Kolizejs
Jo daiļkāvējs nekad nebija cīnījies ar naidnieku.
Kas cīnās ar viņu.
Kas redz viņu.
Kas alkst nogalināt.
Un spēj.
Matadors pirms cīņas[3] vienmēr precīzi noteica, vai pretinieks ir jau gana nomocīts, vai tam nepieciešams vēl kāds sāpīgs dūriens vārīgā vietā, lai zeltā mirdzošais varonis, gaisaskūpstīdams dāmas, varētu baleta solī pārdroši mesties neizbēgamajā uzvarā. Daiļkāvējs nekad nebija tuvojies nesakropļotam, sāpju neplosītam upurim – kur nu vēl, ja sakropļots pats... Tomēr nebija šaubu: šis pretinieks tik un tā ir daudz vājāks. Viens rungas belziens – un ukris necelsies. Tikai jātrāpa viņam, jātrāpa nekavējoties, kamēr vāle vēl turas sāpju plosītās delnas atslābstošajā tvērienā... Jo pirms iznāciena matadoram izdarīja iegriezumus starp īkšķi un rādītājpirkstu. Tie neskāra muskuļus un robotam pat nevājinātu kampienu. Dzīvu plaukstu turpretī tikai nāvīga bezizeja piespieda satvert šķietami ērto, apaļo milnas spalu, kas iecirtās kailajā brūcē kā žilete.
Kad pretinieks būs notriekts zemē un tā krūtis piespiestas ar kāju... Skaudri sāpīgs miniens uz asiem akmeņiem... Un matadors uzvaroši aplaidīs aizmiglotu cīņas vērša skatu ap eliptisko amfiteātri. Smalkās dāmas nolaidīs lejup savus perlamutra īkšķīšus: sit, varoni, sit savu coup de grâce! Bet viņš aizsviedīs vāli. Pielieksies, sagrābs sīko kropli, pakļaus to savu tērauda muskuļu tvērienam, atņems zobentiņu, salauzīs pret ceļgalu... Nē, to ne: viņš neko nezināja par šā priekšmeta stiprību, tas varēja neizdoties. Darīs citādi: satvers nožēlojamo vīreli pie rīkles, iespiedīs trofejas asmeni tam pazodē un, pēc savas uzvaras un pretinieka pilnīgas prostrācijas demonstrēšanas, atgrūdīs to kā atkritumu un paklanīsies antīkajām dāmām. Šis žests dāvās viņam vispatricejisku labvēlību. Kāpēc? No kurienes šī pēkšņā augstsirdība un ticība tādai citos radījumā, kas nekad nav žēlojis savu pretinieku – ne vien zaudējušu, bet pat uzvarējušu? Mūžsenā Senekas divkosība?[4]
Pēc tam viņš publiski noaus kājas un izbērs no zābakiem skaudrās šķembas. Un parādīs arī savas iešķeltās delnas. No kurienes gan šādas taisnības alkas būtnē, kas vienādiņ iziet kaujā tikai brīdī, kad sāncensis jau ar trim kājām februārī?[5] „Klausies manus vārdus, neskaties darbus”?[6]
No šķēluma bez mitas sūcās asinis, padarot milnas rokturi glumu kā zivs. Lai vispār noturētu to sagrieztajās rokās, spēka vajadzēja aizvien vairāk un vairāk.
Matadors jau vairākkārt bija klupis. Klupis bez klupināšanas – vienkārši pats no savām kustībām un graizēm pēdās. Boze bija izslīdējusi no uzšķērstās delnas un viņš to tvēris atkal un atkal – te vienā, te otrā rokā. Asinīs ieķepušās smiltis darīja spalu vienlaikus noturamāku un neizturamāku. Tagad viņš paguris stāvēja arēnas vidū un berzēja smilšgrauztās acis. Krūtis krampjaini cilājās. Skatiens pamazām apskaidrojās: nemitīgi sūcošās asaras beidzot bija to puslīdz atmazgājušas.
