Lai noskaidrotu, kas pamudināja un kā jūtas mūsu potenciālais marsietis, tikāmies un ar viņu parunājām. Piedāvājam sarunas konspektu ar Paulu Irbinu, Bērnu zinātnes centra „Z(in)oo” valdes locekli, par dalību Mars One organizētajā Marsa kolonizācijas projekta kandidātu atlasē (beidzis Latvijas Universitāti (1999), ieguvis biznesa ekonomikas maģistra grādu; aizrauj sniega dēlis, zinātniskā fantastika, psiholoģija, iešana pārgājienos un, protams, kosmosa izpēte, cita starpā interesējas arī pa tautas dejām un kordziedāšanu).

Raitis Misa (RM): Kā notika iesaiste Mars One projektā? Kad uzzināji par to, un kādas bija tās domas, kas noveda pie dalības atlasē?

Pauls Ibins (PI): Process bija garš. Pirmkārt jau es pats kopš bērnības interesējos par visu, kas saistīts ar kosmosu. Visu laiku arī esmu mēģinājis šajā jomā realizēt, mēģinājis pat kaut ko darīt.

Kad uzzināju par „Marss Viens” projektu, man tas likās interesanti un ambiciozi, bet ne līdz galam reālistiski. Tomēr turpināju projektam sekot. Tad, kad redzēju, ka projektā iesaistās arī zinātnieki, un pat Nobela prēmijas laureāts un tie redz, ka tur ir potenciāls, es tam pievērsu lielāku uzmanību.

Brīdī, kad viņi paziņoja par atlasi, man „ieslēdzas” lēmuma process. Sāku izvērtēt „par” un „pret”. Tas bija gandrīz pusgads no brīža, kad tika izsludināts pieteikums, līdz iesniegšanas termiņa beigām. Pieteikums man bija sagatavots, bet „send” podziņu nospiedu burtiski pēdējā dienā.

RM: Nākamais jautājums, palecot uz priekšu, kāda ir sajūta šobrīd, kad zini, ka esi ticis tālāk, izturējis otro atlases kārtu? Tu esi vienīgais no Latvijas un viens no trim no Baltijas. Kādas ir emocijas, apzinoties, ka tas vēl nav nekas liels, tomēr tas ir liels solis uz priekšu?

PI: Pirmkārt, mazliet ir prieks. Ir prieks par to, ka esmu ticis tālāk, ir prieks par to, ka veselības pārbaude nav veikta velti, jo tajā tika ieguldīts daudz laika un tika iesaistīti Veselības centra 4 resursi.

Tagad priekšā ir interesantākais atlases periods, jo līdz šim tā noritēja pasīvi. Tagad būs intervijas, testi un praktiskās nodarbības un lietas, kas tiks raidītas televīzijā. Sākas interesantākais.

RM: Šķiet, arī aizņemtākais laiks?

PI: Tas nav zināms, jo pat paši Mars One vēl precīzi nezina, kāds tieši būs tālākais process. Visdrīzāk, šobrīd, kad vēl palikuši ap 700 cilvēku, katram daudz laika netērēs.

RM: Kontakts ar atlases dalībniekiem, cik saprotu, pagaidām notiek stipri formālā veidā? Vai ir arī kādas individuālas attiecības?

PI: Atbildes no Mars One pretendentiem tiek nosūtītas formāli, jā. Tomēr ir bijusi arī personīga komunikācija par konkrētiem jautājumiem. Viņi atbild diezgan aktīvi. Pārējā komunikācija notiek caur Facebook speciāli izveidotu grupu. Te notiek diskusijas starp pretendentiem un atbalstītājiem un arī apmaiņa ar zināšanām.

RM: Kas bija galvenais iemesls tam, ka tomēr izlēmi piedalīties? Tā bija zinātkāre? Citi iemesli?

