Heijerdāls ticēja, ka cilvēki no Dienvidamerikas varēja apdzīvot Polinēziju pirms Kolumba laikā. Tā kā viņam to neizdevās nevienam pierādīt, viņš nolēma to veikt prakstiski, lai ar “Kon-Tiki” ekspedīciju parādītu, ka tas ir iespējams, izmantojot tikai materiālus un tehnoloģijas, kas bija pieejamas tā laika cilvēkiem, ka nebija nekādu šķēršļu, lai toreiz to izdarītu. Tomēr ekspedīcija ņēma līdzi arī dažu labu modernu aprīkojumu, tādu kā: radio, pulksteņus, kartes, sekstantu un metāla nažus, Heijerdāls argumentēja, ka tādas lietas noderēs, ja ar plostu nevarēs ceļojumu pabeigt. 

“Kon-Tiki” ekspedīciju atbalstīja privātpersonas, tāpat daļu no ekipējuma viņiem deva Savienoto Valstu armija. Heijerdāls un viņa mazā apkalpe devās uz Peru, kur ar vietējo speciālistu palīdzību uzbūvēja plostu no balsas baļķiem, iezemiešu stilā pēc spāņu konkistadoru atstātiem zīmējumiem. Ceļojums sākās 1947. gada 28. aprīlī. Heijerdāls un pieci kompanjoni ar plostu burāja 101 dienu, pieveicot virs 6900 km (4300 jūdzes jeb mi) pāri Klusajam okeānam, līdz plostu izmeta uz Raroia rifa Tuamotu arhipelāgā 1947. gada 7. augustā. Apkalpe nonāca gala sekmīgi un visi atgriezās mājās dzīvi un veseli.

“Kon-Tiki”apkalpē bija seši locekļi, visi norvēģi, izņemot zviedru Bengtu Danielsonu.

Tūrs Heijerdāls (Thor Heyerdahl, 1914–2002) bija ekspedīcijas līderis. Sarakstīja arī grāmatu par ceļojumu un bija tā iedvesmotājs. Viņš bija studējis seno Dienvidamerikas un Polinēzijas iedzīvotāju dzīvi un ticēja, ka abas kultūras saskārās. [Vēlākie ģenētikas pētījumi tomēr viņa hipotēzi nepierādīja. Heijerdāla oponentiem izrādījās taisnība. Cilvēki Polinēziju apdzīvoja no Āzijas puses – t.p.]                                      

Ēriks Heselbergs (Erik Hesselberg, 1914–1972) bija navigators un mākslinieks. Viņš uzgleznoja lielo Kon-Tiki figūru uz plosta buras. Viņa bērnu grāmata “Kon-Tiki un es” iznāca Norvēģijā 1949. gadā un kopš tā laika ir izdota vairāk nekā 15 valodās.

Bengts Danielsons (Bengt Danielsson, 1921–1997) uzņēmās stjuarta lomu un rūpējās par apgādi un dienas pārtiku. Viņš bija zviedru sociologs, kuru interesēja cilvēku migrācijas teorija. Viņš arī uzstājās kā tulks, jo bija vienīgasi apkalpes loceklis, kurš mācēja runāt spāniski. Viņš arī bija kaislīgs lasītājs un uz plosta viņam bija vesela kaste ar daudzām grāmatām.

Knuts Hauglands (Knut Haugland, 1917–2009) bija radioeksperts, 2. Pasaules karā briti viņu iesūtīja Norvēģijā, sabotāžas grupas sastāvā, lai izjauktu smagā ūdens ražotni, izjaucot Vācijas plānus atombumbas būvēšanā. Hauglands bija pēdējais dzīvais apkalpes loceklis, kurš nodzīvoja visgarāko mūžu, viņš nomira 2009. gada Ziemassvētkos, 92 gadu vecumā.

Torsteins Rābijs (Torstein Raaby, 1918–1964) arī bija radiospeciālists, kurš arī 2. Pasaules kara laikā nodarbojās ar izlūkošanu, spiegojot vācu karakuģi “Tirpitz”. Viņa slepenās radio ziņas palīdzēja sabiedrotajiem sabombardēt kuģi.

