Itāļu radioamatieru “panākumi”

1957.gada 4.oktobrī no 5-tā zinātniski pētnieciskā PSRS Aizsardzības ministrijas poligona “Tjura-Tam” (vēlāk Baikonuras kosmodroms) tika veikta pirmā pētnieciskā Zemes pavadoņa palaišana. “Bip! Bip!” – tā signālus ar sajūsmu uztvēra visas pasaules radioamatieri. Nevarēja palikt malā no šī vērienīgā pasākuma arī brāļi-itāļi Ahils un Džovanni Batista Džudika-Kordiljovi. Par simbolisku samaksu viņi iegādājās īpašumā vecu vācu Otrā pasaules kara laiku bunkuru netālu no Turīnas un iekārtoja tajā jaudīgu radiostaciju. Brāļi uzstādīja parabolisku antenu, kura ļāva visai veiksmīgi caurklausīt ēteru, un visu brīvo laiku veica meklējumus UKV diapazonā. Un viņi sasniedza tādus panākumus, ka viņus varētu apskaust pat profesionāļi. Itāļu entuzasti ne tikai uztvēra praktiski visus pirmo padomju un amerikāņu pavadoņu signālus, bet pat izdarīja ierakstus magnetofonā. Turpmākajā viņi sazinājās ar citiem radioamatieriem un radīja triangulācijas ķēdi, kura ļāva diezgan precīzi noteikt objektu, kuri raidīja radiosignālus, atrašanās vietu. Viņu darba rezultāti atstāja iespaidu pat uz NASA, kura uzaicināja brāļus uz ASV pieredzes apmaiņai.

Tomēr daudzi speciālisti pret itāļu sasniegumiem izturējās diezgan skeptiski. Tai skaitā, noklausoties dažus magnetafona ierakstus, viņi apsūdzēja brāļus to nepareizā interpretācijā, tajā skaitā tiešā viltojumā. Piemēram, itāļi apgalvoja, ka 1960.gada novembrī viņiem izdevies pārtvert orbītā esoša kosmonauta sirdspukstu telemetriskus radiosignālus, bet 1961.gada februārī – dažu cilvēku padomju ekipāžas pārrunas ar Zemi. Itāļu avīze “Korrjere della Sera” piedāvāja šo pārrunu atšifrējumu: “Apstākļi pasliktinās… kāpēc neatbildat?... Ātrums krītas… Pasaule nekad neuzzinās par mums…” – un pat nosauca it kā bojā gājušo kosmonautu vārdus: Aleksejs Belokonovs, Genādijs Migailovs un Aleksejs Gračovs.

Padomju vadība nesāka pat noliegt šo absurdu: vienkārši mums vēl nebija daudzvietīgu kosmosa kuģu, un vispār uz zvaigznēm līdz Gagarinam vēl neviens nebija lidojis. Taču palaistā pīle devās staigāt pa pasaules MSL.

Dzīva sadegusī

Pēc tam itāļi-radioamatieri izlaida kārtējo sensāciju. 1961.gada 17.maijā, tas ir drīz pēc Jurija Gagarina lidojuma, viņi ierakstīja sievietes-kosmonautes pārrunas ar Lidojumu vadības centru. Viņa runāja krieviski, taču ar šausmīgu akcentu, pie kam runu slāpēja stipri traucējumi ēterā, tāpēc saprast vārdus bija ļoti sarežģīti. Gandrīz pilnībā šo ierakstu atšifrēt spēja tikai mūsdienās pētnieks-radioamatieris no Tagilas Valentīns Degterevs ar speciālas datorprogrammas Adobe Audition CC 2015 palīdzību. Lūk, kas sanāca.

“Pieci… četri… trīs… divi… viens… Klausieties!... Klausieties!... Viens-viens-viens! Runājiet!... Runājiet!... Man ir karsti!... Man ir karsti!... Ko?... Piecdesmit pieci?... Ko?... Piecdesmit pieci?... Piecdesmit?... Jā… Jā… Jā… Elpošana… Elpošana… Skābeklis… Man ir karsti… Tas nav bīstami?,,, Viss… Tas nav bīstami?... Viss… Ko?... Runājiet!... Kā man ir jānodod?... Jā… Jā… Jā…

Ko?... Mūsu pārraide būs tagad… Man ir karsti… Man ir karsti… Man ir karsti… Es redzu liesmu!... Ko?... Es redzu liesmu!... Es redzu liesmu!...

Man ir karsti… Man ir karsti… Trīsdesmit divi… Trīsdesmit divi… Četrdesmit viens… Četrdesmit viens…

Mums ir avārija… Jā… Jā… Man ir karsti…”

Nododot magnetofona lenti ar šo ierakstu avīžniekiem, brāļi paziņoja, ka ir absolūti pārliecināti par to, ka radioziņojums nācis no piezemes orbītas. Pēc viņu pieļāvuma, padomju pētnieciskais kuģis zaudējis siltumaizsardzības vairogu un pakāpeniski sadega blīvajos atmosfēras slāņos.

