Vispārējo fantāzijas literatūras iedalījumu divus pamatveidos – brīnumainajā un pārdabiskajā – pirmais nošķīra viens no XX gadsimta vadošajiem fantāzijas literatūras teorētiķiem Cvetans Todorovs. Latviešu fantāzijai brīnumainā nozare (kuras pamatpazīme ir darbības risināšanās autonomā paralēlā fantāzijas realitātē) vismaz pagaidām raksturīga ļoti minimāli, taču plaši attīstās dažāda veida sacerējumi uz pārdabiskā bāzes, kuros viesiecienītākais paņēmiens, kā tālāk redzēsim, ir fntastisko elementu infiltracija mūsdienu sadzīves kontekstā. Varbūt par ro jāpateicas nojauktajiem cenzūras mūriem, kas nu ļauj plaukt dažādām ezoteriskās literatūras izdevniecībām un zelt „slepenās informācijas” aprakstiem preses izdevumos. Ezoteriski populārzinātniskās literatūras fenomena pamatīpatnības jau presē vairākkārt spoži apcerējis Pēteris Bankovskis, tāpēc pie tām šeit sīkāk nepakavēšos.

Interesants ir cits fakts: grāmatveikalu plauktos līdzās ezoterikas izdevumiem, kas pavisam nopietni izklāsta pamattēzes, kā atraisīt iekšējo enerģiju, spēku, atbaidīt vampīrus, uziet slepeno zinību kodus un noņemt ļaunu aci, kā arī populārzinātniskiem apcerējumiem par nepierādītām jaunu zinātnes paveidu teorijām pēdējā laikā rindojas arī darbi, kuri bieži no augšminētajiem atšķiras tikai ar to, ka tiek klasificēti kā daiļliteratūra, nevis vampiroloģijas, torsionu lauku apguves vai enerģētiskās aizsardzības rokasgrāmatas. Un, jāteic, šāda tipa izdevumu pulkā jo sevišķi izceļas latviešu oriģināldarbi.

Šo visai savdabīgo literatūras paveidu raksturo vismaz trīs galvenās pazīmes.

Pirmā ir daļēji no minētajiem ezotēriskajiem avotiem aizgūti vai kompilēti, kā arī uz to bāzes jaunradīti fantastiski elementi, kas tekstos traktēti kā faktiska (ne hipotētiska) realtāte mūsdienu pasaulē. Šajos tekstos būtisku lomu spēlē tādi New Age („jaunā laikmeta”) reliģisko kustību postulāti kā „karma, nākotnes paredzēšana (..), garīgā vadība, astroloģija, bioritmi, nemirstība, joga, auras u.c., un raksturo tam atbilstošās pamatnostādnes antropocentriskums, predeterminācija, guru un adepta attiecības, citu garīgās eksistences dimensiju un līmeņu sasniegšanas mēģinājumi.

Otra raksturīga iezīme ir izteiktais uzsvars uz Latvijas, latviešu un latviskā sevišķi nozīmīgo vietu pasaules kultūras kontekstā, „slēptās, pārdabiskās” paaules apgūšanā un kodētās informācijas atšifrēšanā. Kā atzīst P. Bankovskis – „... mūsdienu latviešu grāmatizevēji (..) dara, ko var, publicēdami pašmāju un tulkoto „ezoteriju””, lai izcltu latviešu tautu „tai pienācīgajā – proti, galvenajā – vietā Visumā”.

Trešā pazīme: šā tipa darbi reti tiek dēvēti par fantāziju, tās vietā bieži izvēloties nekonkrētākus, pašradītus žanra apzīmējumus (piemēri tika citēti raksta sākumā) tādējādi, iespējams, pretendējot uz zināmu reālisma devu. Fantāzijas žanra etiķeti šeit piešķiram tāpēc, ka šie darbi fantāzijai tipiski apraksta divas strikti nošķirtas pasaules, dabisko un pārdabisko, turklāt pirmā aprakstīta atbilstoši mūsdienu realitātei, nereti gan tendenciozi izceļot dažādas sadzīviskas un politiskas negācijas, taču pārdabiskās pasaules ainava visbiežāk ir palienēta no ezotriskajā literatūrā aprakstītajiem utopiskajiem pagātnes vai nākotnes valstības modeļiem.