PI: Argumenti bija vairāki. Pirmkārt, tas ir milzīgs piedzīvojums. Iešana jaunajā, nezināmajā. Tas pašam būs liels piedzīvojums. Otrs, pats atlases process neatkarīgi no tā, vai tikšu vai ne, būs liels ieguvums man personīgi. Iemācīšos daudz jauna, kas noderēs arī ikdienā. Tas ļaus pietuvoties tai [kosmosa izpētes] industrijai. Trešais ir sabiedrisks arguments. Manuprāt, vajag vairāk šādu lielu projektu un sapņot lielus sapņus. Tā varētu būt motivācija ne tikai maniem bērniem, bet arī citiem jauniešiem tiekties dzīvē uz kaut ko interesantu, ne tikai – jauna mašīna, jauns telefons, jaunas kedas. Sapņot par kaut ko vairāk. Tas, manuprāt, mūsdienu sabiedrībā ir pat daudz svarīgāk nekā tikai tīri ekonomiskie aspekti.

RM: Tam var tikai piekrist.

Jautājums par projektu. Vērojot to, kā norit atlases process, kad, piemēram, no katras Baltijas valsts ir atstāts tikai viens pretendents, šķiet, ar mērķi, lai interese par projekta virzību pie mums neapsīkst pilnībā. Emociju līmenī nešķiet, ka mūs uzskata par tiešām nopietniem pretendentiem.

PI: Mēs varam par to mazliet paspekulēt, pamodelēt. Viena lieta – ir loģiski, ka viņi cenšas no katras valsts atstāt pa vienam pretendentam, jo projekts balstās uz reklāmdevēju līdzekļiem. Tātad viņi ir ieinteresēti, lai no katras valsts būtu vismaz viens pretendents. Tas ir arī saprotams, un kopējais mērķis, es uzskatu, tomēr ir ļoti cēls un ambiciozs. Tas var dot daudz ko ne tikai kosmosa apguves jomā, bet arī daudzās citās. Tas, ka mērķi plānots sasniegt ar realitātes šova palīdzību, tas ir pieņemams.

RM: Jā, tas kā līdzekļu iegūšanas veids ir ieņemami, ja projekts virzas.

PI: Jā, morālo pretrunu šeit nav. Tomēr, no otras puses, nevaru apgalvot, ka ir labi atlasi veidot, pieturoties pie mākslīgi radītiem atlases kritērijiem. Šobrīd atlase notiek, mākslīgi komplektējot komandu no dažādiem reģioniem. Tas ir riskanti. Šobrīd viņi [Mars One] ir noteikuši, ka vēlas, lai pirmajā misijā un arī tālākajās ietilpst pa vienam cilvēkam no katra reģiona – viens no Amerikas, viens no Eiropas, viens no Āzijas, viens no Āfrikas. Šajā es saskatu risku. Ja mākslīgi paņemt kādu no Amerikas vai Ķīnas, ja viņi tam nav gatavi, un salikt kopā – tas ir liels risks. Ir svarīgi, kādi būs cilvēki un kā tie spēs sastrādāties un pieņemt lēmumus, strīdēties. Tomēr tie cilvēki, kas veic atlasi, šķiet, ir pietiekami profesionāli, un es teicu, ka viņi zina, ko dara. Domāju, viņi spēs šos riskus izvērtēt.

RM: Šķiet, ka Mars One komandas kodols ir profesionāls, un būs jau arī apmācības periods, kas ilgs vairākus gadus.

PI: Cik man zināms, pretendentus gatavos, atlasot vismaz piecas komandas. Tātad pēc atlases kodolā paliks apmēram 20 cilvēku. Tie tiks pieņemti darbā pilnā slodzē, un viņu darbs būs gatavoties šai misijai. Jācer, ka no šiem 20 cilvēkiem izveidosies komandas, kas būs dzīvotspējīgas.

RM: Pieņemsim, ka esi pieņemts darbā, kurā valstī plāno maksāt nodokļus? (Smejas)

PI: Neesmu par to domājis (smejas). Droši vien tajā valstī, kurā mani pieņems darbā, labi, ka Eiropas Savienībā. Varbūt varēšu cerēt uz pensiju, ko saņems mani bērni un mana ģimene.

RM: Nedaudz par to šobrīd vēl diezgan tālo brīdi nākotnē, kad, pieņemsim, esi starp tiem, kas dosies uz Marsu. Gan jau esi domājis par to, ko vēlētos paņemt līdzi. Un kāds tev ir emocionāls priekšstats par to, kā tas būs? Jo, ja tas tā notiks, tas noteikti, pirmkārt, būs pasaules mēroga notikums, un, otrkārt, tas būs emocionāls notikums.

