Tagad ar nākotnes vēsturēm nevienu vairs pārsteigt nevar: gandrīz vai katrs trešais zinātniskās fantastikas autors apvieno savus romānus globālos ciklos ar izvērstu cilvēces attīstības hronoloģiju. Taču, lai cik dīvaini arī nebūtu, labākie tomēr ir un paliek tie seriāli, kur katrs romāns ir patstāvīgs un svarīgs, bet kopējās līnijas kā tādas nav. Šai kategorijai pieder arī Kerolainas Dženisas Čerijas cikls, kas pazīstams kā „Alliance-Union”.
Zvaigznes un ērkšķaines.
Ne vienu no cikla daļām Kerolaina Čerija nav veltījusi Zemei – tikai kosmosam. Tālajai Ārpuszemei. Kaut arī grāmatās tas īpaši uzsvērts nav, taču rakstniece cilvēcei redz tikai vienu attīstības ceļu: zvaigžņu ekspansiju. „Alianse - Savienība” būtiski atšķiras no klasiskajiem Pola Andersona vai Maikla Reznika stāstiem par nākotni. Viņas pieeja ir daudz reālistiskāka. Viņa pieņem, ka tehnoloģiju attīstības virzošais spēks ir bizness un apzinās, ka kosmosā nedarbojas likumi, pie kuriem mēs esam pieraduši uz Zemes; cilvēku ir ļoti maz, bet Visums – bezgalīgs.
2005. gadā no kosmiskās stacijas „Saulainā” tiek palaista pirmā starpzvaigžņu zonde, kurai ir jāsavāc informācija par divām tuvākajām planētu sistēmām. Tās atgriešanās saviļņo Zemi. Taču tuvākās pasaules izrādās nedzīvas un vairums cilvēkiem interese par kosmosu pazūd tikpat ātri kā radusies. To izmanto Saules korporācija, kas bez lieka trokšņa organizē ekspedīciju, lai pie tuvējās zvaigznes izveidotu kosmisko staciju.
Visuma kolonizācija ir sākusies. Kāda starpība, ja nav Zemei līdzīgu planētu, ja var dzīvot bāzē? Attīstoties stacija nosūta izlūkzondi uz nākošo zvaigzni un būvē tur nākošo bāzi, un tā tālāk. Jau pēc divsimt gadiem ir izveidojusies vesela „kosmisko māju” ķēdīte, ko vada Zemes korporācija (tā iz maina nās Saules korporācijas nosaukums). Kompānija sūta kosmosā tā sauktos frahterus – tirgotājus ar stacijām. Vienīgais, kas nebija stacijās un, ko varēja dot tikai Māte – Zeme, bija bioresursi, pārējais ietilpa bāzu ražošanas ciklā. Un tieši bioresursus kontrolēja Kompānija.
Taču tā nevarēja turpināties mūžīgi. Viena pēc otras tiek atklātas divas planētas, kas ir derīgas kolonizēšanai. Pirmā, Pella, bija tuvāk Zemei, tāpēc uz bāzi, kas atradās pie šīs planētas dodas visu tuvāko staciju iemītnieki. Ap otru planētu – Sitinu, kas nosaukta tā atklājēja vārdā – uzreiz tiek izbūvētas trīs bāzes.
Zemes kompānija sāk zaudēt ienākumus, tāpēc kuģi, kas līdz šim nodarbojās ar jaunu zvaigžņu pētīšanu, tiek pārorientēti un sāk nodarboties ar nodokļu vākšanu no staciju iemītniekiem un tirgoņiem-frahteriem. Taču, jo tālāk no Zemes atrodas bāzes, jo mazāk to iemītnieki atceras par savu pirmdzimteni. Zeme viņiem kļūst par tukšu skaņu, bet Kompānija – par pirmo ienaidnieku. Sākumā pretestība bija slēpta: kad pārlidojums no sistēmas uz sistēmu ilgst gadus un pat desmitgades, īpaši napakarosi. Taču drīz tiek atklāts „lēciens”, starpzvaigžņu ceļojumu laiks samazinās līdz mēnešiem un pat nedēļām, un konflikts iegūst atklātu raksturu.
Kamēr Zeme risina savas iekšējās problēmas, visas tālākās stacijas apvienojas Savienībā. Klīst baumas, ka Savienībā praktizē gēnu inženieriju, ka iedzīvotāju skaita problēmas tiek risinātas ar klonēšanu, ka vara nepieļauj citādi domājošos un rekvizē neatkarīgo frahteru kuģus... Kompānija atbild uz savas hegemonijas zaudēšanas draudiem, sūtot milzu floti. Taču laiks iet, Savienība būvē ar vien jaunus kara kuģus, bet Kompānija zaudē dzimtās planētas atbalstu. Tādos apstākļos dzimst Alianse – Pellas stacijas un brīvo tirgoņu apvienība, kurai ir apnicis, ka abas karojošās puses sagūsta viņas kuģus.