Mēģināsim apskatīt šo savdabīgo latviskās fantāzijas paveidu balstoties uz literūrteorētiķa D.zH. Timmermana definētajām sešām pamatpazīmēm, kas ļauj raksturot daiļdarbu kā piederīgu fantāzijas žanram, proti: stāsta struktūra, tipveida tēli, paralēlās pasaules esamība, pārdabisko elementu pielietojums, strikta robežšķirtne starp labo un ļauno un centrālā tēma – meklējums.

Stāsta struktūra šāda tipa darbos parasti izvērsta vismaz garstāsta, ja ne romāna veidā, jo starp varoņu piedzīvojumu aprakstiem autors periodiski izplūst apjomīgos pamācoša un populārzinātniska rakstura apcerējumos kāda varoņa atstāstā vai vēstītāja iekšējā monologā, kam, protams, lakoniskākas literatūras formas ir krietni par īsu. „Okulto zinību popūrijs dzen uz priekšu sižetu, ezoterisma konspekti dancina romāna personas. Viss romānā notiekošais kļūst par iemeslu kārtējai pasāžai iz ezoterisma vēstures,” apcerē par U. Eko slaveno romānu Fuko svārsts raksta kritiķis G. Berelis. Šos vārdus iespējams attiecināt arī uz apskatāmo literatūras paveidu. Taču, kamēr Eko briljanti ironizē, latviešu rakstnieku kompānija dodas uzbrukumā ar svētu nopietnību.

Tipveida tēlu vidū sevišķi izceļas fantāzijai tradicionālie buvja, varoņa un ienaidnieka tēli.

Senās gudrības iemiesojuma, burvja/burves tēla un vienlaikus autora rupora finkcijas šā tipa darbos uzņemas kāds dzīvesgudrs latvietis/latviete, parasti ārēji neievērojams, tuvu dabai esošs, akadēmiski vai sadzīviski inteliģents, nereti apveltīts ar pārdabiskām spējām, kuru vidū ietilpst standartkomplekts: telepātija, gaišredzība, ekstrasensorā uztvere, telekinēze u.c., kas apvienots ar kristīgās harmonijas un tuvākā mīlestības piesātinātu pasaules uztveri, taču no reliģiskā viedokļa šā viedā uzskati ir šķietami polifoniski, nevienu reliģiju nenostādot augstāk par citām; parasti tiek uzsvērtas tās sentences, kas vislabāk atbilst prioritātēm: dzīvot ar visiem mierā un saticībā, kopt zemi, ieklausīties sevī un dabā utt., kaut gan nereti šie uzskati ir dīvaina kristietības, neopagānisma un jau minēto New Age mācību sintēze, ko ilustrē, piemēram, kāds teikums E. Reģa romānā Vai tu mani mīlēsi pēc 50 gadiem?: „Zaiga (..) palielijās, ka viņai esot ļoti spēcīgs biolauks un sagrājot ietekmīgs sargeņģelis.” Bieži burvja vietas izpildītājam piemīt arī ierastākas pazīmes: tautas dziednieka dotības, āderu noteikšanas un dziedniecisko augu pazīšanas talants, u.c. – raksturīgi piemēri ir vēstures zinātniece Roze J. Mauliņa romānā Aizvēstures traģēdija, arī, dzīvesgudrā vecmāmiņa, Balto māju saimniece Daces Priedes darbā Mēnesstars pār jūru. E. Reģa romānā ar varoni šim nolūkam speciāli iekārtotā „salonā” telepātiski sazinās mirušais vectātiņš, bet galvenā slepenās gudrības aka ir Buno – „saulainais, optimistiskais, visvarošais letiņu burvis, kuram ceļu rādīja labie baltie gari un iedvesmoja mūzas.”

