Vācijas, Austrijas un Čehijas ebreji Latvijā
No1941.gada novembra līdz 1942.gada oktobrim Latviju sasniedza divdesmit pieci vilcienu sastāvi ar 24 605 no Austrijas, Vācijas un Čehoslovākijas deportētajiem ebrejiem. Pirmo ešalonu ar iepriekšējā vakarā uz Šķirotavas dzelzceļ staciju atvestajiem un pa nakti uz Rumbulu aizdzītajiem 942 ebrejiem no Berlīnes noslepkavoja ebreju masu iznīcināšanas akcijā Rumbulā 1941.gada 30.novembra rītā. Kaut arī šos nelaimīgos cilvēkus bija paredzēts izvietot no vietējiem ebrejiem “atbrīvotajā” Rīgas geto, bet tas vēl nebija izdarīts, arī ārzemju ebrejus nosūtīja uz Rumbulu.
Ap 1500 – 1800 uz Latviju deportēto ārzemju ebreju 1941./1942. gada ziemā bija iesaistīti Salaspils nometnes būvniecībā. Darba apstākļi šeit bija ļoti smagi – aukstums, nepiemērots apģērbs, nepietiekams un mazvērtīgs uzturs. Lai sagatavotu vietu baraku būvniecībai, vajadzēja kurt ugunskurus, lai atkausētu zemi.
Arī pārtikas piegāde Salaspilij nebija labi nokārtota un laikā no Ziemassvētkiem līdz Jaungadam apstājās pavisam. Ja arī bija ēdiens, tad sliktas kvalitātes un nepietiekamā daudzumā.
Sliktie higiēnas apstākļi un slimības, grūtais un daudziem neierastais darbs, nepiemērotais apģērbs – tie bija papildu apstākļi, kas veicināja uz Salaspili atvesto ebreju lielo mirstību. Ebreju traģisko likteni noteica arī Salaspils nometnes vadības un apsardzes brutālā izturēšanās. Par katru mazāko pārkāpumu viņus smagi sodīja. Bija divi soda veidi: pirmkārt, smagi miesassodi (sitieni ar pletni vai gumijas nūju), ptrkārt, nāvessods nošaujot vai pakarot.
Pēc aptuvenām aplēsēm, Salaspils nometnes celtniecības laikā mira ap 1000 ārzemju ebreju.
Pēc ierašanās Latvijā lielu daļu ārzemju ebreju izvietoja Rīgas geto un citās ieslodzījuma vietās, nogalināja Biķernieku mežā (1942.gada 5.februārī te nošāva 1509 no Berlīnes un Vīnes ievesto sirmgalvju, bet 13.-15.aprīlī t.s. Daugavgrīvas akcijā iznīcināja ap 4000 Rīgas geto un Jumpravmuižā izvietoto ebreju), bet citi mira no bada, augstuma, slimībām un necilvēcīgajiem darba un dzīves apstākļiem ieslodzījumā koncentrācijas nometnē “Riga-Kaiserwald” Mežaparkā vai kara beigās tika nosūtīti un gāja bojā nacistu okupētajā Polijā. Kopumā no Austrijas, Vācijas un Čehijas uz Latviju deportētajiem ebrejiem Otrā pasaules kara beigas piedzīvoja tikai 1073 cilvēki.
“Riga-Kaiserwald” Mežaparkā
Mežaparka koncentrācijas nometnes būvniecība tika uzsākta 1943.gada martā, un tās celtniecību veica kriminālnoziedznieki no Vācijas. 21.jūnijā sekoja SS reihsfīrera Heinriha Himlera pavēle par visu geto likvidāciju. Izpildot šo rīkojumu, līdz jūlija beigām apmēram 5000 Rīgas geto ebreju (1943.gada rudenī viņiem pievienojas arī Daugavpils un Liepājas geto ieslodzītie) tika pārvietoti uz jaunuzbūvēto Mežaparka nometni. Tā bija celta kā dzeloņdrātīm apjozts taisnstūris ar trīs vai četriem sargtorņiem. Aiz ieejas vārtiem sākās zona, kur atradās administrācijas, darba nodaļu barakas un virtuve. Katrā nodaļā bija trīs līdz četras dzīvojamās barakas un baraka, kur ieslodzītajiem mazgāties. Vīriešu nodaļā atradās arī lazarete un morgs. Tā varēja uzņemt apmēram 2000 iemītnieku un bija paredzēta kā vieta, kur ieslodzītos reģistrēja un nozīmēja uz citām satelītnometnēm un darba apmetnēm – rūpniecības, transporta un celtniecības uzņēmumiem, slimnīcām u.tml.
