Nākošā rakstniece uzauga lielā, draudzīgā ģimenē. Dzimusi 1973. gada 24. decembrī, Hārtfordas pilsētiņā (Konektikutas štatā), Stefānija bija otrā vecākā no sešiem bērniem un pirmā Stīvena un Kendijas Morganu meita. Nosauca meitu par godu tēvam (Stephen – Stephenie) un viņa vienmēr palika tēva mīlule.

Kad Stefai (tā viņu sauca tuvinieki) palika četri gadi, ģimene pārcēlās uz Arizonu un sāka dzīvot Fīniksas pilsētā. Morgani bija mormoņi un aktīvi piekrita tam, ka ģimenēm ir jābūt lielām: bērni viņiem radās viens pēc otra. Polam un Stefai drīz sekoja Sets, Džeikobs, Emīlija un Haidija. Tāpēc Stefānijai drīz nācās kļūt par “otro mammu” - pieskatīt mazākos, tajā skaitā, arī lasīt viņiem pasakas un pamācošus stāstus. Pati meitene nespēja iedomāties savu dzīvi bez grāmatām – īpaši viņa mīlēja klasiskos Džeinas Ostinas, Šarlotes Brontē un Mārgaretes Mičelas romānus, kā arī Viļjama Šekspīra lugas.

Mīlestības un vampīru romānu cienītājas bieži pārmet Stefānijai Meierei, ka viņas romāns ir pārāk maz seksa, naturālisma un jutekliskuma demonstrēšanas. Taču nevajag aizmirst, ka Meieres pasaules uzskatu lielā mērā ir izveidojis ģimenes vērtību kults, kas pastāv mormoņu mērenākajā novirzienā - Jēzus Kristus Pēdējo dienu svēto baznīcā. No šejienes arī Krēslas sāgas vecmodīgais stils ar uzsvaru uz augsto romantismu. Starp citu, Meieres “radošie” ticības brāļi ir slavenais fantasts Orsons Skots Kārds, animators Dons Blats un pop-vijolniece Lindsija Stirlinga.

Mācījās Stefa ar lielu uzcītību, 1992. gadā viņa pabeidza Chaparral High School Skotsdeilas pilsētiņā ar teicamām atzīmēm, pateicoties kurām spēja iegūt īpašo Nacionālo stipendiju. Tas ļāva viņai iestāties Brigema Janga universitātē ((Provo, Jutas štatā), galvenajā mormoņu “ideoloģiskajā” cietoksnī. Tur Stefānija studēja angļu valodu un literatūru un 1997. gadā ieguva bakalaura diplomu. Mācību laikā universitātē “piedzima” arī Stefānija Meiere, jo tur viņa satika savu “princi”.

Vispār jau ar savu nākošo vīru Kristiānu Meieru Stefānija satikās jau agrā bērnībā, kad tik tikko atbrauca uz Fīniksu, viņi iepazinās kādā mormoņu reliģiskajā ceremonijā. Viņu bērnu laiku draudzība atjaunojās, kad Stefa jau mācījās universitātē. Attiecības attīstījās ļoti vētraini. Deviņus mēnešus pēc attiecību atjaunošanas, tikko meitenei palika divdesmit viens gads, viņi ar Pančo (Kristiāna iesauka) apprecējās.

Sākumā Stefānija pēc universitātes beigšanas bija domājusi turpināt mācības – uz juridisko fakultāti. Taču pirmā bērna Gebriela piedzimšana viņas plānus mainīja: “Tikko man piedzima dēls, man radās vēlēšanās vienkārši būt par viņa mammu”. Tā Stefānija pārvērtās par parastu, amerikāņu mājsaimnieci. Viņas vīrs Kristians strādāja par auditoru, kamēr viņa sieva vadīja saimniecību, turklāt, drīz vien ģimenē uzradās vēl divi dēli – Sets un Elijs.

Brīnišķais sapnis.

Stefānijas Meieres rakstnieces karjera līdzinās pasakai – vismaz tās oficiālā versija. Ja tā pati Džoanna Roulinga sapņoja kļūt par rakstnieci gandrīz vai no šūpuļa, vēl agrā bērnībā sacerēja brīnumu stāstus, tad Meiere apgalvo, ka vienmēr ir bijusi tikai aizrautīga lasītāja. Līdz “Krēslai” viņa nav uzrakstījusi neko nopietnu – ja neskaita skolas referātus un pāris stāstu, kas bija nepieciešami, lai iegūtu universitātes diplomu.

Plaši izplatītais stāsts par “Krēslas” bestsellera dzimšanu izskatās šāds.

