Par nākošā fantasta bērnību ir zināms maz. No kopējās vienaudžu masas Keits īpaši neizdalījās. Ar ko gan nodarboties zēnam Saules gaismas pilsētā (tā sauc “Sen-Pitu”, pilsētu, kurā vidēji 360 dienas gadā cilvēki var pavāļāties pludmalē)? Tā arī Keits dzīvoja, kā tipisks kurortpilsētas iemītnieks – nu, vienīgi, jau no bērnības aizraudamies ar fantastiku un detektīviem: no lasīšanas viņu vajadzēja gandrīz aiz ausīm vilkt nost.
Pēc skolas beigšanas Keits iestājas Indiānas pavalsts universitātē Blumingtonā, kur mācās mazliet vairāk par gadu. Oficiera dēls, viņš vienkārši nespēja nodarboties ar zubrīšanu, kad Amerika cīnījās ar fašismu. Tāpēc 1944. gadā Keits pamet mācības un piesakās armijai. Viņš pat nokļūst Eiropā un pagūst pakarot, kaut arī visai maz. Pēc kara puisis ilgi nespēj atrast savu aicinājumu. Kādus divus gadus pamācījies Stokholmas universitātē, Keits atgriežas Savienotajās Valstīs, kur iestājas Ilinoisas universitātē Urbanā. Tur viņš beidzot iegūst arhitekta diplomu. Un pie viena apprecējās ar Dženisu Pērkinsonu (laulībā viņiem piedzimst trīs meitas – Tonija, Sabrina un Džinnija).
Dažus gadus Laumers cenšas piemēroties civilista dzīvei, taču sanāk slikti. Tāpēc, izmantojot tēva sakarus, Keits atgriežas armijā, aviācijā. No 1953. līdz 1965. gadam viņš ir GKS virsnieks – viņš beidz dienēt kapteiņa pakāpē. Jāsaka gan, ka no šī laika gandrīz četrus gadus Laumers pavada uz zemes, pašā intrigu gūzmā, kas ļoti palīdzēja viņa nākošajā rakstnieka karjerā.
Starp debesīm un zemi.
ASV Ārlietu ministrijai ievajadzējās atbildīgi puiši diplomātiskajam dienestam karstajos punktos, priekšējā frontē cīņā ar komunisma briesmām. Foreign Service griežas pēc palīdzības Pentagonā – tā prātīgu oficieru grupa no dažādām bruņoto spēku daļām nomaina mundierus uz akurātām žaketēm. Armijnieki saņem dažāda veida sekretāru amatus amerikāņu vēstniecībās Dienvidaustrumāzijā, reģionā, kur pavisam nesen beidzies Korejas karš. [Juridiski tas laikam vēl nemaz nav beidzies, jo, cik zinu, abas Korejas miera līgumu vēl nav noslēgušas? - t.p.] Keits laumers dodas uz Birmu (tagadējo Mjanmu), sākumā ieņemot vicekonsula krēslu, bet vēlāk vēstniecības trešā sekretāra vietu. Birmā situācija ir sprādzienbīstama: bijušo britu koloniju plēš uz pusēm starpcilšu naids, asinis tek straumēm... Valstī mudž no ķīniešu aģentiem, aiz kuriem acīmredzami vīd Padomju valsts ausis. Daudzi iespaidi no Rangūnas karstajām dieniņām vēlāk kļūst par pamatu Laumera ciklam par kosmisko diplomātu Retifu.
Tieši šajā laikā laumers sāk rakstīt fantastiku. Sāk viņš ar stāstiem, daži no tiem nav nemaz tik slikti. Publicēt gan tos Laumers neuzdrošinās – liekas kaut kā nesolīdi... Paļidz gadījums. Kad 1959. gada sākumā Laumeru pārceļ uz Indiju, viņu tur apciemo vecākais brālis Mārčs (starp citu, arī rakstnieks), iepazinies ar Keita daiļradi, viņš pierunā kautrīgo diplomātu pamēģināt tos publicēt. Atgriezies Savienotajās valstīs, Mārčs dodas uz žurnālu “Amazing Stories” un sāk uzstājīgi rekomendēt redaktoram Geilam Goldsmitam publicēt brāļa stāstu “Greylorn”. Goldsmits, neapmierināts ār šādu uzvedību, sēžas lasīt rokrakstu ar stingru apņemšanos aizsūtīt autoru pie visiem velniem, taču negaidot stāsts viņam iepatīkas. Un jau “Amazing” aprīļa numurā notiek Keita Laumera literatūras debija. 1960. gada janvārī žurnālā “Fantastic” parādās viņa stāsts “Diplomat at Arms” - pirmais stāsts par Retifu. Un aiziet...
