1951.-52. gadu Makartijs pavada Tenesī universitātē, studējot humanitārās zinības. Tomēr 1953. gadā viņš iestājas ASV Gaisa kara spēkos, kur dienē četrus gadus, divus no tiem Aļaskā. 1957. gadā viņš atgriežas universitātē. Šajā laikā koledžā viņš jau sāk rakstīt stāstus studentu avīzei un pat gūst kādu balvu. 1961. gadā viņš apprecas ar savu studiju biedreni Lī Hollemani un viņiem piedzimst dēls Kallens. Viņš pamet skolu un ar ģimeni pārceļas uz Čikāgu, kur saraksta savu pirmo romānu “The Orchard Keeper “ (1965.). Tomēr, viņš atkal atgriežas Tenesī, jo viņa laulība izjūk. 1965. gadā viņš izmato iespēju doties braucienā ar kuģi Sylvania, ceļojums ir balva, kur iepazīstas ar  Annu DeLislu, kas ir dziedātāja uz kuģa. 1966. gadā Anglijā viņi apprecas.

Top jauni romāni, tiek saņemtas jaunas balvas. Raksta viņš vesternus, Dienvidu gotiku (amerikāņu gotiskā romāna paveids). Slavu viņam atnes romāns All the Pretty Horses (1992.), kas iegūst Nacionālo grāmatu balvu, rakstnieks saraksta vēl divus romānus The Crossing un Cities of the Plain, pārvēršot to Vesterna triloģijā. 2005. gadā sarakstītais romāns "Kur sirmgalvjiem nav vietas" (režisori – brāļi Džoels un Etans Koeni) tiek ekranizēts un filma iegūst 4 Oskarus. Nākošajā gadā top romāns “Ceļš”, par kuru tad arī būs runa sīkāk.

Pašlaik Makartijs dzīvo Tesukvā, Ņumeksikā, ziemeļos no Santafe kopā ar sievu Dženiferu Vinkliju un dēlu Džonu.

Par rakstnieka slavu liecina tas, ka viņa romāns Blood Meridian (1985.) pēc žurnāla TIME atzinuma ieņem vietu starp 100 labākajām angļu valodā iznākušajām grāmatām no 1923. līdz 2005. gadam. 2006. gadā The New York Times viņu min starp 25 pēdējo gadu labākajiem amerikāņu rakstniekiem, bet literatūras kritiķis Harolds Blums nosauc viņu par vienu no četriem mūsu laiku lielākajiem amerikāņu romānu autoriem (kopā ar Donu DeLillo, Tomasu Pinčonu un Filipu Rotu). 2010. gadā the London Times novērtē romānu “Ceļš” (The Road) kā Nr. 1 simts labāko daiļliteratūras un ne-daiļliteratūras grāmatu vidū, kas iznākušas pēdējos 10 gados. Autoru salīdzina kā mūsdienu Viljamu Folkneru.

Arī viņa romāns “Ceļš” plūc laurus, strauji kļūstot par bestselleru. Tiek ekranizēts, iegūst plaši pazīstamo un prestižo Pulicera prēmiju un mazāk zināmo, bet tikpat prestižo Džeimsa Teita Bleka memoriālo prēmiju. Romāna darbība notiek fantastikas mīļotājiem ļoti pazīstamā vidē – pasaulē pēc globālās katastrofas, kas iznīcinājusi civilizāciju.

Romāna “Ceļš” sižets ir vienkāršs, par izaicinoši vienkāršs. Lēni mirstoša pasaule. Divi, tēvs un dēls ceļo pa Amerikas ceļiem. Viņi dodas uz dienvidiem – tur, kur ir siltāks. Viņu bezgalīgi garās dienas pildās ar kustēšanos, ēdamā un naktsguļas meklēšanu, mēģinot paslēpties no saviem izdzīvojušajiem tautiešiem. Pēdējie vienmēr ir bīstami. Pasaulē pēc katastrofas – cilvēks cilvēkam – vilks. Kanibālisms, slepkavības, zīdaiņu apēšana ir neatņemama romāna īstenības daļa.

[Un es bērnībā sajūsminājos par “Andromēdas miglāja” Lielo Loku – cilvēka saprāta uzvaru?! Tik tālu nu mēs esam... - t.p.]