Naktī uz 2003. gada 2. jūniju Stefānija ieraudzīja ļoti detalizētu, brīnumainu sapni. Saules pielietā meža pļaviņā sēdēja divi iemīlējušies – neiedomājami brīnišķīgs jauneklis-vampīrs un mirstīgā - meitene, kas ne ar ko īpaši neizcēlās. Turklāt, neskatoties uz mīlestību, jauneklim tā vien gribējās iecirst ilkņus jaunavas maigajā kakliņā...

No rīta Stefānija, tik ļoti iespaidojusies no šī stāsta, pierakstīja to – ainas pārstāsts aizņēma tikai vienu lapaspusi. Bet pēc tam divdesmit deviņus gadus veco mājsaimnieci pārņēma radoša iedvesma un viņa nolēma pamēģināt sevi literatūrā. Ja nu pēkšņi?

Trīs mēnešus viņa intensīvi strādāja – atraujoties tikai mājas darbiem, rūpēm par dēliem un vakariņām vīram – rezultātā parādījās piecsimt lapaspušu liels rokraksts (dabiski, ka nerakstīts ar roku, bet gan datorā). Vispirms Stefānija sacerēja notikumus, kas risinājās pēc ainas pļaviņā – tā rezultātā kļuva par romāna trīspadsmito nodaļu, bet pēc tam atgriezās pie iepriekšējiem notikumiem. Grāmatas nosaukums sākumā bija “Forka” (tā sauc pilsētiņu, kurā risinās notikumi), bet galvenajiem varoņiem nebija savu vārdu, tos sauca vienkārši “Viņš” un “Viņa”. Beigās viņa tomēr nolēma nokristīt savus varoņus, brīnišķīgajam vampīram Meiere nolēma dot vārdu Edvards ar skatu uz pievilcīgo džentlmeni – misteru Ročesteru no Šarlotes Brontē “Džeinas Eiras”. Kas attiecas uz meiteni, tad pēc ilgām pārdomām viņai tika piešķirts vārds Izabella, tā Meiere bija sapņojusi nosaukt savu meitu, ja viņai tāda piedzimtu.

Sākumā par romāna publicēšanu vispār nebija ne runas – Stefānija rakstīja grāmatu tikai sev. Vienīgais cilvēks, kas zināja par Meieres jauno aizraušanos un, kuram bija tiesības izlasīt romānu, bija viņas māsa Emīlija. Tieši viņa kļuva par topošās “Krēslas” pirmo fani un burtiski piespieda Stefu pamēģināt ieskapēt savu debijas grāmatiņu kādā no izdevniecībām.

Ar savas pašas jaunākās māsas Haidijas (ak, māsas – tas ir briesmīgs spēks!) palīdzību Meiere izķemmēja tīmekļa resursu WritersMarket.com un sastādīja nelielu izdevēju un literāro aģentūru, kas pieņēma rokrakstus no autoriem-iesācējiem, sarakstu. Un aizsūtīja “Forku” piecpadsmit adresēm. Atnāca deviņi atteikumi, pieci vispār neatbildēja, bet Džodija Rimere no aģentūras Writers House rokrakstu pieņēma. Aģente deva Meierei daudz vērtīgu rekomendāciju, palīdzot sagatavot grāmatu publicēšanai – starp citu, tieši Džodija ieteica mainīt nosaukumu uz “Krēslu”. Līdz debesīm slavēto rokrakstu piedāvāja astoņām izdevniecībām, kuras, kā tas pieņemts Amerikas grāmatu biznesā, 2003. gada novembrī sarīkoja izsoli. Uzvarēja izdevniecība Little, Brown and Company, kas piedāvāja Meierei kontraktu uz trim cikla grāmatām ar avansu 300 tūkstoši dolāri. Rimere gribēja savai klientei miljonu – beigās vienojās par 750 tūkstošiem. Piedāvājot literārajam aģentam savu grāmatu, Stefānija sapņoja tikai par kādiem tur desmit tūkstošiem “zaļajiem” - lai nosegtu kredītu par ģimenes nopirkto minivenu...

Krēslas bums.

