas pirmais romāns „Aleta”, kuru jau 2013.gadā izdeva.

Tātad rakstīt autore sākusi relatīvi vēlu, kas viņas darbiem noteikti ir nācis tikai par labu. Un viņa raksta nevis ar pseidonīmu, bet ar savu īsto vārdu un uzvārdu.

 

 

Šobrīd autore atrodas pašā savas slavas zenītā. Viņai ir milzums cienītāju. Visu, ko viņa uzraksta, tūlīt pat publicē. Autore ir ārkārtīgi, jāsaka – pat nenormāli ražīga. Topot kārtējai grāmatai, internetā katru dienu var izlasīt nākamo turpinājuma fragmentu. Milēnas darbus sāka izdot tikai 2013.gadā, bet jau šobrīd viņai iznākušas 15 grāmatas, un viņas stāsti atrodami vēl vairākās. Vispār jau autore raksta žanrā, ko varētu raksturot ar nosaukumu „sieviešu fantāzija”. Tie pēc būtības ir dāmu mīlestības romāni, tikai fantāzijas žanrā. Vienīgais izņēmums „Varavīksnes oranžā krāsa”, kas rakstīta kā fantastika.

               Redzamākais, ko Milēna Zavoičinskaja ir uzrakstījusi ir romāni „Aleta” („Алета”), „Trīspadsmitā līgava” („Тринадцатая невеста”), „Māja krustojumā” („Дом на перекрестке”), „Iržina” („Иржина”), „Varavīksnes oranžā krāsa” („Оранжевый цвет радуги”), „Bibliotekāru augstskola” („Высшая Школа Библиотекарей”), „Melnās rozes tiesības” („Право Черной Розы”). Vēl būs daži stāsti, kas publicēti krājumā „Mīlestība un maģija 2” („Любовь и Магия-2”), kā arī vēl vairākos krājumos, un daži stāsti, kurus izlasīt varēs tikai internetā.

Autorei ļoti raksturīgi ārkārtīgi labi un aizraujoši grāmatu sākumi, bet vidusdaļa un nobeigumi tik labi vairs nebūs, visi kaut kādā mērā aizbrauc banalitātēs. Arī sižeti bieži vien uztveras kā pārāk vienkāršoti. Visās savās grāmatās Milēna apraksta aptuveni viena tipa varones. Tās vienmēr būs optimistiskas, draudzīgas, enerģiskas, drosmīgas, dažādus titulus ignorējošas un viegli pierodošas pie mainīgiem apstākļiem. Meitenes būs ar brīnišķīgām figūrām, skaistas, sportiskas, kustīgas, vienā mirklī iesaistīsies dažādās avantūrās, bet ne tāpēc, lai no tā iegūtu sev kādu labumu, bet drīzāk, lai kādu izglābtu. Sanāk tāds diezgan vienveidīgs pozitīvais tēls, kura pozitīvisms daudzās autores pašas aprakstītajās situācijās šķiet ne īpaši ticams. Bet tādai tīri izklaides literatūrai, tas varbūt arī nav slikti – jo labais te vienmēr paliks nemainīgi labs, un arī nobeigums visām grāmatām būs nepārprotami pozitīvs.

Visas Milēnas grāmatas uzrakstītas diezgan vienkāršā, dzīvīgā valodā, neizmantojot izsmalcinātus filoloģijas paņēmienus, bet arī bez muļķībām. Tā kā šo daiļdarbu varones ir mūsdienu krievu pilsones, viņas gan izmanto jauniešu žargonu, bet normas robežās. Fantāzijas pasaules un tautas, kuras tās apdzīvo, ir pietiekami pārdomātas un vairumā gadījumu arī loģiskas. Tātad šīs grāmatas var mierīgi lasīt visi tie, kas vēlas patīkami pavadīt laiku, iepazīstoties ar diezgan labestīgiem stāstiem, ne īpaši briesmīgiem piedzīvojumiem, skaistām attiecībām, mājīgu atmosfēru un kādu drusciņu humora.

