Dievu bērni vai sātana pakalpiņi?
Gandrīz vai no pasaules radīšanas vairumā valstu viss labais tika uzskatīts par pareizu, bet kreisais – melīgs, bīstams. Tādēļ visas darbības maģiskajos rituālos parasti tika veiktas pulksteņrādītāja virzienā, ja bija vērstas uz labo, un pretēji – kad vajadzēja nodarīt ļaunumu. Bet cilvēkus, kuri deva priekšroku lietot kreiso roku labās vietā, pēc noklusējuma turēja aizdomās netīrās darbībās.
Senie romieši tāpat bijās no kreiļročiem pilsoņiem. Un ne bez iemesla. Tradīcija paspiest roku tikšanās laikā radās tieši tur, un pastiept, sveicinoties, vajadzēja tieši labo roku ar to demonstrējot, ka tajā nav ieroča un, tādējādi, cilvēka nolūki ir miermīlīgi. Ar kreiļiem viss bija sarežģītāk: viņi varēja sveicināties ar labo roku, bet otru, kura turēja nazi, slēpt aiz muguras. Tieši tādēļ kreiļi tika augstu vērtēti kā algoti slepkavas, bet latīņu valodā kopš tiem laikiem vārds dexter, kurš apzīmē labroci, nozīmēja vēl arī “labs”, bet vārds sinister, kurš apzīmēja kreili, tāpat nozīmēja arī “ļaunums”.
Vācijas un Holandes iedzīvotāji visus kreiļus, kuri neveikli rīkojās ar ieročiem un instrumentiem, kuri paredzēti labročiem, izsenis parasti dēvēja par neprašām – vācu valodā vārds “kreilis” līdz pat mūsdienām ir sinonīms bezjēdzīgam, neprasmīgam cilvēkam.
Tiesa, valstīs, kurās tika vērtēti maģiski talanti, noslēpumainos kreisrokainos cilvēkus uzskatīja par dievu radiniekiem, un tāpēc cienīja un vērtēja kā veiksmes vēstnešus. Šis viedoklis bija izplatīts ķeltu vidū, Senajā Indijā un Galējo Ziemeļu tautām (piemēram, eskimosiem).
Un tā, kopš seniem laikiem kreiļus nemīlēja daudzās valstīs, taču patiesa nelaime tos sasniedza pēc eiropiešu uzsāktajām “raganu medībām”. Par sātana pakalpiņu tika paziņots jebkurš, kurš atsķīrās no citiem, bet kreiļi kā neviens cits atbilda šai pazīmei. Ne velti viena no nelabā iesaukām bija Kreisrocis. Bez tam, kreiļiem bieži parādās spējas okultismā – un tas aizveda viņus uz sārtu vēl noteiktāk. Kreisroči eiropieši uz XVII gadsimta beigām sastādīja tikai 5% no iedzīvotāju daudzuma, kaut arī daudzu gadsimtu garumā viņu kopskaits nemainījās – līdz 15% no visu eiropas valstu iedzīvotājiem.
Viens no Žannas d’Arkas sadedzināšanas iemesliem, saskaņā ar leģendu, bija tieši tas, ka francūžu varone bija kreile.
Pagājuši gadsimti, taču attieksmē pret kreiļiem gandrīz nekas nav mainījies. 1921.gadā iznāca zinātnisks darbs psiholoģijā, kurā tie, kuri izmantoja ikdienas darbībām kreiso roku, tieši tika saukti par vājprātīgiem (Ne trakiem, bet pavājiem prātā – sagat.piez.). Toties uz XX gadsimta beigām pārsvaru guva cits viedoklis: kreilismu sāka uzskatīt kā ģenialitātes pazīmi. Šādu secinājumu zinātnieki izdarīja pamatojoties uz to, ka daudzi no slaveniem politiķiem, gleznotājiem, literātiem deva priekšroku dzīves darbībās izmantot kreiso roku.
No kurienes viņi uzradās?
Pasaulē ir kāds desmits versiju par kreiļu “sugas” izcelšanos. Nosacīti tās var sadalīt trijos tipos: sabiedriski-sociālo, medicīnisko un fantastisko.
Uz pirmo attiecas viedoklis par vienlīdzīgu sākotnējo labroču un kreiļu skaitu, nosacīti sastādošus divas dažādas ciltis. Labroči, kā vairāk stipri, uzvarēja un iekārtoja pasauli tā, kā viņiem bija ērtāk. No kreiļiem atkal izdzīvoja tikai labākie, un kopš tā laika viņu suga pastāvīgi pilnveidojas, tajā laikā kamēt labroči “guļ uz lauriem” un pakāpeniski izmirst, jo viņiem jau izpaliek nepieciešamība cīnīties par izdzīvošanu. It kā būtu pretrunas, taču daļēji pirmās teorijas vēsturiskā izcelsme pauž, ka kreiļi senatnē bija kāda augstāka valdnieku un mentoru rase, kura pēc noklusējuma nevarēja būt daudzskaitlīga. Ar laiku sabiedriskās robežas kastu starpā nogludinājās, bet augstāko cilvēku pazīmes saglabājušās līdz mūsdienām.
