Jūras troļļu fenomens
“Tad, kad krakens uzpeld virspusē, virs jūras paceļas tā spīdošie ragi. Tie izstiepjas garumā, uzbriest, piepildoties ar asinīm. Tie paceļas virs ūdens kā kuģa masti. Tās, acīmredzot, ir dzīvnieka rokas, un runā, ka, ja tas ar tām satver pat vislielāko kuģi, tas to var novilkt dzelmē. Zvejnieki apgalvo, ka reizēm, aizejot vairākas jūdzes no krasta un sasniedzot zināmu vietu ar 80 vai 100 sazhen (sena mērvienība Krievijā; 1 sazhen = 7 pēdas) dziļumu, viņi tur atrod tikai 20 – 30 sazhen dziļumu. Šeit ir zivju mākoņi, tāpēc viņi arī secina, ka dzelmē guļ krakens. Tas ūdenī izdala nepatīkamu, smakojošu šķidrumu, kas tomēr piesaista zivis. Tos aprijot, briesmonis atkal izstrādā šo šķidrumu… Reizēm virs krakena riņķo divi vai trīs desmiti zvejas laivu. Zvejnieki izvelk ar zivīm pilnus tīklus un rūpīgi uzrauga: vai dziļums paliek nemainīgs? Ja jūra kļūst seklāka, tas nozīmē, ka krakens paceļas, un tad zvejnieki pamet zvejošanu, ķeras pie airiem un pēc iespējas ātrāk dodas prom. Tad, kad zvejnieki ar bagātīgu lomu atgriežas krastā, tad saka, ka viņi “zvejoja virs krakena”. Bet tā ir bīstama lieta, jo krakens ir liels.” Tā par noslēpumaino jūras briesmoni savā populārajā grāmatā “Pieredze Norvēģijas dabas vēstures aprakstīšanā” rakstīja Bergenas pilsētas bīskaps Ēriks Pontoppidans (1686. – 1774.)
Šis ir viens no iespaidīgākajiem stāstiem par gigantiskajiem kalmāriem, taču tie ir zināmi kopš senatnes. Tos jau pieminēja Plīnijs Vecākais, un tika sīki aprakstīti Skandināvijas viduslaiku leģendās. Piemēram, 1250.gadā izdotā norvēģu grāmata “Konunga spogulis”, kas tika uzrakstīta, lai izglītotu topošo Norvēģijas karali Magnusu VI, vai “Sāga par Arrow Odd” stāsta par gigantisku jūras briesmoni, kas atgādina galvkāji. Abos avotos to sauc par hafgufa vai lyngbakr.
Vārds kraken pirmo reizi parādās slavenā zviedru kartogrāfa Olafa Magnusa (1490. – 1557.), kurš izveidoja pirmo uzticamo Ziemeļeiropas karti, kas tagad ir pazīstama kā Carta Marina, traktātā “Ziemeļu tautu vēsture”.
Kraken ir noteikta krake forma (skandināvu valodās noteiktais artikuls tiek pievienots vārda beigās). Tiek uzskatīts, ka tā sākotnējā nozīme bija “savīts, izliekts”. Tādā gadījumā tas ir saistīts ar angļu vāriem cook (āķis) un crank (pagriezt, saliekt). Norvēģu vārds krake tiek atzīmēts arī kā “īss, līks koks”. Mūsdienu vācu valodā Krake (daudzskaitlī: Kraken) nozīmē astoņkājis.
Var piedāvāt nedaudz atšķirīgu vārda kraken etimoloģiju, saistot to ar senslāvu vārdu kork (kāja). Ar šo senslāvu vārdu saistīti ir bulgāru “krak” (kāja), maķedoniešu “krak” (zars, dzinums, zars un kāja), slovēņu kraks (garā kāja), kraka (cūkas kāja, šķiņkis), serbu “krak” (priekšmeta iegarena daļa, atzars, gara kāja), poļu krok (solis), krievu dialekts “korok” (augšstilbs). Krievu vārdi “šķiņkis”(gaļa no dzīvnieka kājas) un “sēpija” (šī vārda rakstība ar “a” ir akania sekas) ir atvasināti no vienas saknes. Tiesa, ģermāņu valodās netika atrasti vārdi, kas saistīti ar senslāvu kork.
