Kopumā, visas ārpuszemes dzīvības formas, kuras radījusi cilvēka izdoma, ir ļoti līdzīgas viena otrai. Viņas parādās uz ekrāna vai nu vienreiz, vai otrādi – lien kadrā veseliem pūļiem, taču jebkurā gadījumā tā arī nekļūst par “kulta” formām. Viņu tēls viegli iekļaujas kādā kopīgā, veiksmīgā “kosmiskā monstra” šablonā, kurš radies 20.gadsimta pirmās puses fantastiskajā literaturā un galīgi noformējies amerikāņu komiksos. No turienes “ļaunīgie citplanētiešu radījumi” uzreiz pārceļoja uz kino un datorspēlēm.
    Tomēr šajās mūsu ne labo saprāta brāļu mežonīgās daudzveidības vidū ir divi personāži, kuri tiešām atšķiras no indīgajiem tārpiem no Jupitera un zirnekļiem-kanibāliem no Oriona zvaigznāja.
    Runa ir par Svešajiem un Plēsoņām – populārākajiem, interesantajiem, neparastajiem un pa īstam atmiņā paliekošajiem citplanētiešu breismoņiem visā zinātniskās fantastikas vēsturē.
    Sveša dvēsele – tumša vieta
    Apkopojot visas tematiskās filmas: “Svešais” (1979), “Svešie” (1986), “Svešais 3” (1992) un “Svešais: Augšāmcelšanās” (1997), kā arī Alana Dina Fostera, Sīva Perija un Džona Flina grāmatas, mēs varam diezgan skaidri iedomāties pašus šo brīnumaino un briesmīgo radījumu pamatvaibstus.
    Vispirms, nepieciešams pateikt par to, ka Svešo attīstības dzīves cikls sastāv no trijām pamatstadijām: ola, “tvērējs” (face-huggers, tiešā tulk. — “seju tverošie”) un pieaugusī forma.
    Kas bija agrāk – ola vai Svešais?
    Svešo ola ir liels (aptuveni viens metrs) eliptiskas formas objekts. Viņu izdēj Svešo karaliene (mātīte) kādā nebūt nomaļā, no bīstamībām pasargātā vietā (autori, kuri izgudroja šos monstrus, - leģendārais dizaineris Hanss Rudijs Higers un Dens O’Bennons – acīmredzot, aizguva tādu vairošanās sistēmu no parastām zemes skudrām).

    Pametot karalienes klēpi viņi iziet pa garu gļotādainu trubu (kura ir karalienes ķermeņa turpinājums) un nonāk horizontālā virsmā. Atkarībā no apstākļiem olas tiek liktas vai nu “bariņā”- viena pie otras, vai ari pa vienai.

    Olu virspuse klāta ar blīvu ādas materiālu dzeltenzaļā krāsā, kurš nodrošina drošu aizsardzibu no apkārtējās vides nelabvēlīgajiem apstākļiem. Olas ir noturīgas pret stipra auktstuma ietekmes, karstumu (tomēr baidās no uguns) un necieš no indīgas atmosfēras vai pat tās kā tādas neesamības. Izsmeļot barības vielu uzkrājumus, viņas izlaiž no savas apakšējās daļas saknes (rizoīdus) visu pieejamo mikroelementu savākšanai, kurus pēc tam pārvērš visās tajās pašās pārtikas vielās.

    Svešo olām noteikti ir “virspuse” un “apakšpuse”. Par virspusi nosacīti var uzskatīt to pusi, kurai ir raksturīgā krustveida sprauga.
    Parasti ši sprauga ir blīvi noslēgta aizsargājot olas saturu (“tvērēju”, kurš atrodas miega stāvoklī) no bojājumiem. Tomēr tajā brīdi, kad tuvumā izrādās potenciālais upuris, aizvērtā ola momentāli “atdzīvojas” un atveras savā augšpusē ar četrām ieapaļām lapiņām (acīmredzot, olai ir savi primitīvi jūtu orgāni, kuri tai ļauj uztvert vibrāciju un apkartējās vides siltumu). Viss notiek loti ātri – burtiski pēc dažām sekundēm pēc tam, kad upuris pieskāries olai (ziņkārības vai neuzmanības pēc) vai pat pagāja tai garām, no tās izlec...
    Tvērējs
    Neesot precizākam nosaukumam parazīts, kurš izšķīlies no Svešo olas, tika nosaukts par “sejas tvērēju”, vai, savādāk – “tvērēju”. Savā ārienē viņš atgādina lielu zirnekli, kuram ir 8 kājas un lokanu stipru asti. Pametis olu “tvērējs” uzlec (atgrūžoties ar asti) uz tuvāko dzīvo būtni. Jāatzīmē, ka Svešo karaliene parasti sapin savus upurus ar lipīgā kokonā unn atstāj viņus dzīvus pie tikko izdētām olām – priekš tam, lai izšķīlušies “tvērāji” varētu uzreiz sākt darbu. Viņi piezīžas sejai pilnībā to apsedzot ar savu ķermeni. Atraut parazītu no laupījuma bez būtiska ļaunuma pēdējam praktiski nav iespējams. Lieta tajā, ka, vēl bez ļoti stipra tvēriena, šie nejauceņi var pretojošos upuri žņaugt ar asti. Paši par sevi “tvērēji” ir diezgan ievainojami, tomēr viņiem ir ļoti spēcīgi ķīmiskie aizsardzības mehānismi.

