Pats neo-Rjurikovičs (kas ir dzimis jau pēc «izsēšanās uz Zemes») ir nodibinājis «Kņaza fondu», kas, kā teikts fonda saitā, «sāks atjaunot Krievzemes aristokrātiju, ieskaitot Prurikovičus, Monomahus, čingizīdus, seīdus un hošemītus (pravieša Muhameda pēctečus). Seno dzimtu pēcteči tiks aicināti piedalīties aktīvā sabiedriskā darbībā un valsts pārvaldē».
Kņazu rinda.
Kaut gan, kāpēc neo-Rjurikovičiem ar neuzspēlēt šādas spēles, ja pie mums jau tāpat pārādījušies daudzi jaunizcepti muižnieki. Ar aristokrātiju ir aizrāvušies nopietni cilvēki, valsts dienetā esoši: ministri, aktībā dienesta ģenerāļi, gubernatori. Tāpēc «seno dzimtu pēctečiem» (pēc «Lielā Kņaza Lielā Kubenska» versijas) augstākās valsts sfērās acīmredzami nekas nespīd: vietas tur jau ir aizņēmuši pavisam citi «augstmaņi».
Pirmais uzliesmojums interesei par kārtu regālijām tika fiksēts 1980. gadu beigās. Taču tālāk par muižnieku pēcteču «interešu klubu» lieta negāja. Kad 1991. gadā Kremlī nomainījās vara, «mainījās koncepcija». Maz ir to, kas zina, ka tad augsto kabinetu klusumā nopietni tika strādāts pie jautājuma par monarhijas restaurāciju. Man bija iespējams parunāt ar vēsturniekiem, kurus mēģināja iesaistīt prožekta idejiski-vēsturiskā izstrādē. Toreiz arī tikai apskatīti dažādie cara nami emigrācijā. Taču, kur monarhija, kaut arī virtuāla, tur arī muižniecība ar savām privilēģijām. Un godkārības tirgus ar pa pilnam apsviedīgu pilsoņu, kas saprata, ka tas ir pietiekami ienesīgs bizness.
Tas izskatījās kā draiskulības, kamēr «muižniecības spēlē» neiesaistījās tādu amatu un pakāpju cilvēki, kurus apvainot vieglprātībā un vājprātībā vairs nevar. Jau pie «agrīnā» Putina krievu ierēdņi draudzīgi un aktīvi sāka virzīties uz muižniecības pusi, bet ģeneralitāte pat aizmaršēja veselā ierindā. Tas pavisam nenozīmē to, ka viņiem visiem pēkšņi tika atklāti senči ar zilām asinīm: par «muižniecības» iegūšanas avotu viņiem kļuva «Krievijas Impērijas Nams». Precīzāk, tā vadītāja «Augstdzimusī Lielā Kņaziene» Marija Vladimirovna. (Lielkņaza Kirila Vladimiroviča, pēdējā Krievijas imperātora Nikolaja II brālēna mazmeita, kas pārsvarā dzīvo Madridē). Pretendenti muižnieka titulu iegūst visbiežāk ar to Marija Vladimirovna apbalvo viņus ar «imperātora ordeņiem»: Svētās Annas un Svētītāja Nikolaja Brīnumdara ordeņiem.
Ģenerāļi-muižnieki.
Krievijas Federācijas augstākā birokrātija masveidā sāka saņemt ordeņus no Marijas Vladimirovnas ap 2001. gadu. Viņas Impēriskās Augstības (V.I.A.) Kancelejas Direktors Aleksandrs Zakatovs nespēja pateikt konkrētu skaitli, taču teica, ka esot ap 2000 ordeņa kavalieru un «tas ir ļoti maz».