Hermans Vatsingers (Herman Watzinger, 1910–1986) bija inženieris, kura uzdevums bija veikt tehniskos mērījumus, kur viņš bija eksperts. Viņš pirmais pievienojās Heijerdāla komandai. Viņš vāca un pierakstīja visu ceļojuma datus. Vēl vairāk, viņš sūtīja laika ziņas daudziem cilvēkiem, tāpēc ka minētais okeāna rajons bija maz izzināts.

Ekspedīcijā piedalījās arī papagailis vārdā Lorita.

Vēlākās “Kon-Tiki” rekreācijas.

Seven Little Sisters

1954. gadā Viljams Villiss (William Willis, 1893-1968) vienatnē ar plostu “Seven Little Sisters” (“Septiņas mazās māsas” – pēc baļķu skaita plostā) sekmīgi aizpeldēja no Peru uz Amerikāņu Samoa. Ceļojumā viņš negribēja pierādīt seno jūrasbraucēju spējas, tikai – savu varēšanu. Viņš noburāja 10 800 km (6700 mi), kas bija par 3500 km (2200 mi) tālāk par “Kon-Tiki”. Pēc desmit gadiem viņš veica savu otro lielo ceļojumu ar plostu, kuģojot 12 001 km (7457 mi) no Dienvidamerikas līdz Austrālijai, tomēr šoreiz ar metāla plostu “Age Unlimited” (“Vecums nav šķērslis”).

[74 gadu vecumā Villiss iesāka savu trešo mēģinājumu vienatnē šķērsot Ziemeļatlantiku mazā burulaiviņā. Villiss pameta Montaukpointu (Montauk Point), Longailendā (Long Island) 1968. gada 2. maijā ar savu laivu „Little One”. 1968. gada 24. septembrī Padomju Latvijas traulera „Jantarnij” apkalpe pamanīja viņa pa pusei noslīkušo laivu apmēram četrsimt jūdzes no Īrijas krastiem. Uz borta neviena nebija. Laivā atrada Villisa dienasgrāmatu ar pēdējo ierakstu 1968. gada 21. jūlijā – t.p.]

Kantuta

1955. gadā čehu-amerikāņu, komponists, pētnieks un piedzīvojumu meklētājs Eduards Ingriss (Eduard Ingriš, 1905-1991) mēģināja atkārtot “Kon-Tiki” ekspedīciju ar balsu plostu “Kantuta” (Kantuta ir Bolīvijas nacionālais zieds). Viņa pirmā ekspedīcija “Kantuta I” norisinājās 1955-1956. gadā un bija nesekmīga. 1959. gadā Ingriss uzbūvēja jaunu balsu plostu “Kantuta II” un mēģināja atkārtot iepriekšējo ekspedīciju. Tā bija sekmīga, Ingriss spēja šķērsot Kluso okeānu ar balsu plostu no Peru līdz Polinēzijai.

Tahiti-Nui

Franču jūrasbraucējs, pieredzējis burātājs Ēriks de Bišops (Éric de Bisschop, 1891-1958) nolēma realizēt jau vairākus gadus iecerēto projektu: viņš Polinēzijā uzbūvēja plostu, lai šķērsotu Klusā okeāna austrumdaļu no Taiti līdz Čīlei (pretēji Tūra Heijerdāla ceļojumam, viņš kritizēja Heijerdāla teoriju); bambusa plosts “Tahiti-Nui” (“Lielā Taiti”) pameta Paeeti ar piecu cilvēku apkalpi 1956. gada 8. novembrī. Ekspedīcijā piedalījās arī divi pieredzējuši burātāji no Taiti Mišēls un Alēns Bruni (Michel un Alain Brun). Pārējie: Frēnsiss Kovans (Francis Cowan) un jauns čīlietis Huanito Buganjo (Juanito Bugaño). Kad plosts 1957. gada maijā nonāca Huana Fernandesa salu (Čīle) tuvumā, tas bija visai sliktā stāvoklī, tāpēc viņiem nācās lūgt palīdzību, ņemt viņus tauvā. Tomēr tas neizdevās, operācijas laikā plosts tika sabojāts, viņi tikai varēja paturēt visu ekipējumu uz klāja.