Mežaparka nometni vadīja Vācijas Drošības policija un Drošības dienests, un to apsargāja vācu SS personāls.
Mežaparka nometnes komandants bija SS oberšturmbanfīrers Alberts Zauers, kurš kara pēdējās dienās – 1945.gada 3.maijā – krita frontē. Viens no viņa palīgiem bija SS haupštārfīrers Gustavs Zorge (pazīstams ar biedējošu iesauku – “Dzelzs Gustavs”), kurš pārzināja ne tikai Mežaparka nometnes filiāles Spilvē un Dundagā, bet ar īpašu brutalitāti izcēlās arī kā Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnes ieslodzīto slepkava. Pēc kara padomju militārā tribunāla Berlīnē notiesāts uz 25 gadiem ieslodzījumā, viņš jau 1956.gadā tika atbrīvots no ieslodzījuma Vorkutas soda nometnē un nosūtīts uz Rietumvāciju kā neamnestēts kara noziedznieks, bet trīs gadus vēlāk Bonnas zvērināto tiesa viņam piesprieda mūža ieslodzījumu. Līdz galam nenoskaidrotu iemeslu dēļ no pelnītā soda izdevās izvairīties SS hauptšārfīreram Hansam Brīneram, kurš bija atbildīgs par Mežaparka nometnes ieslodzīto darbaspēka izmantošanu. Arī SS oberšārfīreram Heincam Vizneram (ieslodzīto lazaretē sastādīja nāvei nolemto sarakstus un aktīvi piedalījās ebreju selekcijās) Diseldorfas Zemes tiesa 1985.gadā piesprieda tikai sešu gadu cietumsodu.
“Pēc ierašanās jāizģērbjas, ņirdzīgi SS sanitāri vēro kailas miesas. Viens nosaka: “Ebrejiem jau kauna nav.” Tiek noskūts viss ķermenis, ātri un ar neasu skuvekli. Verdoša karsta duša. Dezinfekcija, brūces kaist. Tiek pasviesti kankari, uz kuriem ar dzeltenu un sarkanu eļļas krāsu uztrieptas zīmes. Lupatas der reti kādam, apavi nevienam. Daudzi dabū divas kreisās kājas tupeles, cits vienu tupeli un iešļūceni. Drēbju noliktavas pārzinim tas ir vienalga, galvenais ir pazemošana. Tad stāvēšana pārbaudei, stundām ilgi. Uzjautrināšanai daži vingrojumi, hop, hop, rāpot uz visām četrām, palēkties. Beidzot barakas, ko sauc par blokiem. [..] Blokos ir vairākstāvu guļvietas, uz pieciem cilvēkiem viens salmu maiss un viena sega. Katru nakti jauns cīniņš. Pārgurums, nonervozēšanās, spēku izsīkums, daudz nelaimes gadījumu darbā, slimnīcas barakā nonākušajiem ir maz izredžu izdzīvot. Slimnīcas papīros par nāves cēloni minēta tuberkuloze vai sifiliss. Grūbu zupa toveros, ak vai tam, kurš savu karoti pazaudējis. Lielā atejs ir slidens dēlis ar caurumiem,” šādi, balstoties uz bijušo ieslodzīto atmiņām, ierašanos Mežaparka nometnē savā grāmatā “Šervica noslēpums. Ebrejs, SS virsnieks Rīgā” (2004) spilgti ir attēlojusi vācu žurnāliste Anta Kuglere.