Bērns!!! Visu ko matadors bija gaidījis, tikai ne to: viņa priekšā stāvēja bērns! Puika, vēl ne pusaudzis – romiešu leģionāra tērpā ar rotaļu zobentiņu tievajā roķelē! Bet viņa sejas izteiksmē nebija nekā bērnišķīga. Viņš izskatījās pēc... pēc... „Matadora,” matadors sevi pieķēra.
Puika ilgi pētīja viņu kā tādu dzīvnieku. Pamazām klusumu pārtrauca spēkā augoši ritmiski pūļa uzmundrinājuma saucieni:
- Tra-jān! Tra-jān! Tra-jān!
Un zēns metās uz priekšu ar izstieptu zobenu. Matadors to atvairīja ar rungu, bet bērns cilpoja viņam apkārt un izklupa atkal un atkal. Atšķirībā no pilnīgi izsmeltā asiņojošā matadora puika, šķiet, bija tikai iesildījies un beidzot gatavs īstajai cīņai.
Vēl pēc dažiem atvairīšanās vēzieniem glumi asiņaini abrazīvā boze izslīdēja no matadora šķeltās plaukstas. Daiļkāvējs metās pie zaudētā ieroča, zēns ar paceltu zobentiņu aizšķērsoja ceļu, izmisušais vīrs, mežonīgi rēkdams, kailām rokām bruka puikam tieši virsū, zēns palēca malā, matadors pieliecies tvēra rungu un paklupa, nokrita... Viņa ķermeni caururba sveloša sāpe. Bērns bija pamanījies iedurt sānā.
***
Sviedros, asinīs un urīnā mirkstošs daiļkaujamais grīļojās zēna priekšā. Viņa sāni, mugura, pleci un gurni bija caurumaini kā siets. Zelta skrandas tik tikko piesedza kailumu. No acīm plūda asaras – varbūt vēl smilšu dēļ, bet varbūt vienkārši plūda. Jau kuro reizi bija izšļukusi milna. Un viņš vairs nepieliecās pēc tās. Viņš centās noturēties kājās. Pieliecies viņš vairs nespētu izslieties...
Bērns tuvojās un mērķēja zobena galu viņa krūtīs. Matadors skatījās, bet nespēja pacelt rokas. Spējā izklupienā zēns grūda duramo tieši sirdī, bet vīrieša roka to pēdējā mirklī satvēra: abpusgriezīgais asmens noskrapstēja pret kailajiem pirkstu kauliem un iecirtās plecā. Puika nešpetni dūra vēl un vēl. Pēc kāda piektā vai sestā seklā dzēliena krūškurvī matadors saļima tupus uz mutes. Kolizejs atkal dārdēja. Daiļpuskautais sarāvās un sastinga, rokām aptvēris smiltīs iedurto galvu, kā nemainīgi radis, kad cīņā notiek negadījums – kad jāizliekas par beigtu, līdz asistentu bars ar duramajiem atgriež divkaujā vienlīdzību un taisnīgumu. Tūdaļ arī aptvēris pierastā refleksa neatbilstību nepierastajai situācijai, matadors notrīsēja, gaidot dūrienu mugurā. Bet sagaidīja mazas kājas rūpīgi tēmētu negantu spērienu zem kreisās paduses tieši pa zodu: šķita, ka žokļa eņģe atlec no galvas līdz ar labo ausi, apziņa no sāpēm un satricinājuma aptumšojās. Vēl pēc dažām vieglākām pavēlošām dunkām sānos sakautais cilvēks mājienu apjauta: romietēna rotaļā nevar uzvarēt ar nodevīgu dūrienu vienīgajā vietā, kur pats jelkad uzdrīkstējies no aizsega urbināt savu pusaklo un pusmirušo pretinieku. Viņš saņēmās, apvēlās arēnas putekļos ar seju pret uzvarētāju, piecēlās pussēdus un izmisīgā pašlepnuma uzplūdā ar ļenganu roku svieda mazajam mocītājam savu lopisko galvassegu. Trajāns to noķēra aiz raga, pūlis uzgavilēja, un upuris palika bezpalīdzīgi kņupam kailu galvu.