Šī persona darbojas kā palīgs vai padomdevējs darba galvenajam varonim, ka tradicionāli ir nesaprātīgs patiesības meklētājs, tas romāna gaitā iziet grūto iniciācijas ceļu pretīgaismībai. Parasti varonis ir fantāzijai tipisks hibrīds ar pasaku varoņa un episkā varoņa īpašībām: sākotnēji necils, ikdienišķs, nereti pat sabiedrības izstumtais, taču – varoņa liktenis ir iepriekšizlemts, izredzētība iešifrēta jau viņa vārdā vai kādā citā mantotā lietā. Nereti varoni apciemo vīzijas un mieru nedod pravietiski sapņi (E. Reģa romānā lasām: „Sapnī Jānis redzēja ļoti spilgtu un pamācošu sapni. Tas drīzāk bija augstāko spēku brīdinājums.”), līdz beidzot sākotnējo negribību un neticību nomaina kvēla tieksme atklāt patiesību, kas jau robežojas ar fanātismu.

Kā varoņa antagonists darbojas citas tautas, svešas varas vai svešas reliģijas pārstāvis vai arī vienkārši pietiekami neapgaismots cilvēks. Galvenie ļaunie spēki ir: padomju režīms, krustneši, ebreji, slepenas brālības, kristīgie fundamentālisti. Jāpiebilst, ka antagonists reti ir konkrēts cilvēks, visbiežāk tā ir kopiena vai kopienas reprezentētājs. Piemēram, Mauliņa romānā galvenā varoņa datorā ielaužas nezināmi datorpirāti, izdzēš neizpaužamo informāciju un pa e-pastu piesūta draudīgus attēlus, A. Puriņa romānā Ar skatienu augšup darbojas vampīriski komunisti, Reģa romānā – Latvijas okupanti un to pēcteči, Priedes Mēnesstarā – vārdā nesaukti izlūkdienesti, utt.

Slepenās biedrības un to perinātās sazvērestības šā tipa literatūrā ir viens no tradicionālākajiem stereotipiem. Sevišķi šo teoriju vidū izceļas versija pae pārdabisko atklājumu noklusēšanu un slēpšanu varas interesēs, līdzīgi kā populārājā TV seriālā Slepenās lietas ASV valdība slēpj citplanētiešu esksistenci.

Jāpiebilst, ka ārpuszemes civilizācijas, dzīve uz citām planētām, augsti tehnoloģiskie sasniegumi šo latviešu literatūras virzienu interesē maz, autori vairāk koncentrējas uz zemi, senatni un apslēpto gudrību. Taču, no otras puses, bieži tiek apspēlēta versija, ka visu slepeno gudrības kravu neatminamos aizlaikos uz Zemes (un, protams, tieši Latvijas teritorijā) nogādājušas ārpuszemes civilizācijas. Arī nākotnē, kā pareģo E. Reģis, „kontakts ar citplanētiešiem neesot neiespējams, tikai par to jākonsultējas ar viņiem pašiem.”

Paralēli ļaundarībniekiem eksistē arī labvēlīgas slepenās viedo organizācijas, „baltās brālības”, piemēram, Mauliņa romānā minētā Augstākā Prāta Sapulce jeb Svētā Grāla Biedrība, kuru pārziņā „krājas aizliegtā informācija” (kas atsauc atmiņā tādu pseidozinātniskumā apvainotu jaunumu pasaules literatūrā kā Dena Brauna skandalozo Da Vinči kodu, kurā līdzīgā ezoteriskā mikslī apvienots temliešu ordenis, Svētā Grāla meklējums, slepenu organizāciju cīņa par pasaules varu un Jaunās derības falsifikācija). Arī E. Reģis ir svēti pārliecināts, ka „Pasaules Valdnieki visu kontrolē.”

Paralēlās pasaules jēdziens, kas ir vitāli svarīgs, lai darbu nodēvētu par fantāzijas litaratūrai piederīgu, šī tipa darbos dominē trīs pamatizpausmēs.