Iepriekš minētais Pontoppidans sniedz arī aprakstošus dzīvnieku anker-trold (enkurtrollis) un soe-trold (jūras trollis) nosaukumus.
16.-17.gadsimtā Dānijas un Islandes krastos jūra pāris reizes izskaloja mirušo jūras milžu ķermeņus, kas tika atspoguļots 1639.gada Islandes hronikā. “Rudenī Tingoras smiltīs, Hainevandas teritorijā, tika izskalots neparasts radījums jeb jūras briesmonis, kura ķermenis, pēc garuma un resnuma bija cilvēka lielumā, tam bija septiņas astes, katra divas olektis garas (1m 20cm), tam bija izaugumi, kas līdzinājās cilvēka acs āboliem līdzīgiem, un skropstas zelta krāsā. Papildus septiņām astēm virs tām atradās vēl viena, īpaši gara, no 4,95 metriem līdz 5,50 metriem. Tā ķermenī nebija ne kaulu, ne skrimšļu.
Vairums krakena fenomena aculiecinieku min dzīvnieka garos taustekļus (“ragus”), ar kuriem briesmonis it kā var kuģi novilkt dzelmē. Vairāk nekā vienu reizi vaļu mednieki uz nogalināto kašalotu ādas atrada gigantisko kalmāru piesūcekņu nospiedumus, kas radīja augsni tam, lai izplatītos stāsti par vaļu un galvkāju cīņām uz dzīvību un nāvi.
Pateicoties Olausa Magnusa un Pontoppidana darbu popularitātei, skandināvu vārds “kraken” iekļuva daudzās valodās. 1802.gadā franču zoologs Pjērs Deniss de Monforts uzrakstīja grāmatu “Gliemju vispārējā un īpašā dabas vēsture”, kurā pirmo reizi zinātniskajā literatūrā ir stāstīts par to, kā milzu astoņkājis dzelmē novilka trīsmastu kuģi. Informāciju par milzu galvkājiem zoologs ieguva aptaujājot vaļu medniekus Denkerkā. Vēlāk Deniss de Monforts izvirzīja hipotēzi, saskaņā ar kuru krakeni 1782.gadā Atlantijas okeānā izraisīja desmit kuģu grupas bojā eju.
Tomēr eiropiešiem zināmajam milzu kalmāram ir daudz radinieku citu zemeslodes reģionu folklorā.
Iku-Turso – omu murgs
Somijas jūras briesmoņa Iku-Turso (Tursas, Meritursas) sugas identitāte ir neskaidra. Senos laikos ar vārdu tursas apzīmēja valzirgu, bet tagad somi to parasti sauc par mursu. Vārds meritursas, burtiski “jūras Tursas”, ir astoņkāja nosaukums, lai gan visbiežāk šim nosaukumam izmanto mustekala vai “tintes zivs”. “Kalevalā” tā vārds ir Tursas vai Iku-Turso (“Mūžīgais, senais, Thurso”). Par Iku-Turdo izskatu nevar pateikt neko konkrētu, to apraksta ar epitetiem tuhatpaa (“tūkstošgalvains”) un tuhatsarvi (tūkstošragains), kā arī partalainen (“bārdains”).
“Kalevalā” tas ir minēts divas reizes. Iku-Turso pirmo reizi paceļas no jūras dzīlēm un aizdedzina krastā stāvošu siena kaudzi, bet atlikušajos pelnos ieliek zīli, no kuras izaug milzīgs ozols. Citā gadījumā draudīgās ziemeļvalsts Pohjolas saimniece, atklājot, ka Veinemoinens ir aizvedis brīnišķīgās Sampo dzirnavas, nobur Iku-Turso, lai viņš zagli noķertu un sodītu.
Iku-Turso, tu, vecākais dēls!
Pacel galvu no jūras,
Pacel galvu no viļņiem,
Pacel Kalevas vīrus,
Noslīcini strautu draugus,
Lai tie ļaunie varoņi
Viļņu dziļumos mirst;
Atved Sampo atpakaļ uz Pobjolu,
Atgūstot viņu no tās laivas!