Viens pret vienu bez asistentiem.
Aci pret aci ar pretinieku.
Pirmo reizi mūžā.
Ko gaidīt gaidījis viņa vienādiņ apkrāptais karsēju pūlis.
Ko negaidot sagaidījis... viņa otrādiņ apkrāptais karsēju pūlis.
Pirmo un pēdējo...
Zēns uzlika kāju matadoram uz krūtīm, nogrūda viņu atpakaļ guļus un pacēla zobenu.
- Trajān... – daiļmirējs izčukstēja tikko dzirdēto vārdu un ar savu delnu asiņojošajām driskām satvēra zēna potīti. Prāts teica, ka runāt nav vērts, bet vaids izlauzās pats no sevis. Varbūt tāpēc, ka nebija īkšķu? Lejupvērsto īkšķu: sabiedrības vērtējuma cīņas nobeigumam... Varbūt šis murgs ir beidzies, varbūt nāvi te nemaz nepaģēr?
Tūdaļ arī šo cerību nokāva mazās rokas apņēmīgi vadīts neprasmīgs dūriens. Puikam neizdevās uzreiz trāpīt sirdī. Brīdi nogaidījis, līdz upuris nebeidz elst un gārgt, zēns dūra vēlreiz – un spēle bija galā. Patiesībā arī šis bērna baksts trāpīja pa ribu un noslīdēja sānis, bet no tribīnēm to vairs nevarēja manīt, tāpēc zēns pārtrauca ieilgušo sacensību ar savu nepaklausīgo roku un devās triumfēt.
- Tra-jān! Tra-jān! Tra-jān! – amfiteātris rēca. Matadora dziestošais skats bezpalīdzīgās šausmās vēroja tribīņu rindās kā sniegpārslas iemirdzamies allaž tik gaidītās balto lakatiņu miriādes, apliecinot tirānēna tiesības uz visām daiļkautā ausīm, asti un ko vien tik vēl var nogriezt.
Zēns ar paceltu asiņaino asmeni majestātiski apgāja goda apli ap daiļkautķermeni, tad atgriezās, aptupās un rituāli apskāva to: mums vienas asinis – tev un man. Publika gavilējot piecēlās kājās. Tikmēr asistenti veicīgi nošņāpa matadoram ausis, apmeta ap potītēm siksnu – un bērs kumeliņš, uzputinādams pelēku mākoni, aizrāva daiļliemeni pa smiltīm. Matadora rokas ļengani kūļājās gar asiņainajiem ausu caurumiem. Daiļlīķa mute konvulsīvi kampa gaisu veltos centienos piepildīt caurdurtās plaušas...
***
- Puika ir malacis! – Popeja Sabīne[7] apskāva Lūciju Domīciju.
- Labs puisis mums aug! – Nērons[8] glāstīja Popejas matus, tomēr balsī jaudās zināma vilšanās. Nērona loža bija vistuvāk izrādes noslēguma vietai, un viņa skats – dziļi lietpratīgs. Viņš redzēja, ka dēls tā arī neprata iebakstīt upura sirdī. Bet viņš lepojās ar puikas drosmi: iziet tomēr arī otra matadora medībās un nobeigt to kā šakāli.
Jo pirmajam pirms sacensības delnas gan iešķēla, bet smiltis acīs neiebēra. Tā bija kļūda. Viņš redzēja pretinieku un redzēja, kas ir pretinieks. Iznāca ļoti muļķīgi: jau īsu brīdi pēc cīņas sākuma matadors izsita zobenu Trajānam[9] no rokas, zēns novēlās smiltīs, pūlis šausmās iebrēcās imperatorēna nāves saldkairās gaidās, un pietiktu no duelantiem ne mirkli neatejošā Bruta[10] šķēpam caurdurt matadora sirdi tikai sekundi vēlāk, lai notiktu negadījums.
- Nepukojies! – Popeja bez vārdiem vienmēr nojauta Nērona domas. – Puika ir vēl mazs. Pirmajā kaujā jau viņam sanāca drusku tā kā tādam, kā tu saki, matadoram...