Mežaparkā ieslodzītās sievietes un bērnus savās atmiņās apraksta arī holokausta pardzīvotājs, Lībekā dzimušais Jozefs Kacs, kurš 23 gadu vecumā tika deportēts uz Rīgu. Viņš atceras, ka “sieviešu nometne ir atdalīta no vīriešu nometnes ar dubulto dzeloņdrāšu žogu. Vīrieši stāv tuvu, runādami ar savām sievām un draudzenēm. Parasti, kaut gan tas ir stingri aizliegts, ieslodzītie kaut ko pārmet pāri žogam. Uz žogiem zīmētie galvaskausi brīdina jebkuru netuvoties nožogojumam. [..] Aiz žoga atrodas vieta, kur Vērmahtam ir elektroierīču darbnīca. Vairākums tur strādājošo ir sievietes, kas izjauc pa detaļām baterijas vai radio instrumentus tālākai pārstrādei. Sieviešu nometnē ir veļas mazgātuve un virtuve [..]. Nometnē strādā daži bērni, galvenokārt meitenes. Viņi visi izskatījās daudz vecāki, nekā ir patiesībā. Rozelai Zachai no Liepājas ur jaunāka māsa, kura valkā garas kleitas un uzpolsterēkrūtis, lai izskatītos kā pieaugusi tāpēc, ka bērni nometnēs dzīvo pastāvīgos draudos. Tie, kuri joprojām ir dzīvi, bija veiksmīgi paslēpušies pagājušajās bērnu iznīcināšanas akcijās. Mūsu barakās arī ir viens mazs zēns ar tēvu. Zēns parasti iet kopā ar darba vienībām uz darbu tā, lai viņš nekad dienas laikā nebūtu nometnē. Tas viņu ir izglābis vairākkārt.”
1943.gada oktobrī Mežaparka koncentrācijas nometnē un piespiedu darbā VEF/AEG fabrikā pabija arī 29 gadus vecā liepājniece Judīte Himmelfarha, kas savā 1960.gadā Telavivā sniegtajā liecībā vēlāk atcerējās: “Kaizervaldē mums atņēma mantas un viss transports, apmēram 800 cilvēku, tika izvietots vienā barakā. Otrā rīta organizēja mūsu pārbaudi. Mēs saņēmām vecas un netīras drēbes, un mūs izmitināja starp Daugavpils un Viļņas ebrejiem.
Mani ievietoja čigānu barakā. Uzraugi bija poļi un vācieši – daļēji politiskie ieslodzītie, daļēji kriminālie noziedznieki. Ar uzraugiem bija ļoti sliktas attiecības, arī ēdiens bija ļoti slikts. Es strādāju kanāla rakšanas darbos un veicu vēl sabiedriskos darbus. [..] Pēc nedēļu ilgām mokām es ierados AEG. Ēdiens, ko mums šeit deva, arī bija galīgi sabojāts, bet sanitārie apstākļi bija labi, un arī darbs bija viegls. Nepieciešams atzīmēt arī uzraugu pieklājīgo attieksmi. Mēs dzīvojām mājās ar visām ērtībām. Es strādāju lidmašīnu detaļu ražotnē. Pavisam kopā AEG strādāja ap 800 ebreju sieviešu. 1944.gada janvārī mums nogrieza matus un mēs saņemām arestantu drēbes.”