„Aleta”. Milēnas Zavoičinskajas pirmā grāmata. Tai ir nenormāli daudz cienītāju, un tā kā grāmatai ir stipri atvērts nobeigums (jāsaka, gandrīz vai rindkopas vidū), nepārtraukti dažādos forumos lasu jautājumus par tās turpinājumu. Bet te nu jāsaka, ka tas nebūt neliecina par grāmatas kvalitāti, bet drīzāk par lasītāju līmeni. Esmu pārliecināta, ka „Aleta” ir un paliek autores sliktākais darbs, ar daudziem šabloniem, banalitātēm un stipri standartizētiem varoņiem. Iespējams, ka autore arī pati ir to sapratusi, jo turpinājuma nav, un šobrīd izskatās, ka arī nebūs. Bet ar visu to, izklaidei grāmata ir tīri lasāma.

„Trīspadsmitā līgava”. Romānam izmantota pēdējos gados tik populārā „līgavu konkursa” ideja. Un tās varone šajā konkursā iekļūst kā nejaušais trīspadsmitais numurs. Nobeigums, protams, jau pašā sākumā ir acīmredzams, bet visas ar to saistītās peripetijas bija aprakstītas tīri interesanti. Pa vidu pat tika iepīta arī neliela detektīvintriga, un šī grāmata jau ir nepārprotami labāka par pirmo, lai gan man tā šķita kaut kādā mērā panaiva.

„Māja krustojumā”. Romānam ir trīs daļas „Māja krustojumā” („Дом на перекрестке”), „Fejas rezidence” („Резиденция феи”), „Zem četru pasauļu debesīm” („Под небом четырех миров”). Diezgan dzīvespriecīgs romāns. Notikumi tam sākas pirmajā aprīlī, kad kādā interneta forumā runātāji ķiķinot aizdomājas par to, cik labi būtu, ja kāds uzdāvinātu mājiņu, vai galējā gadījumā dzīvokli. Tā nu tiek noslēgtas derības par dārga šampanieša pudeli, ja nu pēkšņi atrodas tik ļoti dīvains labdaris, un Viktorija ieliek internetā sludinājumu, ka labprāt pieņems dāvinājumā nekustamo īpašumu... Bet, viņai par pārsteigumu, labdaris tik tiešām atrodas – jau nākamajā dienā. Nepazīstama vecenīte veikli aizvelk apstulbušo Viktoriju līdz tuvākajam juristu kantorim, momentā noformē visus dokumentus un tai pašā vakarā nomirst. Tā nu vairs neatrodas neviena, kuram varētu pajautāt, kas tas par savādu īpašumu, un dīvainību tik tiešām netrūkst – jo tālāk, jo to paliek vairāk. Māja, kā izrādās, stāv tieši četru pasauļu krustošanās vietā, kas tās iedzīvotājiem uzliek ne vienu vien pienākumu, kā arī rada dažādus apdraudējumus. Man tieši šis autores veikums šķita vissimpātiskākais, lai gan arī ar iebildēm. Iekārtošanās process te ir aprakstīts nebeidzami – kā un kurā vietā, ko galvenā varone iepirka, kā lika lietā, un visādas citādas detaļas, kas sižetu uz priekšu, protams, nevirzīja.

„Iržina”. Arī šai grāmatai ir trīs daļas „Viss ir savādāk...” („Иржина. Всё не так, как кажется…”), „Sagadīšanās nav nekāda sagadīšanās” („Случайное - не случайно”), „No iepriekšnolemtā neaizbēgt” („Предначертанного не избежать”). Te meitene visu savu neilgo dzīvi ir dzīvojusi Gaišajā impērijā, sava tēva mīlēta un lutināta. Bet te pēkšņi – tēvs negaidīti pārvēršas par despotu un mēģina viņu izdot pie vīra – cienījama sirmgalvja. Visu laiku viņa bija domājusi, ka Tumšā impērija ir ļaunuma un grēka iemiesojums, un tās iedzīvotāji – visšausmīgākās pasaules būtnes. Bet vai tas tiešām tā ir? Spiestā kārtā par to viņai nākas pārliecināties pašai. Šis bija diezgan lielā mērā piedzīvojumu gabals ar izteiktu mīlestības līniju, kā jau visos Milēnas darbos.