- Attopies, māt! – Nērons bija pielēcis kājās. – Tu salīdzini jauno imperatoru ar… ar…?!
Tēvs patiešām bažījās, ka tik nepielīdzina dēlu bezbailīgam matadoram... Ne velti mazā tirāneļa iznāciens bija pieteikts kā rotaļu priekšnesums “Liellopa medības”. Ne vairāk kā kārtējā jauno valdnieku attīstošā nodarbe. Nērons bija aizliedzis publikai ar īkšķiem lemt medījuma likteni – lai puskauta mājlopa teatralizētu piebeigšanu nepielīdzinātu divkaujai. Īstai, ar pretinieku – gladiatoru, plēsīgu zvēru...
- Piedod, – Popeja nobālēja. Abi ilgi klusēja. Popeja bez vārdiem vienmēr zināja Nērona domas:
Trajāns nebija sarāvies un meklējis palīdzību kā matadors: viņš bija gatavs saņemt izcīnīto nāvi, nezinot, ka košeridā[11] brutāls šķēps mūždien pārvelk svītru skatītāju ilgām.
Trajāns bija pavēlējis Brutam otrās izrādes laikā neiejaukties.
Trajāns neļāva Bruta nodurtajam matadoram nogriezt ausis – par spīti liekulīgajām mutautu vēdām tribīnēs...
- Ir jau labi, – Nērons uzlika roku Popejai uz ceļgala un iekoda lūpā: nē, to, ka viņš pašrocīgi vēl slepus sabēris abiem matadoriem akmens šķembas kurpēs – to gan viņš noklusēs...
***
- Kur tu tos matadorus ņēmi? Un košeridu? Tu apsolīji pastāstīt! – Popeja neatlaidās, ar interesi viļādama rokās matadora ausi. – Trajāns arī grib dzirdēt!
- Uzmanies ar asinīm! – Nērons aizrādīja. – Viņiem tur asinīs esot mēris.
- Kādiem viņiem? Kur? – Popeja tincināja.
Nērons atmeta ar roku:
- Nu, tagad, kad visas pēdas ir noslaktētas, varu pastāstīt – tikai jums, ticiet vai ne, citi tāpat neticēs, stāstiet, kam gribat.
- ?
- Seneka ceļo laiktelpā. Vai tā ir burvestība, vai zinātne – es nezinu, Seneka to sauc par transhronolokāciju. Viņš man tā arī pateica: „Varu paskatīties, kā dzīvo cilvēki pēc divtūkstoš gadiem, un pastāstīt tev, bet vienatnē baidos: dod pavadoni!” Es viņam nosūtīju līdzi Brutu ar kaujas ratiem: lai pastāsta, kā pēc divdesmit gadsimtiem cīnās gladiatori. Un zini: viņi aptranshronolocējuši visu pasauli, bet atraduši tikai šos te šmurguļus. Senekas dzimtajā pilsētā.[12] Kristiešiem tā cīņa ir tāda: uz sešiem liellopiem simts kāvēju, trīs smukākos sauc par matadoriem jeb daiļkāvējiem, tie puskauto lopu piebeidz dejojot. Bruts tribīnēs nosnaudās, un pēc spēles Seneka viņu ielocēja telpā, kur tieši tie visi trīs arī bija savākušies, laikam pie spoguļa – pārbaudīt, vai dejas karstumā nav izspūris kāds mats. Bruts viņiem norādīja ar zobenu uz ratiem. Un tad sākās sarežģījumi: tie tur, no nākotnes, saproti, viņi nāvi nepazīst. Vispār! Viņi tur dzīvojot septiņdesmit gadu un nosprāgstot savās gultās. Viņi nāvi redz tikai bildītēs – šiem tās esot kustīgas. Seneka Brutam šito jau bija stāstījis, bet viņš – ne īsti noticējis: pakļaušanos gaidījis, uzbrukumu gaidījis, bet ne vāvuļošanu. Viens no tiem daiļkāvējiem kropli runājis mūsu mēlē: pārmetis krustu[13] un sācis kaut ko muldēt par cilvēka dzīvības vērtību... Brutam bija maz laika, viņš pieņēma pareizu lēmumu: vienu upurēt, lai divi būtu kulītē. Tie vīri laikam vispār nebij redzējuši, kas cilvēkam vēderā – kā tādas plebeju jumpravas. Kamēr Bruts spārdījis pa grīdu daiļrunātāja zarnas, abi pārējie bāliem ģīmjiem bijuši jau sēdekļos.