Pirmkāt, tā ir sena un augsti attīstīta civilizācija uz Zemes, ko var būt un var nebūt aizsācis ārpuszemes intelekts; šās civilizācijas nopelnim tiek pieskaitīti visi neizprotamie atgadījumi un ievērojamie mākslas, kultūras un zinātnes sasniegumi, tāpat piedēvētas tiklab indoeiropiešu, kā seno ķeltu, ēģiptiešu u.c. daļēji mistificētu civilizāciju, kā arī pilnīgi izdomātu vai mītisku senpasauļu (Atlantīdas,Hiperionas u.c.) iezīmes. Aplūkolamos darbos bieži tiek meklētas latviešu tautas kopsakarības ar senajām pirmtautām, nereti kā pierādījumu piesaucot valodnieciskas dabas nianses. Kā piemēru var minēt D. Priedes romānu Mēnesstars pār jūru, kur uz ornamentikas, tātad seno rakstu ārējās un simboliskās līdzības pamata tiek vilktas paralēles starp senajiem latviešiem un tikpat senajām Ziemeļamerikas indiāņu ciltīm. Mauliņš savukārt apraksta fiktīva zinātnieka atklājumus, kas apstiprina latviešu mentālo radniecību „ne tikai ar sengrieķiem, senindiešim, sensakšiem un ķeltiem, bet arī ar japāņiem, ēģiptiešiem un kādu Amerikas indiāņu cilti.”

Kā ar nepārspējamu ironiju atzīmē P. Bankovsksi: „Latvieši, kas, kā zināms, šeit dzīvoja vēl pirms lielā apledojuma, bija cēlušies vai nu no milžiem vai atlantīdiešiem, bija indoeiropiešu tautu dzemdinātāji un, ledus laikmetam nākot virsū, aizceļoja uz Indiju, Tibetu u. Tml. No tā izriet, ka, otrkārt, paralēlā pasaule var maskēties kā slepena valsts (fiziskā nozīmē) vai gara brāība (garīgā nozīmē) mūsdienu pasaulē, parasti ar centru Tibetā, Himalajos vai citā „garīgi nozīmīhā” reģionā. Tās adepti un ilumināti maskēti iefiltrējas parasto, neapgaismoto ļaužu vidū un nes tiem zinības un gara gaismu, taču, rēķinoties ar tumšu spēku pretestību, viss tiek darīts slepeni.

Treškārt, paralēlā pasaule ir garu, spiritālā pasaule, kurā mājo eņģeliskas vai „augsti enerģētiskas” būtnes, kas ar mediju starpniecību palīdz šīszemes iedzīvotājiem. Mediji ir atsevišķi indivīdi, kuru gara spēks ir pietiekami liels, lai nonāktu kontaktā ar pārdabiskām būtnēm. Ar to iespējams izskaidot faktu, ka sevišķa šī tipa darbu kaislība ir kastu sistēmas rehabilitācija. Mauliņš raksta: „...cilvēces izdzīvošanai nav cita ceļa kā vien ļaužu gudra sadalīšana kastās pēc viņu prāts īpašībām un tikmiem, lai varu neiegūti tie, kam netīkams mierīgs darbs un cilvēces gājums uz zvaigznēm.” Arī E. Reģis savā romānā iedala cilvēci piecās kastās, no kurām augstākā ir „Lielo Skolotāju jeb Dieva Erceņģeļu iemiesojušies skolnieki”, kas „redz tautas un cilvēces saistību ar visu Kosmosu.”

Paralēlā pasaule var apvienot aī divu vai visu šo realitāšu pazīmes, tā veidojot savdabīgu, autora gaumei un nolūkiem atbilstošu kompilāciju. Šā tipa citpasauli sastopam Mauliņa Aizvēstures traģēdijā, kur autors „uz stingri zinātniskiem pamatiem” piedāvā savu hipotēzi par seno, augsti attīstīto Zemes civilizāciju un tās bojāejas cēloņiem, kā arī saglabājušos pasaules saprāta centru – kur gan citur, ja ne Himalajos, kur pazemē ierīkots Ēdenes dārza ekvivalents, mīt augsti attīstītas būtnes ar vidējo vecumu 20 000 gadu un klinšu sienas darbojas kā savdabīgs dators, pārraidot atēlus un slepeno informāciju no sensenas pagātnes, kas, protams uztverama tikai izredzētajam varonim. Savukārt Reģis utopiskā vīzijā redz ideālo dekolonizētās Latvijas nākotni un latviskuma izplatību ne tikai uz šīs, bet arī citām planētām.