PI: Pirmkārt, tas būs grūti. Ir jāgatavojas tam, ka tas nebūs pacilājoši, kad varēs visu laiku lidināties bezsvara stāvoklī un skatīties pa logu. Grūts būs pats aizlidošanas moments, kad jādodas prom no visa, jāatsakās uz neatgriešanos. Otrs grūtais moments būs, ka jāgatavojas, ka lidojums var būt ļoti īss. Tālāk arī ceļojums uz Marsu, šie septiņi mēneši mazā kabīnē četratā – tas būs ļoti grūti. Būs jādomā par ikdienas rutīnu, darbībām, lai nenonāktu depresijā. Jau esot ceļā, jāveic kāds zinātniskais darbs. Vēlāk nolaižoties arī būs jāveicas daudz darba, lai izveidotu apmetni tā, ka tā var sevi nodrošināt ar enerģiju, ēdienu, ūdeni un gaisu. Četras lietas. Lai nodrošinātu sadzīves apstākļus. Ja tas tiks paveikts, mēs būsim droši, ka varēsim sevi pabarot un dzīvot, tad sāksies interesantākais etaps, kad būs jāiet ārā, jāmeklē derīgie izrakteņi, lai varētu papildināt apmetnes resursus. Atjaunot kādus konstruktīvos elementus apmetnei u.c.

RM: Pamodelēsim situāciju. Pieņemsim, ka projekts virzās, ir nauda, bet pēkšņi Krievija paziņo, ka ir gatava misijai, cilvēki aizlido un atlido atpakaļ. Tas ir scenārijs, kādu modelē daudzi. Vai tajā brīdī nebūs sajūta, ka labi, es dodos, bet vienvirziena ceļojumā, kamēr citi aizlido un atlido atpakaļ. Tavs viedoklis, kas ar šo projektu notiks šādā situācijā?

PI: Jā, šāda iespēja ir reāla vēl vairāk tagad, kad plānoto desmit gadu vietā, kas nav reāli, būs 15 gadi vai visi 20. Tie būs 30-tie, kad NASA, Krievija un arī Ķīna plāno savas misijas uz Marsu. Pat ja viņi aizlido uz turieni un atlidos atpakaļ, tas jau nav lielākais izaicinājums. To jau var arī tagad. Ja mēs gribētu un būtu nauda, to varētu izdarīt jau ar mūsdienu tehnoloģijām. Lielākais izaicinājums ir izveidot pastāvīgu apmetni. Izaicinājums ir izveidot pašpietiekamu apmetni uz Marsa, kas var sevi nodrošināt ar ēdienu, ūdeni, nepieciešamajiem materiāliem, lai atjaunotu apģērbu, elektroniku, mehāniku, plastmasu un citas lietas, kas nepieciešamas, lai varētu patstāvīgi dzīvot. Šis izaicinājums paliek. Pašreizējās misijas tiek plānotas tā, ka viss tiek paņemts līdzi no Zemes. Labākajā gadījumā Marsa atmosfēru plānots izmantot, lai ražotu skābekli degvielai, atpakaļceļam. Tā kā izveidot uz Marsa pašpietiekamu apmetni vēl arvien ir milzīgs inženiertehnisks un arī zinātnisks izaicinājums.

RM: Tātad faktiski izveidot koloniju.

PI: Jā, izveidot koloniju. Pašpietekamu komūnu, sabiedrību. Izveidot to uz svešas planētas tehniski joprojām būs liels izaicinājums. Un tas, ka kāds jau būs aizlidojis, pat varētu palīdzēt sasniegt šo mērķi, jo būs pārbaudītas kādas jaunas raķešu tehnoloģijas, nolaišanās tehnoloģijas, ko tie, kas lidos uz palikšanu, varēs izmantot.

PM: Tajā brīdī varbūt arī „uz palikšanu” vairs nebūs ciet noteikts.

PI: Tehnoloģijas attīstās, un, ja šobrīd ir runa pa septiņiem mēnešiem ceļā, tad mēs lasām ziņās, ka tiek izstrādāti konceptuāli jauni risinājumi, kas ļaus šo laiku samazināt līdz mēnesim.

