Ārzemju ZF tulkojumu vēsture mūsu valstī pati par sevi ir ļoti fantastiska un, patiesību sakot, ir tikpat vērta, kā jebkurš no jau pārtulkotajiem "zobus šķaidošajiem" grāvējiem. [Tas jau attiecas arī uz tulkojumiem to laiku Latvijā, kas toreiz skaitījās PSRS sastāvdaļa. - tulk. piez.] Kas un kad to uzrakstīs – šo paradoksālo, ar prātu principā neaptveramo un pilnīgi neparedzamo hroniku sistēmai, kas tika radīta, lai izveidotu “viltus redzi”, ar kuras palīdzību Krievijas lasītāji skatījās uz maz zināmo Rietumu literatūru?

Piemēram, masveidīga, vēl cilvēku atmiņā zināmo divu Lielo G – Glavļita un Goskomizdata – laikmetā, uzpūsto autoritāšu radīšana, savā dzimtenē tie labi, ja iekļuva topu trešajā – ceturtajā desmitā, pie mums ar direktīvu ietērpti neaizskaramu korifeju togās, un tajā pat laikā – klusēšanas zīmogs pret citiem autoriem – tas ir viegli izskaidrojams. Ideoloģija, cenzūra, biežāk – bailes, ka tikai kas nenotiek, gaumes trūkums vai neizglītotība...

Taču arī pavisam netālā pagātnē, kad viena sestā daļa no sauszemes gremdējās vienā Lielā D (Deņgi = nauda), arī notika dīvainas un grūti izskaidrojamas lietas.

Grāmatu tirgus ne reizi vien pēkšņi izrādījās pārpildīts ar vienu un to pašu, turklāt , ne maz ne obligātu, autoru darbiem – turklāt tādos daudzumos, ka pat pašam fanātiskākajam šo autoru pielūdzējam acīmredzami draudēja pārēšanās! Tajā pašā laikā, domās nāca desmitiem noteikti obligāti izlasāmu, taču nesaprotamu iemeslu dēļ vēl līdz šim neiztulkotu autoru.

Starp citu, nevajag domāt, ka ideoloģiskās cenzūras tumšās valdīšanas laikos nenotika visāda veida paradoksāli un neparedzami gadījumi. Ne jau tik ļoti visvarena un nekļūdīga tā bija! Ņemsim par piemēru to pašu kosmisko operu. Kas tikai sešdesmitajos gados neatzīmējās ar rituālu kāju noslaucīšanu uz šī nicināmā žanra! Taču pašus darbus – kaut vai, lai informētu pašmāju lasītāju – mūsu izdevēji tulkot nemaz nesteidzās! Atzītus “operas” solistus – Edvardu “Doku” Smitu, Džeku Viljamsonu un Edmondu Hamiltonu – vairāk vai mazāk regulāri drukāt sāka tikai “mežonīgajos deviņdesmitajos”. Kaut arī “Zvaigžņu karaļus” “samizdatā” lasīja aktīvi – gan kolēģi – rakstnieki, gan kritiķi un izdevēji, gan cenzori. Tātad, noteikti priekšstats par žanru bija, ko neteiktu par fantastikas mīļotāju masām. Toties stingri dozētos apjomos, kritizētā žanra “pozitīvākie paraugi”, kas izlauzās līdz padomju lasītājam, tie paši “Sargasi kosmosā”, ko bija sarakstījis gandrīz nevienam nezināms “Endrū Nortons” (kura stāsts atgādina tā laika kulta filmas “Trīs plus divi” nemirstīgo repliku: “Vispār, Džeksons izrādījās sieviete!”), vēl vairāk sarežģīja situāciju.

Un tomēr viens, īsts, patiesas kosmooperas darbs ieraudzīja dienas gaismu vēl 1965. gadā. Turklāt ar tirāžu, kas nebija iedomājama pat tajos laikos – gandrīz pusmiljona eksemplāru!