Ja tic oficiālajam «Krievijas Impērijas Nama» saitam, tad pirmais tāds kavalieris, no augstākstāvošo Krievijas ierēdņu vidus, bija ģenerālpulkvedis Valērijs Maņilovs. 2001. gada 4. augustā Marija Vladimirovna parārstīja rakstu par viņa apbalvošanu ar Svētās Annas 1. pakāpes ordeni. Saskaņā ar ordeņa pirmsrevolūcijas statusu, tas automātiski nozīmē mantojama muižnieka titula iegūšanu. Ģenerālis Maņilovs, kuram nav senčos muižnieku, ir slavens ar to, ka viņš ir pirmais (un par laimi vienīgais) politdarbinieks, kas uzkalpojies līdz Ģenerālštāba priekšnieka pirmā vietnieka amatam. Tieši viņš bija atbildīgs par federālo spēku darbības propagandas atspoguļošanu Otrā Čečenijas kara sākumā. Taču totāli zaudēja informācijas karu čečenu propagandistam Movladi Udugovam. Tajā brīdī, kad Manilovs tika «iecelts muižniecībā» viņu virzīja arī senatoros. Par kādiem nopelniem muižnieka titulu ieguva bijušais PSKP biedrs un politdarbinieks, «Krievijas Impērijas Nams» nepaskaidroja. Jau četrus mēnešus pēc «Annas», 2001. gada 19. decembrī, Valērijs Ļeoņidovičs saņem no Marijas Vladimirobnas rokām (Krievijas Armijas Namā) jaunu regāliju — Svētītāja Nikolaja Brīnumdara Kara ordeņa zīmi, arī 1. pakāpes. (Tāds ordenis sākumā bija vrangeliešiem, 1929. gadā to vēlreiz nodibina lielkņazs Kirils Vladimirovičs [starp citu, pats arī emigrācijas pārstāvju iecelts par caru Kirilu I, ko gan visi emigrācijas pārstāvji neatzina, viņa pēcnācēji vairs neriskēja cara titulu pieņemt — t.p.] - lai apbalvotu Pirmā pasaules kara dalībniekus, 2001. gadā Marija Bladimirovna atjauno šo ordeni.)
Pēc savas izcelšanās «jaunie augstmaņi», visi kā viens ir «no arkla»: senčos viņiem muižnieku nav.
Ļoti aizkustināja tāda pasāža no preses-relīzes: Ģenerālštāba priekšnieks, ģenerālis Kvašins «pienesa Valdniecei LIELAJAI KŅAZIENEI MARIJAI VLADIMIROVNAI... Svētītāja Nikolaja Brīnumdara Kara ordeņa Pirmās pakāpes Zīmi ar numuru 1, kuru Valdniece, kā Ordeņa Augstākā Priekšniece pati uzlika uz sevis».
Tālāk «muižnieciskoties» ar Nikolaja Brīnumdarītāja (vai, pārmaiņas pēc, ar Svēto Annu) «Ar vismīļākās žēlastības» palīdzību vēlējās gandrīz vai visi biedri ģenerāļu formās. Krievijas Impērijas Nama» saitā publicētajā kavalieru sarakstā var atrast Aizsardzības ministrijas Galvenās autobruņutanku pārvaldes priekšnieku, Militārās gatavības Galvenās pārvaldes, Ģenštāba pārvalžu vadītāju, inženieru, dzelzceļa, sakaru, kara apgabalu komandieru, Kara akadēmiju priekšnieku vārdus.
Par nopelniem monarhijas priekšā.
Negaidīti, bet mūsu prezidentāli-parlamentārā valstī armijas ģenerāļu iekļūšana monarhijas avotos nekādi netraucēja to karjerai. Tieši otrādi, dažreiz liekas, ka tieši muižnieka titula iegūšana no Marijas Vladimirovnas rokām ir galvenais priekšnoteikums sekmīgai kustībai pa dienesta kāpnēm! Anatolis Kvašins kļūst par Prezidenta pilnvaroto pārstāvi Sibīrijas Federālajā Apgabalā. Jurijs Balujevskis — par armijas ģenerāli un Ģenš'tāba priekšnieku, tagad viņš ir Drošības Padomes sekretāra vietnieks. Ģenerālis Valērijs Gerasimovs — Ģenštāba priekšnieka vietnieks. Vai arī ģenerālpulkvedis Dmitrijs Vitaļjevičs Bulgakovs: viņu apbalvo ar to pašu 1. pakāpes «Brīnumdarītāju» 2004. gada 1. jūnijā. 2005. gada 26. decembrī Marija Vladimirovna «Ar vismīļāko žēlastību ordeņa prasītājam» ieceļ mantojamo muižnieku kārtā viņu pašu, sievu un abas meitas-dvīnes. Zīmīgākā frāze šeit - «prasītājam», tātad Dmitrijs Vitaļjevičs šo muižnieka kārtu pats arī ir prasījis?! Un vispār, ne jau velti, pēčāk uzdienējis līdz KF BS Aizmugures priekšniekam, tagad jau Aizsardzības ministra vietnieks.
Ģenerāļi Vladimirs Čirkins un Aleksandrs Galkins, ieguvuši Nikolaju pie krūts, kļuva par Centrālā un Dienvidu kara apgabala karaspēka vadītājiem attiecīgi. Tas pats Šamanovs, kļuvis par muižnieku — ir Tālo Austrumu karaspēka komandieris. Muižnieka titulu ir ieguvis arī justīcijas ģenerālpulkvedis Aleksandrs Savenkovs, tajā laikā galvenais kara prokurors — Krievijas Ģenerālprokurora vietnieks. Tagad ģenerālis Savenkovs ir Federācijas Padomes senators.
Kā kavalērijas uzbrukumā.