Gandrīz nekad netiek aprakstīta pilnīg neatkarīga paralēlā pasaule, tāpat reti tiek raksturotas pārejas starp pasaulēm. Ceļošana staro pasaulēm notiek augstāko spēku darbības rezultātā, bez tiešas varoņa līdzdalīnas, tā akot, grib viņš to bai nē, kas saskan ar New Age likteņa predeterminācijas teoriju. Labi, ka varoni iepriekš par šādu notikumu pavērsiena iespējamību parasti informē gaišredzīgi sapņi.

Fantāzijas farbam raksturīgi, ka vēstījums nekur nenorāta pats uz savu fiktivitāti, gluži pretēji, tiek blīvi citēti pazīstami literatūras avoti, laikrakstu ziņas, minēti patiesi notikumi, gadskaitļi, adreses, pat uzvārdi, reālas vēsturiskas vai šobrīd dzīvojošas personas tiek izceltas kā otrā plāna varoņi vai fona elementi, ar šo detaļu palīdzību autors cenšas panākt stāsta ticamību. J. Mauliņa romāna varoņi periodiski atsaucas uz E.I. Siliņa darbu Lielo patiesību meklējumi, E. Reģa romānā – uz Latvijas Nacionālās frontes laikrakstu DDD, turklāt minot pilnus korespondentu vārdus. Visplašākais atsauču slānis attiecas uz raksta sākumā minēto ezoteriskās populārzinātniskās literatūras bagāžu, kas apstiprina G. Bereļa novērtējumu: „...ezoteriskās grāmatas nemitīgi cita citu citē. Atsaukšanās uz citiem autoriem un tekstiem rada uzticamības ilūziju, kaut gan patiesībā visi šie autori aizrautīgi maļ un pārmaļ vienus un tos pašus visai apšaubāmos faktus, bet savstarpējo atsauču haosā kaut kur pazūd pēdējā saistība ar realitāti.”

Taču jāatzīmē, ka starp faktiskajiem citātiem nereti iespraucas arī fikcija, atsauvces, piemēram, uz pašu varoņu teikto (Mauliņš savā romānā vairākkārt nodaļu epigrāfos citē izteikumus, ksd piedēvēti vienam no darbības personāžiem), tiek pieminēti faktiski neeksistējoši literāri darbi, nepierādītii notikumi utt., tātad šeit iespējams saskatīt fantāzijas literaūrai tipisko sekundārās pasaules nostabilizēšanu lasītāja apziņā ar tikai šās pasaules ietvaros rālistisku faktu materiālu. Savukārt E. Reģis savu romānu papildina ne tikai ar citātiem, bet arī ar fotogrāfiju un gravīru reprodukcijām, kas it kā apstiprina romānā izteiktos pieņēmumus.

No vēstures viedokļa bieži tiek piedāvātas arī alternatīvas versijas par senāko laiku un viduslaiku (retāk jaunāko laiku un pavisam reti – nākotnes) notikumiem. Reizumis autors, neradot neatkarīgu sekundāro realitāti, modificē dažus faktus jau esošajā, kas izmania notikumu tālāko gaitu. Aizraušanās ar senvēsturi uzskatāmi ilustrē mītiskā zelta laikmeta, pagātnes glorificēšanas tendences. Piemēram, Mauliņa romānā „detalzēti izklāstīta pirmsplūdu laikmeta cilvēces dalīšanās kastās, šī mitoloģiskā zelta laikmeta gēnu inženerija un eigēnikas sasnieumi u.c.” Taču zelta laikmets var slēpties ne tikai pārcilvēciskajos aizlaikos, bet arī pirmās neatkarības laikā, un pat – E. Reģa darbā – 50 gadu tālā nākotnes valstī.

Katrā fantāzijas darbā neaizstājams ir maģijas un pārdabisko elementu pielietojums. Tradicionālos brīnumus mūsu apaskatāmajā literatūrā aizstāj dažādas pseidozinātniskas dabas apceres par parapsiholoģijas parādībām (telekinēze, teleportācija u. tml.) un mītiskiem dabas spēkiem, taču raksturīgi, ka visam pārdabiskajam tiek piemēroti plaši izskaidroumi, ilustratīvas analīzes, kas pierāda, kāpēc tā vai cita parādība ne tikai varētu eksistēt, bet arī tiešām eksistē. Protams, tiek vilkta robežā starp „balto” un „melno” – attiecīgi palīdzošo un kaitniecisko maģiju, taču šis iedalījums lielā mērā atkarīgs no varoņa, kurš konkrēto paveidu pielieto.