    Viņu asinis ir ļoti stipra skābe, kura spējiga acumirklī saēst pat pašu noturīgāko metālu. Noņemt “tvērēju” no viņa upura bez spēka vai kāda palīginstrumenta piemērošanas nav iespējams. Tas automātiski nozīmē to, ka breismonim tiks radītas brūces, kuras uzreiz aplies ar koncentrētu skābi glābjamā seju.

    Uzsēžoties uz cilvēka “tvērejs” iekļūst viņa trahejā un iedēj tur Svešā dīgli. Pie tam upuris tiek ievadīts komas stāvoklī ar neliela daudzuma indīgas gāzes palīdzību, kuru izdala “tvērējs”. Cilvēks, kuru satvērir šis radījums, nevar elpot, par cik “tvērējs” sēž uz viņa sejas nosedzot skābekļa piekļuvi.
    Tomēr veiksmigai olas nobriešanai nepieciešams, lai tās nēsatājs būtu dzīvs – tieši tādēļ “tvērējs” ātri nosaka gaisa sastāvu, kurš nepieciešams sava upura dzīvības nodrošināšanai, un sāk izpildīt savdabīgas “ķīmiskās fabrikas” funkcijas piegādājot eslpošanai derīgu gāzes maisījumu tieši upura plaušās.

    Pēc embrija implantēšanas “tvērejs” pamet savu nesēju un nomirst pēc pāris minūtēm. Inficētais cilvēks nāk pie samaņas, taču nevar atcerēties neko no tā, kas ar viņu notika pēc “tvērēja” uzbrukuma. Dažu desmitu stundu laikā pēc embrija ievadīšanas viņa nēsatāja pašsajūtu var raksturot kā apmierinošu. Viņš nejūt sāpes vai diskomfortu, tomēr jūt stipru izsalkumu – un tas nav neiespējami, jo Svešā dīglis, kurš aug viņa plaušās, paņem pārtikas vielas pa taisno no upura asinsrites.
    Svešā esamību cilvēka iekšienē var noteikt ar parastām medicīniskām metodēm (piemēram, rentgenu), tomēr atbrīvoties no viņa bez ķirurģiskas iejaukšanās nav iespējams. Parazīts aug ļoti ātri (mazāk par diennakti). Šo procesu var apstādināt iegremdējot cilvēku anabiozē pie zemām temperatūrām.
    Augšanas procesā Svešais izdala vielas, kuras izdalās no cilvēka organisma (caur muti, asarām, urīnu) un, tādā veidā, kalpo par “atpazīšanas zīmi” pieaugušajiem Svešajiem. Pēdējie neuzbrūk inficētajam cilvēkam un pat var sākt aizbildniecību (aizsardzību) pār to līdz tam laikam, kamēr viņš neizaudzēs sevī embriju.
    Pēdējās savas augšanas stundās šis mazais monstrs kļūst tik liels, ka saspiež blakus esošos orgānus un, kustoties, var nodarīt visai jūtamas sāpes nesējam,
    Tieši tādā veidā pasaulē ierodas jaunais...
    Svešais
    Stingri sakot, tas, kas nobriest cilvēka iekšienē, atgādina Svešo tikai visai nosacīti. Biežāk viņu sauc par “krūškurvja caursitēju” (chestbuster). Dotais termins visprecīzāk raksturo Svešā atvadīšanos no sava nesēja. Tas izskatās apmēram tā – cilvēks sāk klepot, aizelsties, tverties pie krūtīm un kliedz no sāpēm. Svešais, kuram ir liels spēks pat ļoti jaunos gados, izlauž krūtskurvi un izliecas ārpusē ar raksturīgu svelpjošu kliedzienu (tiek uzskatīts, ka viņš, kā pienākas jaundzimušam, veic pirmo ieelpu).