Stefānija Meiere divus gadus ar trīcošu sirdi gaidīja sava romāna publicēšanu – uz Amerikas grāmatu veikalu plauktiem “Krēsla” parādījās 2005. gada oktobrī ar pirmo tirāžu 75 tūkstoši eksemplāru. Turklāt izdevēji, kas sajuta grāmatas komerciālo potenciālu, ļoti pareizi izrīkojās ar savu “dārgumu”. “Krēslas” iznākšana tika gatavota ar varenu reklāmas kampaņu: Stefānija sniedza intervijas, devās promo-tūru braucienos. Par grāmatu jau sāka runāt ilgi pirms tā parādījās pārdošanā. Nav brīnums, ka tikai pēc mēneša, kas bija pagājis no relīzes brīža, romāns jau bija piektā vietā avīzes New York Times jaunatnes nacionālo bestselleru sarakstā. Panākumi tika pamanīti arī aiz robežām, tiesības izdot grāmatu nopirka izdevniecības no divdesmit sešām valstīm. Bet pēc tam vairāki autoritatīvi amerikāņu izdevumi nosauca Arizonas mājsaimnieces debijas romānu par “gada grāmatu”. Un sākās īsts bums...

Katru nākošo gadu Stefānija Meiere izdod pa jaunam sikvelam - “Jauns mēness” (2006), “Aptumsums” (2007), “Saullēkts” (2008). Aug arī jauno grāmatu starta tirāžas: “Jauns mēness” - simts tūkstoši, “Aptumsums” - miljons, “Saullēkts” - jau 3,7 miljoni eksemplāri, trešā daļa no tiem jau tika pārdoti pirmās diennakts laikā. Šodien Krēslas sāga jau ir izdota 37 valodās un kopējā tirāža visā pasaulē ir vairāk nekā simts miljonu eksemplāru.

Protams, ka malā nevarēja palikt arī Holivuda. Sākumā ekranizācijas tiesības nopirka studija Paramount Pictures, taču tās veidotais scenārijs Meierei kategoriski neiepatikās.

“Objektīvi tā bija visai pieklājīga filma par vampīriem, kam tomēr nebija nekā kopīga ar “Krēslu”. No Bellas bija iztaisījuši vecāko klašu zvaigzni, kura bija liela autoritāte skolēnu vidū. Visi vampīri nēsāja nakts redzamības brilles un viņus medīja FIB... Pēc būtības, vienīgā pareizā lieta filmā bijs tās nosaukums”. (Stefānija Meiere)

Toties nelielā kompānija Summit Entertainment, kas 2007. gada aprīlī nopirka “Krēslas” ekranizācijas tiesības, spēja jaunā bestsellera radītājai izpatikt. Meierei patika gan scenārijs, gan aktieri. Viņa pat pati parādās filmā, tēlojot sievieti kafejnīcā, kura kaut ko drukā noutbukā, turklāt oficiante nosauc viņu par Stefāniju. Filmai bija sagaidāmi milzīgi komerciāli panākumi un tā tas arī notika: visa franšīze no piecām filmām visā pasaulē kopā nopelnīja gandrīz trīs ar pus miljardus dolāru. [Kaut arī kritiķi šo sēriju izkritizēja pamatīgi – t.p.]

Negulēt uz lauriem.

Kļuvusi par vienu no bagātākajām mūsdienu rakstniecēm, Stefānija Meiere nokļuva krustcelēs: ko darīt tālāk? Stefa nolēma negulēt uz lauriem. Viņa izbēga arī no iespējas štancēt tikai bezgalīgus turpinājumus savam bestselleram.

“Krēslas sāga ir stāsts par Bellu un tas ir beidzies. Es domāju, ka varētu vēl mākslīgi turpināt vilkt viņas stāstu uz priekšu, taču tas diezin vai būtu tik interesanti, lai piespiestu mani rakstīt. Stāstam ir vajadzīgi konflikti, bet visi konflikti, kuros Bella ir centrā, ir izsmelti.” (Stefānija Meiere)

Kaut gan Meiere gatavojās sacerēt vēl vienu romānu šajā sērijā - “Pusnakts sauli”, kurā galvenais varonis būtu Edvards Kallens, taču jau gatavo nodaļu melnraksts nokļuva internetā un autore darbu apturēja, kaut arī bija solījusi faniem romānu pabeigt. Jau vairākus gadus par to, ka romāns tomēr varētu tikt uzrakstīts, nekas nav dzirdēts.