Raksturīgi, ka reti sastopamas pārdabiskas būtnes vai arī to paveidu skaits ir ļoti ierobežots: mājas gari, parādības no viņsaules vai arī puscilvēki (piem., vampīri, vilkači, dēmoni – raksturīga komponente A. Puriņa darbos), kā arī neizskaidrojamas parādības (poltergeists), kas, šķiet, aizgūtas no preses izdevumu lappusēm, šjos darbos ir iecienītākas, nekā, piemēram, runājoši dzīvnieki, kaut gam dzīvnieku uztveršana par saprāta ziņā vienlīdzīgām un pat pārākām būtnēm, kā arī to domu lasīšana nemaz nav tik reta parādība. E. Reģa romānā līdzās zinātniskās fantastikas elementam – cilvēkveida robotiem sastopam arī tradicionālās būtnes: „Zaiga zināja stāstīt, ka viņa pāris reižu šeit manījusi rūķus, bet viņas draudzene pat netālu runājusies ar fejām.”

Horoskopiem, dažāda veida nākotnes pareģošanai un tamlīdzīgām nozarēm nereti tiek piešķirts teju vai zinātnes statuss. E. Reģis savā romānā skata nākotnes utopiju, kur katra indivīda „gēnu kombinācija tika datorā analizēta kopā ar astroloģiju, hiromantiju, fiziognomiku”. Liela loma nākotnes pasaulē ierādīta arī auru analīzei un karmiskās pārdzimšanas teorijai.

Liela loma ir dažādiem tautas ticējumiem un citiem mutvārdu daiļrades avotiem, kuru vidū īpaši šifrēts gudrības avots izceltas, protams, latvju dainas. Dažādi kodēti teksti, zīmes un to atšifrēšana ir autoru īpaša aizraušanās. Kā raksta Mauliņš: „Lai iemūžinātu galvenos pasaules gara uzbūves struktūrelementus un sagalbātu šīs zināšanas paaudžu paaudzēs, to zīmes iededzināja apmetņu ādās, ieauda gurnautos un pasludināja par svētām, kas pasargā no nelaimēm un rāda ceļu uz nākotni”. Protams, zīmīgākie no viesiem ir latviešu tautas ornamenti. Gan Mauliņš, gan Reģis sevišķi iemīļojuši ugunskrusta zīmi. Mauliņa izpratnē tā attēlo „kristālisko punktu izpratnes atslēgu”, ar ko iespējams „izteikt visu pasaules uzbūvi”, kamēr Reģis ugunskrust vārdā nodēvētajai telpai ierāda centrālo vietu sakrālajā „senlatviešu stilā celtajā” Brīvības pilī.

Kaut gan valoda un jo sevišķi mutvārdu kultūras mantojums tiek izspēlēts kā galvenais trumpis latviešu globālās unikalitātes pierādīšanā, to papildina arī tādi ar fantastiskām īpašībām apveltīti materiāli objekti kā Lielvārdes josta (kodētais kosmosa vēstījums nākamajām paaudzēm), Pokaiņu akmenskrāvumi (seno cilšu enerģētikas centrs, sava veida Latvijas Stounhendža, kur akmeņi „dabūjuši speciālu magnētismu”), maģiskie kristāli u.c. Mauliņa romānā pārdabiskā artefakta lomu uzņemas trīs „tīrstruktūras lodītes, kurās ar kristālrezonatoru ierakstītas cilvēces galvenās zināšanas par telpu, svaru un saprāu”. Savukārt Reģa romānā maģiskas funkcijas piedēvētas iztēlotajam Dekolonnizācijas monumentam, kas atrodas Līgo pilsētā: „... ieraugot šo monumentu naktī, depresīvs cilvēks varot izārstēt savu slimību.”

Atsēgas vārds šais romānos ir „enerģija” – saules, tumsas, kosmosa utt. Uz caroņu, to kastu, kā arī „enerģiju” atšķirību pamata tiek vilkta arī striktā robežšķirtne starp laobu un ļauno: „Starp godīgajiem un negodīgajiem norisinās mūžīga cīņa”, atskārš Mauliņš.