PM: Man ir sarunāta [e-pasta] intervija ar AdAstra Rocket Company dibinātāju. Tā ka par to būs jaunumi (kādā no žurnāla nākamajiem numuriem).

PI: Šīs tehnoloģijas attīstās, un tas nozīmē, ka daudz vairāki to varēs atļauties. Un par to būs mazāk jāmaksā. Un varbūt kāds miljonārs izdomās, ka viņš samaksās un aizlidos vecumdienas pavadīt uz Marsa. Elons Musks jau ir izteicis vēlmi, lai viņu apglabā uz Marsa. Ļoti reāli.

RM: Vai ir kas tāds, ko vēlies kā aicinājumu nodot cilvēkiem? Protams, ir tradicionālie vispārīgie vēlējumi – esiet zinātkāri, jautājiet. No tevis kā no cilvēka, kurš šobrīd vienīgais no Latvijas varētu nonākt uz Marsa. Citiem šādas iespējas šobrīd nav. Citas atlases kārtas šobrīd nav izsludinātas.

PI: Šādas atlases kārtas vēl būt.

RM: Jā, bet tās būs „kaut kad”.

PI: To mēs vēl nezinām, kad. Jā.

No vispārīgām frāzēm izvairīties tomēr nevar. Nevajag baidīties no saviem sapņiem. Kosmoss jau nav vienīgais. Maz cilvēku par to tiešām interesējas. Protams, tad, kad mēs lidosim, daudziem tas būs interesanti, piedzīvojums visiem. Manuprāt, bērniem nevajag aizliegt sapņot par lielām lietām, teikt „nē, nē, ar to nevar nopelnīt”. Arī tiem, kas tagad mācās skolā, nevajag baidīties no lieliem sapņiem.

Es domāju, ka priekšā ir daudzi piedzīvojumi dažādās jomās. Kosmosa nozarē var ne tikai strādāt un labi nopelnīt, bet tajā var būt arī interesanti. Tāpēc aicinu studēt eksaktās zinātnes, matemātiku, jo cilvēki, kas ir mācījušies inženierzinātnes, var redzēt, ka viņiem dzīve ir interesantāka.

Viņi var uztaisīt raķetes, un nākotnē mēs Latvijā, es domāju, būvēsim raķetes. Lielākas vai mazākas, vai kādu daļu no tām. Mēs to varam, un tas būs interesanti. Mazā dāņu nācija izstrādā projektu Copenhagen Suborbitals. Attīsta raķetes, ko pēc tam katrs varēs veidot.

PI: (par lēmumu doties): Iekšēji esmupieņēmis lēmumu doties. Bet man ir savas sarkanās līnijas. Gribu būt drošs par to, ka izmantotās tehnoloģijas būs pārbaudītas. Ja es, piemēram, zināšu, ka nebūs izpletņa, tas jau vairs nebūs risks. Tā jau ir pašnāvība. Riski būs vienmēr, bet paturu sev tiesības atteikties, redzot, ka kaut kas nav atstrādāts. Tāpat kā lidmašīnas pilotam nav jāzina lidmašīnas uzbūve līdz pēdējam sīkumam, bet viņam pirms izlidošanas jāvar novērtēt, vai nav kāds acīmredzams defekts.

Arī runājot ar cilvēkiem, kas lido kosmosa, esmu noskaidrojis, ka viņi pārzina izmantotās tehnoloģijas un to uzbūves pamatus, un ko darīt, ja kāds no mezgliem atsaka.

RM: Šajā aspektā palīdzēs tas, ka apgādes kuģi tiks sūtīti pirms pilotējamajiem un tiks pārbaudīta virkne lietu. Kaut vai nolaišanās. Ir zināms, ka Marss ir diezgan draņķīga vieta, kur nolaisties. Izpletnis lāgā neko nedod, bet atmosfēras tomēr ir tik daudz, lai tajā varētu sadegt. Ej nu tad tur nosēdies.

PI: Jā, tā ir. Tāpat, ja mēs lidojam un notiek Saules uzliesmojums, lai ir kaut neliela, bet reāla aizsardzība. Par to tiek runāts, bet tā ir jāizveido.