Tahiti-Nui II

Otro “Tahiti-Nui” uzbūvēja Konstitusjonā, Čīlē; viņi atstāja sauszemi 1958. gada 13. aprīlī, dodoties Kaljao virzienā, tad uz Marķīzu salām, taču galamērķi nesasniedza (pēc 4 mēnešiem plosts sāka grimt). De Bišopa apkalpe uzbūvēja mazāku plostu “Tahiti-Nui III” no veselākām “Tahiti-Nui II” daļām un turpināja ceļu uz Kuka salu pusi, kur 30. augustā plosts tika izmests uz Rakahangas atola. Ēriks de Bišops bija vienīgais, kurš šajā negadījumā gāja bojā.

Peruana Tangaroa

Peruāņu ekspedīcija, ko vadīja Karloss Ksavjērs Karavedo Arka (Carlos Javier Caravedo Arca, 1920-2007) šķērsoja Kluso okeānu 1965. gadā (starts no Kaljao jahtkluba 26. Jūlijā), 115 dienās ar plostu “Tangaroa”, no tām 18 dienas tika pavadītas, šķērojot Tuamoto arhipelāgu, pēc pašu vārdiem padarot “Tangaroa” par vienīgo plostu, kas šķērojis šo bīstamo Franču Polinēzijas arhipelāgu. 1965. gada 18. novembrī “Tangaroa” pabeidza savu ceļojumu Fakaravas salā, kur “Tangaroa” atrodas joprojām. Pārējā apkalpe: pilots Žaime Toledo (Jaime Toledo) un matrozis, radists Žozefs Matouss ( Josef Mathous). Pēdējā vārdu citur min arī kā Hosē (Jose). [Oficiālā deklarācijā rakstītais ir tā padzisis, ka nav īsti salasāms, tomēr vairāk izskatās pēc tā, kā minu es – t.p.]

La Pacifica

Vitala Alsara pirmā ekspedīcija ar plostu 1966. gadā. Ar vienkāršu plostu viņš mēģināja nokļūt no Ekvadoras līdz Austrālijai, taču drīz pēc ceļošanas sākuma viņa plosta kokus sāka grauzt teredo tārpi. Plosts nogrima pēc 143 dienām, kuģotāju izglāba vācu kuģis.

Las Balsas

1973. gada ekspedīcija “Las Balsas” bija pirmā un ilgu laiku vienīgā ekspedīcija, kad Kluso okeānu vienlaicīgi šķērsoja vairāki plosti. Tas bija arī garākais ceļojums ar plostiem vēsturē. Ekspedīciju vadīja spānis Vitals Alsars Ramiress (Vital Alsar Ramirez, 1933), kurš 1970. gadā vadīja sekmīgu “La Balsa” ekspedīciju, tikai šajā gadījumā ar vienu plostu un trim kompanjoniem. Ceļojums noritēja sekmīgi un bija pats garākais plostu kuģošanas vēsturē līdz 1973. gadam, kad notika “Las Balsas” ekspedīcija. Nākošās ekspedīcijas mērķis bija: 1) pierādīt, ka iepriekšējās panākumi nebija tikai veiksme; 2) izmēģināt citus kuģošanas paņēmienus, jo Alsars uzskatīja, ka senie kuģotāji pazina jūru tāpat, kā mūsdienu cilvēki ceļu kartes; 3) pierādīt, ka seno laiku kolonizācija notika ar mazu balsas koka flotiļu palīdzību.

“La Balsa” ekspedīcija ar plostu sākās Gvajakilā, Ekvadorā, 1970. gada 29. maijā un beidzās Mooloolabā, Austrālijā, ko plosts sasniedza 5. novembrī, kuģojot 8600 jūdzes. Alsara apkalpē bija viens francūzis un viens kanādietis, pēc tam pievienojās čīliešu students Gabriels Salass (Gabriel Salas), par piekto apkalpes locekli tika saukts kaķis-bezbiļetnieks Minets.