Vainmoinens viegli tika galā ar Iku-Turso: viņš viņu no ūdens izvilka aiz ausīm, bargi aizrādīja un palaida vaļā, pavēlēdams nekad vairs necelties virspusē un netraucēt cilvēkus.
Dažas somu leģendas vēsta, ka tieši no Iku-Turso “gaišā jaunava” Ilmatara ieņēma Vainemoinenu (parasti tiek uzskatīts, ka viņam nav tēva). Ja ņemam vērā, ka Vainemoinens ir dzimis neilgi pēc pasaules radīšanas, tad Iku-Turso varētu būt viena no senākajām radībām. Somu bīskapa Mikaela Agrikolas (1510.-1557.) rakstos starp Tavastijas, Somijas dienvidu apgabala, pagānu dieviem ir minēts kāds Turisas, kurš “kaujā nes uzvaru”. Daži pētnieki uzskata, ka starp Iku-Turso un tursiem, milžiem skandināvu mitoloģijā, pastāv saikne.
Okhotskas jūras negaiss – Akkorokamui
Ainu mitoloģijas varonis Akkorokamui dzīvo ūdeņos pie Hokaido salas. Tas izskatās kā milzu astoņkājis vai kalmārs. Pazīstams kopš 19.gadsimta un, kā vēsta leģenda. Cilvēku acīs iekritis ne tikai Hokaido salā, bet arī Korejas, Ķīnas un pat Taivānas salas piekrastē. Tipiska leģenda par tikšanos ar to ir ietverta Džona Bathelora grāmatā “Ainu un viņu folklora” (1901.). Trīs zobenzivju zvejnieki tik tikko izglābās, kad viņu laivai uzbruka milzīgs jūras briesmonis ar lielām, izspiedušāmies acīm. Tas ūdenī izlaida tumšu šķidrumu ar ļoti spēcīgu un nepatīkamu smaku. Leģendas par Akkorokamui vēsta, ka tas ir spilgti sarkanā krāsā un atgādina rietošas saules atspulgu ūdenī. Tā garums sasniedz 120 metrus. Krāsas un izmēra dēļ tas ir redzams no tālienes.
Japāņi Akkorokamjui iekļāva starp šinto dievībām – kami. Pēc tam briesmoņa rakstus nedaudz uzlabojās, tas sāka dāvāt ticīgajiem dziedināšanu un zināšanas, taču tas joprojām ir milzīga astoņkājis un šausmīgs dusmās, un no tā taustekļiem nav iespējams izbēgt. Akkorokamui soda par rituālās tīrības pārkāpšanu, tāpēc pirms ieiešanas tam veltītajos tempļos ir jānomazgā ne tikai rokas, bet arī kājas.
Akkorokamui svētnīcas ir ne tikai Hokaido, bet arī visā Japānā. Kā ziedojumi tam tiek nestas jūras veltes: zivis, krabji, vēžveidīgie utt. Zvejnieki cer, ka par šādām dāvanām viņš atsūtīs labu lomu. Acīmredzot, galvkāju spēja atjaunot zaudētos taustekļus padarīja Akkorokamui atbildīgu par roku un kāju slimību, tajā skaitā, lūzumu, ārstēšanu.
Kanibālu draugs – Te Veke-a-Muturangi
Šis gigantiskais kalmārs piedalījās maoru tautai vēsturiskā – viņu senču pārvietošanā no viņu leģendārās senču dzimtenes, Havaju salu valsts, uz Jaunzēlandi. Saskaņā ar dažu maoru cilšu leģendām, zvērīgais kalmārs no zvejnieka Kupes zaga zivju ēsmu. Kupe dzinās viņam pakaļ. Ilgu laiku viņš kuģoja uz dienvidiem pāri okeānam, līdz ieraudzīja nezināmas salas, kurām deva vārdu Aotearosa – “garš balts mākonis”. Tagad tas ir oficiālais Jaunzēlandes nosaukums maoru valodā.
