Arī tā laika vācu lielākais kosmosa tehnikas speciālists Verners fon Brauns, kurš pārgāja amerikāņu pusē, glabāja klusumu, neies taču stāstīt, ka kara beigās viņam radās ideja bombardēt Ameriku. "Tā jau ir vēsture un par to labāk ir aizmirst. Tajos gados es strādāju citas valdības uzdevumā, savas nācijas interesēs, un viss, ko mēs tur darījām, bija viņai par labu. Man ir tiesības atstāt atmiņā kaut ko dziļi personīgu un aiznest to sev līdzi, kad mani pie sevis sauks Visaugstākais". Tā fon Brauns.
Zināms, ka raķešu "Fau-2" izstrāde sākās 1937. gadā ("Fau-1" - maza izmēra spārnotā raķete tika izstrādāta agrāk). Nosaulums radās no latīņu burta V (ko vāciski izrunā kā F) un vārda "Vergeltungswaffe". Pirmie kaujas raķēšu lidojumi sākās 1944. gada septembrī un pavisam tika palaistas 3225 bezpilota raķetes. Galvenokārt, lai apšaudītu Lielbritāniju. Arī Franciju un Nīderlandi, gāja bojā vairāki tūkstoši cilvēku. Vēl vairāk upuru prasīja pēdu likvidēšana. Raķetes būvēja ieslodzītie koncentrācijas nometnē "Dora". Lai slēptu ražošanas pēdas, kara beigās nacisti nogalināja vairāk nekā 30 tūkstošus ieslodzīto.
Pētnieki uzskata, ka jau 1943. gadā Verneram fon Braunam esot radusies doma aprīkot raķeti ar pilota kabīni. Tā radās raķešu sistēmas A-9/A-10 projekts ar augstākās slepenības prioritātri. Kāds gūstā, 1944. gada beigās saņemts vācu lidotājs pat esot redzējis, lidojot virs Pēnemindes kosmodroma daudz lielāku raķeti. Briti sāka bombardēt šo ŗaķešu starta vietu.
Tomēr fakts, ka pilotējams lidojums varētu būt noticis, netieši ir apstiprināts ar to, ka 1944.-1945.gadā slavenais nacistu diversants Oto Slorceni esot vadījis pilotu grupu, kas tikusi gatavota raķešu vadīšanai. It kā tikuši pārbaudīti 100 līdz 500 kandidāti, no kuriem beigās esot izvēlēti 6. 1945. gada janvārī grupa esot saņēmusi pat apsveikuma telegrammu no Ādolfa Hitlera.
Projekts paredzēja Ņujorkas bombardēšanu ar šo "Fau-3" (oficiāli tā dēvē milzu izmēra lielgabala projektu - t. p. ). Vācu aģentiem vajadzēja pilsētas augstākajā celtnē uzstādīt bāku, pēc kā pilots varētu tēmēt raķeti. Taču diversantus notvēra. Tomēr 1945. gada 24. janvārī starts esot noticis, kā pilots tur atradies vācu virsnieks, SS šturmbannfīrers (majors) Rūdolfs Magnuss Šrēders. Nē, viņš nebija pašnāvnieks kā kamikadzes. Novadījis raķeti uz mērķi, viņš katapultētos virs okeāna, kur viņu uzņemtu kuģis. Taču viss nogāja greizi, pilotam esot licies, ka raķete aizdegusies, viņš izdarījis pašnāvību, iedzerot ciānkāliju, kas tādam gadījumam bija līdz. Raķete ar mirušo pilotu vienkārši iekritusi okeānā. Pati raķete svērusi ap 100 tonnas, bijusi 29 metrus gara ar maksimālo diametru 3,5 m.
Par lidojuma augstumu nav īstu ziņu, tas svārstās no 80 līdz 100 km. No vienas puses, īsts kosmoss jau tas nav.
Otrais starts it kā noticis 1945. gada 18. februārī, taču pēc 3 minūtēm raķete uzsprāgusi. Pilots, SS virsnieks Martins fon Dulens aizgājis bojā. Trešais starts 1945. gada 24. februārī , ko esot pilotējis Rauls Štraihers, esot bijis sekmīgs, taču raķete ASV nav sasniegusi, toties it kā izgājusi kosmosā. Štraihers palicis dzīvs un pēc kara nonācis VDR. Pēc viņa teiktā, zinot par kara beigām, vācieši nolēmuši slēgt projektu, visa dokumentācija esot iznīcināta, visas iekārtas uzspridzinātas un iznīcinātas. Bet palikušie kandidāti - nogalināti. Tomēr Štraiheram pierādīt, ka viņš īstenībā ir pirmas kosmonauts, tā arī neizdevās. Viņš nokļuva psihiatriskajā slimnīcā.
Gadu gaitā par šo projektu ur tikusi minēta informācija arī grāmatās, internetā. Šo es ņēmu no Tamāras Semjonovas raksta izdevumā "Sekretnije arhivi" 2021. gada 2. numura.
Ko par to saka oficiālie avoti, piemēram, Vikipēdija?
Mazāk zināms, bet tomēr projekts, kas patiešām pastāvēja kopš 1942. gada, vienā vai otrā pakāpē, bija 100 tonnu smagas vadāmas divpakāpju pasaulē pirmās starpkontinentālās raķetes (ICBM) projekts A-9 / A-10 "Amerika -Rakete" vai "Projekt Amerika", lai bombardētu Ņujorku un citas ASV austrumu krasta pilsētas. Tomēr tīri tehniski šī raķete drīzāk bija virsskaņas spārnotā raķete, jo tās otrais posms bija spārnotās raķetes lidmašīna, kas pārvietojās nevis pa ballistisko, bet gan plānēšanas trajektoriju. 1945. gada 1. janvārī tikai Pēnemindē 1940. gada speciālisti strādāja pie divpakāpju raķetes A-9 projekta (Lrak = 18 m, šaušanas attālums 4 tūkstoši km; Rietumu avoti norāda uz 5 tūkstošu km attālumu). 1945. gada janvārī tika veikti divi A-9 lidojuma testi.
Dažreiz ir apgalvojumi, ka līdz kara beigām programma A9 / A10 bija tuvu ieviešanai vai pat tika pārbaudīta pilotējamā versijā. Tomēr fakts, ka tiek veikts nozīmīgs darbs pie programmas A9 / A10, ir apšaubāms, jo nav būtisku pierādījumu par projekta darba praktisku īstenošanu. Saskaņā ar žurnāla "Tehnika molodeži" veikto izmeklēšanu programma nav virzījusies tālāk par skicēm un aprēķiniem. Iespējamie eksperimentālie A9 palaišanas gadījumi, visticamāk, radušies sajaukšanas rezultātā ar faktiskām (neveiksmīgām) A4b raķetes palaišanām, A4 raķetes spārnotā versija, kurai, pēc dizaineru domām, būtu bijis lielāks darbības rādiuss.
Pastāv lielas šaubas, ka A9/A10 vispār būtu varējis darboties, jo tā galvenais elements bija A9 spārnotā posma virsskaņas slīdēšana blīvos atmosfēras slāņos. Ilgtspējīga aerodinamiskā virsskaņas lidojuma problēma ilgi pēc kara netika veiksmīgi atrisināta.