“Las Balsas” ekspedīcija sastāvēja no trīs plostiem, divpadsmit jūrniekiem un trīs kaķiem. Uz katra plosta bija pa četriem jūrniekiem un pa vienam kaķim. Alsars apkalpes veidoja tā, lai katram apkalpes loceklim būtu zināšanas par navigāciju un katrs prastu vismaz trīs valodas, tāpēc ka apkalpes bija internacionālas. Kuģošanai pievienojās arī Gabriels Salass no iepriekšējās ekspedīcijas, kurš mājās bija pavadījis tikai mēnesi.

Dažādu tautu pārstāvju apkalpju locekļi bija: Vitals Alsars, “Guayaquil” kapteinis no Spānijas; Marks Modena (Marc Modena) “Mooloolaba” kapteinis no Francijas; Horhe Ramiress (Jorge Ramirez) “Aztlan” kapteinis no Meksikas; Fernands Robičuads, Gregs Holdens un Gastons Kolins (Fernand Robichaud, Greg Holden un Gaston Colin) no Kanādas; Toms Makormiks, Toms Vards un Maiks Ficgibons (Tom McCormick, Tom Ward, un Mike Fitzgibbons) no Savienotajām Valstīm; Hugo Becera un Gabriels Salass (Hugo Becerra un Gabriel Salas) no Čīles, bet Anibals Guevara (Anibal Guevara) no Ekvadoras.

Plostu nosaukumi bija veltīti: "Guayaquil" – ceļojuma sākumam, "Mooloolaba" iecerētā ceļojuma beigu vieta Austrālijā un "Aztlan" par godu Meksikai, kur ekspedīcija tika organizēta. Plosti bija replikas plostiem, ko lietoja Dienvidamerikas iezemieši pirms spāņu ierašanās 1526. gadā.

Kuģotāju ceļš gāja pārī Klusajam okeānam gar Galapāgu salām, Savienības salām, Kuka salām, Tongai, dienvidos no Jaunkaledonijas un tad uz Austrāliju tuvu Mooloolabai. Tongas tuvumā plosti pārcieta astoņu dienu ilgu vētru.

Lai izvairītos no plosta sabojāšanas izsēšanās laikā, ekspedīcija piekrita, ka kuģis HMAS “Labuan” paņem tos tauvā, kad viņi tuvojās krastam. Tomēr piecas jūdzes no krasta, drošības apsvērumu dēļ tika nolemts atbrīvoties no “Guayaquil”, tās apkalpi uzņem uz borta kara kuģis. Pārējie divi plosti sasniedz Ballinu, Jaundienvidvelsā.

Ekspedīcija beidzas 1973. gada 21. novembrī. Pēc 9 000 jūdžu (14 000 km) ceļojuma un 179 dienām jūrā ekipāžas tiek sagaidītas kā varoņi. Visiem trim plostiem brauciena lielākā daļā izdevās palikt viens pret otru redzamības robežās. Tikai reiz tie satikās pēc nedēļas.

Tangaroa

2006. gadā “Tangaroa” ekspedīcija nolēma atkārtot “Kon-Tiki” veikto ceļojumu ar jaunbūvētu plostu “Tangaroa”, kas tika nosaukts par godu maoru jūras dievam Tangaroa. Sešu vīru apkalpi vadīja norvēģis Torgeirs Higrafs (Torgeir Higraff, 1972) un tajā ietilpa Olavs Heijerdāls (Heyerdahl, Tūra Heijerdāla mazdēls), Bjarne Krekviks (Bjarne Krekvik, kapteinis), Oivins Lautens (Øyvin Lauten, vadītāja vietnieks), zviedrs Anderss Bergs (Anders Berg, fotogrāfs), un peruānis Roberto Sala. „Tangaroa” ceļā devās tajā pašā dienā kā „Kon-Tiki” – 28. aprīlī – un galamērķi sasniedza 7. jūlijā, kas bija 30 dienas ātrāk, kā Heijerdāla „Kon-Tiki”, kurš ceļā pavadīja 101 dienu. „Tangaroa” ātruma iemesls bija tas, ka plosts izmantoja guaru (centrālo ķīli, kādus lieto Polinēzijā).