Par vairākiem līčiem un jūras šaurumiem pie Jaunzēlandes krastiem klīst leģendas, ka tajos notikušas cīņas epizodes starp Kupi un gigantisko kalmāru. Kupe noķēra kalmāru šaurumā, kas atdala Ziemeļu un Dienvidu salas, kur pēc ilgas cīņas nogrieza tam taustekļus un nogalināja. Pēc tam viņš atgriezās Havaju salās un visiem pastāstīja par skaisto zemi tālajos dienvidos.
“Floridas briesmonis” – Luska
Šāda nosaukuma milzu astoņkājis ir Karību jūras salu iedzīvotāju stāstu varonis un viens no kriptozoologu iecienītākajiem, lai gan ne tik populārs kā Nesija vai Lielkāja, briesmoņiem. Visbiežāk ziņas par tikšanos ar to nāk no Andros salas Bahamu salu arhipelāgā, Luska ir aprakstīta kā astoņkājis, kura garums ir no 20 līdz 60 metriem.
Baumas par Lusku veicina periodiski atklātie globsteri – lielas organisko vielu masas, ko viļņi izmet krastā. Visbiežāk globsteri izrādās taukainas masas no beigtu vaļu ķermeņiem, kas ir sadalījušiss, vai milzu haizivju (Cetorhinus maximus) līķiem vai pavisam reāliem milzu kalmāriem, taču ne tik lieliem kā leģendārā Luska.
Tiek lēsts, ka slavenais globsters, kas tika atrasts 1896.gadā Floridas piekrastē, pie Sent Augustīnas, svēra ap piecām tonnām. Tas iegāja vēsturē ar nosaukumu “Svētā Augustīna briesmonis” jeb “Floridas briesmonis”, un daži pētnieki to uzskatīja par astoņkāja paliekām, un tas pat ieguva latīņu nosaukumu Octopus giganteus. Entuziastiem šķita, ka Luska realitāte ir apstiprinājusies. Taču zinātnieki atklāja, ka “Floridas briesmonis” tomēr ir liels gaļas gabals no beigta vaļa. To izdarīja izanalizējot aminoskābju sastāvu paraugos, kas bija saglabājušies, un rezultātus salīdzinot ar olbaltumvielās esošo aminoskābju sastāvu galvkājās, zivju gaļā, haizivīs un vaļos. Rezultātā bioķīmiķi apstiprināja, ka “Floridas briesmonis” un vairāki citi globsteri ir lielu siltasiņu mugurkaulnieku atliekas.
Apmelošanas upuris – Kanaloa
Kanaloa, kas izskatās kā milzīgs astoņkājis vai kalmārs, havajieši uzskatīja par vienu no senajām dievībām. To bieži piemin kopā ar dievu Keinu, pasaules un cilvēka radīšanas dalībnieku. Piemēram, Keins tika izsaukts kanoe laivas būvniecības laikā, bet Kanaloa – burāšanas laikā; Keins valdīja pār zvaigznājiem uz ziemeļiem no zodiaka un Kanaloa – uz dienvidiem.
Kanaloa nebija īpaši ļauna, taču vēlākās leģendās tas parādās kā dumpinieks, citu dievu sakauts un par sodu iemests pazemes pasaulē. Kanaloa sāk uzskatīt par ļaunuma, nāves un pazemes dievu. Tas viss notika agrīno Eiropas misionāru ietekmē, kuri, cenšoties atrast pamatu savai sludināšanai havajiešu mitoloģijā, dievus Keinu, Ku un Lono “iecēla” par kristīgās Trīsvienībad analogu, un Kanaloa viņi izvēlējās sātana lomai. Lai gan havajiešiem bija atsevišķs pazemes un nāves dievs, vārdā Milu.
Eijaku astoņkājis bez vārda
Eijaki, indiāņu tauta, dzīvo Aļasmas dienvidaustrumos, pie Klusā okeāna piekrastes. Tagad ir tikai 428 cilvēki. Leģendu par astoņkājiem 1965.gadā magnetofona lentē ierakstīja slavenais valodnieks un apdraudēto valodu speciālists Maikls Krauss pēc eijaku tautas pārstāves Annas Harijas vārdiem.