Taču, varbūt ir tā, ka Marija Vladimirovna apbalvo, bet pats apbalvojamais — viņam pat sapņos un prātā nav, ka viņš jau ir kavalieris un muižnieks? Apmeklējot V. I. A. (Viņa Imperatoriskās Augstības) Kanceleju, es uzdevu šo jautājumu tās direktoram Aleksandram Zakatovam. Un saņēmu atbildi, ka tas nevar būt: procedūra ir delikāta, bez saskaņošanas nekādi nevar. To jau var saprast pat no dokumentu tekstiem, kur sniegti personīgie dati: ne tikai paša kavaliera dzimšanas dati, bet arī privāta informācija par ģimeni — sievas dzimšanas datums un meitas uzvārds, precīzs laulību reģistrācijas datums, ziņas par bērniem. Kā man lika saprast Kancelejā, tad šos datus sniedz paši kavalieri.
Taču kādam taču ir jāsastāda apbalvojamo saraksti? Nevar taču Marija Bladimirovna, kas dzīvo Madridē vai Senbriakā, zināt visus šos ģenerālus — armijniekus, čekistus, civīlos. Aleksandrs Zakatovs pastāstīja, kā notiek apbalvojamo noformēšanas process. Izbīdīšana notiek no organizācijām, kas atrodas Marijas Vladimirovnas aizbildniecībā: tieši tās noformē sarakstus. Piemēram, Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja un Svētās Annas ordeņiem nominē attiecīgās Kavalieru Domes, kas sastāv no cilvēkiem, kas šos ordeņus jau ir saņēmuši.
Paskatījos es šo Domju sastāvus, bet tur vienā laidā Maņilovi un darjkini. Kavalieru Domes sastāv no ierēdņiem, kas faktiski paši sevi arī izvirza un pēc būtības paši sevi arī apbalvo, izprasot pseidomuižniecību. Bet Marijai Vladimirovnai paliek tiesības tikai parakstīt dokumentus.
Kņazs Rubļevskis, hercogs Novoogarevskis.
Muižniecībā ir iekļuvusi visa augstākā «Norņikeļ»-a vadība. 2009. gada decembrī Svētās Annas 2. pakāpes ordeni dabūja «Norņikeļ»-a lielas akciju paketes īpašnieks Vladimirs Potaņins. Tad pat 3. pakāpes Annu dabūja arī Oļegs Pivovarčuks, «Norņikeļ»-a ģenerāldirektora pirmais vietnieks. Bet 2010. gadā «Annu uz kakla» ieguva arī Andrejs Klišass, «Norņikeļ»-a prezidents.
Ļoti interesants ir apbalvošanas ceremonijas apraksts: «Pēc tam KF Prezidenta Administrācijas vadītājs Sergejs Jevgeņjevičs Nariškins (tā paša 1. pakāpes ordeņa kavalieris) pasniedza V. O. Potaņinam špagu — muižnieka titula un kalpošanas Tēvijai zīmi». Un vēl viens paziņojums: «V. I. A. Valdnieks Mantinieks Cēzarēvičs un Lielais Kņazs Georgijs Mihailovičs ieņēma AAS «KMK Noriļskij Ņikeļ» Ģenerāldirektora Padomnieka amatu».
Visa 1990. gadu nomenklatūra, kuru neviens nav atcēlis, aktīvi apgūst «civilizēto pasauli». Taču, neskatoties uz ātros tempos iegūto bagātību, jahtām un Eiropā nopirktajām pilīm, krievu jaunbagātniekus «par savējiem» tā arī neatzina, kaut raujies vai pušu! Tas bija tik aizvainojoši: nežēlojot līdzekļus, jaunbagātnieki centās piefiksēt savu piederību pasaules elitei, turklāt, īpaši, mantotai. Taču viņus nepieņēma, liekot saprast, ka viņi paši un viņu bērni nekļūs pat par baronetiem Krušaveļskiem. Uz mūžu paliekot par vikontiem Barvihinskiem, hercogiem Novo- un Pusogarevskiem, grāfiem Zavidovskiem, kņaziem Rubļevskiem...
Liekas, tieši šī nespēja iegūt atzinību ārzemēs arī stimulēja spēles ar jaunmuižniecību: 2000. gadu sākumā nomenklatūra pievērsās citai formai, kā piefiksēt savu piederību elitei, turklāt tieši mantotai. XXI gadsimtā mēs esam pagriezuši valsti 100 gadus atpakaļ, pie iedalījuma kārtās — un to sauc par modernizāciju? Turklāt šai restaurācijai ir sistemātiska daba — jo kāpēc tad tajā spēlē pat KF Prezidenta Administrācijas galva, augstākie valdības ierēdņi, ģeneralitāte?