- Paldies, mīļais! – Popeja jūsmoja. – Trajānam patika! Man arī. Atved Seneku pie manis: es gribu arī viņam pateikties!
- Viņš nevar atnākt, – Nērons palūkojās Popejā ar mīklainu smīnu. – Ja vēlies, varam aiziet pie viņa.
- Man jāiet pie viņa? – Popeja neizpratnē vērās Nēronā. – Nu, labi, ejam! – Viņa apskāva dēlu. – Aiziesim, pateiksimies vectētiņam Annejam par rotaļu!
Viņi virzījās pa olīvu aleju. Vēja čala pamazām atnesa dīvainu skaņu. Tādu kā balsi – bet noteikti ne cilvēka. Nepieradušām ausīm. Pieradušām – tomēr cilvēka: tādu kā nebalsi...
- Tur kāds ir uzsprausts uz mieta? – Popeja vaicāja.
- Un uzmini, kas? – Nērons smaidīja.
Atbildi nesaņēmis, viņš turpināja:
- Es nezinu, kā Seneka ceļo laikā. Zinu tikai, ka tur saimnieko kristieši. Un viņiem tur, tajā nākotnē, ir visādi brīnumi. Lai vai kā, laiks rit uz augšu… Mans gadsimts ir šeit un tagad. Un tu zini, kā klājas barbariem, kad mēs pie viņiem ienākam no sava gadsimta. Kā nākotniešu kanāls pie mums Seneka ir bīstams. Es prasīju viņam, kā viņš to dara. Vispirms negribēja stāstīt. Kad piedraudēju, sāka stāstīt tā, ka es neko nesapratu. Un tā soli pa solim, nekādā jēgā. Es Senekam neuzticos. Protams, uzticamais Bruts viņu pieskata, uz viņu varu paļauties kā uz miesīgu māti[14], bet… Nē, tieši tāpēc: redzi, viņš ir muļķis, var nepamanīt un nesaprast... Tā nu Seneka tagad sēž...[15]
- Ai, Lūciji,[16] man ļoti patika! – Popeja pieglaudās Nēronam. – Tev patika? – viņa pavērās Trajānā.
- Jā, mamm!
- Nodod, mīļais, Senekam „paldies” no mums, – Popeja palūdza, – nodur viņu!
Nērons apņēma sievas plecus:
- Tu man esi tik mīkstsirdīga. Tā nevar dzīvot! Ko tu bez manis darītu?!
- Tēt, vai drīkst – es viņu noduršu!
Nērona seja satumsa.
- Tu nesaprati, tēt! Es viņu tikai noduršu – no mums ar mammu! Es neņemšu viņa ausis!
- Nu, labi, – tēvs pabužināja dēla matu ērkuli. – Aizej, patrenējies trāpīt!
- Un nesteidzies! Izpēti viņu labi rūpīgi! – Popeja apskāva Nēronu. Pēc erotiskajām izrādēm viņi allaž alka pabūt divatā.
[1] Bezledus stadions antīkajā Romā tolaik iecienīto sporta veidu fanu izpriecām bezmaz 20 gadsimtu pirms latviešu leģendārās uzvaras pār romiešiem ledus stadionā 2010.gada 12.maijā. Daudzos vēstures avotos rodamas maldinošas ziņas par Kolizeja būvniecības laiku (~70.-80.g.) pretrunā šajā stāstā rodamajām aculiecībām.