Tas ir stāsts par sievieti, kuru sagrāba un aizvilka zem ūdens astoņkājis. Pretēji gaidītajam viņa nenoslīka, bet kļuva par astoņkāja sievu un apmetās kopā ar viņu zemūdens alā. Astoņkājis rūpējās par savu sievu, nesa viņai roņus un zivis un pat sagādāja viņai siltus ēdienus (“viņš gatavoja ēst šādi: atvilka roni un uzguļas tam tieši virsū, tā sutinot un vārot”). Viņiem piedzima divi mazi astoņkāji.
Kādu dienu šīs sievietes brāļi devās jūras medībās, kur satika savu māsu, kamēr viņa atpūtās, sēdēja uz jūras klints. Viņi aicināja viņu mājās, taču viņa atteicās, bet apsolīja, ka vīrs viņiem ķers dažādus laupījumus. Pēc kāda laika sieviete ar bērniem un vīrs-astoņkājis pārcēlās dzīvot pie cilvēkiem. Tajā laikā astoņkājis ieguva cilvēka izskatu.
Vīrs tomēr devās jūrā medīt, bet jau ar laivu. Kādu dienu viņš cīnījās ar vali, un vīru nogalināja. Pēc tam sieviete pameta savu dzimto ciemu un devās dzīvot pie astoņkāja māsām, un drīz nomira. Pieaugušie bērni nolēma atriebt tēvu, atrada vali, cīnījās ar to un nogalināja, un atdeva tā ķermeni savas mātes brāļiem. Pēc tam tie cilvēkus pameta.
Ko saka zoologi?
Gigantisko kalmāru patieso zinātnisko vēsturi var datēt ar 1857.gadu, kad izcilais dāņu zoologs un botāniķis Japets Smits Stenstrups (1813.-1897.) uzrakstīja pirmo dzīvnieka aprakstu pēc vairākām jūrā izmestām atliekām un deva tam latīņu nosaukumu Aechiteurhis dux.
1961.gada 30.novembrī jūrnieki no franču korvetes “Alekton”, kuģojot netālu no Kanāriju salām, uz ūdens virsmas ieraudzīja gigantisko astoņkāji. Tā sarkanais ķermenis bija apmēram sešus metrus garš, un acis bija lielgabala lodes lielumā. Pārbiedēti ar mītiem par krakenu, jūrnieki uz dzīvnieku šāva ar lielgabaliem un pēc tam mēģināja uzcelt tā ķermeni uz kuģa. Tas viņiem neizdevās (kalmārs, pēc aplēsēm, svēra aptuveni divas tonnas), taču viņiem izdevās iegūt apmēram divdesmit kilogramus smagu tā ķermeņa fragmentu, un kuģa mākslinieks uztaisīja dzīvnieka zīmējumu. Šie pierādījumi radīja sensāciju Eiropā. Francijas Zinātņu akadēmija ir atzinusi milzu kalmāru esamību.
Jūrnieku un milzu kalmāru tikšanās turpinājās, un 1870.gados pat kļuva biežas. Tad vairāk nekā simts reižu tika atklāti mirušu kalmāru ķermeņi (pastāv hipotēzes, ka šajos gados to vidū izplatījās kādas nezināmas slimības epidēmija).
Līdz šim ir aprakstītas astoņas Architeuthis ģints sugas. Lai gan daudzas to dzīves detaļas joprojām nav zināmas, zinātniekiem ir izdevies daudz ko noskaidrot, un pēdējā desmitgadē viņi pat ir ieguvuši vairākus video, kuros ir redzami milzu kalmāru to dabiskajā vidē. Kā jau visiem kalmāriem, arī tiem ir desmit taustekļi, no kuriem divi, medību taustekļi, ir garāki par pārējiem un vairākas reizes garāki par kalmāra ķermeni. Zināmo īpatņu maksimālais garums, ņemot vērā medību taustekļus, bija 17,4 metri, bet bez tiem – nedaudz vairāk par sešiem metriem.