Medicīna tāpat nepalika malā no kreiļu rašanās problēmas. Daži no mediķiem apskata kreiļrocību kā atkāpi no normas, iedzimtu slimību, kuru vajag ārstēt. Negatīvajam uzskatam pretstāv citas zinātnieku grupas viedoklis, kuri pieļauj, ka kreiļi – cilvēces izrdzētā daļa, kuru daba radījusi ar nezināmu, bet, iespējams, ar ļoti nozīmīgu mērķi. Kamēr mērķis nav zināms, vajag vienkārši rūpīgi glabāt šo unikālo cilvēku sugu, iespējams, viņiem ir svarīgs mērķis. Tiek pieļauts, ka apsekojot grūtnieces ar ultraskaņas izmantošanu var izraisīt pēc tam jaundzimušo kreisrocību. Atzīmēta tāpat virkne gadījumu izraisītās kreisrocības: labās rokas traumas vai saslimšanas gadījumā, kuras ilgst vairāk par pusgadu, cilvēks spiestā kārtā sāk izmantot otru roku, un šī īpašība paliek ar viņu pat pēc izveseļošanās.
Un visbeidzot, pati noslēpumainākā kreisrokaino cilvēku rašanās teorija pauž, ka viņi radās no atnācēju no paralēlā visuma un Zemes sieviešu savienības. Atnācēji it kā bija ārēji līdzīgi cilvēkiem, taču atšķīrās ar superspējām, kuras arī nodeva saviem Zemes pēcnākamajiem.
Kā izdzīvot “labajā” pasaulē
Pasaulē, kura pilnībā iekārtota labroču ērtībai, kreiļiem ir neviegli. Pat ja viņus nemēģina pārmācīt un piespiest rakstīt ar labo roku, daudzās situācijās viņiem ir jāadaptējas pie viņiem svešas darbības manieres. Visas lietas – no konservu naža līdz datorpelei, no šķērēm līdz atslēdznieka instrumentam – sagādā kreiļiem gūzmu neērtību, par cik tie visi paredzēti tam, lai tos satvertu labajā rokā. Tomēr kreiļi kopumā pielāgojās, jo labā roka viņiem attīstīta daudz labāk. Bez tam, mūsdienās tiek ražoti instrumenti un citas preces speciāli kreiļiem, kaut arī pagaidām to nav pārāk daudz.
Un vēl zinātnieki noskaidroja, ka kreiļi bieži ir talantīgāki par labročiem matemātikas, arhitektūras un jebkurā citā jomā, kurā tiek prasīta dažāda telpiskā domāšana.
Bet pat tajā gadījumā, kad situācija, liktos, bezizejas situācija, kreiļi iemanās atrast apvedrisinājumus un iziet kā uzvarētāji cīņā ar apstākļiem. Psihologi šajā sakarā stāsta vienu interesantu gadījumu.
Astoņpadsmitgadīga meitene sapņoja kļūt par filologu, taču iestājeksāmenos viņu gaidīja nopietns pārbaudījums. Lieta tajā, ka ar kreiso roku viņa rakstīja akurāti un skaidri, bet taisīja kļūdas gandrīz katrā vārdā. Rakstot ar labo roku viņas uzrakstīto izšķirt neviens nespēja, toties šajā gadījumā gramatiskums bija absolūts. Liktos, viņas izredzes uz augstu atzīmi par sacerējumu novienādojās nullei, taču nekā – atjautīgā kreile tomēr atrada izeju no strupceļa. Ar repetitora palīdzību viņa uzrakstīja ar kreiso roku desmitu sacerājumu par pašām izplatītākajām tēmās un iemācījās tos no galvas. Viens no iemācītajiem tekstiem palīdzēja viņai eksāmenā, un pēc pieciem gadiem meitene veiksmīgi ieguva kāroto filologa diplomu. Nav brīnums, ka pie tādas neatlaidības mērķa sasniegšanā daudzi kreiļi kļūst par slavenībām.
Labā kompānijā
Psihes lokanums, lieliski attīstīta stratēģiskā domāšana un, visbeidzot, lieliska intuīcija ļauj kreiļiem viegli veidot politisko karjeru. Daudzskaitlīgajai kreiļu kohortai piederīgi ir Maķedonijas Aleksandrs, Kārlis lielais, Napoleons, Vinstons Čerčils, Mahatma Gandijs un daudzi citi. Interesanti, ka daži kreiļi kļuva par amerikāņu prezidentiem: Harijs Trūmens, Ronalds Reigans, Džordžs Bušs, Bils Klintons un Baraks Obama. Iespējams, tas ir izskaidrojams ar to, ka ASV teritorijā dzīvo apmēram 30% kreiļu.
Par cik kreiļiem ir labāk attīstīta tēlainā domāšana, civilizācijas vēsturē viņi paspējuši kļūt slaveni mākslā. Visa pasaule zina kreiļus-māksliniekus Leonardo da Vinči, Rafaelu, Rubensu, Pablo Pikaso, Anrī Tulūzu-Lotreku. Aleksandrs Puškins un Ļevs Tolstojs atnesa slavu kreiļiem literatūrā. Kreiļi Mocarts un Bēthovens, Pols Makartnijs un Džimjs Hendriks atšķīrās “mūzikas frontē”.
Zinātniskā pasaule tāpat zina daudzus zinātniekus-kreiļus. Ar kreiso roku savu darbus rakstīja Īzaks Ņūtons un Alberts Einšteins, Nikola Tesla un Kirī pāris. Uz XX gadsimta beigām kreiļu autoritāte pasaulē kļuvusi jau tik liela, ka viņi ieguva savu dienu gadā: 1992.gada 13.augustā pēc Britu kreiļu biedrības iniciatīvas pirmo reizi tika nosvinēta Kreiļu diena. Kopš tā laika to atzīmē katru gadu, lai pastāstītu pasaules sabiedrībai par kreisrokas sabiedrības daļas problemām un sasniegumiem. Kas zina, varbūt, reiz iestāsies laika, kad uz mūsu planētas kreiļu izrādīsies vairāk, nekā labroču?