Cikla nosaukumu „Alliance-Union” parasti [krieviski] tulkokā “Savienība - Alianse”. Ja ar Aliansi viss ir skaidrs – nosaukums ir radies no tirgotāju koalīcijas, tad ar Savienību ir grūtāk. Piemēram, “Pēdējās bāzes” tulkotājs ir izvēlējies vārdu “Ūnija”, uzskatot, ka tā skan labāk. Taču, kā noskaidrojās tālākās grāmatās, Savienība ir neatkarīgu staciju apvienība, kuras vadība apzinās, ka nevar strikti visu kontrolēt un pat necenšas to darīt. Turklāt, plaši lieto klonēšanu, lai radīt darba spēku un skalotu smadzenes saviem pilsoņiem. Pēdējais atgādina, ka cikla grāmatas ir sarakstītas tajos laikos, kad Savienība bijatikai viena – Padomju – un tieši tā tas ASV arī tika domāts.
Tālākā vēsture vairs nav ar tik lielu mērogu: visai vārgais Savienības un Alianses konflikts ilgst vēl gadsimtu, kamēr pie varas Savienībā nenonāk centristi. Pēc tam abas lielvalstis (Zeme beigās iestājas Aliansē) samērā mierīgi pastāv līdzās, bet karojot ar reguliem un mri pat sūta karaspēku palīgā sugas brāļiem (kaut arī ar lielu nokavēšanos).
Lielā kosmosa mazie varoņi.
Visi sērijas romāni, izņemot “Pēdējo bāzi” un “Sitinu”, ir veltīti, nevis liela mēroga notikumiem nākotnes Visumā, bet tā vienkāršajiem iemītniekiem. Vēsture ir tikai fons, attiecības starp varoņiem ir svarīgākas par to, kā šie varoņi ietekmē apkārtējo pasauli. Bet, ja ņem vērā fakti, ka viens no šiem varoņiem kā likums nav cilvēks, tad pirmajā vietā nāk kontakta problēmas ar citām rasēm.
Čerija parāda starpsugu attiecības no visām pusēm: te ir gan pilnīga Svešo pieņemšana (“Dziestošā saule”), piespiedu kontakts (“Zemes brāļi”), taču īpaši iespaidīgi ir aprakstīta cilvēku un skudrveidīgo rases madžatu līdzās pastāvēšana (“Čūskas rajons”), madžatiem izrādās nav atsevišķas personas jēdziens. Tās pašas personības problēmas ir arī no citas puses – tie ir savienības kloni, tā sauktie azi – mēģenē izaudzēti cilvēki, ar kuru audzināšanu nodarbojas īpaši datori. Kas ļauj cilvēku uzskatīt par cilvēku, kas sastāda viņa “es”? Šāds jautājums rodas arī “”Pēdējā bāzē”, arī “Sitinā” un “Čūskas rajonā”.
Rakstniece attīsta Ursulas le Gvinas koncepciju, ka “viens cilvēks ir sūtnis, bet divi – jau iebrukums”. Čerijai gan Savienība, gan Alianse (pārsteidzoša vienprātība!) pieņem “Gennas doktrīnu”, kuras būtība ir sekojoša: nedrīkst pieļaut, ka sajaucas cilvēku un citplanētiešu gēni, bet kontaktu ar citplanētiešu rasi drīkst pieļaut tikai tad, kad tā pati iet uz kontaktu. Tā laikam ir pati loģiskākā pieeja no fantastikā aprakstītajām, jo ņem vērā, gan ētiku, gan morāli un Kontakta problēmas ekoloģisko pusi.
Taču, ne tikai citas rases uztrauc Čeriju. Arī cilvēce, tās attīstības ceļi Visuma apgūšanas gaitā, izmaiņas, kas mūs gaida, interesē rakstnieci. Cikla romānos aprakstītas daudzas cilvēku sociālās grupas, to attiecības, dažādie uzskati par pasauli un konflikti, kas no tā rodas. Brīvie tirgoņi, kas dzīvo savos kuģos kā klani, kur radniecības saites nozīmē visu, un tas, ka to nekādi nesaprot kosmisko staciju iemītnieki. Savienības “izskalotie” iedzīvotāji, kas nekādi nesaprot, kāpēc citi tik ļoti iebilst prêt sterilajiem kloniem-aziem, kas dzīvo tikai 40 gadus, jo tie taču ir tikai darba spēks. Zemes cilvēki, kas principā nespēj saprast Ārpuszemes iemītniekus. Un nekur jau nepaliks arī tēvu un dēlu konflikts, nedzēšama atriebības tieksme un nelaimīga mīlestība. Čerijas romāni ir labi ar to, ka visas sarežģītās tēmas, kuras viņa skar ir samiksētas ar dinamisku, aizraujošu sižetu, milzums piedzīvojumiem (vai intrigām – atkarībā no romāna), taču nekad viņa nenolaižas līdz zemas raudzes “seriāliskumam”.
***
Runā, ka Visums ir bezgalīgs, vismaz “Savienībai - Aliansei” galu neredz. Kaut gan vairākus pēdējos gadus Kerolaina Čerija ir paņēmusi pauzi, taču pēc jaunā romāna iznākšanas 2009. gadā ir cerība, ka lasītājus gaida šī cikla daudzas un daudzas lapaspuses. Žēl, ka Krievijas lasītājus reti iepriecina ar šīs rakstnieces tulkotiem darbiem. [Pat nezinu, ko teikt par latviešu lasītājiem? – t.p.]
Interneta saites:
http://en.wikipedia.org/wiki/C._J._Cherryh