Mežaparka koncentrācijas nometnes filiāle bija darba nometne “Lenta”, ko izveidoja tāda paša nosaukuma tekstilfabrikas korpusos Pārdaugavā, kur dažādos laika periodos atradās 600 – 1000 ieslodzīto ebreju. Otra tās filiāle bija Strazdu muižas koncentrācijas nometne Juglā. Tur ebreji papildu saimniecības ēkām bija izvietoti arī netālajā tekstilfabrikā. Maksimāli tajā atradās apmēram 2000 gūstekņu. Pirms nometnes slēgšanas no 1800 tās iemītniekiem 1300 iznicināja. Nogalināja visus, kas bija vecāki par 30 un jaunāki par 17 gadiem. Pārdaugavā, Ūdens ielā, atradās ādas fabrika ar kravas automašīnu garāžu. Arī tur tika turētiebreji – gan vīrieši, gan sievietes. Vēl “Kaiserwald” filiāles bija iekārtotas munīcijas fabrikā “Dūnawerk”, Spilves lidostā, Slokas papīrfabrikā, Valsts dzelzceļā, armijas ietērpa pārvaldē 701, VEF/AEG, Rīgas cementa fabrikā, SS būvlaukumā Balasta dambī un citur. Trīs koncentrācijas nometnes “Rīga-Kaiserwald” apakšnometnes atradās arī provincē – Dundaga I Ventspils apriņķī, Dundaga II Talsu apriņķī, un Eleja-Meitene Jelgavas apriņķī.
1944. gada 9. aprīlī Drošības policijas un SD komandieris Latvijā SS oberšturmbanfīrers Rūdolfs Lange 30 ebrejus no Mežaparka koncentrācijas nometnes nozīmēja t.s. līķu sadedzināšanas komandas “Sonderkommando SK-1005” rīcībā, kuras uzdevums bija slēpt nacistu noziegumu pēdas. Šim darbam parasti savāca nāvinieku grupas no ebrejiem un padomju karagūstekņiem. Rīgas apkaimē tās strādāja Rumbulā, Biķernieku mežā un citās vietās. Masu kapus atraka, upuru atliekas sadedzināja, bet apdegušos kaulus sasmalcināja ar speciālu kaulu smalcināmo mašīnu. Ebreji no šī darba baidījās vairāk par visu, jo zināja, ka tā dalībnieki pēc tam turpat tiek nogalināti. Tā kā gūstekņi strādāja, saslēgti važās, bet naktis pavadīja zem klajas debess turpat mežā, piesieti pie koka, viņi ātri zaudēja darbaspējas. Tad viņus nogalināja un sadedzināja pašu sakrautajos līķi ugunskuros. Kopumā šajā komandā gāja bojā ne mazāk par 300 ebrejiem. Sakarā ar Sarkanās armijas tuvošanos no 1944.gada augusta līdz oktobra sākumam šeit ieslodzītie ebreji tika izvesti uz Vāciju, galvenokārt uz Štuthofu un Hamburgu, bet daļu no viņiem aizveda uz Liepāju, kur tie tika turēti līdz 1945.gada sākumam. Saskaņā ar vēsturnieka Marģera Vestermaņa aprēķiniem laikā no 1943.gada jūnija līdz 1944.gada septembrim koncentrācijas nometnē “Riga-Kaiserwald” Mežaparkā un tās filiālēs citur Latvijā kopā bija ieslodzīti ap 18-20 000 ebreju, no kuriem mira vismaz 13 000 cilvēku.