Eiropas MSL draudzīgi ņēmās izgaršot šo sensāciju krāsās aprakstot sievietes agoniju, kura dzīva uzcepusies kosmiskā kuģa šaurajā kabīnē. Pie tam tajā pat laikā, kad itāļi, nezināmos signālus uztvēra arī britu radioteleskops Jodreil Bank.

Bet 1961.gada 23,maijā aģentūra TASS paziņoja, ka atmosfēras biezajos slāņos sadedzis milzīgs automātiskais pavadonis. Kaut kādā angļu avīzē pieļāva, ka tā bijusi automātiskā starpplanētu stacija “Venēra-1”, sakari ar kuru it kā tika pazaudēti drīz pēc starta. Taču šī versija neiztur nekādu kritiku, par cik “Venēras-1” palaišana tika realizēta jau 1961.gada 12.februārī, bet 19.maijā tā bija nonākusi 100 tūkstošus kilometru no Venēras un izgāja saules orbītā. Tā ka atrasties piezemes telpā un sadegt atmosfērā šis kosmiskais aparāts nekādi nevarēja. Un tāpēc galveno vietu ieņēma versija par padomju sievietes-kosmonautes bojāeju.

Kaut kas te nav tā!

Ieraksts, kuru bija izdarījuši itāļu radioamatieri, ir nonācis līdz mūsdienām un joprojām klīst Internetā. Oficiālās personas nekad to nav komentējušas. Taču uzprasās jautājums: bet vai eksistējusi šī “kosmonaute Ludmila” vai arī tā ir pīle, kuru brāļi izdomāja savam PIaram?

Pirmkārt, jebkurš cilvēks, kurš pazīstams ar radioapmaiņas principiem, sapratīs, ka šajā ierakstā ir kaut kas ne tā. Vispirms kosmonauts un CLP izmanto izsaukuma vārdus, lai pareizi identificētu viens otru. Piemēram, Jurijam Gagarinam bija izsaukuma vārds “Ciedrs”, Valentīnai Tereškovai – “Čaika”. Bet itāļu ierakstos nav izsaukuma vārdu. Tālāk. Kosmonautam ir programma, kuru viņam jāpaveic, nododot sīku informāciju uz CLP par to, kā viņam veicas, - pat forsmažoros apstākļos. Pat ja uguns, karstums, neizbēgamas bojāejas draudi – kosmonauts vienalga aprakstīs situāciju: kas deg, kādi ir ierīču rādītāji u.tt. Un diezin vai tajā brīdī kritīs stuporā – orbītā tiek palaisti vīrišķīgi cilvēki ar daudzkārt pārbaudītu stipru psihi.

Otrkārt, sievietes akcents pievērš uzmanību. Lieta tajā, ka uzņemot kosmonautu vienībā citu parametru starpā īpašu uzmanību pievērsa kandidāta dikcijai un viņa krievu valodas zināšanām. Jo taču visi kosmosā pabijušie neizbēgami kļuva par zvaigznēm, nolemtām uzstāšanās daudzumam radio, televīzijā, dažādās sapulcēs un mītiņos. Šeit nekādi neiztikt bez labas dikcijas. Un arī lidojuma laikā pie tālaika sakaru līmeņa, kad signāls no kosmosa sasniedza virszemes apgādes dienestus caur retranslatoru tīklu, caur traucējumu daudzumu ēterā, operatoriem vienkārši nebija līdz tam, lai “izķidātu” “putru kosmonauta mutē”, un runas precīzumam vajadzēja būt ideālam. Bet “kosmonautei Ludmilai” runa bija pavisam nepareiza.

Treškārt, nav skaidrs, no kurienes vispār uzradās šis vārds – Ludmila. Sakaru seansā tas nekādi neizskanēja. Bet tam, sieviešu-kosmonaušu vienība tika sākta formēt tikai 1962.gadā. tajā ietilpa Valentīna Tereškova, Žanna Jerkina, Tatjana Kozņecova, Valentīna Ponomarjeva un Irina Solovjova. Nekādas Ludmilas šajā sarakstā nav.

“Sarkanā kosmosa” leģenda

Taču, ja pat pieļaut, ka mēnesi pēc Jurija Gagarina kosmosā aizlidoja tā arī palikusi nezināma sieviete, rodas jautājums: bet kāpēc bija vajadzīga tāda steiga? Cilvēka pirmais lidojums kosmosā izdevās veiksmīgs, Gagarins kļuva par cilvēces varoni, par pašu populārāko personību uz planētas, peldoties slavas un vispasaules mīlestības gaismā. Tas bija padomju kosmonautikas, zinātnes un tehnikas triumfs. Šajā situācijā jauns starts būtu priekšlaicīgs un pilnīgi nevietā.

Tā ka dzīvi sadegušas sievietes agonija – briesmīga “sarkanā kosmosa” leģenda – visticamāk, ir fikcija, kuru radīja uzņēmīgie brāļi-itāļi lai paceltu sava uzņēmuma prestižu. Kā teikt – tikai bizness, nekā personīga.