Pa vīrišķības ceļu.
Vairākus gadus fantastika Keitam bija tikai līdzeklis, lai nolaistu tvaiku, atrautos no ikdienas dzīves un karjeras peripetijām, kā arī iespēja nedaudz piepelnīties. 1960. gadā atgriezies GKS, kapteinis Laumers vienlaikus ar dienestu radīja arī visai pieklājīgus fantastikas tekstus. Sākumā tie bija stāsti, taču jau 1961. gadā iznāca viņa pirmais romāns “Imperiuma pasaules”, kas deva startu pazīstamam ZF-ciklam. Daiļrade pamazām aizrāva Laumeru ar vien vairāk, turklāt, viņu labprāt publicēja, bet vārds kļuva pazīstams fantastikas pielūdzēju vidū. 1965. gadā Keits pat riskēja apciemot meinstrīma valstību, sarakstot asa sižeta ražošanas romānu “Vēstniecība”, kur izmatoja savu diplomāta pieredzi. Taču publikai daudz interesantāk bija sekot “sūtņa tālajās pasaulēs” Retifa gaitām, nekā burties tā laika diplomātu darba mudžekļos. Vispār, romāns panākumus neguva, tāpēc Laumers atgriezās pie fantastikas. Lai gan – tas maksāja viņam laulības – Dženisa sapņoja par vīru-ģenerāli, dzīvot kopā ar apšaubāmu rakstnieku viņai nebija nekādas vēlēšanās. Tā kā 1965. gadā, kad viņš atvaļinās no dienesta, Keits jau ir brīvs kā putns gaisā – un vieglu sirdi sāk profesionāla rakstnieka karjeru.
Rakstīšana Laumeram padevās samērā viegli – gadā iznāca trīs, četri romāni un pārdesmit stāstu. Bez fantastikas Laumers ir atzīmējies arī ar teleseriālu novelizācijām, bija vairāku komiksu autors. Rakstīja viņš arī grāmatas par aviamodelismu, jo vēl no jaunības bija liels fans uz visādu lidojošu konstrukciju radīšanu.
Vispār, Keits dzīvoja uz pilnu klapi, kad 1971. gadā ar viņu notika nelaime – rakstnieku ķēra trieka, kuras rezultātā Laumeru paralizēja. Ilgus piecus gadus viņš cīnās ar nelaimi, aizmirsis par literāta karjeru (vairākas grāmatas, kas iznāk šajos gados, bija sarakstītas agrāk). Un uzvarēja! Protams, Laumers vairs nebija iepriekšējais: viņš bija kļuvis daudz tuklāks, staigāja ar grūtībām, puse no sejas bija nekustīga... Un, kas bija visšausmīgāk, daļējā paralīze atsaucās arī uz Laumera smadzeņu darbību. Tāpēc viņā vēlā posma grāmatas tā atšķiras no vieglajiem, smalkajiem, asprātīgajiem 1960-to gadu stāstiem. Tomēr, Keits nepadevās – viņš turpināja savus iepriekšējos ciklus, iedvesmoja vairāku autoru antoloģiju izdošanu par gigantiskajiem, saprātīgajiem tankiem Bolo, izdeva vairākus jaunus romānus... taču galvenos ienākumus viņam deva iepriekšējo grāmatu atkārtoti izdevumi – lielisko stāstu sērija par Retifu ASV iznāk vēl joprojām.
Pēdējos dzīves gadus Keits Laumers pavada savās mājās, Floridas pilsētiņā Bušnelā (2000 iedzīvotāju), kur arī mirst 1993. gada 23. janvārī.
Laumers nekad nebija bijis Lielais fantasts. Piemēram, viņam tā arī neizdevās iegūt nevienu no prestižākajām prēmijām, kaut arī viņš sešas reizes bija nominēts Hugo un Nebulai. Viņu varētu nosaukt par tipisku komercautoru – un visai sekmīgu -, ja ne viens “bet”. Parasti tādi “komersanti” ilgi nedzīvo – prom no acīm, no sirds laukā. Taču Laumera grāmatas stabili ieiet amerikāņu fantastikas zelta fondā: “Retifs”, “Imperium”, “Bolo”...
Keits Laumers bija vīrišķīgs, gudrs cilvēks, kas sacerēja aizraujošas grāmatas. Vai tad tas ir maz?
Saites:
http://en.wikipedia.org/wiki/Keith_Laumer
http://www.iislands.com/hermit/bolo.html