Ungārijas ebrejietes Latvijā
Koncentrācijas nometnē “Riga-Kaiserwald” nonāca arī daļa no aptuveni 4000 – 5000 ebreju sieviešu, kuras no Ungārijas ziemeļaustrumiem,Aizkarpatiem un Transilvānijas caur Aušvicu deportēja uz Mežaparku, bet tālāk uz citām darba nometnēm Dundagā, Popervālē, Spilvē, Ķurbē un citur. Viena no viņām bija tikai trīspadsmitgadīgā Deizija Šveigere no Aizkarpatu pilsētiņas Hustas: “Mēs ieradāmies Kaizervaldē jūlija sākumā, kur mūs izvietoja dažās vecās, pussagruvušās akmens ēkās ar lieliem pagalmiem. Mēs gulējām uz koka kojām, kas bija pilnas ar dažādiem insektiem, un guļasvieta bija jādala uz diviem. Pēc nedēļu ilgas uzturēšanās Kaizervaldē notika kārtējā selekcija, kas norisinājās pagalmā, un kāda daļa cilvēku patiešām tika nosūtīta darbos. [..] Mēs tikām nosūtīti uz Dundagu ar kuģi pa Rīgas līci. Dažiem mūsu draugiem neatļāva doties līdzi, viņiem bija jāpaliek Kaizervaldē, un mēs nekad vairs viņus neredzējām. Viss, ko es atceros no Dundagas I, ir dažas koka barakas. Pēc mēneša vai vairāk mēs tikām pārsūtīti uz Dundagu II. Cik es varu izvērtēt, tā bija grupa, kurā bija apmēram 500 Ungārijas ebreju sieviešu. Katru dienu gājām uz mežu un strādājām – vācām koku zarus lidmašīnu kamuflāžai. Šim darbam tika izmantoti grants pārvadājamie divriči, iespējams, ka tie bija nepieciešami vēl kādiem citiem darbiem. Kādā dienā mana māte sabruka, jo viņai sākās kuņģa čūlas asiņošana. [..] Tad mēs ieradāmies Liepājā, kur es atceros lielu skaitu cietumnieku, arī Ungārijas enrejietes, iespējams, visas bija savāktas vienkopus no citām Latvijas nometnēm. Pēc tam mēs visi tikām iegrūsti vilcienā uz Štuthofu.”
Par Ungārijas ebrejiešu klātbūtni Mežaparka koncentrācijas nometnē liecina arī Otrā pasaules kara beigās uz kādas no nometnes barakām atrastais teksts ungāru valodā: “[..] Jau atkal esmu šeit, bet neviens nezina, kad un kurp dosimies tālāk, varbūt pat labāk ir nezināt. Ja kāds jelkad satiks mūsu vecākus, radiniekus, viņam vai viņai tiem jāpasaka, ka mēs par viņiem daudz domājām, it īpaši par mūsu vecākiem, kuri ik mirkli bija mūsu domās. Visu to labāko. 1944.gads vasara.” Kopumā smago darba un dzīves apstākļu, trūcīgās pārtikas un medicīnas aprūpes dēļ un vēlāk, sekojot evakuācijai uz Rietumiem, gāja bojā lielākā daļa no Ungārijas ebrejietēm, kuras uz Latviju deportēja 1944.gada vasarā. Tikai nedaudz vairāk kā 1000 no viņām nonāca Štuthofas un citās koncentrācijas nometnēs un dzīvas spēja sagaidīt kara beigas.
2005.gada 29.jūnijā netālu no Sarkandaugavas dzelzceļa pārbrauktuves blakus Kristus apskaidrošanas pareizticīgo baznīcai atklāja tēlnieces Solveigas Vasiļjevas veidoto pieminekli, kas tapa ar Vācijas Federatīvās republikas valdības, Rīgas domes un Minsteres organizācijas “Pax Christi” finansiālu atbalstu. Tas veltīts nacionālsociālisma upuriem – laikā no 1943. līdz 1944.gadam bijušās nacionālsociālistu koncentrācijas nometnes “Riga-Kaiserwald” un tās papildnometnēs ieslodzītajiem 18 000 ebrejiem, kas šurp bija atvesti gan tepat no Latvijas, gan Lietuvas, Vācijas, Čehijas un Ungārijas. Piemiņas vietas atklāšanā izskanēja arī toreizējās Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna. Tajā citstarp teikts: “Mums visiem vajadzētu ne vien atcerēties bojā gājušos upurus, bet arī saprast, pie kā noved atteikšanās no humānisma, līdztiesības un morāles. Mums visiem vajadzētu izprast, no kurienes un kāpēc radās šāds ļaunums, šāda necilvēcība. Saprotot to, mums jādara viss iespējamais, lai uz Latvijas zemes un arī citur pasaulē nekad un nekur šādi noziegumi nebūtu iespējami. Tikai visi kopā mēs spēsim pasargāt cilvēci no jauna ļaunuma iespējamības. Lai traģēdija, kas piemeklēja Latviju Otrā pasaules kara gados, vairs nekad neatkārtotos!”