Sižetu pamatmotīvi ir tie paši, kas raksturo visu fantāzijas literatūru: globālā cīņa starp labajiem un ļaunajiem spēkiem, uz kuras fona noris varoņa meklējumu ceļš pretī pilnībai un vienlaiks cīņas iznākumam. Meklējumu mērķis bieži ir ne tikai abstrakta patiesības atklāšana, bet arī kāds simbolisks vai patiesības atšifrēšanai nozīmīgs priekšmets vai cilvēks.

Par darbības vietu nereti izvēlēta pilsēta kā ļaunuma un nesaprātības perēklis un – kontrastā ar to – kāds ar īpašu nozīmi apveltīts Latvijas lauku nostūris kā dzīvesziņas glabātava. Vietējām svētvietān tiek piedēvēta globāla nozīme, tām piederīga īpaša priesteru kārta un sīki izstrādātu rituālu sistēma, slepena rakstība, kontakti ar augstāko saprātu utt. Atrodoties šādā vietā, E. Reģa romāna varoņa „gars pameta ķermeni un kā raķete traucās kosmosa tālēs”. Arī darbības laiks nereti ir sakrāls – piemēram, saulgriežu brīži.

Varoņa gaitu sižeti parasti ņemti no pašu tautas un zemes pagātnes ar citu tautu leģendu iestarpinājumiem, taču, kamēr pirmie izmantoti, lai tieši vai netieši uzsvērtu latviešu tautas iedzimto dzīvesgudrību un dzīvesdziņu, pēdējais tiek minēts kā atskaites punkts, kas uzrāda augsto garīgumu un no tā izrietošo pārdabisko potencialitāti, kas latviešus nostāda augstāk par citām Eiropas kultūrtautām. Mauliņa romāna varonis stāsta: „Mēs (..) stāvējām meža puskrēslā un vērojām senču nolikto akmeņu rindu, ko daži skaidroja kā ena saules pulksteņa zīmi. (..) man moži sāka darboties atmiņa. (..) beigās „atcerējos”, ka eiropieši cēlušies no septiņām aglabātām ciltsmātēm un kalnu cilvēkiem pirms divdesmit tūkstošiem gadu. (..) No vārdiem gan tiku pierakstījis tikai vienu – Lata.”

Mauliņa romānā dominē atziņa, ka „zināma daļa no seno gudrinieku (..) ģenētiskā un garīgā potenciāla nonākusi tagadnes latviešos – atzinums, kas sasaucas ar raksta sākumā izvirzīto domu, ka šai literārās fantāzijas paveidā nacionālais jautājums ir ja ne centrālais, tad tuvu tam. E. Reģa romāns atklāj, ka nākotnē tiks atklāta jauna planēta, ko nosauks par Jaunbaltiju un kuras galvenais kontonents leposies ar vārdu Dzintarkrasts, ka Latvija „kļuva par vietu, kur mierā un saticībā sadzīvoja kā latvieš dievturi un zinātnieki, tā Indijas jogi, Tibetas lamas un Rietumeiropas baltie magi”, visbeidzot – Latvijā izveidosies „jauna, visu cilvēci aptveroša reliģija, garīga zinātne”.

Tiek plaši oponēts ar zinātniskiem terminiem senās pasaules reāliju kontekstā, ne tikai cenšoties izskaidrot okutlus fenomenus ar pseidozinātniska datorlaikmenta žargona palīdzīb, bet arī piedāvājot jaunu senu sakrālu tekstu, piemēram, Bībeles vai Vēdu, interpretācijas: „Atzīšanas koka augli”, atklāj Mauliņš, „ēda nevis Ieva, bet gan pirmo cilvēku ciltsmāte – puspērtiķiene. Vairāki jaunie vīrusi (..) iekļuva mātes organismā, saindēja augli un ietekmēja mazuļa attīstību.” Tāpat tiek „zinātniski precizēts” Bībeles stāsts par grēku plūdiem u.c.