    Nenozīmīgas fiziskas atšķirības jauno Svešo veidolā (nobriestot viņi kļūst neatšķirami cits no cita) reizēm tiek izskaidrotas ar embrija upura, kurā viņš aug, DNK asimilācijas teoriju. Tiek pieļauts, ka daudzi Svešā vaibsti (sākotnējais izskats, paradumi, vajadzības konkrētā atmosfēras sastāvā elpošanai) tiek mantoti no nēsātājiem. Tā, monstram no “Svešais-3”, atšķirībā no pārējiem saviem ciltsbrāļiem no citām filmām, ir paradums pārvietoties balstoties izteikti uz visām četrām kājām (iespējams, tieši tāpēc, ka viņa nesējs bija suns).

    Uzreiz pēc savas piedzimšanas Svešie vēl nepaspēj noformēt blīvu ādas pārklājumu. Viņi ir ļoti jūtīgi pret ārējām iedarbībām – īpaši pret uguni.

    Aug šie jaunie monstri ļoti ātri. Pie nosacījuma ka ir pārtika (parasti tā – viņu nēsātāja līķis) un ienaidnieku neesamības Svešis jau pēc 2-3 stundām būtiski pieņemas svarā, nomet veco ādu un pārvēršas pieaugušā radījumā (turpmākajā viņu augšana turpinās, taču lēnākiem tempiem).

    Pilnvērtīgs Svešais izskatās kā kukaiņa un reptiļa hibrīds, augumā nedaudz garāks nekā cilvēks. Viņa atšķirīgās īpašības – garš ovāls galvaskauss, teleskopisks dubults žoklis (vieta otras iekšpusē), rotaļīgā mēles loma, kā arī acu neesamība (viņš nekļūdīgi orientējas pēc dzirdes, kā arī ar siltuma un elektromagnētiskiem receptoriem, kuri izvietoti pa visu galvu un atvieglo viņam “apskati” 360 grādos).
    Svešais var medīt pie jebkura apgaismības līmeņa, mazjūtīgs pret uguni, viņam ir skābas asinis (pat kodīgākas nekā “tvērējam”) un neizstaro siltumu (neredzams infrasarkanajā diapazonā). Šis monstrs ir daudz stiprāks par jebkuru cilvēku. Skeleta vietā (vienīgais kauls – galvaskauss) viņa ķermenim ir stingrs muskuļu-skrimšļu karkass, kura stingrība var mainīties pēc Svešā vēlmes. Tas viņam ļauj ielīst par visšaurākajās spraugās, izturēt stipru sitienu iedarbību un parādīt lokanības brīnumus. Viņš lieliski rāpjas par jebkurām virsmām un var ar vienādu vieglumu pārvietoties kā pa grīdu, tā arī pa sienām vai griestiem.
    Svešo raksturīgākā īpatnība – lipīgas gļotas, kuras viņš atstāj aiz sevis visur, bieži vien – ļoti lielā daudzumā (iespējams, tā ir viņu dzīvescikla galvenais produkts).

    Vai Svešie ir saprātīgi? Jā, bet ar vienu piebildi – viņu intelekts nepavisam nav līdzīgs cilvēku intelektam. Viņi drīzāk ir kombinācija no parastām vajadzībām, plēsoņu indtinktiem, zvēru viltības, kolekrīvās uzvedības, un spējas uz parastāko analīzi. No redzesleņka par spējām uz domāšanu, Svešie – vairs nav dzīvnieki, bet vēl nav cilvēki.
    Svešo “saprāts” maksimāli izpaužas viņu augstākajā attīstības formā, kura aprasti ir ...
    Karaliene
    Par viņu zināms nav daudz. Tiek pieļauts, ka viņa pasaulē parādās tieši tā pat, ka parasts Svešais. Karalienei (mātītei) ir lielāka galva ar raksturīgu rievotu kaula “apkakli” un viņa augumā ir lielāka nekā citi indivīdi. Olu izdēšanai viņa izlaiž no sava vēdera garu gļotainu cauruli, ar kuras palīdzību arī formējas olu klājums (ligzda, vai, kā to reizēm sauc – strops).
    Nepieciešamības gadījumā mātīte var atvienoties no “dzemdēšanas caurules” (tādēļ nepārtrauktais olu dēšanas process apstājas) un pārvietojas patstāvīgi aizsargājot savu ligzdu no ienaidniekiem.
    Starp ierindas Svešajiem un Karalieni acīmredzami eksistē kāda telepātiska saikne, ar kuras palīdzību viņa realizē visa sava stropa vadību. Kopumā, var tekt, ka Svešo kolektīvā organizācija atgādina skudru sabiedrību.