Ja kalmāru mēra pēc mantijas garuma, jo to nosaka stingra skeleta plāksne, un tas nav atkarīgs no dzīvnieka stāvokļa un ārējiem apstākļiem, tad tas izrādās ap pieciem metriem. Un tā svars sasniedz 275 kilogramus. Architeuthis ķermeņa krāsa ir sarkana. Lielākie taustekļu piesūcekņi diametrā ir līdz sešiem centimetriem, un tos ieskauj hitīna gredzens ar asiem zobiem (to pēdas ir atrodamas uz kašalotu ādas). Starp citu, milzu kalmāri patiešām cīnās ar kašalotiem, taču tā nav cīņa, bet gan kalmāra izmisīgie, bet bezcerīgie pretošanās mēģinājumi. To cīņas iznākums ir iepriekš noteikts, un tas vienmēr ir par labu kašalotiem.
Zoologi izskaidroja arī citu leģendu, kas ir saistīta ar milzu kalmāriem. Viņi stāstīja, ka kalmārs paceļas uz ūdens virsmas, pievilinot putnus, un tad, kad tie nolaižas, lai pamielotos ar tā ķermeni, tas vairākus putnus satver ar taustekļiem un dodas dziļumā. Patiesībā arī šeit kalmāri neuzvar. Vienkārši albatrosi bieži vien uz okeāna virsmas atrod mirušus milzu kalmārus un dodas pie tiem, lai paēstu.
Bez Architeuthis ģints pastāv Mesonychoteuthis ģints ar vienu sugu – Antarktikas milzu kalmāru (mesonychoteuthid hamiltoni), ko sauc arī par kolosālo kalmāru. Ja milzu kalmāri dzīvo Indijas, Atlantijas un Klusā okeāna mērenajos un subtropu ūdeņos, tad kolosālie kalmāri dzīvo tikai Dienvidu okeāna ūdeņos pie Antarktīdas krastiem. Tā garums nav tik kolosāls kā nosaukums, un it pielīdzināms milzu kalmāram (mantija – līdz 3 metriem, ar taustekļiem – 10 metri), bet svara ziņā tas tiešām ir rekordists – līdz 495 kilogramiem. Lielākā daļa kolosālo kalmāru, kas nonāca zinātnieku rokās, tika iegūti no kašalotu kuņģiem tad, kad bija atļautas vaļu medības.
Ne milzu, ne kolosālie kalmāri nerada briesmas cilvēkiem. Vienīgā kalmāru suga, kas pazīstama ar diviem uzbrukumiem nirējiem, ir daudz pieticīgāka. Tas ir Humbolta kalmārs (Dosidicus gigas). Tās mantijas garums ir 1,9 metri, svars līdz 50 kilogramiem. Aprakstīti ir vairāki šo kalmāru uzbrukumi ūdenslīdējiem 100 – 200 metru dziļumā. Dažreiz tie qrī atspējo dziļūdens kameras. Taču no tā taustekļiem vēl nav miris neviens cilvēks.
Lielākie astoņkāji pēc izmēra ir mazāki nekā milzu kalmāri. Milzu astoņkāja (Enterocyopus dofteini) rekordeksemplāri bija vairāk nekā trīs metrus gari un svēra aptuveni puscentneru, savukārt, to parastais svars ir aptuveni 30 kilogrami. Šī suga dzīvo Klusā okeāna ziemeļu daļā pie ASV, Kanādas, Aleutu un Komanderu salu, Kamčatkas, Sahalīnas, Kuriļu salām, Korejas un Japānas krastiem. Tā bagātīgi sarkanā krāsa liek domāt, ka Enteroctopus dofleini kalpoja par Akkorokamui prototipu ainu mitoloģijā. Vēl viena liela suga, septiņkājains astoņkājis (Haliphron atlanticus) var sasniegt 75 kilogramus ar garumu 3,5 metri. Neskatoties uz latīņu nosaukumu, to var atrast ne tikai Atlantijas okeānā, bet arī Klusajā okeānā.
Starp citu, šim astoņkājim tomēr nav septiņas kājas, pareizāk sakot, taustekļi, bet astoņi, tāpat kā pārējiem. Vienkārši viens no tiem ir ievērojami samazināts un pārvērsts par orgānu, ar kuru tēviņš pārnes spermatoforu mātītes mantijas dobumā. Kad tas nav nepieciešams, astotais tausteklis tiek paslēpts īpašā dobumā virs astoņkāja acs.