Bēgot no vardarbības ģimenē, galvenā varone gandrīz pret savu gribu sāk strādāt maģiskā iepazīšanās aģentūrā, kuras vadītājs, kā beigās izrādās, ir pats Mīlas Dievs, ar reti riebīgu raksturu un izturēšanos. Līgavaiņi arī šai aģentūrai ir visai oriģināli – ir gan elfi, gan orki, gan rūķi, pat tik iecienītie vampīri. Galvenajai varonei ir jāpieņem klientes ārējais izskats, jāierodas paralēlajā pasaulē pie potenciālā līgavaiņa un jāpanāk, ka tas piekrīt ar viņu apprecēties. Tad abas atkal samainās vietām, un pie līgavaiņa nu jau ierodas īstā sieviete. Problēmas rodas tikai tad, kad par galveno varoni pārāk lielu interesi sāk izrādīt aizdomīga ēna ar sarkani spīdošām acīm. Un vēl parādās brīnumdaiļš princis ar skaidri saredzamu personības šķelšanos, kuram arī nez kas vajadzīgs.

Stāsts un ideja autorei padevies tīri pat labi, bet izpildījums tomēr „piestreikoja”. Indīgais, parupjais un vietām arī jēlais humors tomēr ne visai saskanēja ar tēmu par vardarbību ģimenē, un pavisam nesaskanēja ar pietiekami sentimentālo, pārsaldināto Mīlestības un Nāves romantikas līniju. Kaitinošs bija arī galvenās varones visvarošums – visu viņa prata, visu varēja. Visas klientes iekārtoja, princi nolika pie vietas, aizdomīgo ēnu pieradināja, un galu galā pati kļuva par dievieti novecojošā Mīlas dieva vietā. Lai gan tas jau tīri pat atbilst žanra likumiem.

Grāmatā ir vesela kaudze riebīgu personāžu. No kuriem viens no pirmajiem būtu minams Gimnejs Gimnejevičs – novecojošais Mīlas dievs un iepazīšanās aģentūras vadītājs – neadekvāts histēŗiķis, pilnībā zem savas sievas tupeles un vienkārši liels riebeklis. Otro vietu droši ieņem „virtuves bokseris”, galvenās varones neapprecētais vīrs, amatu apvienošanas kārtībā arī ļaunprātīgs kukuļņēmējs policists. Un trešā vieta būtu piešķirama viņas mātei – te nu atkal parādās fenomens, kas mani krievu autoru grāmatās atkal un atkal pārsteidz no jauna – īpaši devianti un nepatīkami tuvākie radinieki, parasti tieši mātes. Laikam jau tā patiesi ir izplatīta problēma.

Grāmatas nobeigumā man ļoti nepatika autores vēlme par varītēm izspiest no lasītāja asaras ar mūžseno paņēmienu – nepateicība ir pasaules alga. Arī galvenās varones iekšējā balss, kas sākumā bija svaigi ironiska, pretēji ārējiem apstākļiem, pamazām palika arvien daudzvārdīgāka un apnicīgāka. Vienā brīdī šos garos iekšējos monologus es pat pārstāju lasīt. Tikai pārskrēju tiem ar acīm.

Vienai lasīšanas reizei derēs.