An-Tiki

2011. gada 30. janvārī plosts, kas tika modelēts pēc „Kon-Tiki” parauga, „An-Tiki” sāka savu 4800 km (3000 mi) garo, 70 dienu ilgo braucienu pāri Atlantijas okeānam no Kanāriju salām līdz Eleiteras salai Bahamās. Ekspedīcijā piedalījās četri vīri vecumā no 56 līdz 84 gadi (apkalpē: Andrew Bainbridge, David Hildred un John Russell), to vadīja Entonijs Smits (Anthony Smith, 1926-2014). Kuģojuma mērķis bija izrādīt cieņu izdzīvojušiem no britu tvaikoņa SS „Anglo Saxon”, kuri atklātā laivā „Jolly Boat” kuģoja prom no sava kuģa, ko 1940. gadā nogremdēja vācu kuģis „Widder”. Eleuteras salā nonāca tikai divi dzīvi cilvēki no septiņiem, kas uzbrukumā palika dzīvi. „An-Tiki” ceļojums beidzās Karību jūras salā Sentmārtenā, tāpēc ceļojums uz Eleuteru turpinājās nākošgad, to Smits paveica ar jaunu apkalpi (Alison Porteous, Bruno Sellmer, Nigel Gallaher un Leigh Rooney). Plosta nesošā daļa bija veidota no plastmasas gāzes caurulēm, tāpēc ceļa turpināšanai nevajadzēja būvēt jaunu plostu. [Vismaz es tā sapratu; tulkojums no angļu valodas – t.p.] Sentmārtēnu plosts atstāja 2012. gada 6. aprīlī un pēc 24 dienām tas sasniedz galamērķi gandrīz tajā pašā vietā, kur nelaimīgie kara upuri.

Kon-Tiki2

2015. gada 7. novembrī divas apkalpes ar diviem balsas plostiem „Rahiti Tane” un „Tupac Yupanqui” atstāja Limu (Peru), lai dotos uz Lieldienu salu. Ekspedīciju nosauca par „Kon-Tiki2” jeb „Kon-Tiki II” tāpēc, ka internacionālā komanda sastāvēja no divām apkalpēm: 7+7 no dažādu nāciju pārstāvjiem: Norvēģijas, Krievijas, Apvienotās Karalistes, Meksikas, Jaunzēlandes, Zviedrijas un Peru. Ekspedīcija mēģināja atkārtot slaveno Tūra Heijerdāla ceļojumu no Dienvidamerikas uz Polinēziju, tikai saīsināti – uz Lieldienu salu un tad atpakaļ. Ekspedīcijas līderis bija Torgeirs Higrafs, tas pats – no „Tangaroa” ekspedīcijas 2006. gadā. Oivins Lautens (Øyvin Lauten) un Kari Skērs Dāls (Kari Skår Dahl) bija pirmā posma kapteiņi, kamēr Signe Melinga (Signe Meling) un Ola Borgfjorde (Ola Borgfjord) bija otrā posma kapteines (liekas, ka pirmo reizi uz plosta bija sievietes). Sīkāk par apkalpes locekļiem te: http://www.kontiki2.com/crew

Plosti sasniedza Lieldienu salu, taču atpakaļceļā vairs nebija lietojami. Apkalpes nolēma pamest plostus. 2016. gada 3. martā visi zinātniskās ekspedīcijas „Kon-Tiki2” locekļi uzkāpa uz kravas kuģa „Hokuetsu Ushaka”, kas bija atsteidzies palīgā. Zinātniskā ekspedīcija burājot bija aizvadījusi okeānā 115 dienas, burājot 4½ mēnešus jūrā.

Abi plosti – „Tupac Yupanqui” un „Rahiti Tane” – bija pagatavoti no 11 balsas baļķiem un 10 šķērsbaļķiem, ko kopā saturēja ap 2000 metru garas dabiska materiāla troses, līdzīgi kā seno dienvidamerikāņu plostus. Taču desmitiem tūkstošu viļņu un gada ekstrēmie El Niño apstākļi darīja savu. Vienkārši – apkalpe vairs nespēja tikt galā ar trošu un virvju labošanu.

Avots: https://en.wikipedia.org/wiki/Kon-Tiki_expedition plus papildus informācija no interneta resursiem.