Tajos laikos daudzas padomju izdevniecības izmēģināja savus spēkus jaunā un visos veidos pievilcīgā ZF žanrā. Ar grāmatiņu, par kuru iet runa, riskēt nolēma tolaik vēl ne visai apdzīvotajā terra phantasia laukā uz Geografizdata bāzes jaunradītā izdevniecība “Misļ”, kas izdeva nekam nezināma franču autora Frānsisa Karsaka (Francis Carsac) romānu. Romānu sauca “Kosmosa robinsoni” (oriģināla valodā tas bija iznācis 1955. gadā). Tirāžu izvēlējās īsteni krievisku – ja dzīres, tad dzīres! Gados, kad fantastiku nevis pirka, bet iegādājās ar milzīgām grūtībām, sējumiņš ar sarkaniem, stilizētiem kentauriem bija redzams gandrīz katrā kioskā.

Starp citu, neviens no kritiķiem “operas” recidīvus lielā Žila Verna tautieša un lietas turpinātāja darbā toreiz nesaskatīja. Vispirms tika meklētas paralēles ar franču klasiķa romānu “Hektors Servadaks”. Vispār, pēdējās bija acīmredzamas. Mums nezināmais Karsaks tāpat apraksta kosmisku kataklizmu, kuras rezultātā Zemes virsmas gabals ar visiem cilvēkiem atraujas, aizlido velns zina kur un to notver kādas planētas gravitācijas lauks, kuru apdzīvo saprātīgi kentauri. Vēl kritiķi ļoti uzteica faktu, ka romānā tiek rādīta Zemes cilvēku un aborigēnu mierīga līdzāspastāvēšana – nu, gandrīz kā padomju fantastikā!

Un vēlāk, kad krievu valodā parādijās citas Karsaka grāmatas: “Atnācēji no nekurienes” (1954.), “Zemes bēgšana” (1960.) un “Eldorado lauvas” (1967.), par autoru presē runāja galvenokārt tikai labu (kaut tajā laikā viņš vēl bija dzīvs un vesels). Īpaši tika atzīmēts franču rakstnieka humānisms, viņa sociālais optimisms, miermīlība un pat... internacionālisms (izplešot šo terminu līdz pat galaktikas plašumiem). Arī Karsaka spēja radīt aizraujošu sižetu tika atzīmēta, cienīgs lielā tautieša – klasiķa romantiskās un izzinošās tradīcijas turpinātājs utt. Ar vienu vārdu sakot – mūsējais!

Vēl vairāk francūža Karsaka gaišais piemērs ar sevi aizēnoja pēc kritiķu viedokļa aizokeāna rakstošo autoru antihumāno, visādā ziņā destruktīvo, vardarbības un ksenofobijas pilno kosmisko operu.

Šajās sentencēs bija vismaz divas būtiskas, aiz ausīm pievilktas lietas, kas šodien redzamas ar neapbruņotu aci. Pirmā, ka nemaz nevar tik strikti novilkt robežu starp Karsaka daiļradi un kosmooperu. Un otrā, ka nemaz nav vērts to nabadzīti bez apdomas tik ļoti apliet ar dubļiem.

Tas, ka pie Space Opera ar mierīgu sirdsapziņu var pievienot arī Frānsisa Karsaka daiļradi, vairs nav nekādu šaubu. Viņa sižeti, pieejas un vēriens principiāli ne ar ko neatšķiras no šodien jau pie mums labi zināmā apakšžanra karaļa Edmonda Hamiltona daiļrades manieres. Arī viņa darbos, ieskatoties rūpīgāk, objektīvs skats vienmēr atradīs, kaut arī specifiski amerikānisku, tomēr humānismu. Arī Labais Hamiltonam parasti uzvar Ļauno; un optimisms garantēts – kā autoram-amerikānim absolūta patiesība – jebkura tumsa un asinsizliešana noteikti beigsies ar happy end'u. Patiesība, Hamiltona un citu kosmooperas autoru epopejās miers starp zvaigznēm iestājas tikai pēc “labo puišu” uzvaras zvaigžņu karos pār kādiem agresīviem, sliktajiem nehumanoidiem. Un neviļus uzpeld idejiņa par “civilizētā Zemes cilvēka misiju”, kas nes atpalikušai zvaigžņu tautiņai civilizācijas kultūru un veltes – acīmredzama transformācija no Kiplinga

“baltā cilvēka misijas”, kas pagājušā gadsimta beigās deva jaunus, baismīgus asnus...