[4]Lūcijs Annejs Seneka (~3.g.p.m.ē – 65.g.m.ē.), romiešu filozofs, imperatora Nērona mīļotais skolotājs no agras bērnības, pratis zaļi dzīvot zem daudziem viegli apmuļķojamiem imperatoriem, ieskaitot pašu Kaligulu, un liktenīgi iekritis tikai pie visgudrākā skolotāja audzēkņa.
[5]Februāris – simbolisks dzīves rita noslēgums, gada pēdējais mēnesis ar romiešu lielajiem šķīstīšanas svētkiem Februa, kuru patrons nāves dievs Februons t.s. cīņas jeb daiļkaujamo vēršu, tāpat kā krustā sistu vergu, dvēseles izņēmuma kārtā pieņem savos reģistros vēl pirms nāves – vienkārši pret izziņu, ka vērsis ir jau izlaists daiļkautuves arēnā. Šajā vienīgajā vēsturē fiksētajā gadījumā uz tām pašām daiļkaujamo vēršu veidlapām jau iepriekš aizpildītas izziņas daiļkāvējiem, tikai – atšķirībā no krustā sistiem vergiem – viņi to nenojauš – kā vērši.
[6] Saīsināti folklorizējusies Senekas gudrība: „Var iebilst: tu runā citādi, nekā dzīvo. Es runāju par tikumību, nevis par sevi; un, kad es izsmeju netikumus, es pirmām kārtām nosodu savus. Kad es varēšu, es dzīvošu nevis to dzīvi, kuru dzīvoju, bet to, kuru es zinu, ka ir jādzīvo.” Viņš tomēr nevarēja.
[7] Popeja Auguste Sabīne (30.-65.), sava trešā vīra imperatora Nērona uzticamā, daiļā un brīvdomīgā otrā sieva.
[8] Klaudijs Cēzars Augusts Germāniks Nērons (37.-68.g.), Romas imperators (54.-68.g.). Pazīstams ar nesaudzīgām kristiešu vajāšanām, īpaši pēc košeridas iepazīšanas. Dzimis – Lūcijs Domīcijs Ahenobarbs.
[9] Imperatora Nērona un Popejas dēls, par kāda esamību vienīgās ziņas saglabājušās šajā stāstā, acīmredzot tāpēc, ka viņš nepārprotami dzimis tajā laikā, kad Popeja vēl bija Marka Salvija Oto sieva un Nērona mīļākā. Nav droši zināms, vai tas ir tas pats vēlākais imperators Trajāns (53. – 117.g.), vai tikai viņa vienaudzis vārdabrālis, jo, piemēram, krievu romānistu pētījumi liecina, ka Trajānu Romā tolaik bijis kā negrieztu suņu, kas varētu būt visai liels skaits, ko gan varam tikai minēt, jo atsauču uz precīzām negrieztu suņu uzskaitēm trūkst.
[11] Košerida – daiļkaušana: košera gaļas ieguves publiskā metode modernajā kristietībā; daiļkaušanā traumatisms 1,7 reizes pārsniedz pieļaujamo mūsdienīgi aprīkotās Eiropas Savienības lopkautuvēs, toties tā sniedz 2,2 reizes augstāku estētisko baudījumu. Piekopj katoliskās pasaules labākajā daļā.
[12] Romas impērijas pilsēta Korduba, tagad Kordova Dienvidspānijā, slavena ar savām Andalūzijas t.s. cīņas jeb daiļkaujamo vēršu audzētavām, kur savas dzīvnieciski laimīgās un īsās dzīves pirms savas necilvēcīgi baisās un ilgās nāves vada vieni no retajiem kaujamlopiem pasaulē, kam vispār bijis vērts tajā nākt.
[13] Šajā vienīgajā vēstures avotā uzzinām, ka 65. gadā bez paskaidrojumiem bija pazīstams šis pagāniskais žests. Netop skaidrs, vai sarunbiedri tobrīd saprot, ka kristieši no nākotnes to pievākuši par savu oriģinālzīmolu līdz ar saulgriežiem un visu pārējo zagto bagātību.