Ja romāns iznāktu laikā, kad vēl eksistēja Padomju Savienība, romānu visai noteikti tulkotu krieviski – kā paraugu darbam, kas attēlo kapitālisma pasaules šausmas.

Šaurā sižeta virzība ļauj kļūt svarīgām visikdienišķākajām lietām. Tā veikala ratiņu remonts, kuros ceļinieki ved savu nabadzīgo iedzīvi, kļūst par vitāli svarīgu lietu, parastas šķiltavas garantē siltumu un nakts mieru, bet brīnumainā kārtā saglabājusies kolas bundža kļūst gandrīz vai par aizgājušās pasaules maģisku artefaktu.

Makartijs, kas ir veltījis savu grāmatu dēlam, vēsi fiksē ģimenes izdzīvošanas hroniku. Vēstījums ir brīvs, ne tikai no gariem aprakstiem un visādiem sīkumiem, bet arī no autora komentāriem un notiekošā analīzes, un kļūst par sava veida magnētu jēgai, kuru “ielasa” tekstā pats lasītājs – atkarībā no savas dzīves pieredzes un kultūras bagāžas. Un tomēr, aizkustinošajā stāstā par tēvu un dēlu pakāpeniski izpaužas senāki paraugi (paterni).

Notiekošā sapratnes atslēga ir abu galveno varoņu attiecībās, viņu reakcijās un darbībās.

Tēvam kustība ir kļuvusi par pašmērķi. Tā pieklusina viņa tieksmi pēc nāves, ļauj noturēties vēl mazliet, dienu no dienas aizstāvot un aizsargājot dēlu, ļaujot tam izaugt un kļūt pieaugušam. Sižeta gaitā arvien vairāk sāk izpausties viņa īpašības, kas atvieglo izdzīvošanu šajā pasaulē: no egoisma (atstāj bezpalīdzīgus cilvēkus, ko kanibāli ir paredzējuši apēst) līdz nežēlībai (pakļauj ātrai nāve zagli, kas viņus apzadzis). Tāda ir cena, kuru viņš ir spiests maksāt, lai saglabātu dzīvību sev un savam dēlam.

Tēvs nemitīgi ir norūpējies par izdzīvošanu. Taču zēnu interesē pati dzīve. Zēns ir žēlsirdīgāks un labāks par tēvu. Ar bērnam raksturīgo ziņkārību viņš uztver notiekošo, meklē cilvēku un spēļu biedru sabiedrību, ir gatavs pabarot ceļā satikto, vientuļo veco vīru. Arvien aktuālāk sāk parādīties viņa nepieciešamība tikt vaļā no uzmācīgās tēva aizbildniecības un nākotnē vīd iespējamā sacelšanās pret to. Un tikpat neizbēgami ir tas, ka pēc gadiem dēls atklāj sevī tēva rakstura īpašības , kas likās nav iedzīvojušās, izzudušas pagātnē.

Tāds ir dzīves likums. Augstā drāma, kas atkārtojas no paaudzes uz paaudzi.

Taču šī likuma darbība neaprobežojas ar ģimenes stāstu, kas klejo pa Amerikas izzūdošajiem mežiem un pelniem klātajiem ceļiem. Kāda fināls vienmēr ir kāda sākums un ne velti tiek minēts, ka zēns nav redzējis un nepazīst iepriekšējo pasauli. Viņš ir dzimis jau tās beigās.

Autora zīmētās ainas ir nežēlīgas un depresīvas (par to iepriekš ir jāzina īpaši jūtīgam lasītājam). Pat destruktīvas – attiecībā uz veco – mūsu pasauli.

Tajā pašā laikā mūsu priekšā ir jaunas pasaules dzimšanas apraksts. Pasaules, kas ir radusies mokās starp vecās pasaules drupām un atliekām. Lasītājs – un laikam arī pats autors – vēl nezina, kāda būs šī jaunā, nežēlīgā pasaule. Taču gribas ticēt, ka šajā pasaulē atradīsies vieta, gan cilvēkam, gan cilvēcībai.

Rakstam izmantoti materiāli no Vikipēdijas: http://en.wikipedia.org/wiki/Cormac_McCarthy un Sergeja Maksimova raksts “Ak, brīnišķīgā, vecā pasaule...” no žurnāla “Jesļi” 2010. gada aprīļa numura.