Taču arī humānajā un optimistiskajā Karsakā mēs redzam gandrīz to pašu. Viņa triloģijā, kas sastāv no “Atnācējiem no nekurienes”, “Šī pasaule ir mūsu” un “Kosmoss – mūsu mājas”, visas galaktikas brālības ēra iestājas tikai pēc tam, kad “mūsējiem” (humanoidiem) izdodas galīgi pieveikt kaut kādus ļaunos un agresīvos “svešos” - izteikti nehumanoidos mislikus, kas dzēš zvaigznes un vispār nodarbojas velns sazin ar ko “mūsu” galaktiskajā lauciņā! Vēlāk sarakstītajā romānā ar oriģinālo nosaukumu “Parazīti lauvas krēpēs”, kas krievu valodā bija tulkots kā “Eldorado lauvas”, neskatoties uz jūtamo autora simpātiju pret atpalikušajiem aborigeniem, morāli attaisnotu augstāk attīstīto Zemes cilvēku – progresoru darbību arī viss it kā ir OK...

Bet, ja izlasa vienu pēc otra divus romānus – tos pašus “Zvaigžņu karaļus” un Karsaka “Zemes bēgšanu”, tad grūti tikt vaļā no domas, ka tos sarakstījis viens un tas pats meistarīgs autors kā seriālu!

Tā kā arī Karsakam “opera” ir tā pati – autentiska. Un nekas vairāk.

Cita lieta, ka arī daudzu kritiķu nicinātā Space Opera var būt meistarīgi, ļoti profesionāli sarakstīta, turot lasītāju sasprindzinājumā līdz pēdējai lapaspusei, pārsteidzot ar lielisku fantāziju. Kaut gan, ko liegties, biežāk zem ierastās vārdu kopas slēpjas  drīzāk “operetīte”.  Dumja un bāla imitācija, mīņāšanās pa citu izcirstām takām.

Nekas principiāli savādāks, kā salīdzinot ar situāciju visos citos žanros.

Gam Hamiltons, gan Karsaks pēc būtības rakstīja vienu un to pašu masu literatūras paveidu. Nu, varbūt ar nelielām atšķirībām, ko iezīmēja drīzāk vēsturiski dažādās kultūras, ko abi rakstnieki pārstāvēja. Tādā pašā stilā, starp citu, radīja un visai sekmīgi, arī Dimā un ne reizi vien pieminētais Žils Verns! Nesasniedzot klasiķu līmeni, gan Hamiltons, gan Karsaks tomēr savu lietu darīja meistarīgi – aizraujoši, ar plašu vērienu, stabili. Un abiem, bez šaubām piemita talants noturēt lasītāja uzmanību līdz galam.

Kāpēc tad izrādījās, ka veselu divu mūsu lasītāju paaudžu uztverē Karsaks tika pretnostatīts Hamiltonam, šodien mēs varam tikai zīlēt. Ar vienu vārdu sakot, fantastika...

Kas tad viņš bija, īstais Frānsiss Karsaks?

Diemžēl pat franču speciālistu rakstos informācija par vadošo nacionālās Space Opera autoru ir ļoti maza. Lūk, ko izdevās izmakšķerēt no vairāk nekā skopā teksta.

Ar pseidonīmu Frānsiss Karsaks zinātniskajā fantastikā uzstājās ievērojams zinātnieks – ģeologs un paleoantropologs – Fransuā Bords (François Bordes)

. Dzimis viņš ir 1919. gada 30. decembrī vēsturiskās provinces Perigoras lauku rajonā. Nākošais zinātnieks un rakstnieks piedzima, ne jau kaut kādās lauku mājās, bet īstā pilī! Kaut arī pils nebija dzimtmuiža, bet tikai gadījuma pēc Fransuā tēva – bagāta tirgoņa Andrē Borda, kas savu bagātību ieguva Rietumāfrikā, pirkta. Zēns no mazotnes aizrāvās ar paleoantoloģiju, kas pēc skolas beigšanas aizveda viņu uz Tulūzas universitāti. Tur gan nebija attiecīgas fakultātes, tāpēc fransuā Bordam nācās specializēties divās blakus specialitātēs: ģeoloģijā un botānikā.