RM: Jā, jo pētījums, ko veica Curiosity mobilis savā ceļā uz Marsu, liecina, ka izmantojot pieejamās tehnoloģijas, principā cilvēks nedrīkst uz Marsu doties.

PI: Jā, tajā ir ļoti nopietni jāiedziļinās.

Es neesmu pašnāvnieks! Esmu gatavs riskēt, bet neesmu gatavs vienkārši atdot savu dzīvību, zinot, ka kaut kas nenostrādās.

Otra lieta. Gribu kaut vai minimālās tehniskās iespējas, lai mēs varam iet ārā no telpām. Lai ir skafandri. Lai nav sēdēšana bundžā. Ja tas nebūs, tad ar garantiju tiks taisītas pašnāvības un varbūt vēl kas trakāks. Iespējai doties ārā jābūt obligāti.

Un tas varbūt pat nav tik ļoti svarīgi emocionāli mums pašiem, bet ja projekts veidots kā realitātes šovs, tad, ja cilvēki ekrānos redzēs, kā daži cilvēki vienkārši mokās, raud un nogalina, tas dos milzīgu atsitienu pret jaunās paaudzes vēlmi kaut ko darīt, kaut ko šādu attīstīt.

RM: Nebūs vairs projekta iedvesmojošās komponentes.

PI: Jā, tas var atsist no vēlmes attīstīt kosmosa nozarivairākus gadu desmitus atpakaļ. Jo viss jau balstās uz cilvēku vēlmi iet šajā industrijā. Tādēļ ir ļoti jādomā par to ziņu, kas tiks nodota.

Fon Brauns, kad atbrauca uz Ameriku, vispirms izveidoja kosmosa muzeju. Lai popularizētu, lai iedvesmotu cilvēkus. Tikai vēlāk parādījās pirmie nopietnie inženieri.

Tādēļ, iespējams, tas, kādā veidā tas viss notiks, pat ir svarīgāk nekā pati misija. Tādēļ, iespējams, ir pat ieteicams, nedaudz atlikt misiju. Atliekam uz, piemēram, vēl pieciem gadiem, izdomājam, kā izdarīt, lai kosmosa kuģī noteikti ir vieta skafandram. Ieguldām laiku, lai izveidotu skafandru, kas ietilpst kuģī.

Mums būtu noderīgi arī instrumenti derīgo izrakteņu meklēšanai un citi instrumenti, lai nebūtu jādzīvo noslēgtā telpā. Vai kas tāds, kas ļautu no Marsa smiltīm veidot klučus, no kuriem būvēt lielākas ēkas.

RM: No reklāmas rullīšiem un aprakstiem jau arī to var noprast, ka būs gan skafandrs, gan mobilis, ar kuru braukāt apkārt. Tas būs. Jautājums ir, kā viņi šo izveidos kā šovu. Ko viņi rādīs. Pusgadu rādīs dzīvi uz Marsa. Ko pēc tam? Faktiski tiks rādīts viens un tas pats. Kā šajā brīdī, kad intereses maksimums būs pagājis, kā varēs piesaistīt cilvēkus? Šajā brīdī tad arī varētu palīdzēt iespēja iziet ārā.

Tad varētu iet ārā, vākt paraugus, tos analizēt. Piemēram atrast dzīvības pazīmes. Tas varētu noturēt interesi. Šo min arī projekta kritiķi, ka sākumā jau interese būs, bet neizdosies savākt naudu turpinājumam, lai uzturētu, jo šis projekts jau ļoti ilgi būs izdevumu komponente cilvēkiem uz Zemes. Būs jāsūta raķetes.

PI: Te nozīme ir arī tam, kura vieta tiks izraudzīta apmetnei. Vai tas būs tuksnesis, vai tur tomēr būs arī kāds kalns, kur ir lielāka iespēja kaut ko atrast, kur var urbties klintī utt. Lai var meklēt resursus, piemēram, saules paneļu izveidei, materiālus māju būvēšanai un izejvielas mašīnām.

RM: Paldies par sarunu!

PI: Labi! Paldies!

Piebilde: Autors nav veicis intervijā izskanējušo faktu pareizības pārbaudi.

Intervijas videoversiju iespējams noskatīties YouTube:

http://ej.uz/Irbins_intervja (vai https://www.youtube.com/watch?v=eEuk9HYPCWY)