Zināmākais autores veikums būs no 2006 – 2010.gadam izdotā pentaloģija „Likteņa algotņi”. Tajā iekļautas piecas grāmatas ar nosaukumiem: Likteņa algotņi” („Наемники Судьбы”), „Pa skorpiona pēdām” („По следу скорпиона”), „Senlaiku varoņi” („Герои былых времен”), „Citu pasauļu Kolumbi” („Колумбы иных миров”) un „Ģimenes iekšējā lieta” („Чисто семейное дело”). Bez šīs viņa ir sarakstījusi vēl vienu sēriju „Gaisma un tumsa”, ar grāmatām „Tumsa. Ļaunuma pārbaudījums” („Тьма. Испытание Злом”) un „Gaisma. Pārbaudījums ar labo?” („Свет. Испытание Добром?”). Vēl viņai atrodamas četras grāmatas, kuras neietilpst nekādās sērijās. „Neredzamais ienaidnieks” („Враг невидим”), „Bīstamais virziens” („Опасная колея”), „Ļoti noderīga grāmata” („Очень полезная книга”) un „Pēdējā paaudze” („Последнее поколение”).
Jāsaka, ka autores daiļradi es uzskatu par ļoti savdabīgu un neparastu. Šo gadu laikā man pat ne vienu reizi vien ir bijusi vēlēšanās viņas grāmatas pārlasīt. It kā jau tās pat vairāk vai mazāk būvētas vienādi – neatkarīgi no sākuma, viss izvēršas standarta fantāzijas žanra „klaiņojumā”, kur varoņi, lai izpildītu savu sūtību, spiesti doties tuvākos vai tālākos ceļos. Arī veidojot centrālā varoņa tēlu – jaunu vīrieti, autore nav mēģinājusi to kaut kā dažādot, un visās grāmatās, neatkarīgi no vārda, tas ir gandrīz viens un tas pats cilvēks vai ne-cilvēks. Un tomēr, viņas grāmatas es viennozīmīgi sauktu par simpātiskām.
Visu Jūlijas Fedotovas grāmatu galvenais motīvs ir fantāzijas žanram tik tradicionālā pasaules glābšana, bet tas ir aprakstīts tik ikdienišķi, bez kāda žanram piemītošā patosa un pretenciozitātes, ka vienkārši ir interesanti lasīt. Grāmatu varoņi kašķējas gan savā starpā, gan ar saviem radagabaliem, kļūdās, cīnās ar dažādām ikdienišķām nebūšanām, un nerodas sajūta, ka kārtējo reizi lasu par kaut kādiem pārcilvēkiem, lai gan visādu spēju tiem nebūt netrūkst. Te varēs lasīt gan par smagajā ceļā noplīsušām drēbēm, kuru vietā nav kur ņemt jaunas labākas, gan apsaldējumiem ziemā, un savukārt karstuma dūrieniem vasarā. Viduslaiku krāšņajās pilīs tur masveidā mēdz mājot blaktis, un arī „ērtības” ir atrodamas parkā zem tuvākā krūma...
Viņas darbos varēs atrast ļoti pierastās fantāzijas žanra rases – elfus un rūķus ieskaitot, bet būs arī nekur citur neatrodamas, autores pašas radītas. Arī tas man šķita interesanti, jo liela daļa fantāzijas žanra autoru apstājas pie jau kāda cita izdomātajām būtnēm, kas ir vienkāršāk. Un vēl – lielākoties tieši cilvēki viņas darbos ir visvairāk atpalikusī un nepatīkamākā rase.
Galveno varoņu personības te būs visai tālu no ideāla, kas tos padara pārsteidzoši spilgtus un interesantus. Katram ir kādas savas īpatnības un trūkumi, kuri konsekventi parādās līdz pat grāmatas beigām.
Man vislabāk patika tieši pentaloģija „Likteņa algotņi”. Tikai pats iesākums tai šķiet visnotaļ dīvains, bet, tiekot tam pāri, viss nostājas savās vietās. Šai darbā priecē arī tik tradicionālās mīlestības līnijas pilnīgs iztrūkums. Reti kurš no manis iepazītajiem autoriem to spējis tik monumentāli ignorēt, nezaudējot savu darbu cienītājus.
No visiem jau pieminētajiem autores darbiem par visvājāko es uzskatītu „Ļoti noderīgu grāmatu”. Un arī par to, jāsaka, ka šis sacerējums ir tīri pat lasāms, bet pārējie viņai tomēr ir labāki. Starp grāmatām izceļas arī „Pēdējā paaudze”, kura drīzāk būtu pieskaitāma nevis fantāzijas, bet fantastikas žanram.
Izmantotie avoti:
http://samlib.ru/z/zimina_s_s/chtenie.shtml
http://w-o-f.ru/author/fedotova/naemniki_sudbyi
http://www.kolasc.net.ru/russian/news/F/Fedotova4-li9Viktorovna.htm