[ “Pusnakts saulei” bija jābūt kā sekundāram sērijas romānam. Ja visi iepriekšējie romāni bija rakstīti pārsvarā no Bellas pozīcijām, tad piektajam romānam būtu bijis jābūt “Krēslas” pārstāstam no Edvarda Kallena redzes viedokļa. Meiera cerēja, ka romāns tūlīt sekos “Saullēktam”, taču tiešsaistes noplūdē fanu rokās nonāca romāna melnraksta pirmās 12 nodaļas, Meieres sašutums par to bija tik liels, ka viņa nolēma pārtraukt romāna rakstīšanu (Varbūt uz nenoteiktu laiku? Varbūt pavisam?) un pati savā mājas lapā izlika visu no tā, ko bija paspējusi uzrakstīt. Tomēr, bez sāgas citām grāmatām neiztika. 2010. gadā iznāk “Brī Taneres īsā, otrā dzīve” (otrā plāna varone no sērijas – viena no vampīru jauniešiem, kas uzkūdītas uzbrukt Kalleniem, lai nogalinātu Bellu). 2011. gadā iznāk “Krēslas sāgas Oficiālais, ilustrētais ceļvedis” - t.p. Papildinājums no Vikipēdijas]

Toties 2008. gada maijā Meiere izdeva savu pirmo zinātniski-fantastisko romānu pieaugušo auditorijai “Klejotāja”, kas iznāca ar starta tirāžu 750 tūkstoši eksemplāri. Romāns uzreiz nonāca pirmajā vietā New York Times bestselleru sarakstā un topā noturējās divdesmit sešas nedēļas. Tiek plānoti vēl divi turpinājumi un romāns tika ekranizēts, pirmizrāde bija 2013. gada pavasarī. “Krēslas” radītāja vispār cieši sadarbojas ar kino industriju – viņa pat ir nodibinājusi pati savu producentu kompāniju Fickle Fish Films. Bez tam Stefānija ir apsolījusi sarakstīt mistisku trilleri ar spokiem, piedzīvojumu fantāziju, fantastiku par ceļojumiem laikā un pats galvenais – romānu par nārām.

“Kad es biju pusaudze, nāru dēļ es biju gandrīz vai traka. Man jau ir aptuvens sižets grāmatai. Ļoti sarežģīts. Jūtu, ka stāsts iznāks liels. Tāds, apmēram, uz tūkstoš lappusēm.”(Stefānija Meiere)

Personīgajā dzīvē Stefānijai arī viss ir kārtībā – lai gan laulāto draugu statuss jūtami ir mainījies. Agrāk Stefa sēdēja mājās un audzināja bērnus, bet tagad tieši viņa pelna naudu - “mājsaimnieka” kategorijā ir nonācis Kristiāns, kas ir aizgājis no darba un tagad pieskata trīs rezgaļus. Lielāko laika daļu ģimene pavada Arizonas kalnu ciematiņā Keivkrīkā, kur Meieri par miljons dolāriem ir nopirkuši nelielu muižiņu. Bet, ja viņi grib pavisam atpūsties no kņadas, tad dodas uz vasaras “holandiešu” namiņu Meroustounas salā (Vašingtonas štatā), kur dzīvo tikai kādi tūkstoš cilvēku. Vispār, īpaši nešiko, kā jau tas piedien cienījamiem mormoņu pārstāvjiem...

Meieres daiļrade izsauc ļoti pretrunīgas atsauksmes. Par viņu ļoti nicinoši izsakās Stīvens Kings un ļoti atzinīgi – Orsons Skots Kārds. Feministes viņu apvaino par sieviešu vienlīdzības idejas nopulgošanu, vampīru fani – par ņirgāšanos par tradicionālajiem priekšstatiem par vampīriem. No otras puses, daudzi kritiķi un žurnālisti slavē Meieri par to, ka viņa ir atgriezusi jauniešu masu literatūrā īstu romantismu un stāsta savās grāmatās par īstu mīlestību...

Laikam vienīgo pareizo spriedumu par Stefānijas Meieres darbiem spēs dot tikai pats galvenais soģis – Viņa Augstība Laiks. Vai būs interesanti Krēslas romāni kaut vai pēc pusgadsimta? To pateiks tikai to laiku lasītājs...

[Pats jaunākais veikums Stefānijas Meieres karjerā ir filmas “Ostinlande” (2013) producente. Tā ir romantiska komēdija par kādu jaunu sievieti, kurai ir noslēpums – viņa ir kā pārņemta ar Džeinas Ostinas romāniem, to pasauli un varoņiem. Tāpēc, guvusi iespēju piedalīties pasākumā “Ostinlande” (gluži kā larpā!), viņa dodas uz turieni. Galvenajā lomā Kerija Rasela, bet tiem, kas skatīsies filmu, patiks atkal ieraudzīt vienā no lomām Džeinu Seimūru, kuras bagāžā ir piedalīšanās Bondiādē, kulta klasikā “Kaut kad laikā” (Somwhere in Time) un nekādu šaubu - “Dakterē Kvinnā”. http://sonyclassics.com/austenland/site/ - t.p.]

Rakstnieces mājas lapa: http://www.stepheniemeyer.com/index.html