Pēc tam sākās karš. Bords dodas uz fronti, bet pēc Francijas kapitulācijas 1941. gadā demobilizējas un atgriežas pie zinātniskajām studijām savā alma mater. Tagad viņu interesē ķīmija, mineraloģija un zooloģija. Pēc vācu okupācijas Francija ir sadalīta divās daļās. Dienvidos, Višī tiek veidota kolaboracionistu valdība, bet visi īstenie patrioti kopā ar de Golu ir devušies emigrācijā, lai ārpus dzimtenes cīnītos ar Hitleru, vai arī palikuši mājās un iestājušies Pretošanās kustībā. Pēdējo vidū atrodas arī Fransuā Bords.

Interesanti, ka makī (tā Francijā iesauca Pretošanās kustības partizānus) nākošais ģeologs un paleoantologs iziet nesliktu praksi, pavadot ne vienu vien mēnesi šahtā – kalnracis pēc “leģendas”, viņš pēc partizānu vadības pavēles nodarbojas tur ar sabotāžu. Tad pat arī Bords saraksta savu pirmo ZF-romānu “Virs sterilās planētas”, kas tā arī netiek izdots viņa dzīves laikā (pirmoreiz to publicē pēc viņa nāves, kad izdevniecība Lefrancq izdod rakstnieka pilnus kopotos rakstus).

Kad 1944. gadā de Gola “Brīvās Francijas” bruņotie spēki izsēžas kopā ar amerikāņiem un angļiem Normandijā, Bords kā brīvprātīgais pierakstās jūras kājniekos un novembrī vienā no kaujām tiek ievainots ar granātas šķembu. Demobilizējies viņš pabeidz pārtrauktās mācības, aizstāv disertāciju. Un dīvainu apstākļu sakritības dēļ visu atlikušo dzīvi nostrādā, ne kur citur, kā Bordo pilsētas universitātē! Pēc disertācijas aizstāvēšanas - par profesoru, bet pēdējās desmitgadēs par direktoru paša radītajā kvartāra perioda vēstures un ģeoloģijas laboratorijā. Borda – paleoantologa specialitāte bija akmens laikmeta darba rīku tipoloģija un franču zinātnieka darbi gūst ievērību, ne vien viņa dzimtenē Francijā, bet arī ārzemēs.

Pirmie mēģinājumi rakstniecībā no tiem, kas ierauga dienas gaismu žurnālos un izdevniecībās, attiecas uz 1950-to gadu vidus. Debitē viņš ar ZF-stāstu “Rūsas traips” (1954.), Karsaks vēlāk sarakst ap 20 mazās formas darbus, no kuriem pazīstamākie ir “Ģenēze” (1958.), “Marsiešu atbilde” (1959., tā līdzautors ir leģendārais franču mistifikators Žaks Beržjē), kā arī “Liktens kalni” (1971.). Pār pēdējo, publicēto franču rakstnieka stāstu kļūst pēc viņa nāves izdotais “Tas, kas radīja Lielo Ūdeni” (1982.).

Un tomēr īsā forma Karsaka bija tikai “pikniks ceļa malā” - maģistrāle šajā ziņā ir romāns. Un nevis kaut kāds, bet gan asa sižeta, liela mēroga, zinātniski-fantastiskais. Ar vienu vārdu sakot – kosmiskā opera.

Debijas romāna “Atnācēji no nekurienes” (1954.), kura moto varētu būt “Visu civilizāciju humanoidi, savienojieties!” (agresoru – nehumanoidu priekšā), tēmu turpina romāni “Šī pasaule ir mūsu” un “Kosmoss – mūsu mājas”, kas tiek izdoti 1962. gadā un veido nosacītu triloģiju. Visi trīs romāni ir labi zināmi mūsu lasītājam [Latvijā tikai pirmais, kas gan iznācis ļoti sen – t.p.], arī pārstāstīt kosmooperu sižetus, no vienas puses ir Sizifa darbs, no otras puses – amorāli. Kāpēc liegt citiem to prieku, kuriem vēl būs iespēja tos lasīt? Tābūs bauda, ja ne dvēselei, tad miesai – noteikti!