Runājot par reliģisko fonu, jau tika minēts, ka kristīgās vērtības vai nu tiek pieņemtas ar ļoti lielu atlasi, vai arī uzsvērts, ka kristīgās ticības pamatpostulāti patiesībā ir visu gaišo reliģiju sastāvdaļa un kā tādi nav atsevišķi nodalāmi. Rakstnieki iespēju robežās apiet jēdzienu „Dievs” (ar lielo burtu), tā vietā lietojot gan bezpersoniskus atvasinājumus – dievība, dievišķs, cilvēkdievi, gan eifēmismus – Liktenis, Augstākais Spēks, Pasaules Dvēsele utt., jebkurā gadījumā noliedzot kristīgās dogmas un meklējot slepenus informatīvus papildmateriālus, īstus vai biltotus apokrifus. Kristīgā baznīca un tās darbība izpelnās viennozīmīgi negatīvu vērtējumu. Toties lielā cieņā ir austrumnieciskās garīguma versijas, dažādu reliģijas virzienu kompilācijas, kā arī neopagānisma virzieni.

Visubeidzot jāatzīmē, ka šim literatūras virzienam raksturīgas arī specifiskas valodas nianses.

Pirmkārt, galveno varoņu personvārdiem gandrīz simtprocentīgi piemīt slēpta papildnozīme – atcerēsimies kaut vai Mauliņa romāna varoni Uģi Krusu, kura uzvārds, izrādās, ir radniecisks ezotērikā tik nozīmīgajam jēdzienam „kristāls” un „cēlies no vārda, ar kādu senatnē apzīmēts starojums, ar kura palīdzību cilvēki itin viegli ielūkojušies prātā un vielā, vadījuši atomu pārvērtības un citus dabas spēkus.” Jau piemnētās mistiķes vārds tai pašā romānā ir Roze – būtisks ezoterisko mācību simbols, arī viens no Jaunavas Marijas apzīmējumiem; zinātnieka Indrāna uzvārdā acīmredzamas paralēles ar seno indiešu dievību Indru, D. Priedes romāna galvenā varone ir Mare – iespējams vilkt paralēles gan ar Sv. Mariju, gan ar senlatviešu Māru, Reģa romāna galvenie varoņi var lepoties ar latviskajiem vārdiem Jānis un Līga, meiteni no nākotnes sauc Saule, u.c.

Otra raksturīga iezīme ir izšķērdīgs lielo sākkumburtu lietojums sugasvārdos, apzīmējot tādus jēdzienus, kā Karma, Kosmoss, Vīzija, Vienotība u.c. būtiskas un personificētas kategorijas.

Treškārt, bagātīgi tiek lietoti augsta stila epiteti un metaforiski izteikumi, kupls svešvārdu klāsts, kas piederīgs mitoloģiskajam semantiskajam laukam: „zikurāts”, „sfinksa”, „čakra”, „sakrāls” utt., kā arī jau žanrā nostabilizējušās klšejtipa frāzes, piemēram „gaišs/tumšs enerģētiskais strāvojums/starojums”, „kosmiskā enerģija”, „informatīvais lauks” u.c., nereti sastopami arī jaunvārdi. Šie novērojumi atbilst fantāzijas žanrā bieži sastopamajām zīmīgajām valodas niansēm un bruvju formulām.

Paliek pēdējais jautājums, kāpēc tomēr šo literatūras paveidu esam spiesti dēvēt par fantāziju? Atbildei, iespējams, noderēs dialogs no Mauliņa romāna: „”Trūkst (..) jebkādu pierādījumu par šīs hipotēzes patiesīgumu.” – „Ir pierādījumi. (..) Bet tie šķiet pārāk zinātniski, tos vieglā sarunā nevar izklāstīt.”” Tātad, kamēr hipotētiska literatūra paliek vieglas sarunas līmenī, mums nav pamata pieņemt šos darbus par kaut ko citu kā fantāziju. Neapšaubāmi jāatzīst, ka šie literārie darbi ienes specifisku virzību latviešu fantastiskās literatūras tradīcijā un zināmā mērā to pat formē. Tomēr jautājums paliek atklāts: kāpēc latviešu fantāzija, šķiet, kautrējas no savas fantastiskās dabas un visiem spēkiem mēģina piesegties ar zinātnisku vīģeslapu?