[14] Imperatore Agripīna Jaunākā (15.-59.g.), Nērona pašaizliedzīgā māte, kura piedabūja savu vīru imperatoru Klaudiju adoptēt viņas dēlu no cita vīra, lai par troņmantnieku (kā vecākais) kļūtu tas, nevis Klaudija vecākais dēls no citas sievas (par Nēronu jaunāks). Pēc tam viņa izlietoto Klaudiju noindēja, lai kļūtu par imperatori līdz dēla pilngadībai un arī turpmāk valdītu – caur savu imperatorisko dēlu, kas paklausīgi sekoja imperatoriskajai mātei. Dēls gan izrādījās tik paklausīgs un izpildīgs mātes sekotājs, kā Agripīna nebija uzdrīkstējusies pat cerēt: viņš kopā ar Popeju draudzīgi noslīcināja viņu.
[15] Sēdināšana uz mieta: progresīva pāraudzināšanas metode antīkajā pasaulē, kuras izgudrošanai Homo sapiens saprāts bijis vismaz piectūkstoš gadu piemērotāks nekā anestēzijas atklāšanai. Gādīgas vairāku benžu rokas cilvēku uzslidina uz smaila mieta, kurš lietotājam draudzīgi nopulēts, lai neierautu dibenā skabargas, bet pats galiņš – humāni noapaļots, lai nekaitīgi iespiestos vēdera dobumā, neievainojot vitāli svarīgus orgānus, tikai saudzīgi pastumjot tos sānis un tādējādi maksimāli palielinot sēdošajam dzīvildzi – primāro rādītāju, par ko cīnās arī mūsdienu medicīna. Romiešu ētiskajiem un estētiskajiem priekšstatiem vairāk atbilda krustā sišana un cepšana uz iesma, bet šīs metodes nepiemēroja Romas pilsoņiem, tāpēc Nēronam bija jāmeklē citi ceļi, kā atbrīvoties no Senekas. Šis stāsts gan ir vienīgais avots, kurā palikušas ziņas par Senekas uzspraušanu uz mieta. Citos avotos rodama arī pretrunīga informācija: ka Nērons pēc košeridas licis savam mīļotajam uzticamajam skolotājam izdarīt pašnāvību un tas pats pārgriezis sev vēnas. Sagaidāms, ka šajā jautājumā galējo skaidrību reiz ieviesīs pats Seneka, kurš, kā pierāda šajā stāstā rodamās aculiecības, dažkārt apciemo mūspasauli – brīvajā laikā, kura mietā sēdošam ilgdzīvotājam ir pat krietni vairāk, nekā pašam gribētos.
[16] Asprātīgā Popeja ar šo dubultuzrunu nošauj abus vārdabrāļus Seneku un Nēronu, bet tolaik to neviens tā arī neuzzina, jo pirmais tā arī nepaspēja iepazīstināt citus ar šaujamieročiem, kurus abi ar uzticamo Brutu slepus veda sev no nākotnes ekskursijām un krāja tiem mērķiem, par kuru nepareizību viņu savlaicīgi pārliecināja otrā pravietiski sarūpētais miets trīs gadus pirms tam, kad pašu Nēronu par šo mērķu tomērpareizību atpakaļpārliecināja citi – jau bez Senekas, Bruta un šaujamieročiem –, un nabaga Nērons, nespējot pārdzīvot savu maldīšanos, laupīja sev dzīvību, aiztaupot šo rūpi savam labākajam draugam Markam Salvijam Oto. Pati Popeja gan to mirkli nesagaidīja, nomirstot jau neilgi pēc šā stāsta beigām nedabīgā nāvē – vienkārši no slimības –, un arī visnotaļ pravietiski, jo pēc Nērona dabīgās nāves (ja pat ne mazliet pirms) tronī sēdies viņas otrās laulības mīļākā (kurš pēcāk kļuva par trešo un pēdējo vīru) labākais draugs bija Popejas otrais vīrs, kurš atšķirībā no daža lasītāja it viegli spētu atšķetināt šo kalambūru, par kuru viņam jau līdz tam bija bijis savs, bet tagad piepeši – arī imperatora viedoklis.