„Varavīksnes oranžā krāsa”. Grāmatas varone kādā nelāgā rītā pamostas svešā vietā, un saprot, ka neko neatceras. Un pirmā ceļā sastaptā būtne, kura cilvēku atgādina visai nosacīti, vēl paziņo, ka viņa ir verdzene „varavīksnes oranžā krāsa”, un visdrīzākais ir klons. Otras tādas pašas verdzenes pavadībā viņai tomēr izdodas izbēgt, un pat izkļūt no planētas. Šis romāns ir vienīgā autores fantastikas grāmata. Bet, kā viņa pati atzina, fantastikas žanrs tomēr neesot viņējais, tāpēc vairāk tādā nerakstīšot. Un labi vien ir – šis bija vienīgais Milēnas darbs, kuru es līdz beigām neizlasīju. It kā jau pat nebija slikts, bet es iestrēgu pirmajā trešdaļā pie pietiekami lielas tehniskas muļķības. Tālāk lasīt vairs negribējās.

„Bibliotekāru augstskola”. Grāmata ar veselām piecām daļām „Grāmatstaigātāju maģija” („Магия книгоходцев”), „Grāmatstaigātāju kara prakse”(„ Боевая практика книгоходцев”), „Grāmatstaigātāju specvienība” („Книгоходцы особого назначения”), „Grāmatstaigātāji un mehāniskā dieva noslēpums” („Книгоходцы и тайна механического бога”), „Grāmatstaigātāju hronikas” („Хроники книгоходцев”). Piecās grāmatās diezgan interesanti aprakstīti meitenes Kiras piedzīvojumi. Viņai jau no dzimšanas tikusi šī retā spēja – ieceļot jebkuras grāmatas radītajā pasaulē, vienkārši tā līdz viņas pilngadībai nekādi nebija izpaudusies, un nebūtu parādījusies arī, ja savā darba vietā – pilsētas bibliotēkā – viņa nebūtu nejauši sastapusi kādu citu grāmatstaigātāju, kurš mūsu bezmaģijas pasaulē vienkārši ieradies praksē. Un tā, mēģinot apkarot potenciālo zagli ar slotas kātu, viņa negaidīti ieveļas portālā, ārā izkrītot tieši bibliotekāru augstskolā, kur šādi īpatņi kā reiz tiek apmācīti. Un viss jau būtu labi – sižets interesants, galvenie varoņi ierasti pozitīvi, bet apnicīgs ir galvenās varones „krutums” – viņa ir vislabākā, visizcilākā, viszinošākā, visspējīgākā, visiekārojamākā, un tā tālāk un tā joprojām... Arī nobeigums sanāca it kā sasteigts, kas grāmatai par labu nenāca – radās sajūta, ka autorei šie varoņi vienkārši apnikuši.

Šobrīd esmu izlasījusi gandrīz visu, ko Milena Zavoičinskaja ir uzrakstījusi, izņemot pašu pēdējo grāmatu, kura iznāca nupat, 2017.gada janvārī. Man viņas grāmatas patika, par spīti visiem saviem trūkumiem. Tikai lasīt tās vienu pēc otras es droši vien neieteiktu, jo tad ātri vien kļūst saprotama shēma, kura visām šīm grāmatām ir gandrīz identiska.

http://samlib.ru/z/zawojchinskaja_m_w/

http://bibscher.cherlib.ru/

http://fantasy-worlds.org/author/id3775

https://prodaman.ru/Zavoychinskaya-Milena

http://zavoychinskaya.ru/