Atliek tikai pievērst uzmanību uz detaļu, kas mūsu lasītājam nav tik acīmredzama (šodien gan pēc lokālo Kaukāza karu sērijas analoģija ir kļuvusi tuvāka un saprotamāka). Otrā triloģijas grāmata viegli iekļaujas labi izstrādātajā tēmā, par “kosmisko šķirstu”, kas lido uz nezināmu mērķi un uz kura borta nomainās paaudzes. Taču tajā pat laikā romānu var lasīt kā smalku alūziju par karu Alžīrijā – tāda etnogrāfiska līdzība par sarežģītajām metropoles attiecībām ar koloniju-provinci, kas nolēmusi atdalīties.

Karsaku liktenis ar fantāziju nav apdalījis. Romānā “Kosmosa robinsoni”, kā jau minēts, negribētie kosmiskie kolonisti dodas uz gala mēŗķi uz... Zemes virsmas gabala, kas izrauts no mūsu planētas. Bet, atgriežoties pie “zvaigžņu šķirsta” tēmas, tad pilnīgi negaidītu risinājumu – kas apmierina īsto “operas melomānu” gaumi un mērogu! - Karsaks piedāvā vienā no saviem labākajiem romāniem “Zemes bēgšana”. Tur, kā atceras lasītājs, darbība notiek tālā nākotnē, kad, negaidot zinātnieku pareģoto, nenovēršamo Saules uzsprāgšanu, ilgā starpzvaigžņu ceļojumā dodas neredzēts kosmiskais kuģis – visa Zemeslode, kuru “noceļ” no ierastās orbītas mūsu tālie pēcteči!

Karsaks patiešām lielā mērā turpina tradīciju, ko franču fantastikā ielikuši Žils Verns un Žozefs Ronī-vecākais. No pirmā viņš ir paņēmis optimistisko skatu uz zinātnes un tehnikas iespējām, ar kurām var stāties pretī pat kosmiskajām katastrofām. Otrais ir iedvesis Karsakā citāda veida optimismu – kontakts ar citām dzīvības formām kosmosā ir, ne vien iespējams, bet arī noteikti notiks! Kontaktieriem nesot slavu un uzplaukumu!

Taču pareizi ir novērots: tas, kas liekas pilnīgi dabisks agrā jaunībā, vecumā liekas muļķīgs. Zinātniskā fantastika ir tālu aizgājusi no saviem romantiskajiem sapņiem piecdesmitajos un sešdesmitajos – grūti to neredzēt. Cits jautājums, vai šī fakta konstatācija sagādā mums prieku...

Man nav nācies dzirdēt par kaut kādiem jauniem Karsaka romāniem pēc “Eldorado lauvām”. Taču, ja arī tādi ir, kas gan ir maz ticami, tad tie ir pagājuši praktiski neievēroti. Fantastisko visumu pēdējās desmitgadēs ir tā apdzīvojuši un izbraukājuši krustām, šķērsām, ka vientuļo, optimistisko robinsonu laiki, diemžēl, ir beigušies...

Bords-Karsaks nomira 1981. gada 30. aprīlī. Rakstnieks aizgāja no dzīves un literatūras svešumā, Amerikas štatā Arizonā, kur bija uzaicināts lasīt lekcijas. Šis bēdīgais notikums notika tik klusi un nemanāmi, ka vēl 1987. gadā priekšvārda autors ar nelabu vārdu pieminamā 24 sējumu Fantastikas bibliotēkā, kas iznāca PSRS, nemaz nešaubīdamies raksta par Karsaku tikai kā par dzīvu rakstnieku: “Ar šo pseidonīmu fantastiskus darbus raksta zinātnieks-ģeologs Fransuā Bords.” Tā gan nav pati iespaidīgākā šāda mēroga kļūda. Piemēram, autoritatīvais amerikāņu žurnāls “Locus” Karsaku ir apglabājis pat... divas reizes! Sajaucot viņu ar iepriekš mirušu citu franču zinātnieku ar līdzīgu uzvārdu...