    Plēsoņa
    Svešie un Plēsoņas – divas relatīvi jaunas (pasaules fantastikā) citplanētu rases, kuru eksistence neatraujami saistīta vienai ar otru. Plēsoņas audzē Svešos un izmanto viņus kā iemīļotu (un arī visbīstamāko) medību objektu, kā arī jauno karotāju iniciācijas veikšanas rituālam (pēdējais kļuva par filmas “Svešais pret Plēsoņu” sižeta pamatu).
    Tas var likties absurdi, taču Plēsoņas – augsti tehnoloģiska rase, kura dzīvo pirmatnējā kopienā. Viņi nav piesaistīti kādai nebūt teritorijai un pastāvigi klejo no planētas uz planētu savos kuģos.
    Vņiem raksturīga klanu sabiedriskā iekārta, stingra iekšejā ierargija, īpaša izpratne par godu un negodu, kā arī agresiva dzīves filosofija, kura izveidota uz “uzvar stiprākais” principa.

    Plēsoņu dzīves jēga slēpjas Medībās uz jebkuru radījumu, kurš spēj izrādīt pretestību. Jo stiprāks pretinieks, jo godājamāka būs uzvara. Plēsoņu goda kodekss neļauj viņiem uzbrukt jau iesākumā nevarīgam pretiniekam (sievietēm stāvoklī, bērniem u.tml.).
    Plēsoņu rases pašnosaukums, pazīstams mums no dauļliteratūras, - jautža vai jauti (Jautja). Viņi ir cilvēkveidīgi radījumi augumā virs diviem metriem. Plēsoņas vienmēr valkā kaujas kostīmus (toe uzvelk kopā ar speciālu tiklu, uz kura ērti kārt ieročus un medību trofejas), tāpēc kādas nebūt specifiskas īpatnības viņu ķermeņa uzbūvē praktiski nav zināmas. Mēs zinām tikai to, ka šo citplanētiešu seja no cilvēku redzesviedokļa ir diezgan kroplīga: divas mazas, dziļi novietotas acis, redzama deguna neesamība, asi apakšžokļi (4 gab.) zobainas mutes malās, bezmatu piere un visai stilīgas bizītes (grūti pateikt – tās savītas no matiem jeb ir kādi taustekļi).

    Plēsoņām ir spilgti zaļas spīguļojošas asinis (tā, kopumā, ir standarta Holivudas klišeja, kura it kārada uzskatāmāku un pārliecinošāsku monstra tēlu) un viņš ļoti neslikti jūtas Zemes atmosfērā. Viņi ir daudz stiprāki par parastu cilvēku, viņiem ir lieliska reakcija un, pat neskatoties uz to, ka spēj nodzīvot līdz trīssimt gadiem, atklāti nicina nāvi. Tradicionālais veids kā apieties ar noķero laupījumu – viņa pakāršana ar kājām augšā (kokā, pie griestiem vai citās tamlīdzīgās vietās) un augstasinīga upura ķermeņa sadališana (ādas novilkšana, orgānu izņemšana) ar mērķi iegūt medību trofejas.

    Tomēr, ja upuris Plēsoņam izrādījis spītīgu pretestību un varējis iznīcināt savu sekotāju – viņš nopelna noteiktu cieņu (un secīgi – dzīvību) no citu Plēsoņu puses. Noteiktos gadījumos Plēsoņas var pat pieņemt citas rases pārstāvi savā klanā, paaugstinot viņa statusu par Mednieku un komunicējot ar viņu ne kā ar zemākas šķiras radījumu (kurš iepriekš bijis laupījums), bet kā vienu no sev līdzīgiem.

     Svešie kļuvuši mums gandrīz par “savējiem”. Plēsoņas pilnīgi neasociējas ar galaktiskā mēroga malumedniekiem.
    Viņi – vieni no pašiem pazīstamākajiem un mīlētākajiem (ja šis vārds, protams, piemērojams nežēlīgajiem briesmoņiem) personāžiem fantastiskajā literatūrā, kuri ir unikāli, nekam neesot līdzīgiem, bet galvenais – cienīgiem pretiniekiem visām daudzskaitlīgajām “cilvēces vājībām”, kuras visbiežāk izskatās bālākas un neinteresantākas, nekā uzvaramie monstri.